Elvitas Rukas Mongolijas ceļojuma dienasgrāmata. 5. diena
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
08.09.2015.
Patiesībā tā, caur ko traucam pirmajā ilgajā pārbraucienā, ir stepe. Tikai vakarā esam nonākuši Gobi tuksneša pievārtē, un uzreiz saņemam dāvanu – esam braukuši tik ātri un precīzi, ka mums vēl ir iespēja pakāpties kalnos. Saņemam jurtu atslēgas, pārvelkam apavus un raitā solī steidzam uz virsotni. Tās galā uztupināts paliels betona auns – naiva skulptūra, kas dekorē jau tā skaisto ainavu. Tā ir aizkustinoša zīme, ka šeit dzīvo cilvēki, ka kāds atrodas uz vietas. Stepē un tuksnesī nav nekā paliekoša, nomadi visu iedzīvi var savākt un doties prom pāris stundu laikā. Bet, ja vietu iezīmē betona dzīvnieks, tad tā jau ir nopietna pretenzija uz ciemata statusu. Auns virs Ongi ievada veselu plejādi dažādu dzīvnieku, kas turpmāk uz mums nolūkosies no augšas – sirsnīgi un spocīgi vienlaikus.
Patiecoties aunam un virsotnei, mums tiek kopīgs kāpšanas prieks un pirmās šamanisma izpausmes ceļā – dzīvnieku galvaskausi pie mājām un īpašās lūgšanu vietas, ko mongoļu mēlē dēvē par ‘’ovoo’’. Tās veidojušās kā šamanisma un budisma saplūsme, kad krustcelēs, virsotnēs un citās enerģētiskās vietās tiek likti akmeņu krāvumi – mazi, lielāki, pavisam lieli…. Tiem noteikti kaut kas ir jāziedo, kaut akmentiņš, kas pa rokai. Trīs reizes jāapiet apkārt un jāizlūdzas zemes dievību svētība. Rituālu pamanām jau ceļā, kad mūsu Džordžs un arī citi šoferi lielos ‘’ovoo’’ apbrauc tikai pa kreiso pusi un pusčukstus noskaita tādu kā mantru. Visam ir jābūt līdzsvarā, uzskata gudrā, senās tradīcijas respektējošā nomadu tauta, kam civilizācija nav izjaukusi gadsimtu mācības. Zemi nedrīkst ievainot. Ja kāda bedrīte izrakta, tā noteikti jāaizrok ciet, citādi zemes dievības sadusmosies. Ja jurtu pārceļ uz citu vietu, tad nospiedums smiltīs vai nodzeltējusi zāle apakšā ir vienīgās pēdas, kas drīkst palikt. Daba, Dabas Māte. Tā izrīkojas, kā tai tīk. Tāpēc labāk nekaitināt…
Man ļoti patīk respektēt vietējās tradīcijas, tāpēc akmentiņus uz visiem ‘’ovoo’’ lieku ar teicamnieces rūpību. Vēl man patīk virsotnes izvietojums –uz vienu pusi ir skats uz ieleju ar kalnu upi un jurtu nometni zem kājām, uz otru - tāla, teju bezgalīga stepe. Saprotu, ka tur ir austrumi un zinu, ka uz saullēktu būšu te klāt.
Apņēmību stiprina bezgala krāšņais saulriets, kas atrauj no vakariņu galda un žilbina acis. Tas ir brīnišķīgs, suģestējošs un jauks, bet… Tam priekšā ir žogs. Esam drošā vietā, tūristu jurtās ar komfortu un pielāgotu skaistumu, tāpēc Māte Daba nedaudz jānošķir, jāietur distance, jānovelk robeža. Ar smilgu aizkaru vien nepietiek, vajag arī cilvēka radītu žogu. Garīgi domājošiem cilvēkiem tie nepatīk nekur pasaulē. Reiz kāds Azerbaidžānas filmdaris, neuzkrītoši skaitīdams lūgšanu krelles, teica man, ko, viņaprāt, domā Allāhs – ‘’Viņš skatās uz Zemi, kur visur priekšā žogi, un saka, ak, tu mazais nelieti, kāpēc tu bojā manu miesu? Vai es tev liku mūrus celt? Kā tad tu redzēsi, kā saule lec?’’ Žogs – tā ir aprobežotība, turpinājām sarunu, kurā reālie žogi ātri pārauga simbolā par domāšanas problēmām. Ja priekšā žogs, tad doma atsitas un sanāk dogma, stereotips, klišeja…
Tāpēc pirmais, ko daru nākamajā rītā, kad debess malā parādās tikko nojaušami gaismas stari, ir – rāpjos pāri žogam un skrienu pretī saulei! Ceļš jau zināms, taciņa teju samanāma, bet betona auns neļauj kļūdīties. Uz augšu, vēl, vēl, uz augšu… Trīsreiz apkārt ‘’ovoo’’, pāris akmentiņi jāuzliek, un uz priekšu, uz sauli! Man līdzi ir lūgšanu grāmata, kaut galvenās zinu no galvas, bet tā man ir iekšēja nepieciešamība – skriet uz austrumiem, redzēt, kā saule lec bez nevienas mājas, bez cilvēkiem un neviena žoga, izjust, cik brīva un varena ir Māte Daba, tiekties pret austrumiem, kas ir vislielākais altāris pasaulē, apstāties, ievilkt elpu un lasīt rīta lūgšanu kārtu. Tā ir neaprakstāma brīvības sajūta, kad vari vērot sauli lecam un lūgšanas skaitīt skaļi, jo apkārt neviena nav, tikai Māte Daba ik akmenī un smilšu graudā, tikai Dievs ik saules starā un elpas vilcienā. Es esmu dzīva, gribas gavilēt, un neviens žogs, neviena lieka auss neliedz to darīt. Es mīlu šo dienu, mīlu pasauli, mīlu savu dzīvi! Jā, jā, Māte Daba, jā, Dievs tas kungs un svētā Trīsvienība, nelieciet man ķidāt katru atsevišķi. Es saku paldies Mātei Dabai, bet lūgšana plūst uz austrumiem, pie Dieva, man tā liekas dabiski, tāds ir mans vienkāršais ceļš uz laimi - skriet, ieelpot, apstāties un lūgties, skatīties saulē un uzņemt visspēcīgāko enerģiju, ko vien Visums var dāvāt. Tad izelpot, izstaipīties, pārmest krustu, uzlikt akmentiņu uz ‘’ovoo’’ un mierīgi rikšot uz brokastīm. Un man ir pilnīgi vienalga, ja kādam mana galva šķiet haosa iemiesojums, ja mans skrējiens pret sauli nesakrīt ar lūgšanu priekšrakstiem. Ja asinis plūst ar mīlestību pret dzīvi, tad galvenais līdzsvars ir panākts – dzīvības enerģija un miers dvēselē vienlaikus. Dievs un Māte Daba tāpat darīs to, ko vēlas viņi paši, bet es tam būšu gatava – ar rītausmas enerģiju sirdī, kam ‘’īstā’’ vīrieša vārds šobrīd nav svarīgs. Es nevaru ietekmēt lielo debesu sistēmu, bet varu saglabāt kodu. Gribu būt laimīga un mīlēt dzīvi – pie vieniem platiem pleciem, pie citiem, klātbūtnē, vientulībā, aizvējā vai ticības spēkā, kāda starpība? Kā Dievs un Māte Daba lems – būs labi, būs bez žogiem.
Ir jau skaisti, bet kur tad pati Mongolija, ciniski pārtraucu sevi.
