Jēkabpils un Daugavas otra puse 18.10.2008.

  • 2 min lasīšanai
  • 16 foto
Pamostoties no rīta nešķiet, ka kaut kas labs gaidāms no šīs dienas, bet mēs spītīgi sēžamies auto un dodamies plānotajā ceļā uz Jēkabpili. Spītība atmaksājas, jau ceļā mūs sāk lutināt saules stari, paverot rudenīgo dabu visā tās krāšņumā. Veiksmīgi satikuši viesmīlīgo ceļabiedru dodamies uz pirmo viņa plānā iekļauto objektu Krustpils pili. Iespiedzos ieraugot pils torni, jā tajā tiekam augšā vairāk vai mazāk viegli, kādā no stāviem paskandinam zvanu un to darot domājam par nepiepildītām vēlmēm (teika vēsta,ka tas piepildās)...kad pieveiktas pēdējās kāpnes no torņa paveras neaprakstāmi skaists skats,- šķiet ka lūkojies tālumā un esi tu, un vējš, kurš plucina tevi nesaudzējot, skaisti. Aplūkojam pils zāles, arī tādu īpašu postpadomijas eksponātu, un tad... Un tad nokāpjam pagrabā, no tiem pagrabiem, kur pazūd laiks un gribētos iedzert šampanieti, skaists sveču izgaismots, auksts, bet omulīgs, lielisks noslēgums pils apskatei. Pīppauze, bučas jubilāram un dodamies uz Sēļu sētu. Līdzinās Brīvdabas muzejam, bet pie katra senā namiņa, šķiet šajā vietā ir vairāk piedomāts, un veiksmīgāk senā iedzīve nonāk līdz mūsu apziņai, jautrībā apskatīta arī šī vieta. Jēkabpilī atrodas arī Pareizticīgo vīriešu klosteris, pēc garām pārrunām, klostera māsa piekrīt pastāstīt par baznīcas vēsturi un tajā esošajām ikonām, un mums kā pagāniem atklājas daudz jauna un interesanta. Tiesa par mūku ikdienu un dzīvi neizdodas neko uzzināt, un kā vakarā memme teica,ka paši mūki par to izvairās stāstīt un var jau saprast, mēs katrs savas mājas sargājam no svešiniekiem, un klosteris ir viņu mājas. Ar nožēlu atvadamies no mūsu Jē-pilieša, bez kura šīs pilsētas apskate nebūtu tik saistoša, kā arī kompānija izvērtās jauka un dodamies tālāk. Daugavas tā puse pārsteidz ar asfaltēta ceļa neesamību, bet tas nebojā prieku par baznīcas pilsdrupām, kas pārsteidz ar gleznaini saglabātiem logu rāmjiem un apvienojumā ar rudenīgi saulaino ainavu izskatās izcili. Sasniedzam raudošā Staburaga atdusas vietu. Jau izkāpjot no auto mani pārņem patīkams miers, šajā vietā šķiet ka pat vējš ir pierimis. Pirmo gan ieraugam Dieva ausi, kuru atstājam nobeigumam. Daži pakāpieni pie Daugavas vien vēsta, ka šeit reiz slējies 18metrus augstais Staburags un tā vien gribas padungot:"kam raudi tu, ak daiļā staburadze...".... Aplūkojam mūsu Valsts VIP personu -G.Ulmaņa, V.V.Freibergas un Zatlera kunga stādītos kociņus... Un atgriežamies pie Dieva auss, ļoti mistisks, cēls akmens...kaut kā par šo pat nespēju izteikties, tas ir jāredz... Apskatam arī Kokneses pilsdrupas no šīs puses, kas sagādāja vilšanos, jo otrā krastā tās izskatās baudāmāk. Tad jau mājupceļš ar burvīgiem dabasskatiem, nelielu pieturu izlīdzot Velomāniem,kam ceļā Jēkabpils-Jaunjelgava gadījusies šaize ar ričuku, ar braucienu Pļaviņu HES pa LV droši ka garāko tuneli, tiek pamesta acs uz "vietējo" Skrīveru dendroloģisko parku un tad jau mājas, mīļās mājas, kur memmis sagaida ar siltām vakariņām. Šis brauciens bija patiešām izdevies. Paldies pelēkajam lietus vīriņam,ka viņš tikai tagad nolēma uzdarboties. Vismīļākais paldies šīsdienas gaviļniekam Rolandam, par atsaucīgo uzņemšanu, labu garīgo un superīgu kompāniju. Šī diena tik padara rudens noskaņu saulaināku un raibāku... Es smaidu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais