Vai par daudz grēku?

  • 8 min lasīšanai
Nejaušība vai Dievmātes mācībstunda Katra mēneša 25. datumā Bosnijas pilsētā Medžugorjē tiek saņemts Dievmātes vēstījums zemes cilvēkiem. Katrs, kas tajā dienā atrodas te un, protams, vēl svētīgāk, ja tobrīd lūdzas baznīcā, visam turpmākajam mūžam saglabā šauru papīra strēmetīti ar tās dienas lūgumu. Parasti to saņem vairāki tūkstoši svētceļnieku. Uzruna nemainīgi sākas ar vārdiem: „Dārgie, bērni!” It kā vienkāršs lūgums, taču universāls: „Es jūs lūdzu samierinieties ar dzīvi un sekojiet maniem norādījumiem. Bērniņi, rādiet priekšzīmi tiem, kuri atrodas tālu no Dieva un viņa mīlestības. Esmu vienmēr kopā ar jums un dodu jums savu mātes svētību. Pateicos, ka paklausījāt manam aicinājumam.” xxx Jau otro gadu desmitu arī no Latvijas uz tālo kalnu ielejā uzcelto pilsētu dodas dažādu ticību svētceļnieki. Reizēm laimējas, ka grupu pavada priesteris. Tad ceļš šķiet garīgi organizētāks, dalīšanās domās dziļāka, viedokļu izkristalizēšanās ātrāka. Tomēr dzīvē gadās dažādas situācijas. Ne vienmēr ceļš uz svētvietu ir gluds kā svētku galdauts. Vai to var nosaukt par nejaušību, vai nolemtu mācību stundu, nezinu. Mans savādais ceļš sākās siltā maija novakarē. Apmēram četrdesmit cilvēki – jauni, veci, vidējos gados, pusaudži, bērni un jaunieši, uzņēmēji, skolotāji, ārsti, pensionāri un skolnieki – rātni sasēdās autobusā. Tas lēni izbukņījās no Rīgas. Pa ceļam pie Iecavas bija jāuzņem priesteris un kādi desmit viņa draudzes ļaudis. Kad beidzot visi bija kopā, ceļojuma organizatore un vadītāja Irma izdalīja pases. Bijām jau šķērsojuši Latvijas robežu. Pirms trīs nedēļām katrs savu pasi bija atstājis ceļojuma birojā, samaksājis piecdesmit eiro, lai Irma, kā solīts, tās aizvestu uz Stokholmu, kur atrodas Bosnijas pārstāvniecība, un iespiestu vīzu - caurlaidi joprojām kara rētu skartajā, diezgan nemierīgajā valstī. Krēsloja, saule grima aiz mākoņiem, daudzi viegli snauduļoja. Ieslēgusi mazo gaismiņu virs sēdekļa, rūpīgi meklēju, kāda izskatīsies Bosnijas/Hercegovinas vīza. Taču to neatradu. Pārsķirstīju pasi vēlreiz – tukšs. Arī blakussēdētāja sarosījās – es noteikti neesmu pamanījusi, vai arī nejaušības dēļ tā manā pasē nav iespiesta. Arī viņas pasē iebraukšanas atļaujas nebija. Klusi vaicājām priekšā sēdošajiem, tad tiem, kas aiz mums. Drīz visi braucēji neizpratnē lūkojās viens uz otru. Vīzas nebija nevienā pasē. Kāds nolēma savstarpēji klusi pārspriesto jautājumu uzdot Irmai. Viņa mierināja: Stokholmā biroja darbinieki bijuši atvaļinājumā, jābraucot uz Zagrebu, tur vīzas jau gaidīšot. Pirmo nakti pārnakšņojām Čenstohovā, fantastiska baznīca, klosteris, pieticīgas guļvietas. Toties mūzika, lūgsnas, autobusi, kas otrā rītā atveda tūkstošiem Polijas skolēnu, lai ar svētvietas apmeklēju noslēgtu mācību gadu. Meitenes šim svētmirklim par godu uzvilkušas baltas kleitas, bet puiši tumšus uzvalkus – tas viss atstāja iespaidu un nākamā divas dienas autobusā bija garīgi piepildītas. Ja vien kādai gadus astoņdesmit dzīvojušai kundzei, caurbraucot Ungāriju, nebūtu radusies vajadzība pēc nopietnākas mediķu iejaukšanās. Izrādījās, ka viņa nav apdrošināta. Grupa nebija apdrošināta. xxx Zagrebā ilgi klīdām pa ielām, kamēr atradām Horvātijas Ārlietu ministriju. Pēc minūtēm piecām Irma atgriezās un paziņoja, ka vīzas iedošot uz