Tur, tieši tur jau tā ir – šajā bezžogu stepē un tuksnesī, šajā brīvo saules lēktu un saulrietu saspēlē, kur cilvēks dabiski nokāpj no paša izveidotā ‘’radības kroņa’’ augstumiem. Te, brīvās dabas bezgalībā, cilvēkam ir vajadzīgs vismaz zirgs vai kamielis, lai pārvietotos, vajadzīgi lopi, lai izdzīvotu. Nav svarīgi, ka šobrīd katrai nomadu ģimenei pie jurtas ir džips vai motocikls, nav svarīgi, ka tiek darbināti satelītu šķīvji un saules baterijas, attieksme pret Māti Dabu te palikusi racionālas bijības pilna. Tā ir brīva un dara, ko grib. Dzīvojot dabā, arī cilvēks paliek tāds pats – brīvs, dara, ko grib un tic augstākiem spēkiem. Jo viens tu dabā neesi nekas, viens tu izbeidzies…
Ongi klosteris ir tikai drupu kaudze, bet budisma gars te lido gaisā. Astoņpadsmitā gadsimta beigās te, Gobi pievārtē, kalnu nogāzē izvietojās neskaitāmi tempļi un templīši, kur vairāk kā tūkstotis mūku lūkojās saulē un ar savām lūgšanām palīdzēja sakārtot Visumu. Līdz galam tas viņiem neizdevās, jo 1937.gads visu nopostīja līdz pamatiem. Tagad ticības asni spraucas no jauna, bet, kāpelējot pa klostera pakalniem, vēl tagad var lasīt un likt kaudzītē ornamentiem rotātus drupu gabalus. Līdz šim neviena ticība nav tikusi galā ar barbarismu, katra impērija sabrukusi, katram templim atradies savs grāvējs. Tomēr saule turpina lēkt, un cilvēki neizmirst - Māte Daba ar ritmisku elsošanu par to rūpējas ik nakti.
Šī ir mana nerimstošā smaida un plivinošo roku diena. Uzsākam savu ceļu pa Gobi tuksnesi, un man ir tikusi priekšējā vieta. Tveru tuksnesi gandrīz seksuālā priekā, rauju vaļā logu, lai fotografētu visu – sliedes smiltīs, kamieļus uz ceļa, vientuļu riteņbraucēju nekurienē, mirāžu pie apvāršņa, mežonīgos zirgus tuvu un tālumā, mākoņus kā dievību skatuvi, tālu klinšu mežģīnes pie apvāršņa, pašas smiltis – guļam, lidojam, izgaistot Mātes Dabas ieelpā un izelpā… Pacēlumu rada arī ātrums un vieglums, ar kādu Džordžs mīl tuksneša bezceļus un atrod pareizo taku bez kādiem džipīesiem. ‘’Pēc smaržas’’, viņš smejas.
Racionālais secinājums ir tas, ka tuksnesis ne brīdi nav vienāds, vienveidīgs un apnicīgs, katra ainava atšķiras. Iracionālais – tuksnesim ir dvēsele, kas klusi dzied smiltīs un ieved meditācijā katru, kam gribas atrast ko sevī.
Ainavas kulminācija ir ‘’Liesmojošās klintis’’ – sarkanīgas tuksneša smadzenes, kas izspiedušās virs plakanā līdzenuma. Māte Daba te izperējusi daudz, arī pasaulē pirmās arheologu atrastās dinozauru olas. Varbūt tieši tas mudina mūs pozēt virs klinšu galiem un plivināt neesošos spārnus – pirmatnējās dabas gēni izlaužas kaut naivā dauzonībā.
Kad sasniedzam jurtu nometni, mana sirds draud izlekt pa muti – neviena žoga te nav, tikai Gobi pirmatnējais, atdevīgais skaistums. Lai apmierināti būtu pilnīgi visi, pēc vakariņām, saulrieta gaidās un kulminācijā, esam ciemos pie īstas nomadu ģimenes. Visi ķer, dzen, sien lopus vienā garā tuksneša stērbelē un veikli slauc. Lielie suņi laiskojas, kaķi guļ uz jurtu jumtiem, silts piens tek slaucenēs, saule meklē apvārsni starp jurtām, un pasaules kārtība ir savā vietā. Esmu nomadu fane, nevienu saīgušu vēl neesmu redzējusi. Domāju, ka viņos ir saullēktu spēks, dzīvnieciska izturība un vienkāršas, dabiskas dzīves piepildījums. Jā, man garšo arī visi cienasti kaltētu, raudzētu, vējā gatavinātu ēdamo veidā, kas citiem šķiet aizdomīgi. Kad nav žogu, esmu gatava izbaudīt it visu!
