Banānvedējs „Aristarhs Belopoļskis” 1976. gada 28. septembris – 1977. gada 2. marts
|
Jūlijs Aldersons
|
Banānvedējs „Aristarhs Belopoļskis” 1976. gada 28. septembris – 1977. gada 2. marts
Attēli tāda paša nosaukuma galerijā
28. septembrī izgājām no Antverpenes
29. septembrī ienācām Djepā
30. septembrī izgājām no Djepas
14. oktobrī ienācām Havannā
28. oktobrī izgājām no Havannas
7. novembrī ienācām Roterdamā
9. novembrī izgājām no Roterdamas
14. novembrī ienācām Vismārā (VDR)
16. novembrī izgājām no Vismāras
29. novembrī ienācām Havannā
10. decembrī izgājām no Havannas
22. decembrī ienācām Rostokā (VDR)
1977. gads
6. janvārī izgājām no Rostokas
7. janvārī ienācām Gēteborgā (Zviedrija)
7. janvārī izgājām no Gēteborgas
26. janvārī ienācām Buenosairesā
11. februārī izgājām no Buenosairesas
3. martā ienācām Rīgā
„A. Ždanovs”
5. maijā izgājām no Maskavas
28. septembrī
Nu lūk, atkal liels laiks pagājis uz priekšu. Pagāja atvaļinājums, aiz muguras Liepāja, Rīga, laiks kopā ar Aizu, un, tā kā visa tā nebūtu bijis, tu, cilvēks (1. att.), atkal bez mazākā pārtraukuma raksti savu rakstāmo. Viss bijušais atkal liekas tik nereāls, pilnīgi kā sapnis. Vienīgā realitāte – atkal tavs kuģis (2. att.), kajīte.
Bet nu pēc kārtas! Piektdienas vakarā Alberta pavadīts devos uz Klaipēdas vilcienu. Vēl izmisīgi mēģināju sazvanīt Aizu, bet nekas neiznāca. Papļāpājām ar Albertu, pārpīpējām, un tad devos prom uz Klaipēdu. Tur uzkāpām uz „Ciolkovska” un tas arī mūs atvizināja līdz Antverpenei (3., 4., 5. att.). Iegājām slūžās, tur pieskrēja klāt autobuss, sakāpām iekšā un projām uz „Belopoļski”. Milzu steigā parakstīju pieņemšanas aktus, dakteris vēl man centās par katru cenu parādīt, kur kas ir, bet es jau nu skatījos tikai tā pieklājības pēc. Var redzēt, ka viņam viss pedantiskā kārtībā. Faktiski pirmo reizi kaut ko tādu redzu. Nu, aktus tātad parakstījām un dakteris aizdrāzās projām. Uz pilsētu vairs tikt nevar, tāpēc ļoti draņķīgs noskaņojums. Pēc tam vēl padzirdēju, ka kuģis ies uz līnijas Kuba – Rostoka. Ārprāts! (paskaidroju – tātad no vienas socvalsts uz otru). Nu, pēc tam gan izrādījās, ka rīt vēl ieiesim Djepā. Medusmaize jau arī tā nav, bet kādu daļu naudas taču laikam varēs nolietot. Briesmīgas skumjas pēc manas kašķīgās sievas. Saliku bildītes rindā, skatos.
29. septembrī
Ap vienpadsmitiem nostājāmies Djepas reidā, ap trijiem iegājām ostā. Izmisīgi lēkāju pa augšējo tiltiņu, fotografēju diapozitīvus (6.-14. att.). Bet kā kuģis pagriežas uz citu pusi, jāmaina laiks un diafragma, kamēr maina, kuģis jau atkal garām īstajai vietai. Naudu neizdeva, bet nopirkt arī neko nevar, viss iznāk daudz par dārgu. Biju domājis laika kavēklim paķert magnetofonu ar radio. Nekā, iznāk divreiz dārgāk nekā biju gatavs maksāt. Tā nu tikai viena nervu bendēšana. Pastaigājām drusku pa Djepu, pagājām uz citu pusi nekā iepriekšējā reizē (15.-19. att.). Djepā silts, pat karsts.
30. septembrī
Vakar vakarā liku kapteiņa vecākajam palīgam sinepju plāksterus, tad vēl ielasījos „Kosmiskajā fantastikā” un aizgāju gulēt ap divpadsmitiem. No rīta sešos piecēlos, pagriezu jau pulksteni uz septiņiem, bet tad tomēr parādīju gribasspēku un uzsvempos augšā. Uz pilsētu tā arī vairs neaizgāju. No rīta puses pamazgāju veļu, bet pēcpusdienā jau vairs nelaida projām – četros kuģis atiešot. Un tiešām, četros un piecdesmit piecās minūtēs attauvojāmies un pēc divdesmit minūtēm jau bijām jūrā. Pēcpusdienā līņāja. Tā nu arī Djepa aiz muguras, ejam uz Havannu. Vienīgā cerība atkal uz Kanārijām.
Ienāca Malda – dieniniece. Apaukstējusies. Pateica, ka pavārei arī sāpot galva. Vēlāk iegāju pie viņas, t.i., pavāres – skatos, sēž sievieši, pavāre liek viņām kārtis. Nu, pasēdēju brītiņu kompānijā, tad klīdām katrs savās darīšanās. Tagad tīstu filmu.
1. oktobrī
Nogulēju līdz pusdeviņiem, pēc tam visu dienu biju ne šāds, ne tāds. Zināmā mērā laikam arī vainīga vibrācija un brīžiem stipra šūpošanās, jo ejam pa Biskaju. Laiks diezgan nomācies, brīžiem gan saule. Iepriekšējā naktī dabūju celties un raut ciet iluminatoru, jo lietus sitās iekšā. Paspaidīju gumijas espanderi, pastaigājos pa klāju. Bocmanis atnesa divus gabalus saimniecības ziepju. Diemžēl ne tualetes ziepju, ne odekolona uz kuģa nav. Vakarpusē aizgāju uz „artelku”, tomēr dabūju kafiju, šādus tādus garšīgus konservus, „Asorti” kompotus. Pabeidzu lasīt Nobiles „Sarkano telti”. „Satiksmes noteikumus” šodien nemaz negribas studēt, lasu kaut ko par priekškara diplomātiju. Šodien beidzot tiku klāt sporta inventāram, bet no visa varēju paņemt tikai kaut kādas treniņbikses. Vai tiešām jau rīt būs jāsāk skraidīt?
2. oktobrī
Vēl aizvien zirgojos. Nogulēju līdz pusastoņiem, pa dienu neko jēdzīgu nedarīju. Laiks nomācies, pavēss, diezgan jūtami šūpo.
3. oktobrī
Sestdiena, svētdiena pagājusi, Aiza stingri klusē. Es varu pašķirt trīs lapas atpakaļ un turpināt no tās vietas, it kā nebūtu bijis ne atvaļinājuma, ne tikšanās ar Aizu – nekā. Vārdu pa vārdam, domu pa domai varu turpināt.
No rīta piecēlos sešos, bet, par cik nebiju pagriezis atpakaļ modinātāju, tad jau pēc dušas, bārdas dzīšanas utt. ieraudzīju, ka pulkstenis ir 6.15. Tātad biju piecēlies piecos. Diena nomākusies, silta, ap pusdienām parādījās saule, izlīdu pasauļoties. Izslēdza kondicionēšanas iekārtu. Jā, pusdienas laikā pagājām garām kādai no Azoru salām. Vakarā tīstu trīs palikušās krasta filmas. Nupat jau beidzu.
4. oktobrī
Nu, paldies Dievam, atnāca vēstule, t.i., radiogramma no Aizas. Tad nu viss labi. Bet vakar vakarā drusku uzsmēķēju un taču no tā laikam šodien sāp galva. Pat gulšņāju pa dienu. Pēcpusdienā sāku mācīties lasīt notis. Izdomāju, ka vispirms jāiemācās veikli nolasīt no raksta, tad varēs mēģināt uzsist. Izlasīju „Četrus tankistus un suni”.
5. oktobrī
Šodien nodarbojos ar mūziku, iemanījos diezgan veikli pazīt notis un kaut ko klapēju uz metalofona. No rīta desmit reizes apjozu ap klāju. Sāku pamazām spēlēt šahu, bet pagaidām visai neveiksmīgi. Nupat vakarā paziņoja, ka neejam uz Havannu, bet uz Pinosu.
6. oktobrī
Nogulēju līdz pusdesmitiem un visu dienu puslīdz tā arī noslaistījos. Bet diena jau karsta, baseinā ūdens – dienvidi.
7. oktobrī
Piecēlos sešos, apjozu desmit reizes ap klāju. Tad 8000 reizes saspiedu plaukstas espanderi, drusku mazgāju veļu, sauļojos. Pēcpusdienā izdomāju pārskalot vecās tēva filmas. Nu skaloju un žāvēju pilnā jaudā. Laiks karsts, kondicionētāji darbojas diezgan vāji, sēžu kajītē bez krekla. Šodien bibliotēkā dabūju čupu labu grāmatu, pat O’Henrija stātus, kurus noteikti nozagšu. Šahā vēl aizvien zaudēju, bet jau ar daudz lielāku cieņu.
8. oktobrī
No rīta skrēju, desmit reizes. Bet pēc tam tā kā sāpēja galva, un, izmantodams šito aizbildinājumu, slaistījos. Uzrakstīju vēstuli Aizai. Sauļojos, peldējos. Vakarā vienreiz neizšķirts šahā ar vecāko mehāniķi.
9. oktobrī
Atkal dabūju radiogrammu no Aizas. Nu, tā jau prieks dzīvot! Bet dienu šodien tā kaut kā pavisam nemanot nobumbulēju. Laiks karsts, jūra kā spgulis. Nupat pienācām pie Havannas.
11. oktobrī
Plivināmies tepat gar Havannu uz priekšu un atpakaļ (20., 21. att.). Runā, ka vēl dienas piecas, kamēr izdomāšot, ko ar mums darīt tālāk. Vakar galvenokārt noņēmos ar fotogrāfijām, bet beigās izrādījās, ka gandrīz visas ir vairāk vai mazāk drebējušas un neasas. Tomēr bija arī dažas labas Aizas bildes un pāris skaisti antīkie automobiļi no Talsu veterānu rallija. Tās būs jāpārkopē lielākas. Šorīt pieslējos sešos, apjozu piecpadsmit riņķus, bet, kafiju dzerot, ienāca vecākais palīgs un palūdza palīdzēt pie rakstīšanas „artelkā” – tur taisa pārbaudi. Diezgan trūcīgi mums tie krājumi. Un vēl mani interesē, kas būs ar sabojājušos gaļu un sviestu. Pašlaik ar plašu žestu runā par 60 kilogramu gaļas un pārdesmit kilogramu sviesta norakstīšanu. Traki šaubos, vai tādu lietu varēs izdabūt cauri. Pēcpusdienā sauļojos (vakar bija nomācies, šodien saulains laiks). Pēc tam pāris karstas šaha cīņas ar mainīgiem rezultātiem – dažas manas uzvaras bija graujošas. Sagrāves – arī! Nu, un tad palasījos medicīnas žurnālus (drausmīgi garlaicīgi), tagad sarakstīšu dienasgrāmatu un iešu uz vakara pastaigu. Jāpaskatās, kādas izskatās zvaigznes, citādi jau var pie krēsla pieaugt.
12. oktobrī
Nekā īpaša. Šūpojamies Havannas reidā.
13. oktobrī
Nekā īpaša. Cepināmies Havannas reidā. Rīt tā kā draud ievest ostā. No rīta 20 reizes apskrēju riņķī. Vispār tas ir viens cirka triks, tāda skriešana uz nepārtraukti šūpojoša un slidena klāja. Dienā klapēju mūziku, peldējos, sauļojos, spaidīju espanderi. Nu, tas arī viss.
15. oktobrī
Cauru dienu noņēmos ar fotogrāfijām, bet tad arī visu pabeidzu. Uztaisīju sēriju lielu, skaistu fotogrāfiju no Talsu rallija (22.-29. att). Šodien pēcpusdienā pietauvojāmies (30.-49. att.).
16. oktobrī
No rīta puses atnāca „Moragenstvo” pārstāvis, vairāk nekā stundu biedēja mūs ar revolūcijas aizstāvības komitejām, spekulantiem utt. Vārdu pa vārdam atkārtoja visu jau dzirdēto iepriekšējās reizēs. Pēcpusdienā viens pats aizstaigāju līdz zvejas ostai uz „Klāru Cetkinu”. Daktere uzņēma visai viesmīlīgi, papļāpājām par Rīgu, par automašīnu pirkšanu ārzemēs, paklausījāmies Visocki. Dabūju gandrīz visus vajadzīgos medikamentus. Pēc tam atnāca dakteris no „Akademik Filatov”, savukārt prasīja šo to no manis. Vakarā liku bankas pavārei, nekā netiek vaļā no bronhīta. Visu laiku brīnījos, kāpēc viņa nesauļojas. Izrādās, aizmirsusi mājās peldkostīmu. Šodien atnesa vēstules. No Aizas tomēr nav.
20. oktobrī
No Aizas vēl vakar atnāca ziņa. Tiesa gan, tā lielā attāluma pēc radio strādā slikti, radiogramma pienāca tikai līdz pusei atšifrēta. Nu, bet tas ir sīkums. Tagad klīst baumas (visai pamatotas), ka šodien mūs iztrieks ārējā reidā. Ar steigu esot jāpiekrauj kāds cits kuģis. Šīs dienas pavadīju ļoti patīkami. Divas reizes ar ekskursiju biju zvēru dārzā. Īpaši patika flamingi, krokodili un laikam jenoti (bildes gan atradās tikai par nīlzirgiem; 50.-53. att.). Laiks karsts, bet gandrīz nemitīgi samācies. Drausmīga smirdoņa (sk. 47. att.). Jā, šodien bijām viesnīcas „Habana Libre” 25. stāvā. Skats jau nu varens! Ar kubiešiem atkal kaut kas noticis. Vēl neviens cilvēks nav teicis „plata” (sudrabs – sak, vai negribi čeindžot Kubas vecās monētas) vai „papel” (papīrs – nu, neatceros vairs, ko tas nozīmēja. Vecās vai jaunās banknotes, vai?). Absolūti nekādas zīmes, it kā nekad nekas tāds nebūtu bijis.
21. oktobrī
Naktī izlīdām iekšējā reidā. Stāvam, gaidām. Laiks nomācies. Nogulēju līdz pusastoņiem, tad drusku muzicēju. Pēc pusdienas negaidīti iztaisīja mācību trauksmi, bet nekādu īpašu piedzīvojumu nebija. Pēc launaga līdz vakariņām un arī pēc tām ar vecāko mehāniķi spēlējām šahu. Pa lielākajai daļai zaudēju un visbiežāk tīrās neuzmanības pēc.
22. oktobrī
Piecēlos ap pussešiem, apskrēju kuģi 22 reizes, tad muzicēju, tad mācījos satiksmes noteikumus, tad kāvos ar vecāko mehāniķi šahā. Divas reizes ļoti skaisti uzvarēju, vienu zaudēju. Pierakstīju partijas. No pirmā palīga uzzināju, kā īsti sauc to molibdēna piemaisījumu eļļai – „Molicot A” un ka viņu var dabūt visās benzīna stacijās. Turpinām stāvēt reidā. Laiks nomācies, silts, bet ne karsts. Iluminators atvērts, kondicionētājs darbojas ar pusjaudu.
24. oktobrī
Šajā naktī atkal esam ievesti ostā. Un pie tam sēžot uz sēkļa. Jā, jā priekšgals atrodoties uz zemes. Nu, man par to maza darīšana, bet liekas, ka tas vispār nav nekas briesmīgs. Naktī pa miegam jutu drausmīgu benzīna dvingu. Arī uz tiltiņa gandrīz vai esot noslāpuši. Drausmīgi smirdīga vieta gan tā Havanna (vēlreiz sk. 47. att.).
Vakar atnāca radiogramma no Aizas. 12.05 izsūtīta, 12.10 saņēmu. Redz, kas par ātrumu! Tas cilvēku uztur patīkamā noskaņojumā.
Diena saulaina, pat sauļojos. „Dņevalkā” (a kas tas tāds bija?) esot redzēts viens tarakāns, pēc vakariņām iešu medīt.
Kraujam un attiecīgi ēdam apelsīnus.
25. oktobrī
Naktī mani pamodināja un lika pārbaudīt, vai radists nav dzēris. Viegla smaka bija, pats arī nenoliedza. No rīta noskaidrojās, ka radists, raidstacijas priekšnieks un laikam otrais palīgs naktī kaut kur ielīduši, piedzērušies, it kā piesējušies kādai kubietei, iejaukusies policija, radists aizmucis, kaut kas aizturēts. Ar vārdu sakot, krietns tracis. No rīta ar trešo mehāniķi un pirmo palīgu aizgājām pie zobārsta. Pēcpusdienā pasauļojos, beidzot kaut kāda dzīvība komercijas ziņā. Sadabūju piecus peso par lakatiņu (nu, laikam jau tie pieci peso arī ir tas „papel”). Uzreiz jūtas dzīvība, citādi tāda sajūta kā morgā. Vakarpusē sataisījāmies uz Napoleona muzeju, bet bija jau par vēlu. Tā nekas neiznāca, paklīdām drusku pa pilsētu.
26. oktobrī
No rīta sāku jaunu, skaistu dzīvi. Divdesmit reizes apskrēju apkārt kuģim. Tad paņēmu kaut kādā žurnālā nodrukātu dziesmiņu ar notīm un mācījos klapēt. Vai iznāca melodija, nezinu, bet notis godīgi noti pēc nots līdz pusdienai iemanījos noklapēt. Pēcpusdienā izdevās aiziet līdz Napoleona muzejam, pie viena apskatījām arī universitāti (54.-56. att.). Daudz fotografēju, uztaisīšu dažas lielas, skaistas Havannas fotogrāfijas. Muzejā visspēcīgāko iespaidu atstāja neliels zīmējums – Napoleona zārka atvēršana Svētās Helēnas salā. Guļ viņš kā dzīvs, tikai zilganā līķa krāsā. Un vēl skulptūra – Napoleons Svētās Helēnas salā. Tur rokā karti, kartē Eiropa, bet līdz Eiropai bezgalīgs okeāns. Tā pati Eiropa, kuru viņš savu karapulku priekšgalā pārstaigājis krustām šķērsām. Un tagad un uz visiem laikiem tā tikai atzīme uz kartes. Tāpat kā man pēc kāda laika būs, piemēram, kaut vai tā pati tagad apnikusī Havanna. Un tad viņa būs tāla un absolūti nepieejama (ka Padomju Savienība sabruks, tas nu toreiz pat visbriesmīgākajos sapņos nerādījās).
27. oktobrī
Piecēlos laikā, noskrēju 20 riņķus, bet vēlāk galvenokārt nodarbojos ar Kenta „Grenlandes dienasgrāmatas” lasīšanu. Ļoti aizrāva. Beidzam kraušanu, laikam šodien aizvāksimies. Tad draud briesmas ienākt Roterdamā svētdien. Nu, cerams, ka kaut kā novilcināsies.
9. novembrī
Šodien tātad izgājām no Roterdamas, pēc divām dienām būsim Vismārā. Roterdamā gan redzēju visai maz, jo visa lieta sastāvēja tikai no iepirkšanās. Sākumā nojaucu virzienus, aizkūlos ne līdz tam tunelim, kur vajadzēja, dabūju braukt atpakaļ ar taksi – 21 guldenis (6,3, t.i. 63 rubļi). Arī tramvaja biļetes fantastiski dārgas – 1,5 guldeņi (Rīgā tolaik 3 kapeikas). Preces tāpat dārgākas nekā Kanārijās. Izvēle lielāka – jā! Kvalitāte labāka – jā! Bet tam nav nekāda nozīme. Kanārijās mohēras pašizmaksa 2 rubļi, te – 6. Krimplēns 15 un 21. Tā ja! Un tā kvalitāte nav vajadzīga. Tāpat ar skaitļotājiem, ar magnetofoniem.
Pilsēta, cik nu garām skrienot redzēju, liekas skaista, veclaicīga, ar parkiem. Nu, bet praktiski jau neko neredzēju.
10. novembrī
Pa ļoti mierīgu jūru, bet aukstu un nomākušos laiku ejam cauri Baltijas šaurumiem. Visu dienu neko jēdzīgu nedaru. Piecēlos ap astoņiem, tad mēģināju skriet, bet pārāk traks teātris iznāk visiem redzot. Tad līdz pusdienai man remontēja sildītājus, pēcpusdienā šķirstīju monētu katalogu un tā diena ir noniekota.
11. novembrī
Nogulēju līdz astoņiem, bet godīgi – nedzirdēju pulksteni. Gandrīz visu dienu študierēju satiksmes noteikumus. Diena nomākusies, galīgi tumša, bet ārkārtīgi rāma. Stāvam Vismāras reidā un stāvēšot līdz pirmdienai. Šodien esot labi ķērušās mencas. Bet tikai tagad to uzzināju. Sadabūju makšķeri ar vizuli, rīt mēģināšu ķert.
Vakar izdzirdēju, ka Somu jūras līcī Boicovs („Džeimsika papus”) uztriecis uz akmeņiem „Krimu”, pie tam pamatīgi – mašīna nolekusi no pamata, kuģis aizlūzis. Žēl gan, bet izdarīt to viņš gan varēja.
14. novembrī
Tās pāris dienas tātad nostāvējām Vismāras reidā. Laiks drausmīgi nomācies, bet pilnīgi rāms. Mēģināju zvejot mencas. Kaut kas ķērās tikai elektromehāniķim. Es no bocmaņa dabūju lielisku mencu vizuli, bet vienalga noņēmos pa tukšo.
Vakar un šodien atkal taisu jaunu dzīvi. Šorīt sešos auksts, vējš, gan ne pārāk stiprs, lietus smidzina, tumsa, migla – ārprāts, ne laiks. Un tādā skriet? Nu, bet tas trakākais ir iesākt, līdz beigām ieskrienas tā, ka ne apturēt. Un espanderi saspiedu 10 000 reizes – visas plaukstas tulznās. Tad ar lielu interesi studēju ģenētiku, taču vietām grāmata šķita ļoti juceklīga. Vēl lasu Šerloku Holmsu, tas arī viss. Jā, šodien galīgi saplīsa džinsi. Esmu viņos dziļi vīlies. Jebkuras lavsāna bikšeles kalpo daudz ilgāk. Nu, un tagad, vakarā, burtiski samalu pirmo palīgu vienā šaha partijā. Tas bija viens liels kāpiens pāri psiholoģiskai barjerai.