robežas. Vairāki ceļotāji bija ieskrējuši tuvīnajos veikalos, jo nedomāja, ka Irma tik ātri beigs vīzu meklēšanu. Tie, kuri kavējās, saņēma gūzmu visnotaļ neizmeklētu pārmetumu. Šādu specifisku vārdu Irmas krājumā bija lērums. Naktī autobuss apstājās pie Bosnijas/ Hercegovinas robežas. Nakts, tumsa, trešā diena autobusā. Bet sirdīs ceļojuma mērķis – Medžugorje. Pēc vairāku stundu nīkšanas, diplomātiskas lūgšanās un pat kukuļa piedāvāšanas mūs palūdza no robežas aizvākties. Ja nav nokārtoti iebaukšanas dokumenti, tad te nav ko meklēt. Šoferi atrada uz kartes citu robežpunktu un autobuss ripoju turpu. Sižets atkārtojās, tikai šoreiz katram izrakstīja individuālu rīkojumu, kas aizliedza iebraukt apsolītajā zemē. Kauns, asaras, niknums, nesapratne. Visticīgākie lūdza un lūdza, bet lūgšanas nepacēlās debesu augstumos. Iebraucām skaistā pilsētā, klīdām gar Adrijas krastu, atradām peldvietu, beidzot noskalojām sasutušos ķermeņus, dzērām kafiju un gaidījām. Svētceļnieki kā jau īsti izdomas bagāti latvieši sāka spriest par citiem robežas šķērsošanas veidiem; noīrēt vietējās valsts taksometrus un pa viņiem vien zināmiem kalnu ceļiem iebraukt kārotajā zemē, citi piedāvāja sameklēt vietējo taku zinātāju: autobuss aizvestu līdz robežai un tālāk kājām veiktu pāreju pār kalniem. Trešo versiju piedāvāja Irma – vai nu doties uz Vīni vai Budapeštu, kur ir Latvijas vēstniecības un tur nokārtot vīzu. Daudzi piekrita, taču loģiskā prāta pārstāvji – vīrieši, galvā zibenīgi aprēķināja, cik tūkstoši kilometru būs jānobrauc turp un atpakaļ, cik dienu paies. Tikmēr viens uzņēmīgs kungs bija noskaidrojis, ka tuvākā vēstniecība atrodas Atēnās. Irma sāka kliegt, ka viņš ir melis un neko no vēstniecību tīkla nesajēdz, jābraucot uz Vīni vai Budapeštu. Ceļinieki arī sanervozējās: negulējuši, mērķi nesasnieguši gandrīz visi izgāza sakrāto neapmierinātību. Apvainojumi bira kā no pārpilnības raga. Jāmeklē cits variants. Vēsā prāta turētāji aptautājās, vai kādam ir tuvi paziņas Ārlietu ministrijā un loģiski izsprieda, ka tikai savējais varēs līdzēt bezcerīgajā situācijā. Vienai sievietei atradās draudzenes draudze, bijusī vēstniece. Sazvanīja, izstāstīja, pierunāja, lūdza. Diemžēl bija sestdiena, vēstniecības slēgtas. Taču mobilie sakari izglāba - vēlā sestdienas pēcpusdienā Atēnās strādājošā Latvijas Ārlietu ministijas amatpersona ieteica ceļiniekiem līdz pirmdienai padzīvot kādā Bosnijas/Hercegovinas robežai tuvā pilsētā. Tikmēr pa faksu jau būs saņemti visu uzvārdi un pases dati, pirmdien attiecīgie dokumenti tiks sagatavoti un viss notiks – mēs sasniegsim mērķi. Kāpēc Irma nolēma trešo reizi riskēt un mēģināt bez atļaujas šķērsot robežu, varbūt bija saprotama vien fanātiskajiem lūdzējiem. Sarijušies kaunu un saņēmuši uz rokas otru rakstisku aizliegumu iebraukt valstī, kur sešiem bērniem parādījās Dievmāte, uzrunāja viņus un lūdza nest miera un savstarpējās piedošanas vēsti visiem cilvēkiem uz zemeslodes, mēs apmetāmies mazā kalnu pilsētiņā Goricā. Pasakaina vieta, saule maija nogalē sakarsējusi gaisu līdz trīsdesmit sešiem grādiem. Esam izmetušies šortos un trikotāžas kreklos, meklējam ēnu un ūdeni. Informācijas birojā mums parāda divas tuvumā esošas nelielas ūdenstilpnes. Aizejam. Stāvam kalna galā un redzam mazu, tumši zilu, dzidru jo dzidru ezeru dziļi kalna serdē. Lai tiktu