16. novembrī
Vakar divreiz izgāju pilsētā. Veclaicīga, neliela. Vasarā būtu ļoti skaisti paklīst vienam. Bet tādā laikā kā pašlaik prieka maz. Veikalos galīgi nekā, ko gribētos paņemt. Vakarā ieraudzīju grāmatu par Čurļoni, bet nepaņēmu, jo ilustrācijas pa lielākai daļai melnbaltas. Bet melnbalts Čurļonis – tas taču ir kaut kas neiedomājams. Nedabūju pat „Kronas” bateriju, nerunājot nemaz par dzelzceļa modeļa detaļām. Tādas mantas demokrātiskajā Vācijā nav.
Šodien no rīta un arī pēcpusdienā vedu pavārieni uz pilsētu pie zobārsta un pa ceļam tomēr Čurļoni nopirku. 53 markas samaksāju. Nu, bet labāk nekā būtu sašķēlis galīgos sīkumos.
Un tagad ejam uz Ķīli, kur ņemsim degvielu, un tad caur Ķīles kanālu. Ja caur to izietu dienā, tad gan būtu lieliski, jo tagad jau caur viņu ļoti reti ejot. Nu, un tālāk uz Kubu.
Ak jā, vakar bijis kaut kāds kautiņš. Pamatīgi sadauzīts viens motorists, bet liekas, ka nopietna nekā nav. Un ceturtais mehāniķis arī dabūjis, bet mazāk. Un tas sitējs esot bijis ceturtais mehāniķis. Nu i nū!
17. novembrī
Ar Ķīli un kanālu iznāca pavisam prasti. Vakarā izgājām no Vismāras, ap pusnakti jau nonācām pie Ķīles, vienos pamodies, ieraudzīju, ka ejam cauri Ķīlei. Pa nakti izgājām kanālam praktiski cauri un apstājāmies ņemt degvielu Brunsbutelē. Pēcpusdienā veicīgi izskrējām cauri slūžām un ar tumsu bijām Elbā. Nupat jau pēc laika un arī pēc šūpošanās un kratīšanas saprotams, ka esam Ziemeļjūrā. No Aizas saņēmu radiogrammu, bet vēstuli tā arī neesmu dabūjis. Nez, kas nu tur aizķēries. Ceturtais mehāniķis un piekautais motorists šodien pavisam draudzīgi ņēma degvielu un abi ļoti nobažījušies centās izzināt, ko par visu to lietu domā pirmais palīgs. Pa kanālu iet ļoti daudz kuģu, bet visi tādi maziņi,
Jā, pie viena, ja jau tos mazos atminējos. Vismāras ostā iet vesela rinda policistu un ved saitē maziņus foksterjerus. Nu tik jocīgs skats, ka bail. Laikam taču dienesta suņi. Bet ko tādi var darīt? Vēlāk izrādījās – tie mazuļi meklē narkotikas. Nu, un tagad tātad pāri okeānam, tad atpakaļ un mājās. Runā, ka uz kādu nedēļu vai vairāk varam ieiet Ventspilī, nodot degvielas pārpalikumus, mazgāt tankus.
22. novembrī
Ejam un ejam pa okeānu. Laiks jau silts un saulains, bet jūrā tāds rullis, ka kuģis zvalstās kā piedzēries. Un līdz ar to dzīve zaudē jebkādu pievilcību. Skriet nevar – klājs slapjš, šūpojas, ne tikai var salauzt kājas vai ielauzt galvu, bet pat pārlidot pāri bortam. Šodien taisījās tīrīt tilpnes, bet tā arī šūpošanās pēc nesāka. Šoreiz arī es nolēmu piedalīties – traki jau izdevīgs darbiņš. Par kādu dienu gandrīz simboliska darba – 20-30 čeku (pēc izkraušanas tilpnes drusku jāsakopj. Tas neietilpst jūrnieku darba pienākumos, tāpēc ārzemju firma, kurai mēs strādājam, to apmaksā īpaši un pēc kapitālistu tarifiem. Līdz šim gan turējos pie principa, ka dakterim tas nepiedien, sak, neies jau nabadzības pēc lepnību zaudēt, bet nu tomēr, šķiet, esmu pārdomājis. Starp citu, jau nokāpis krastā, pēc daudziem gadiem dabūju vēstuli no kuģniecības – kad tad beidzot savākšot savu naudu par tilpņu tīrīšanu, Izrādās, ka kapteiņus mana lepnība nebija ietekmējusi un tā mīļā miera labad esmu ierakstīts sarakstos arī tad, kad tīrīšanā nepiedalījos. Aizgāju un dabūju vairāk nekā 600 rubļu – krietnu naudu toreiz). Divdesmitajā svinējām kuģa pirmo dzimšanas dienu. Nu, nekā īpaša tur nebija. „Loterijā bez zaudējumiem” trāpījās maciņš. Iztaisīju inspekcijas gājienu uz „artelku”, bija drausmīga nekārtība. Bet nu jau cik necik sakārtots.
23. novembrī
Nu, laiks saulains, jūra būtu kā spogulis, ja ne rullis. Bet tas, diemžēl, pamatīgs. No rīta sagāzu tualetē apelsīnu mizas un nosprostoju. Pa dienu ietriecu tur iekšā vai spaini „antinakip” pulvera, bet vēl nav izēdies cauri. Pēcpusdienā tīrījām tilpnes, tāds plezīrs vien jau iznāca. Pastrādājām ar pīppauzēm un nesteidzoties no vieniem līdz launagam. Vakarpusē gribēju paspēlēt šahu, bet nekas prātīgs nesanāca – kapteinis ar pirmo uzreiz klāt, briesmīgi dzīvo līdzi, komentē katru gājienu, tā kā ne no vietas. Vakarā noskatījos „Ivans un Marja”, traki patika.
24. novembrī
Turpinām iet un šūpoties. Sakarā ar šūpošanos neskrienu. Bet rīt laikam tomēr vajadzēs atsākt. Nu, šodien gandrīz visu dienu ņēmos ar ļoti cēlu darbu – centos iztīrīt atejas podu, kurā vakarrīt sabēru apelsīnu mizas un īsti pamatīgi aizsprostoju. Gadījums visai nepatīkams. Vakar bēru – ak tā, to visu jau vakar sarakstīju. Nu, rezultātu nekādu. Šodien nolēmu atskrūvēt porcelāna vāciņu, pa kuru varētu iztīrīt. Bet tas, maita, ar kaut ko tā kā piemūrēts. Beigās atradu īsto atslēgu, griezu – un vāks, bez šaubām, salūza. Nu, beigās tomēr iztīrīju, uzmaucu vāka vietā gumijas cimdu un viss kārtībā. Pēcpusdienā lasīju „Na perekrjostke beskonečnostej”, bet beigās jutos dziļi vīlies. Pārāk jau autors ielīda sīkumos. Tad jau „Visums, antipasaules, kvarki” daudz labāks. Saprast tā kā tā neko nevar, bet tur vismaz kaut kādi kopsavilkumi, kuros cik necik var orientēties.
26. novembrī
Rīt būsim pie Havannas. Vakar vakarā noskatījos filmu „Direktors”. Ļoti patika. Šodien laiks skaidrs, no pusdienas baseinā ūdens. Peldējos, sauļojos, lasīju grāmatu par aeronautikas vēsturi. Sakāve pēc sakāves šahā, laikam uz brīdi pārstāšu spēlēt. Vakar dabūju jaunus šortus un kreklu, vecie beidzot taču saplīsuši.
28. novembrī
Kopš vakardienas stāvam pie Havannas. Laiks saulains, jūra rāma, peldamies, sauļojamies. Sakarā ar to, ka kapteinis ar savu jaukšanos spēlē padarīja to lietu neiespējamu un galvenokārt tāpēc, ka absolūti vairs nespēju noturēties pretī vecākajam mehāniķim, domāju spēlēšanu pārtraukt. Riebīgi ap dūšu – spēlē, spēlē, bet apspēlēt tā kā tā nevienu nevar. Pilnīgi kauns. Un vispār – reiss uz beigām un atkal nekas nav izdarīts. Mūzika stāv nekustināta, ģenētika ar mokām izlasīta pāris reizes, fizkultūra gandrīz nemaz. Un tā tālāk. (Paldies Dievam, ka vismaz tagad, vecumā, tīri labi patīku sev tāds kāds esmu un nejūtu tieksmi sevi uzlabot un pilnveidot. Kad tā paskatās atpakaļ, tā pilnveidošanās taču ir bijusi viens murgs, nevis dzīve.)
6. decembrī
Nu, ilgi un dikti jau stāvam Havannā. Laiks pa lielākai daļai nomācies, brīžiem līņā. Iluminators gandrīz visu dienu un nakti stāv vaļā un nemaz nav pat karstu. Paldies Dievam, arī pastāvīgās smirdoņas nav. Vakar bijām jūrmalā, Bakaranao. Bet prieka maz – saules nav, vējš. Ūdens gan diezgan silts, bet duļķains. Bakaranao forta paliekām klāt vairs netiek, tās apvilktas ar sētu un iekļautas kaut kādā karaspēka nometnē. Tur ļoti strauji būvējas lielas, skaistas mājas pašā jūras krastā. Toties tagad var aiziet uz līča otro pusi, kur pa vasaru atpūšas kapitālisti un kur agrāk nelaida. Skaisti gan tur iekārtots. Šodien no rīta gāju uz „Mambisu” paņemt nosūtījumus pie stomatologa un pie viena drusku paklaiņoju pa pilsētu vienatnē. Brīnišķīga sajūta! Un uzreiz tik daudz ko ierauga un atrod! Atradu gan cionistu centru, gan arābu centru, gan Anglijas vēstniecību, gan Spānijas. Sadzinu rokā „Granmu” (kubiešu „Auroru”) un pie reizes atradu arī Nacionālo muzeju. Pēcpusdienā kopā ar 4. stūrmani gājām pie zobārsta. Viņš, starp citu, pēdējā mirklī pārdomāja un tā arī aizgājām no stomatoloģiskās poliklīnikas neko neizdarījuši (57. att.). Nu, kopā ar viņu mēģināju ieiet Nacionālajā muzejā, bet ciet. Tāpat Revolūcijas muzejs. Pie Revolūcijas muzeja noskatījāmies sardzes maiņu, bet tā soļošana iznāca ne sevišķi svinīga. Jā, Kubā nupat ieviestas jaunas formas, visai glītas. Ejot uz kuģi, pa San-Ignacio ielu iegājām visai savdabīgā laukumā, ko no visām pusēm norobežo ļoti veclaicīgas celtnes (58, 59. att.). Vai tikai nebūs pats vecās Havannas centrs? Nu, Kuba šajās dienās svinēja „Granmas” divdesmito gadadienu. Karaspēka parāde, kuru, starp citu, vienreiz atlika lietus dēļ, pa televizoru visu laiku Fidels un Rauls, Rauls un Fidels. Fidelam tāds labsirdīgs izskats, pats tāds liels, drusku lācīgs. Rauls tievs un nikns no skata. Pirms kādām dienām beidzot aizkūlāmies līdz Hemingveja mājai. Tā atrodas pašā Havannā, tiesa, tādā patālā nomalē. Milzu dārza vidū, ne pārāk liela, 5-6 istabas, vienstāva. Istabas lielas, ērtas, platiem logiem. Iekārtotas ērti, bet absolūti bez jebkādas uzkrītošas greznības. Grāmatu skapji ar baltu eļļas krāsu lai nokrāsoti. Pie sienām zvēru galvas, uz dīvāniem, krēsliem – ādas. Uz galda krietna pudeļu kolekcija. Tualetē paprāvs plaukts ar grāmatām. Ap māju riņķī akmens plāksnēm izlikti celiņi, visādas verandas. Arī dārzā ērti laukumiņi ar izliktiem krēsliem. Turpat blakus mājai tornis kādas 3-4 stāvu ēkas augstumā. Pati māja iznāk tā kā kraujas malā, tā kā skats paveras plašs – gan ne uz pilsētu, bet uz apkārtni. Drusku tālāk – peldbaseins. Ar vārdu sakot – ērti, labi, bez nevajadzīga ārēja spožuma. Dārzā arī viņa kuteris. Krietns kuģis, metrus 15 garš būs (60. – 75. att.).
7. decembrī
Pēcpusdienā divatā ar vecāko mehāniķi aizklīdām uz pilsētu. Revolūcijas muzejs gan vaļā, bet iekšā nelaiž. Uz kāpnēm izklāts paklājs, laikam kādi ārzemju viesi. Nupat pierakstījos rīt vēlreiz uz Hemingveja muzeju. Muzejos tātad netikām, Nacionālais arī ciet, toties, ejot no ostas līdz prezidenta pilij, uz tā paša viduslaiku laukuma atradām koloniālā laikmeta mākslas muzeju (Museo del Arte Colonial). Muzejs izvietots lielā, vecā, bagātā divstāvu ēkā ar iekšēju dārzu. Liela daļa telpu pilnīgi mēbelētas. Ļoti patika gan ēka, gan mēbeles, gan dārzs. Tad vēl paklīdām, nopirku avīžu kioskā trīs „Za rubežom”, diezgan svaigus. Apēdām pārīti saldējumu un kūlāmies uz kuģi. Atiet sola piektdien uz demokrātisko Vāciju. (Ja reiz tā, salieku albumā visas vēl palikušās cik necik jēdzīgās Havannas bildes; 76.-108. att.).
14. decembrī
Ejam pāri okeānam. Pats būtiskākais – neejam uz mājām, bet uz Buenosairesu pēc gaļas (ziņa tomēr neapstiprinājās, aizgājām uz Rostoku). Visumā nepatīkami – atkal ievilksies pusgadu projām no mājām. Aizsūtīju radiogrammu, lai dod maiņu uz Rostoku, bet vispār šaubos. Nu, ja nedos, darīt tā kā tā neko nevar, vismaz ziemu nodzīvošu pa jūru, tālāk jau redzēs, kā būs. Bet vispār nupat sāk likties, ka tajā tirdzniecības flotē iet par traku. gandrīz vai gribās prasīties atpakaļ zvejniekos, tur vismaz zina kur, kad kā. Šitā jau Aiza arī var dulla palikt gaidīdama. Nu, bet Buenosairesā esot traki lētas mašīnas. Izdomāju, ka, ja iznāks, vienu paņemšu. Tad „Zapi” varēs pārdot un gala iznākums tūkstoši divi skaidrā + mašīna. Laiks šodien apmācies, šūpo, vakar lielisks, aizvakar šūpoja. Tā kā visai mainīgs. Nupat paskatījos – Argentīnas peso pa kādu gadu septiņkārtīgi nokrities cenā. Tagad praktiski vienā cenā ar spāņu pesetu.
23. decembrī
Esam Rostokā. Ziemassvētku vakars. Šodien ostas ēdnīcā pa loga spraugu ieraudzīju eglīti un nu tik skumīgi ap dūšu. Un nu uz brīdi rakstīšanā bija pārtraukums – ienāca galīgi piedzēries refmehāniķis. „Duty-free shop” cenas fantastiskas, vienīgi alkohols pa kabatai. Šodien par kādu mēnesi saņēmām dolārus, un nabaga cietēji, kas nu jau gandrīz divas nedēļas dabūjuši dzīvot sausā, nu ierauj, ko var.
Pienācām tādad vakar ap pusdienu. Vakarā ieveda ostā, sākumā domājām, ka tikai uz vienu dienu pēc ūdens. Bet tad beigās izrādījās, ka te arī paliksim. Stāvēsim līdz 4. janvārim, tikai tad sāks izkraut. Degvielu te arī dabūšot, tā kā cerības uz Ventspili minimālas. Daļu komandas ap 28. nomainīs, bet ko, to vēl nezinām. Varbūt vēl tomēr uz Jaungadu tieku mājās. Bet diez ko neticas.
Laiks nomācies, no rīta traka migla, vēlāk gan izklīda, tomēr nomācies. No rīta atkal sāku jaunu, skaistu dzīvi. Kreisajā rokā uzberztas tādas tulznas ar espanderi, ka nevaru ar to vairāk ņemties. Lasu Balzaka „Šagrenādu”. Briesmīgi daudz ļoti pareizas, bet visumā tukšas un garlaicīgas prātošanas.
Vakar vakarā saņēmu pasūtītos medikamentus, gandrīz visu, ko prasīju. Galvenais vitamīnus, kas var visai noderēt Buenosairesā, un pavisam negaidot arī to deficīto metindolu, ko tā uz dullo izrakstīju. Varēšu padalīt visiem cietējiem (neatceros gan, kas tie tādi bija). Saņēmu radiogrammu no Aizas, bet nezin kāpēc nav vēstules, kurai vajadzēja būt. Nu, rīt mēģināšu aizkulties uz pilsētu. Pārmijas, pārmijas vilcieniņam jāsameklē.
24. decembrī
Vakar nez kāpēc uznāca šausmīgs bezmiegs un tikai ap vieniem aizmigu. Pussešos gan pamodos, pat iededzināju lampu pie gultas, bet tālāk nogulēju līdz deviņiem. Un vēl kaut kādi riebīgi sapņi rādījās – tā esmu steidzies prom no kuģa, ka pat esmu piemirsis paķert fotoaparātu un peso. Labi, ka tad beigās pamodos. Kafija beigusies, loku tēju, un tā līdz pusdienām arī tikai biju visu tējas dzeršanu pabeidzis. Izlīdu uz klāja – esam pārvesti citā vietā, pietauvoti vienam vācu kuģim ar „otro bortu” (vtorim bortom). Tā stāv ļoti daudzi, jo vakar centās visus vāciešus ievilkt ostā un bāza visās malās. Viegls, viegls sniedziņš uz klāja, pēcpusdienā, starp citu, sniga brīdi pavisam nopietni. Pēc pusdienas taisījos vest uz pilsētu sievietes, bet, kamēr sataisījāmies, šīs izdomāja, ka neies. Nu, un tad pirmais iedeva man pasi un pateica, lai ejot precizēt autobusu sarakstu. Nu, kā gāju, tā aizgāju līdz Rostokai. Tas ir – aizbraucu. Tā retā jo retā izdevība paklīst vienam! Bet pilsēta tukša, tikai logos mirgo eglīšu uguntiņas. Centrā arī uz ielas egles, iluminācija (109. att.). Bet laiks auksts, slapjš, vējains. Un vēl drusku uztrauca tas, ka arī Rostokā tagad autobusos taloni, bet nopirkt nav kur, viss aizvērts. Ej nu sazini, ka neiznāk vēl ķibele ar mājās tikšanu, tomēr 20 kilometru. Nu nekas, autobusu pieturā vienu talonu par 10 feniņiem noandelēju. Bet nez vai bija īstais, kad vēlāk autobusā pirku no šofera, viņš iedeva par 20 feniņiem. Nu, bet katrā ziņā viss tas izbrauciens sagādāja lielu baudu. Atgriezies uz kuģa, trāpīju tieši uz „Piedzīvojumiem gaisā” pa televizoru. Šodien aizbrauca poļu garantijas inženieris. Pēc bunkura iešot uz Gēteborgu. Nu, tas būtu lieliski, gan redzēt vēl vienu pilsētu, gan arī labi iepirkties. Un vēl runā, ka būšot ekskursija uz Berlīni.
26. decembrī
Vakar no rīta bija komandieru sanāksme – par traku gāja vaļā uz kuģa dzeršana. Vecākais mehāniķis, pat tas „norāvās no bremzēm”. Pēc tam vairāk arī nekā. Sēžam uz kuģa un nekustamies ne no vietas. Šodien vakarā snieg. Maiņa no Rīgas esot izbraukusi, bet, spriežot pēc skaita, man neesot. Paliek par traku, kaut kas tomēr būs jādara.
28. decembrī
Šorīt no rīta nogulšņāju līdz pusdeviņiem, aizbildinādamies ar slimību. Vakar vakarā sasildīju 37,3, laikam no rīta skrienot pa aukstumu un sniegu, drusku apsaldējos. Nu, sēdēju, lasīju Ciolkovska biogrāfiju un tad sākām ar vecāko mehāniķi gudrot par pilsētu. Par cik naudu par piecām dienām, ko vakar saņēmu, esmu jau gandrīz iztērējis, un trešā stūrmaņa uz kuģa nebija, ar vecākā mehāniķa palīdzību aizņēmos 100 markas. Nopirku kurpes un zābakus. Abi brīnišķīgi, tikai kurpes tā varēja būt drusku lielākas, būs drusku jāievalkā (tā ievalkāšana iestiepās uz gadiem divdesmit – visu laiku nēsāt īsti negribas, bet prom sviest žēl). Zābaki taisni kā Kisam Vorobjaņinovam, par taisni tādiem jau sen sapņoju. Acīm redzot tā ir pirmā reize, kad aiz robežas nopirku pats sev kaut ko patiešām labu. Un vakar dabūju arī pārmijas un krustojumus dzelzceļam. Vienkārši brīnišķīgi!
Jā, vakar saņēmu Aizas sen rakstītu vēstuli. Vēstule tāda skumīga. Jādara kaut kas noteikti. Nu, šodien vēl nosūtīju atklātni uz Baseina slimnīcu, atgādināju, ka gaidu maiņu. Rīt vai parīt atbrauks 8 cilvēki maiņa. Mēģināšu, lai kāds no aizbraucējiem aizved uz Savienību bikšeles Gintam (110. att., laikam jau runa bija par pamperiem). Laiks nomācies, snieg, vēss. Vakar pametu savu grupu universālveikalā „Centrum” un aizgāju uz muzeju Krepelīna tornī. Bet nekā īpaša un pie tam tajā brīdī jutos slims.
Vakar un šodien skatījāmies komēdiju „Solo zilonim ar orķestri”. Patika. Bet vispār cirks ir cēla māksla, kas lieliski izsaka to domu: „Cilvēks – tas skan lepni!”. Tiešām, pārņem lepnums par cilvēkiem, redzot, ko viņi spēj izdarīt.
30. decembrī
Šodien nosēdēju uz kuģa. Naktī ap 12 telefona zvans – vecākais mehāniķis aicina ienākt. Nu, domāju, kaut kas noticis! Nē! Sēž abi ar atslēdznieku pie šņabja pudeles un izdomājuši mani uzaicināt kompānijā. Es stāvā sajūsmā! Ar vārdu sakot, izlamājos un aizgāju gulēt. Vispār jau dzeršana uz kuģa mazumā nu ne par ko neiet. Iegāju jau no rīta pie pirmā aicināt iztaisīt elektrokardiogrammu (tā, katram gadījumam - reizēm viņš sūdzas par dūrieniem sirdī. Un vismaz laiku pa laikam man taču kaut kāda aktivitāte ir jāizrāda). Iegāju tātad, bet šis dzer aliņu un lāpa paģiras. Kur tad nu vairs uz kardiogrammu. Šodien nogulēju līdz kādiem pusdeviņiem. Laiks auksts, skriet nevar. Šodien gan sadabūju treniņtērpam arī augšu, rīt tomēr pamēģināšu skriet. Dabūju arī saimniecības ziepes – šorīt izmazgāju pēdējo plēksnīti un biju visai nobažījies. Pēc tam sēdēju kajītē, spaidīju espanderu un ienēsāju jaunās kurpes – nu jau pavisam labas (cerība ir muļķu mierinājums). Lasīju „Zeme, uz pieprasījumu”, pēcpusdienā visām šīm nodarbībām vēl pievienoju galda basketbolu. Ļoti interesanta spēle, būs jāpaņem arī sev viens tāds. Tas, ko spēlēju, ir no tām mantiņām, ko vakar nopirka par „kultūras naudu”. Vēl nopirka galda spēli „Rallijs”, mehānisku biljardu vai kaut ko tamlīdzīgu un mērķī metamas bultas.
Vakar aizbrauca astoņi cilvēki, ieradās astoņi citi. Ar Šuru nosūtīju uz Savienību bikšeles Gintam. Jaunā bufetniece pirmo reizi jūrā, galīgi apjukusi un nobijusies. Nomainījās arī pavāre. Ēdiena kvalitāte uzreiz uz leju. Nu, ko darīsi, tāda traka centība, kā bija iepriekšējai pavārei, jau gadās reti (sk. 53. att.). Šovakar atkal pārvilka citā vietā, jau kādu ceturto reizi. Kraut vēl nesāk. Aiza kavējas ar radiogrammām, bet viņa, nabaga cilvēks, jau īsti nesaprot, kas notiek, jo pēdējā ziņa no manis bija visai lakoniska radiogramma, ka, iespējams, iesim uz Argentīnu. Pašlaik jau sola Gēteborgu un Buenosairesu, bet kas tur iznāks, neviens vēl nezina.
1977. gada 1. janvāris
Vakar sagaidījām Jaungadu. Divas reizes – desmitos Latvijas Jaungadu, divpadsmitos – Vācijas. Salatētis piedzērās, nepaspēja izdalīt dāvanas. Pabeidza viena pati Sniegbaltīte. Sniegbaltīte – 4. stūrmanis vakar kā reizi uz vakts. Otrais priecājās – redz kur labi, Sniegbaltīte uz vakts. Kaut kur īsi pirms Jaungada pēc Vācijas laika (vai pat vēl pirms Latvijas) atskrēja kapteiņa un pirmā palīga sievas. Pirmais teica, ka esot kaut kāds „blats” Ārlietu ministrijā. Saņēmu no Aizas ļoti mīļu un diezgan optimistisku apsveikumu. Uzreiz vieglāk ap sirdi. Jo pašam jau nav grūti izciest to ilgo laiku uz kuģa, ja tikai Aiza pārāk nemokās.
Piecēlos šodien ap deviņiem, visu dienu nosēdēju uz kuģa. Kuģis šodien kā izmiris, cilvēkus gandrīz neredz, vakar atkal smagi dzerts. Tikai uz vakaru parādījās pa kādam.
Lasīju satiksmes noteikumus, spaidīju espanderi, paklapēju metalofonu, tagad vakarā lasu grāmatu par zīmēšanu. Iesāku lasīt ļoti interesantu grāmatu par Svanētiju, bet no pārāk lielas lasīšanas atturos, lai gluži pa tukšo nenosistu laiku. Lai stāv, ko palasīties tēju dzerot. Laiks, liekās, pasilts, logs stāv vaļā visu nakti un gandrīz visu dienu.
Pēc svētkiem jāaiziet uz pilsētu, atlikušo naudu izdošu Aizai. Bet ja izdos vēl par piecām dienām, kā te gāja runa, tad paņemšu to mutes harmonikas un taures hibrīdu, lai varētu mācīties spēlēt uz īstas klaviatūras.
3. janvārī
Vakar nekas jēdzīgs no skaistās, jaunās dzīves nesanāca – laikā nepiecēlos un tālāk jau nekas lāga negāja. Tikai pēcpusdienā, aizbildinādamies, ka iešu pamangot medikamentus, nospruku no kuģa un pamatīgi paklaiņoju pa ostu.
Nu, bet šodien piecēlos laicīgi, izskraidījos. Tikai klājs vietām apledojis, slīdēja. Un ap pusdesmitiem kūlos ar grupu uz pilsētu. Aizbraucām ļoti labi ar tiešo autobusu, arī atpakaļ tāpat. Universālveikala foajē izlaidu ļaudis uz visām pusēm un pats pēc sirds patikas izklīdos riņķī. Nopirku Aizai šādu tādu vācu veļu, dabūju vēl divas pretēja virziena pārmijas. Nu ir viss, ko vajadzēja. Divreiz iekodu karstas desiņas, izklīdu cauri parkam, iegāju kuģniecības muzejā (111. att.). Iepriekšējā reizē darbojās tikai pirmais stāvs, nu jau veseli trīs. Muzejs ļoti interesants. Pirmais stāvs – vēsture, otrais – tirdzniecības flote, trešais – kara. Sevišķi patika seno burinieku modeļi pirmajā stāvā. Ap trijiem atgriezāmies ostā, pa ceļam vēl iegājām „duty-free”. Viss pa vecam, Vienīgi parādījušies brīnišķīgas „Veltmeister” mutes harmonikas. Un lētas – ap 2 dolāri. Bet kā lai uz tāda daikta iemācās spēlēt? Pēc tam ar jo lielu interesi palasījos Kopernika biogrāfiju, paspaidīju espanderi un vakars arī klāt.
5. janvārī
Vakardien piemetās galvassāpes un neko jēdzīgu nedarīju. No rīta puses gan aizkūlos uz „duty-free” un nespēju noturēties pretī kārdinājumam, paņēmu „Veltmeistaru”. Pieci guldeņi, pavisam par velti. Ko es ar viņu īsti darīšu, nezinu, pagaidām tāpat vien pīkstinu. Vakarpusē aizgāju uz „Irbitļes” apskatīt vienu apaukstējušos bufetnieci. Un pašā vakarā vēl padzirdēju par paaugstinātajām cenām un tarifiem. Prieka maz! (Nez, kas tas bija? Padomju laikā jau šitādas lietas pārāk bieži nemēdza gadīties). Jā, lielu popularitāti ieguvušas jaunās spēles, sevišķi biljards. Spēlē uz aliņiem. Man visai patīk „Rallijs”. Šodien piecēlos vēlu un vēl mazgājos, kad atnāca pēc manis no kaimiņos stāvošā Murmanskas kuģa. Pēc brīža tur aizgāju, bet nekā sevišķa – starpribu neiralģija. Pēc tam uz pilsētu. Naudu izdeva vairāk, nekā bija gaidīts, tāpēc „taures hibrīdu” nepirku, jo var paņemt kaut ko būtiskāku. Paņēmu labas kurpes (divi pāri? Cik atceros, pusi no apzinīgā mūža mocījos ar vienām brūnām vācu kurpēm. Nu, bet kas nu vairs lai atceras – kā nekā tagad iet uz beigām 2015. gads). Kas attiecas uz mūziku, tad, ja būs gribēšana, pietiks ar metalofonu, ja nebūs – nelīdzēs arī pūšamais. Vēl par pēdējo sīknaudu paņēmu dzelzceļam vienu signālierīci ar zaļu un sarkanu gaismu. Izpētīju arī, ka tvaika lokomotīve nav pārāk dārga – 39 markas. Nākošreiz būs jāpaņem. Domājām, ka iziesim šodien, bet tagad, vakarā, cita ziņa – „manjana” (Latīņamerikā iemīļota ierēdņu atbilde, kas nozīmē „rīt, rīt noteikti”).
7. janvārī
Vakar ap pusdienu rāmā, bet nomākušamies laikā izgājām no Rostokas. Vēl pēdējā brīdī pamanīju divus gulbjus peldam ostā. Gājām uz Gēteborgu. Vakarā nolēmu aizmigt bez miega zālēm (hm, vai tiešām ar mani bija tik traki? Pat neticas! Riju miegazāles, nemitīgi sevi uzlaboju un pilnveidoju ... Kluss ārprāts, nekas cits!) un nomocījos līdz kādiem diviem naktī. No rīta pamodos ar trakām galvassāpēm, kas paldies Dievam, ātri pārgāja pēc pentalgīna (jo tālāk, jo trakāk ...). Logā klintis – stāvam Gēteborgas reidā. Stāvam, un iekšā iet netaisāmies. Velns lai parauj! Bet diži vis nepārdzīvoju, jo pirkt jau daudz neko vairs nevar – visas normas jau tā pārpildītas. Bet pēc brīža izrādījās, ka brauksim uz krastu ar kuteri. Dabūju naudu par 40 dienām uz priekšu – ap 80 dolāru, katram gadījumam ar visu sāpošo galvu apķēros iegrūst kabatā sudraba peso un, pa virvju kāpnēm nokāpuši lejā, no naftas baržas pārkāpām ērtā, siltā kuģelī. Liels humors bija, kad mūsu jaunā bufetniece Ņina pirmo reizi kūlās pa virvju kāpnēm. Kuģelis gāja lēnām, sešas jūdzes līdz pilsētas centram pieveica pa kādu stundu. Izkāpām, ejam kaut kam pa pēdām. Tie iet tik droši, it kā zinātu, kur jāiet. Pēc brīža tomēr izrādījās, ka nezina vis. Un neviens nezina. Klīstam kā aitu bars. Pa ceļam ieraugu monētu bodīti, bet noklīdām garām. Beigās apnika, atšķēlāmies nost un sākām klīst pa savam. Pametu biedrus pirmajā bodelē mēram džinsus un spruku projām uz monētu bodeli. Par Kubas monētām dabūju 40 dolārus, tas ir 60 kronas. Lieliski! Nācu atpakaļ un uzreiz ar plašu žestu paķēru džinsu kreklu Aizai. Pēc brīža uzgājām virsū „maklakiem”, bet ... Neilona mēteļa nav, skaitļotāji, radio fantastiski dārgi. Arī monētu katalogu neizdevās dabūt. Paklīdām pa veikaliem. Dikti grūti gāja ar runāšanu – angliski gandrīz nevaru, jo nespēju vienā mirklī atslēgties no vācu valodas. Vispār te gandrīz jēdzīgāk būtu runāt vāciski, bet arī laikam nesapratīs, tāpat kā Beļģijā. Tā nu grūti gāja ar saprašanos. Tomēr visu, ko vajadzēja, izkārtoju. Četros atpakaļ piestātnē, piecos uz kuģa, sešos – taisni tagad, taisās pacelt enkurus un iet uz Argentīnu.
8. janvārī
Neiet pa dzīvi nekādā jēgā. Vakar vakarā sākumā nekā nevarēju aizmigt, kad aizmigu, sāka traki šūpot, viss čīkst, klab, grab – atkal nekāda gulēšana. Un vēl piedevām velns dzina vakar vakarā apēst pāris greipfrūtu. Efekts kā no merkuzāla (nikns „čuriņdzinējs” līdzeklis). Ar vārdu sakot, brokastis nogulēju. Tad šā tā noķēpājos līdz pusdienām. Šūpo, kajītē auksts, apsilde nestrādā. Pēc pusdienām gulšņāju. Vakarā ielīdu „artelkā”, paņēmu pāris bundžas gaļas, arī kubiešu „Vērša mēli želejā”. Bet tur iekšā izrādījās draņķīgs faršs. Toties ar milzu baudu apēdu burku marinētu biešu. Dabūju divas lielas bundžas „Nescafe”. Paņēmu arī desmit paciņas cigarešu, Buenosairesā var noderēt. Radiogramma no Aizas. Laikam jau vēl nav saņēmusi nevienu no Vācijas sūtīto vēstuli. Liekas, ka Aiza turas braši un dūšu nezaudē. Nu, un beidzot jau pašā vakarā, nolēmu apmainīt drošinātājus apsildei. Un iedarbojās! Ko tikai elektromehāniķis nerunāja – gan jauda maza, gan elementi sadeguši, gan tvaika nav. Tikai vienu sīkumu neiedomājās – korķi izsisti.
21. janvārī
Divas nedēļas tātad neesmu rakstījis. Kas tad pa to laiku ir noticis? Sākās ar to, ka samazinājām ātrumu – Argentīnā gaļa neesot gatava. Gājām kādu brīdi pavisam lēnītēm, pārkūlāmies pāri ekvatoram. Nosvinējām arī svētkus – vecākais mehāniķis par Neptūnu, es par „ārstu”. Iznāca visa tā lieta diezgan nepatīkama, ar milzīgu smērēšanos. Nu, un pēc svētkiem dabūjām radiogrammu, ka esam „pārdoti”, pavēle apstāties un gaidīt tālākos rīkojumus no fraktētāja. Nu ir gan traki! Tad jau jāstrādā līdz aprīlim. Tādā neziņā nostāvējām līdz pat šodienai, kad nupat paziņoja, ka ejam uz Buenosairesu. Kuģis lēnām apmeta lielu riņķi, pameta vakara saulīti labajā pusē un devās ceļā. Laiks visas šīs dienas lielisks, jūra rāma. Sauļojāmies, peldējāmies, katru rītu skrēju.
23. janvārī
Vakar riebīgi šūpoja. Un laiks arī bija nomācies. Bet šorīt pamodos – debesis skaidras, saule spīd un tepat gandrīz blakus kalni. Un gauss kā jūrmalā. Brīnišķīgi. Ap brokastu laiku pagājām garām Riodežaneiro. Pēc tam kalni atkal pazuda, apkārt tikai jūra. Pie pusdienām izdalīju delagilu (malārijas profilaksei. Kas gan ir kaut kāds nieka HIV, salīdzinot ar šo drausmīgo cilvēku nāvētāju), pēcpusdienā sauļojos.
24. janvārī
No rīta sāku skriet, bet tajā pašā laikā matrozis sāka mazgāt klāju ar saldūdeni un tā lieta bija jāpārtrauc. Sāku atkal študierēt satiksmes noteikumus, bet iznāca salekšanās ar Averkinu viņa ekzēmas pēc, jo viņš gan grib, lai to ekzēmu izārstē, bet ne par ko negrib dzert prednizolonu. Sabojāju nervus un priekš nomierināšanās lasīju „Inku zeltu”. Kaut otro reizi, bet ar milzu interesi. Jo ir viena lieta, ja Rīgā lasa par kaut kādu abstraktu Dienvidameriku, vai kad lasa par Panamu, Ekvadoru, Gvajakilu. Pēcpusdienā ar talku krāsoja klāju, bet pēc launaga pēkšņi uznāca traks vējš, lietus un, protams, nekāda talkošana vairs nebija iespējama. Rīt no rīta ieiesim Laplatā. Jā, šovakar ziņoja, ka Buenosairesā esot nozudis viens no mūsu kuģniecības mehāniķiem. Esot bijusi liela tieksme uz dzeršanu un dzērumā savukārt tieksme uz kaušanos. Būs kaut kādā nepatīkamā piedzīvojumā iekūlies.
25. janvārī
Stāvam Laplatā pie Buenosairesas. Kā vienu, tā otru krastu tik tikko var saredzēt. Un gājām taču pa upi augšā no paša rīta, desmit stundas, kā teica kapteinis. Tātad vismaz kādi 200-300 kilometri vai pat vairāk. Pamodies norīta, iluminatorā ieraudzīju, ka ūdens dzeltenīgs. Nu skaidrs, esam upē. Pēc brokastīm izgāju uz klāja un ieraudzīju tālumā Montevideo („Redzu kalnu”). Konusveidīgs kalns blakus pilsētai tiešām ārkārtīgi uzkrītošs. Nu, un paņēmuši no strīpaini izkrāsota noenkurota kuģa loci, kūlāmies pa upi uz augšu. Diena karsta, saule svelmē, mākoņi met uz upes galīgi melnas, ļoti asas ēnas. Upe strauji kļūst aizvien dzeltenāka. Pretimnācēju kuģu ļoti maz. Vienā vietā pa labi rēgojas neliela nogrimuša kuģa mastu gali, bet kreisajā pusē gabaliņu tālāk liels Libērijas kuģis sēž uz sēkļa. Aizpildījām ļoti sīkas muitas deklarācijas – sērkociņi, lai, jādeklarē. Nu, un ap launaga laiku izmetām enkuru pret Buenosairesu. Jā, padzirdējām, ka mašīnas te dārgas un arī par pārvešanu jāmaksā dārgi un, galvenais, valūtā. Neko teikt, iepriecināja jūrniekus. Tad jau visa tā mašīnu būšana viena tukša runāšana vien sanāk. Jā, pusdienās sabaroju publiku ar delagilu.
26. janvārī
Piecēlos sešos un manīju, ka kuģis tā lēnā garā kustas. Ap brokastu laiku ienācām ostā, un tā arī stāvam, neko nedarīdami un nekur neiedami. No rīta un arī vēlāk biju drusku uztraucies par caurlaidi – nav fotogrāfijas. Šāda tāda neder, vajag kārtīgu, kā pasei. Bet pēcpusdienā atnāca fotogrāfs ar „Rolleifleksu”, nofotografēja visus, ko vajadzēja. Nupat ienāca starpoms – naktī vajadzēšot papildus padežurēt. Hm, tas nu ir kaut kas jauns, tādi brīnumi Argentīnā nav dzirdēti.
27. janvārī
Vēl aizvien stāvam un nekur nekustamies. Pēcpusdienā gan atveda pāris mašīnas gaļas. No 4 līdz 6.15 tātad nostaigāju pa klāju. Tad studēju satiksmes noteikumus, klapēju mūziku, vismaz notis sāk palikt galvā, kur katra stāv. Pa televizoru visu laiku rāda temperatūru, acu priekšā uzkāpa no 29 līdz 32,4. Bet iluminatoru turu vaļā, kajīte ēnas pusē, tīri pieklājīgi. Atnesa vakardienas fotogrāfijas – skats diezgan šausmīgs. Pēcpusdienā atnāca no vēstniecības, konsulāta. Peso pašlaik dodot 300 par vienu dolāru. Režīms valstī jūtami griežoties pa labi. Marksisms oficiāli pasludināts par valstij naidīgu politiku. Nu, vēl ar visu ko pabaidīja. Un tad izrādījās, ka viņi paņēmuši līdzi siksnu, kas noņemta vienam neidentificētam līķim, kas izvilkts ostā un atrodas morgā. Un mūsu cilvēki to siksnu pazina. Otrais mehāniķis un atslēdznieks nupat atgriezās no morga – jā, pazudušais mehāniķis. Līķis sadalījies, bet pazinuši drēbes. Tā nu viss ir noskaidrojies. Nedod Dievs, vēl izdos mums pārvešanai. Vēstules no Aizas nav, bet tur neko nevar darīt – vēstules te vedot tikai reizi mēnesī. Vakar atvestas un tās par decembri. Un nākošās tikai februāra beigās. Lasu Ļeskovu. Vispār jau lasīt interesanti, bet tā pati patoloģiskā tieksme uz visu riebīgo, kas pārējiem krievu klasiķiem (tagad gan redzu, ka tā tieksme raksturīga ne tikai krievu klasiķiem. Vienkārši padomju laikā to laikam cik iespējams centās apslāpēt, bet nu, demokrātijas apstākļos ...).
28. janvārī
Naktī atkal vaktēju. Piedevām vēl otrais mehāniķis arī. No rīta noskrēju 22 riņķus. Tad satiksmes noteikumi un pēcpusdienā uz pilsētu. Neko daudz, paklīdām pa Floridas ielu – galvenā tirdzniecības iela. Nu, veikalos viss, ko sirds vēlas, dolārus visur ņem pretī. Paņēmu pārīti saulesbriļļu, tās gan kioskā pie stacijas. Aizai paņēmu kreklu. Nupat izpētīju pamatīgāk – skaists gan. Ņina paņēma trīs, bet rakās gan briesmīgi. Vienā avīžu kioskā negaidīti ieraudzīju kaudzi jaunā parauga 10 peso. Tad nu tik tālu jau ir, visa naudas reforma čupā. Centi atkal pazuduši, saldējums maksā 150 peso. Un arī vecās monētas nozudušas. Nav brīnums, vērtība noteikti mazāka par dzelzs cenu. Tas nu žēl. Veikalā mūs pirmo reizi noturēja par vāciešiem, nevis par krieviem. Brīnums, parasti uzreiz pazīst. Atradu monētu bodeli, bet vajadzīgie katalogi nebija. „Scientific” skaitļotājs maksā 100 dolārus, aitādas kažoks – 200. Žēl, nupat vēl teica, ka esot ļoti lēti. Mašīnu pārvešana kaut kāda fantastiski dārga. Tuvākajās dienās būšot grandiozs pikniks brīvā dabā.
29. janvārī
Turpinām stāvēt, nekraujamies nemaz. Vismaz nedēļu stāvēšanas garantē, bet var būt vēl pat vairāk. Esot pat iespēja daļu kravas paņemt Montevideo un vest uz Portugāli. Būtu jau visai interesanti. Tikai mājas gan atvirzās aizvien nost. Nu, bet atgriezties kaut kur tā martā būtu lai, tad pat bez tām problemātiskajām refflotes brīvdienām (refflotē uzkrātie „otguli” tirdzniecības flotē neesot izmantojami) sanāktu līdz pusmaijam brīvs. Nu, redzēsim. Rīt taisās uz lielu izbraukumu zaļumos, firma dod autobusu, gaļu, vīnu. Brīnos tikai, kā kapteinis tam piekrīt. Piedzersies taču kā lopiņi un pie tam vēl ārpus kuģa.
No rīta tomēr pagulšņāju, pārāk nogurdina tāda nakts negulēšana. Pamodināja mani vēstniecības „zavhozs”, prasīja, lai ierakstu viņam un sievai starptautiskajās vakcinēšanas apliecībās baku potēšanu. Nu, ierakstīju, bet pusmiegā pamanījos ierakstīt 29. februāri. Bet šogad tāda nemaz nav!
Naktī argentīniešu „vočmens” (apsargs) lamāja pastāvošo režīmu un solījās braukt atpakaļ uz Spāniju – izrādās spānietis, aizlaidies pēc pilsoņu kara. Un apsolīja man atnest vecās monētas. Oficiāli, cik sapratu, viņas vēl der, bet nav vairs nekādas vērtības. Kā reizi šodien izlasīju avīzē, ka zaudē vērtību 20 centavo monētas, kas kaltas no 1869. līdz 1961. gadam.
Dienā dabūju rokā „Buenos Aires Herald” angliski, lasu ar lielu interesi. Pāri visu laiku rūc lidmašīnas, te iet ceļš uz lidlauku. Naktī nē, bet no kādiem septiņiem sāk. Priekšā stāv japāņu traleris, aizmugurē vēl vakar stāvēja divi kuģi no Asunsionas Paragvajā – „Parana” un „Olimp”. Šodien „Parana” aizgājusi. Drusku neparasti iznāk – likās, ja jau nu reiz ir kāda īsta sauszemes valsts, tad tā ir Paragvaja, kontinentam pa vidu iespiesta. Taču, skat tik, pierakstīšanās osta Asunsiona. Uz kādas tad īsti upes? Ak uz Paragvajas. Un tā ieplūst Paranā.
30. janvārī
Pamodos drusku pirms četriem, sešos ielīdu atkal gulēt līdz septiņiem, tad cēlos augšā un sāku gaidīt apsolīto pikniku. Visumā, kā jau teikts, neko labu negaidīju, bet iznāca burvīgi. Rīts vēss, braucēju mazāk nekā gaidīts -23, liels autobuss. Ērti iesēdos pie loga, atgāzu krēslu, atvēru stiklu, jo drīz kļuva silts. Gandrīz stundu braucām ārā no pilsētas. Ļoti efektīgs bija brauciens pa tiltu, galvenokārt ilgā uzbraukšana. Uzbērumam blakus lejā tādas nabadzīgas mājeles un redzami visi pagalmi, visas verandas, viss, viss. Pat vienu klozeta podu ieraudzīju atvērtās tualetes durvīs. Iebraucām mežā, nu, ne mežā, bet Mežaparkā. Tas pilns ar mašīnām, visi kurina uguni speciāli izmūrētās vietās un arī ārpus tām, cep gaļu. Līdzi atvesti galdi, krēsli, vietām teltis. Nu, sākām arī mēs cepināties – uz koka oglēm. Desas, līdzīgas kupatiem, lieli, biezi gaļas gabali. Ēdām vidū vēl jēlus. Garšīgi gan. Tad gāju paklaiņot un uzskrēju momenta foto ar lamu fonā. Sirds neizturēja, nofotografējos (112. att.). 400 peso. Metodika jocīga. Nofotografēja, turpat aparātā attīstīja un izvilka fotopapīru ar negatīvu attēlu. Kā nu tagad apgriezīs? Domāju – kaut kā uz tā paša papīra. Taču nē! Nolika negatīvu uz turekļa aparāta priekšā un vēlreiz pārfotografēja. Un iznāca ciešams pozitīvs. Apsusināja ar dvieli un tūlīt atdeva. Kamēr aizgāju līdz savējiem, bija jau sauss.
Nu, un pēc tam vēl izdevās noīrēt zirgu. Fantastiski lēti – 120 peso par stundu (113., 114. att.). Tikai tas lopiņš bija grūti vadāms un vēl mācēja vienu niķi – kā tu šo sāc spiest ar spēku uz kaut ko, tā viņš tais tādu strauju, asu rāvienu uz priekšu un tūlīt apstājas. Un jātnieks, t.i., es gandrīz lido viņam pār galvu. Trīs reizes šito numuru atkārtoja.
Nu, pilsētā atgriezāmies ap sešiem, bet vēl stundu braukājām no vieniem ostas vārtiem pie citiem, nez kāpēc autobusu negribēja laist iekšā. Beigās pametām autobusu ārpusē un atnācām uz kuģi ar kājām. Vakars atkal diezgan vēss.
31. janvārī
Laiks vēss, līņā. Visu dienu tupu uz kuģa. Drusku sāp galva. Pēcpusdienā taisījām revīziju „artelkā”, paņēmu bundžu ar konservētiem cīsiņiem. Pamazām krauj. „Vočmens” atnesa piecas vecā parauga 10 peso monētiņas. Pamaz, bet sola vēl.
1. februārī
Tupu visu dienu uz kuģa. Līst, līņā, smidzina utt. Kārtējo reizi pabeidzu lasīt „Satiksmes noteikumus”, vairāk neņemšos. Vakarnakt vecākais mehāniķis svinēja dzimšanas dienu, šodien daudzi staigā nodzertiem ģīmjiem.
4. februārī
No rīta līdz vēlai pēcpusdienai nekādas dzīvības zīmes. Vienīgi „vočmens” atnesa dažus vecā parauga peso. Prasīja savukārt padomju monētiņas. Bet pēc trijiem tomēr izkūlos uz pilsētu. Un uzskrēju veikalam, kur lēti kažoki, jakas utt. Paņēmu par 40 dolāriem kažociņu Aizai. Liekās, ka labs, ja tikai nebūs tāds pamazs. Bet lielāka nebija. Kā nu būs, tā būs (Aizai tomēr nederēja, taču Rīgā ļoti izdevīgi pārdevu, jo izrādījās no lamas ādas un tāpēc dārgs). Un pēc tam ieklīdām striptīzā. Skatījāmies laizīdamies.
9. februārī
Re nu, nekā netieku pie rakstīšanas. Pamēģināšu tagad atpakaļgaitā kaut ko uzrakstīt. Šodien vēl nav nekā. Nodežūrēju, nogulēju, padzēru tēju un beigās rakstu. Vakar, 8. februārī. Nogulēju tātad līdz divpadsmitiem. Piedevām, kamēr gulēju, bija atslēgts „kondišn”, pamodos galīgi apdullis, ar sāpošu galvu. Knapi sāku dakterēties ar tēju, kad sauc – jāiet uz pilsētu. O.K., aizgājām. Pirmām kārtām bez īpašas vajadzības ieklīdām „vēstniecības veikalā”. Kaut kāds universama tipa veikals, cenas it kā esot zemākas. Vismaz alkoholam tā tiešām bija. Nonīku tur kādu stundu, tad grupas sašķēlās. Par cik es nebiju vecākais, tādu lietu uzņēmu ar prieku. Norunājām par satikšanos un mēs ar radistu metāmies skatīties filmu „Tiburon” („Haizivs” jeb pasaulslavenie „Žokļi”). Pa ceļam viņš vēl mainīja dolārus, es neveiksmīgi centos samainīt kronas. Nekā neizdodas! Nu, un tad par 300 peso biļetes (115.-118. att.; vēl par 100 peso vienu Pepsi (karsts bija kā ellē, dzert gribējās. Un Pepsi ledus auksta). Filma sākumā likās šausmīga, kamēr milzu haizivs uzbruka cilvēkiem un rāva gabalos peldētājus. Bet tad sākās otrā daļa, kurā kuģelis medī haizivi un nekā nevar to nogalināt, bet haizivs pati uzbrūk kuģim, gandrīz to apgāž un beigās pat uzlien uz klāja un tā nesteidzoties ēd vienu cilvēku ... Ar vārdu sakot, tur vairs nebija nekā ne šausmīga, ne interesanta. Vienkārši muļķīgi līdz smieklīgumam. Ne tik lielas ir, ne pat tik lielai haizivij tik liela rīkle, kā te rādīts, ne haizivis tā uzvedas, kā te rāda. Un beidzot – ja arī viena haizivs tiek nogalināta, tad no kurienes tā doma, ka taisni tā arī ir tā cilvēkēdāja un ka vairāk cilvēkiem neuzbruks. Bet kaut arī filmas otrā puse ir vienkārši muļķīga, visa pasaule jau nez kuro gadu par to jūsmo. Nu, pēc kino vēlreiz uz „vēstniecības veikalu” pēc šņabja un tad uz kuģi.
7. februārī no rīta izmisīgi centos sameklēt grupu, lai aizskrietu un paņemtu katalogu. Neizdevās. Vazājos pa kuģi nikns līdz ārprātam un pēcpusdienā biju spiests doties līdzi grupai, kas brauca meklēt lētos veikalus. Par ceļvedi bija mehāniķis no kubiešu kuģa, kas stāv ne tīri blakus, bet tepat ostā. Taisni pie ostas vārtiem iesēdāmies autobusā un aizbraucām līdz Plaza Once (Vienpadsmitajam laukumam). Turpat vien Pastēra ielas rajonā tas izrādījās. Ielīdām vienā kažokādu bodelē – nav man nekas pa mēram. Sāku jau nervozēt. Un nākošajā pagrābu pirmās divas ādas jakas, kas bija pa mēram (119. att.). Tikai vēlāk ieraudzīju, ka iekšpusē nav īsta āda. Žēl gan, būtu uzreiz ievērojis, noteikti nebūtu ņēmis. Bet vispār jakas nav sliktas un nu būs abiem ar Aizu vienādas, 31 dolāru gabalā. Tad klīdām meklēt vēl pa citiem veikaliem. Otrais mehāniķis par 35 dolāriem dabūja jaku ar kapuci un īstu ādu iekšā. Skaista. Bez šaubām, to būtu labāk ņēmis, bet jau bija nopirkts, un liekas, ka mana izmēra arī nebija. Tikmēr sāka līņāt un publika sāka domāt par sēšanos autobusā un atgriešanos ostā. Izdevās tomēr ievilkt metro un piebraukt taisni pie prezidenta pils (120. – 122. att.), no kurienes Avenida Corrientas un monētu kataloga bodele tepat blakus. Metro diezgan sekls, stacijas tīras, ērtas, bez tās liekās greznības kā pie mums. Vagoni vienkārši, durvis pat neveras automātiski, par ko biju ļoti pārsteigts. Shēmas stacijās, vagonos, orientēties vienkārši. Maksa 20 peso, par to naudu jāpaņem īpašs žetons un, tāpat kā pie mums, jāiemet automātā, kas ielaiž iekšā. Jā, visās metro stacijās kioski, bāri utt. Labāk būtu pie mums tā, nevis tā pils greznība. Nu, bez starpgadījumiem aizkūlāmies līdz bodītei, par 27 dolāriem paņēmu katalogu un gājām uz kuģi. Pa ceļam trāpījām zem pamatīga lietus. Sākumā pārplūda iela, tad trotuārs un beidzot daļēji pat veikals, kurā iemukām. Pļāpājām angliski – vāciski – spāniski ar veikala īpašnieku un gaidījām, kad tie grēku plūdi beigsies. Starp citu, te ļoti daudzi runā vāciski.
6. februāris. Vēlreiz izbrauciens ar autobusu zaļumos. Tas pats maršruts un vieta, jau metas garlaicīgi. Vienīgi izklaiņojos pa parku un konstatēju, ka veltīgi esmu to noturējis par mežu. Parks, īsts parks, pilns ar kioskiem, atradu vēl divas laivu stacijas, peldbaseinu, restorānu utt.
Nu, un beidzot 5. februāris. Izgājām grupā ar radistu kā vecāko. O.K.! Izšķīrāmies. Divi iegāja „ABC” uz striptīzu, es aizgāju klejot pa pilsētu, atradu skatlogā savu katalogu, tad Pastēra ielu, kur solīja tos lētos kažokus. Vēlāk visi barā vēl ielīdām „Sex show’ā” uz Avenida Corriente. Te noteikti esot labāk nekā „ABC”. Todien arī mēģinājām tikt uz „Tiburon”, bet nebija iespējams – nāktos nokavēt atgriešanos uz kuģa. Tā, nu robs dienasgrāmatā ir aizpildīts. Rīt, liekas, dosimies projām.
10. februārī
Vakar pēcpusdienā ar Ivanovnu un Ņinu gājām pa veikaliem. Iekūlos Nācijas bankā, tur maina kronas (123. att.). Bet par vēlu, taisni beidza darbu. Iekšā ik uz soļa policija (vai citi sargi), manu somu vairakkārt pārbaudīja. Bet laipni un izpalīdzīgi gan.
Šodien pēcpusdienā izgāju tādā nelielā pastaigā līdz stacijai. Bet par cik bocmanim ne par ko neizdevās samainīt dolārus, pat ne „Šeratona” viesnīcā (dikti smalka, sveicars vai kaut kas līdzīgs frakā un cilindrā), tad pierunāju ar metro aizbraukt līdz Nācijas (Nacionālajai?) bankai. Braucām ar pārsēšanos, bet noorientējāmies labi. Redzēju stacijas, rotātas ar mozaīkām, eskalatorus, veselus pazemes tirdzniecības rajonus. Bankā atkal izrādījās par vēlu. Kājām pa Floridu nācām atpakaļ un uz Korientes pie viesnīcas „Libertad” samainīju kronas (124. att.). 1340 peso par 20 kronām – drusku zemāk vērtē, nekā Zviedrijā (vispār jau visa tā epopeja ar kronu mainīšanu bija 3 vai 4 saldējumu vērtībā). Tad pametu biedrus pie aliņiem un pats izmetu nelielu līkumu. Paņēmu Aizai maciņu. Tad uz „vēstniecības veikalu” pēc šņabjiem un uz kuģi. Dzeramie tajā veikalā lēti – litra pudele viskija maksā 360 peso. Pēc tam kārtoju Argentīnas monētu sērijas. Rīt, liekas, atiesim. Jā, vakar naktī esam pārvilkti citā vietā.
14. februārī
Ejam lēnā garā uz mājām. Laiks pieklājīgs, jūra nedaudz viļņojas. Pirmās dienas, kā allaž, mazliet nepatīkama sajūta, bet nu jau viss normā. Iedevu kapteinim raportu par norakstīšanu no kuģa. Ielīmēšu dienasgrāmatā pēdējos papīrīšus par piemiņu no Argentīnas (nu, tos jau visus nupat varēja apskatīt noskanētus). Sauļojos, studēju monētu katalogus (starp citu, ārkārtīgi aizraujoša lasāmviela) un krāju spēkus, lai sāktu rakstīt papīrus par reisu. Kaut gan, ja uz Rīgu neejam, tad nav tur ko rakstīt pa tukšo.
20. februārī
Ejam un ejam uz priekšu. Laiks samērā mierīgs, brīžiem gan pašūpo, bet par vētru runāt nevar. Un tā esam nogājuši jau krietni tālu. Šodien ieraudzīju peldam bruņurupuci, nobrīnījos, kas tad šim okeāna vidū darāms un nepagāja ne stunda, kad kreisajā pusē pēkšņi kā no ūdens iznirusi parādījās liela, gara zeme. Izrādās, kāda no Zaļā raga salām. Nu, tātad tūlīt būsim ārā no tropiem, tepat jau Kanārijas un gandrīz jau mājās. Paziņoja, ka ejam uz Rīgu. Nu, ļoti jau labi, bet nogaidīsim, kamēr tiksim garām Gibraltāram, tad jau būs droši. Dzīve diezgan neregulāra un bez jēgas. Ar miegu nekādā galā, guļu gandrīz līdz desmitiem, skriešana nesanāk, kuģis dziļi iegrimis, klāju visu laiku apšļāc viļņi. Lasu, sauļojos, esmu krietni apdedzinājies. Klapēju mūziku, ar vārdu sakot, šā tā situ nost laiku.
22. februārī
Priekšpusdienā šūpoja, pēcpusdienā izvētās par īstu vētru, pie tam debesis palika skaidras, bija tikai dažas negaisa brāzmas. Laiks paliek vēsāks. Neko jēdzīgu nedarīju, gaidu Rīgu. Ak jā, vakar uzrakstīju kvartāla ziņojumu par 1976. gada 4. kvartālu, šodien kapteinis parakstīja.
23. februārī
Turpinām šūpoties, bet nu uz nakti laiks tā kā norimies. Vakarvakarā, starp citu, bija tas pats. šodien ap kādiem 18.00 laikam esam pagājuši garām Gibraltāram. Nu, tātad Melnajā jūrā neiedzīs un Rīga ir puslīdz droša. Galīgi sajucis miegs, nevar ne aizmigt, ne pamosties. Lasu pa otram lāgam „Korabļ Evo Veličestva „Uliss””. Tomēr šķiet tā visai jocīgi, ka vētras, lai arī neparasti stipras, laikā matroži desmitiem reižu sitās, lauž rokas, pārsit pieres utt. Un ka skapju durvis masveidīgi nolūzt un ka apgāžas krēsli un pat galdi – jā, jā, pat galdi, tā tur stāv rakstīts. Vispār, tas nu nav jūrnieks, kas to rakstījis (vispār jau, izrādās, ir gan jūrnieks. Bet šito laikam pielicis klāt, lai aizraujošāk lasās. Jā, toreiz gan nevarēju iedomāties, ka reiz rediģēšu šīs grāmatas latviešu tulkojumu (125. att.)). Laiks paliek vēss, netraucētu jau apsilde.
24. februārī
Laiks kļūst rāmāks, neskatoties uz to, ka vakarpusē iekūlāmies iekšā Biskajas līcī, kas slavens ar savām vētrām. Tagad, septiņos, izgāju ārā. Nupat palicis tumšs, debesīs atsevišķi mākoņi, mēness, zvaigznes, spirdzinošs vēsums. Labajā pusē ugunis – krasts, un arī kuģi. Bet kreisajā arī tālumā daudz uguņu. No kurienes tās? Kuģi, vai? Sakarā ar vētru nedaudz aizkavējāmies, sola 28. dienas beigās būt pie Irbes šauruma. Rīgā, ātrākais, 1. martā. Nepacietīgi skaitu dienas. Šodien vēlreiz izlasīju „Moljēra kunga dzīvi”. Brīnišķīga! Situ laiku nost kā varēdams. Kaut ātrāk un beigas un atpūta.
25. februārī
Laiks rāms, auksts, ap +7. Vakarpusē ielīdām Lamanšā. Nupat saņēmām ziņu, ka nomainīs visu ekipāžu. Cilvēki neapmierināti, nevienam negribas pavasarī iet atvaļinājumā.
27. februārī
Ejam pa dāņu šaurumiem. Kurā vietā konkrēti esam, to gan nezinu. Kreisā pusē uguntiņas, laikam Zviedrija. Rīt vajadzētu pienākt pie Rīgas jūras līča. Nez kā tur ar ledu? Te izskatās vēss, bet ne auksts, ledu nemana nemaz. Laiks ļoti mierīgs. Šodien visu dienu noņēmos ar to, ka izrakstīju no kataloga īpaši vērtīgās mazvērtīgās monētas, t.i., visādu sīknaudu, kurai lielākā daļa neko nemaksā, bet atsevišķi gadi ir dārgi (126. att; pievērsiet uzmanību igauņu 1926. gada 10 markām vai latviešu 1937 gada 2 santīmiem). Izskatīju tā visas zemes, ar kurām Latvijā cik necik reāli var iznākt darīšana. Nu tikai jāfiltrē! (nekas tur, protams, nesanāca – reta monēta jau tāpēc ir reta, ka patrāpās ļoti reti. Var jau cerēt uz ielas atrast briljanta gredzenu, bet iespēja tomēr ir visai maza). Vakar padeva tvaiku uz radiatoriem, kajītē patīkami silts.
1. martā
Aizvien vēl netieku mājās. Stāvam pie ieejas līcī, gaidām ledlauzi. Mirguļo Latvijas bāka, spīd Latvijas mēness, pūš Latvijas vējš, tas pats, kas tagad pūš Aizai. Tikai nekā netieku līdz galam. Rīt, jādomā, iekulsimies Rīgā. Līcī ieskrējām iepriekšējā naktī, pamodos – ledus visriņķī. Visu dienu gaidījām ledlauzi, tā arī nesagaidījām. Pēcpusdienā izlīdām no ledus ārā brīvā ūdenī. Tur jau divi kuģi stāv, vēl viens ledū. Ledus 30-40 cm biezs, gājām cauri bez kādām pūlēm. Kuģis kluss, mierīgs, neko īpašu neviens nedara. Lasu O’Henriju.
2. martā
Turpinām stāvēt. No rīta pamodies, pirmais ko ieraudzīju, bija ledlauzis ar kuģu karavānu (pa nakti atkal bijām iegājuši ledū). Nu, bet ledlauzis kā gāja, tā aizgāja, kad ievedīs ostā, nezinām. Laiku pa laikam drusku pakustamies, tad liekas – nu jau iesim. Bet ja dienā sāksim iet, tad slikti. Ceļš ap 12 stundas, būsim Rīgā naktī vai agrā rītā, kas visai nepatīkami. Vislabāk kaut kad naktī būtu izkustēties, lai nākošā dienā ap pusdienlaiku pienāktu Rīgā. Kamēr viss nokārtotos, darba diena būtu cauri, neviens vairs neuzkultos un vienā mierā varētu doties uz mājām. Ideāli jau nu būtu vēl rīt nostāvēt un ierasties piektdien vakarpusē.
5. maijā
Aiza peras pa dušu, es, kā jau uz kuģa pienākas, rakstu dienasgrāmatu. Sēžu „Ždanova” luksa kajītes salonā pie atvēta loga – par iluminatoru roka neceļas nosaukt, visapkārt tukšas limonādes pudeles, kuģis iet pavisam, pavisam rāmi. Nakts, skats taisni tāds, it kā ietu pa Panamas kanālu, nav tikai gaismu gar malām. Un nu konspektīvi par vakardienu un šodienu, jo garākai rakstīšanai esmu pārāk miegains. Ap pusseptiņiem ieradāmies stacijā, drusku pēc septiņiem ļoti mierīgi ieņēmām savu ļoti skaisto kupeju „Jūrmalas” firmas vilcienā. Kupejas kaimiņos – SRT „Ķīsis” kapteinis ar sievu (Toļiks ar Taņu, nu jau abi miruši. Meita Oļa vēl aizvien Aizas paciente). No rīta desmitos jau Maskavā. Ekskursija pa sarkano laukumu, Ļeņina kalniem, vēl šur tur, pusdienas Kaļiņina prospektā „Ivuškā”. Melnie ikri, bet diez kā negaršoja dēļ galvas sāpēm. Ap vieniem atbraucām Himkos, bet izrādījās, ka uz kuģa laidīs tikai piecos. Nu, nodevām bagāžu glabātuvē un ar metro vēl uz centru. Apgājām riņķī Kremlim, uz Gorkija ielas dabūjām beidzot kafiju un drāzām atpakaļ. Ieņēmām savu luksa kajīti – pavisam tikai divas tādas ir un tik nesalīdzināmi labākas par pirmo klasi – vannas istaba, dzīvojamā telpa arī reizes trīs lielāka, ledusskapis. Ledusskapi piebāzu ar limonādi. Jā, tik labāka par pirmo klasi, ka tiešām esam izvilkuši lielo laimestu. Un cenu starpība 10 rubļi. Nupat pretējā virzienā pagāja garām kāds velkonis. Labi, pietiks rakstīt, sēdēšu un skatīšos pa logu (127.-150. att.).