pie ledusaukstā ūdens, jānokāpj gandrīz astoņi simti metru un pēc peldes lēni jātusnī augšā. To nodēvējām par Krustaceļu un pirmdien veicam to jau kā īstu Krustaceļu ar četrpadsmit lūgšanu piestātnēm. Sameklējām otru krāterim līdzīgu ezeru, baudījām pilsētas viesmīlību, sauli un gaidījām. Pie vakariņu galda uzzināju, ka Irma no trijām gados visvecākajām svētceļniecēm, kurām šo ceļojumu bija uzdāvinājuši bērni un, protams, iedevuši līdzi krietnu summu, bija pieprasījusi papildus samaksu – 125 eiro. No vienas iedotajām naudaszīmēm – simtnieks un piecdesmitnieks, viņa atlikumu neizdevusi. Mēs daži protestējām, taču Irma atcirta, ka naudas lieta ir tikai viņas un šo ceļinieču darījums. Kur avis, tur cirpēji. Neba nu mums vaicāja, lai palīdzam izmangot no večiņām naudu. Otrdien atskanēja glābējzvans, un mēs devāmies uz kārtējo robežpunktu. Irma paziņoja, ka jāpiemaksā vēl piecdesmit eiro, jo uz robežas vīza maksā dārgāk. Ceļotāji jau vilka no somām naudas makus, bet viena sieva žigli izmetās no autobusa un kontrolpunktā pie robežsarga noskaidroja, ka vīza maksā tikai tik daudz, cik Rīgā jau samaksājām. Autobusā šķiet vairs nepalika neviena vienaldzīgā. Jautājums bija, kāpēc klusēja un netaisnības un ačgārnības neapturēja priesteris? Kāpēc viņš ne reizi nemierināja apvainotos un piesmietos? Jā, kāpēc? Situācija atrisinājās par labu svētceļnieku makiem, un, kad visi saņēma pases ar dārgi gūto iebraukšanas atļauju, atskanēja dziesma. Mēs, latvieši, protam piedot, kad ļaunums beidzas. Mēs esam labestīgi, tikai sliktais ir jālikvidē. Un labi, ja to izmēžam no dzīves savām rokām. Tas gandarī un atver dziesmai vārtus. xxx Medžugorje sagaidīja ar sauli, ziedošām rozēm, zaļām lapām, tīrām istabām, smaržīgiem palagiem. Vakars dziesmotā baznīcā, rīts klusumā svētās Marijas parādīšanās kalnā, pēcpusdiena - kāpjot un lūdzoties augšup Krustaceļa kalnā, vakars atkal baznīcā. Priesteri no dažādām valstīm katrs savā valodā skaitīja Rožukroni, arī lūdzēji baznīcā atbildēja katrs savas zemes valodā. Tas bija vienreizējs koris – vienots, dziļi dvēselēs vērsts. Tanī laikā dalīja Dievmātes aicinājumu: „Dārgie, bērni! Es jūs lūdzu samierinieties ar dzīvi un sekojiet maniem norādījumiem. Bērniņi, rādiet priekšzīmi tiem, kuri atrodas tālu no Dieva un viņa mīlestības. Esmu vienmēr kopā ar jums un dodu jums savu mātes svētību. Pateicos, ka paklausījāt manam aicinājumam.” Atgūtā labskaņa un piedodošanas gars zuda, kad nācās no sava maka maksāt par naktsmītni, lai gan tā skaitījās iekļauta kopīgajā summā. Kad nesām somas uz autobusu, lai dotos atceļā, Irma apstaigāja katru individuāli un iekasēja naudu benzīna iegādei. Garais ceļš no viena robežpunkta līdz otram, protams, ka apēda degvielu. Protams, ka benzīns bija jāpērk. Bet man vairāk skaidras naudas nebija. Irma neļāva iekāpt, uzkiedza, lai palieku, kur esmu. Tikmēr kāda ārkārtīgi gaiša, labestību starojoša jauna dāma, samaksāja par mani. Viņa pienāca klāt un teica, lai dodos uz autobusu, gan jau mājās satiksimies un nokārtosim aizdevumu. Viņa palīdzēja ievietot somu bagāžas nodaļā. Kad apsēdos, Irma pienāca un teica, lai naudu par benzīnu Rīgā dodu priesterim. „Kāpēc?” jautāju. „Viņš par tevi aizlika naudu”, atbildēja Irma. Mans pacietības mērs bija pilns, es skaļi, lai visi dzird, jautāju priesterim, kurā brīdī viņš veica šo labdarības aktu? Prieteris nosarka. Viņš vēl mācēja sarkt. Paldies Dievam! Irma pacēla balsi, bet nepaguva vārdu plastmasu nobērt manā priekšā. Mana labdare rāmi atgādināja situāciju – viņa bija samaksājusi par mani tiklīdz izdzirda mūsu dialogu. Atgriezusies mājās, es ilgu laiku tirdīju sevi – kāpēc mums, kas izvēlējās šo laiku, trāpījās tāda ceļojuma vadītāja kā Irma un priesteris, kurš ieteica neskaitīt naudu, ko izdodam ceļā ? Post scriptum Pēc kāda laika lūdzu, lai mani ceļabiedri uzraksta, ar kādām jūtām viņi atceras piedzīvoto. Saņēmu vairākas atklātnes. Tās pievienoju stāstam. „Spilgtākais ieguvums – sarežģītas dzīves situācijas redzēt un uztvert nesarežģīti, kā pavisam normāli kārtojamas un veidojamas. Jā, mana apziņa caur ceļa grūtībām un šķēršļiem ir radikāli mainījusies. Un tā ir vesela bagātība!” Gunta „Cik daudz jauku cilvēku iepazinu ceļā! Kā viņi te nokļuva, tas ir katra paša ziņā. Katrs brauca ar savu sāpi, prieku, smaidu un labvēlību. Es nejutos sveša, jutos kāda aicināta un Medžugorjē gaidīta. Es izvēlos visu, ko vien varu satvert. Tur, kalnā kāpjot, katrā Krustaceļa piestātē es uzmanīgi klausījos un dzirdēju atbildes uz saviem jautājumiem, es sajutu gaismu cilvēku sirdīs, es iemācījos redzēt un ieraudzīt. Tas ir daudz, jo ikdienā mēdzam skatīties, bet neredzēt, neprotam arī saklausīt. Tas bija ceļš, kurā sāku dziedāt: „Māci man, Kungs, ticēt! Māci man lūgt!”Es to mācos joprojām, jo sāpes un zaudējumi bija padarījuši mani atturīgu. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem atkal varu norunāt Tēvreizi. Jā, es mācos lūgt, mācos ticēt.” Ingrīda „Esmu apmierināta par gūto garīgo tuvību, par spīti visam jūtos garīgi atpūtusies, smējusies līdz asarām, raudājusi no sirds, dusmojusies un kliegusi, bet pāri visam stāv lūgšana un apjausma, ka tieši tik grūtam bija jābūt manam ceļam pie Dievmātes. Ja viss ritētu gludi, es tagad daudz ko vēl nesaprastu.” Lāsma „Kāpēc tik ilgi klusēja mans „Es” – manas dvēseles labā roka, tas „Es”, kas bijībā un pazemībā, kāpjot Krustakalnā, baidījās uzmīt ziedam, kas nevarēja pārvarēt kompleksus, atbrīvoties no tumsas, bet dzīvot patstāvīgā konfliktā starp diviem „Es”- to, kurš vēlas būt laimīgs un to, kurš dzīvi padara neiespējamu.” Silvija „Priecājos par savu varēšanu un uzdrīkstēšanos, ka darīju visu, lai nokļūtu Medžugorjē. Tiešām sāk likties, ka kaut kas visu sakārto pēc sava prāta. Pazūd lomas – vairs nav skolotāja, jurista, ārsta, žurnālista.” Aina „Pēc nakts nāk rīta gaisma, gadalaiks nomaina gadalaiku, bet vai rīts būs gudrāks par vakaru, tas atkarīgs no manis, no mana riska un uzdrīkstēšanās pakāpes. Cilvēks var būt augsti izglītots, bet apziņas līmenis ir atkarīgs no tumsas daudzuma, kas viņā mīt, bet no tā ir jāmācās atbrīvoties. Šis ceļš to mācīja ne tikai man.” Indra „Ir bēdīgi nezināt sava ceļa mērķi, bet vēl bēdīgāk ir nezināt ceļa iesākumu: sevi pašu, savu pagātni, tagadni, tautu. Te es ieraudzīju ceļu uz rītdienu.” Aivars „Pēdējos gados esmu nonācis pie secinājuma, ka manu dzīvi ir vadījusi un vada augstāka vara. Vēl pirms vairākiem gadiem ar izbrīnu secināju, ka neticu ne valstij, ne partijām, ne Dievam, vienīgi sev. Man tika dots uzdevus kaut ko šajā ceļā iemācīties, tāpēc tas bija tik ilgs.” Visvaldis


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais