Elvitas Rukas Mongolijas ceļojuma dienasgrāmata. 4. diena

IMPRO CEĻOJUMI 28.11.2015 5 min lasīšanai 26 foto

07.09.2015.

Rīta saule vēl nav iekrāsojusi apvārsni, kad esmu augšā – stundu pirms Edgara noliktā ēšanas laika. Brokastis vēl jānopelna, esmu nolēmusi, un dodos skriet. Likās, ka Mongolijā ar plašumu nekur nebūs problēmas, bet, aizskrējusi līdz tiltiņam ar vārtiem, secinu, ka tie ir aizslēgti. Mūsu jurtu ‘’Sapņu zeme’’ ir izvietojusies divu upju satekā, un nu esam te iesprostoti. Nekas, basketbola pļaviņa ir gana plaša, elsoju tai apkārt. Par atskaites punktu noskrieto apļu daudzumam kļūst milzīgs beigts putns, kas spārnus žēlīgi izpletis tieši uz skrienamās taciņas. ‘’Viena maita, divas maitas, trīs maitas’’ - skaitu apļus… Pie ceturtās saule sāk lekt, pie sestās jau uzlēkusi, un pat mirušais putns izskatās skaists. Labrīt, jaunā, skaistā diena, labrīt, bezgalīgais ceļš zem kājām!

Ak, Dievs, cik tā Mongoļu impērija ir bijusi plaša… Milzīgs panno kalna galā zibina slaveno vēsturi uz visām pusēm. Simtiem mazu mozaīkas gabaliņu žilbina saulē iekarotās un pakļautās valstis – no Ungārijas līdz Korejai, no Indijas līdz Krievijai. Visa pasaule ir drebējusi šī cilvēces vēsturē varenākā valdnieka un karotāja priekšā, tāpat kā mēs šobrīd drebam spēcīgā un dzelošā vēja varā. Nav nīkuļiem šī zeme domāta, tik tiešām nav. Čingizhans ir kļuvis par leģendārāko mongoli, jā, asinīm slacītām rokām un sirdi, taču neapstrīdama autoritāte un sēkla. Cik zemēm, cik sievietēm pāri gājis, to nezina neviens – vēsture min četras zināmākās sievas, pārējās nosaucot par ‘’simtiem papildus sievas un konkubīnes’’. Visticamāk, ka sieviešu skaitu nezināja arī viņš pats, jo neapstājās ne pie vienas uzvaras. Tāds brutāls, mežonīgs, despotisks spēks pakļauj sievietes ne tikai ar varu. Es ticu, ka daudzas arī vienīgo nakti izbaudīja kā atdošanās zemestrīci, kas dod spēku vēl ilgi… Ne velti dzemdēja viņa pēcnācējus uz visām pusēm, ne velti joprojām uzrodas arvien jauni un jauni viņa slavas un autoritātes potenciālie mantinieki. Nekas šai pasaulē nav tikai balts vai melns, arī despotiem ir sava vieta pasaules kārtībā – kaut sugas uzlabošanā. Arī Edgars, vējā norautām vārdu galotnēm, solidarizējas ar Čingizhanu – ‘’viņš tikai gribēja apvienot tautas, bet skaidrs, ka visi citi līderi ir jānogalina. Kā gan citādi? Līderis var būt tikai viens!’’

Taču katrai impērijai pienāk gals, arī tas ir iekodēts lielajā vēstures grāmatā. Zīmīgi, ka no Mongoļu impērijas senās galvaspilsētas Karakorumas drupām tapa nevis jauns militārās varenības simbols, bet gan klosteris. Mongolijā valdošā reliģija ir budisms, ja vien pēc ilgā komunistu varas laika un vispārējās ateisma tendences pasaulē, reliģija vispār var ‘’valdīt’’. Varbūt tā vienkārši ir? Dzīvo paralēlo dzīvi? Sakārto kosmosu to indivīdu vietā, kas netic nekam un visu tikai ārda…

Lai vai kā, budisms šeit kādreiz tiešām valdīja, un to apliecina Erdenzu klosteris bijušās Karakorumas pievārtē. Pirmie budisma asni Mongolijā plauka jau agrāk, trīspadsmitajā gadsimtā, kad valdošais Kublai Hans šo reliģiju izcēla, bet neuzspieda. Šajā laikā parādījās arī pirmā stūpa Erdenzu klostera vietā, kas tagad atkal atdzimst reliģiskai dzīvei pēc ilga posta un klusēšanas. Tas, kas budismu pasludināja par Mongolijas galveno reliģiju, bija Altan Hans, cilvēks, kurš iedibināja arī Dalailamas jēdzienu. Tas notika sešpadsmitajā gadsimtā, un 1586.gadā tika uzcelts pirmais klosteris – Erdenzu jeb 100 dārgumu templis. Tikmēr pats Altan Hans apmeklēja Tibetu un nosauca vietējo budistu līderi par Dalailamu. Tas, kā izrādās, ir mongoļu valodas saliktenis no diviem vārdiem. ‘’Dalai’’ mongoliski nozīmē ‘’okeāns’’, bet ‘’lama’’ – viedais no Tibetas. Tā nu mongoļu budisma ieviesējs sakārtoja arī pašu tibetiešu garīgo hierarhiju, nodēvējot viņu līderi par ‘’gudrības okeānu’’.

Rīta gaismā klīstam pa Erdenzu klosteri, jūsmojam par bagātīgo budisma mantojumu, priecājamies, ka kaut daļa no kādreizējās greznības ir pārdzīvojusi tumsas gadus un nonākusi līdz mūsdienām, bet es domāju par okeānu. Cik zīmīgi, ka ‘’gudrības okeāna’’ titulu ieviesis tādas zemes pārstāvis, kur okeāns nav ne tuvumā! Kā tas notiek? Kur lido zināšanas, domas, ilgas? Kāpēc ‘’gudrības okeāna’’ vietā nevarēja rasties ‘’gudrības tuksnesis’’, kas mongoļa dvēselei noteikti būtu tuvāks un saprotamāks? Kurš izdomājis, ka okeāns iemieso lielāku dziļumu un gudrību? Kāpēc ne ‘’gudrības vējš’’, kas būtu mans favorīts? Nu, labi, vējš budismam nepiestāv, budisti sludina mieru kā augstāko esības formu… Piekrītu, vējš ir nemiera gars, bet vai tad okeāns vienmēr ir mierīgs?

Ziedu laikos te bijuši 60 līdz pat 100 tempļi, kalpojuši aptuveni 1000 mūki, bet mūsu vēsturē liktenīgais 1937.gads nesaudzēja arī mongoļu ‘’gudrības okeāna’’ sekotājus. Kopš šī laika budisms bija aizliegts, bet aptuveni 30 000 mūku tika izsūtīti vai nogalināti. Visas relikvijas, kas šobrīd redzamas klosterī, tikušas ar nāves briesmām slēptas mājās, pagrabos, kalnos… Arī milzīgie Budas - ak, Dievs, cik lieli, iespaidīgi, noslēpumaini - pat tie savu mieru un apskaidrību pārbaudīja naidīgā vidē vai vientulīgās slēptuvēs. Un redz – atnāca atpakaļ! Gudrības okeāns lūdzās, nemiera vējš mainīja laikus, un tieši šajā pretstatu vienībā, manuprāt, ir pasaules spēks un virzība.

Tā arī nesadzirdu, kādu bruņurupuča skulptūru esam atbraukuši apskatīt, jo iekrītu mātišķo jūtu varā. Bruņurupucim blakus ir šķībi sanaglotas suvenīru tirdzniecības letes, un tieši šobrīd gadus septiņus vecs puisītis nopietnu seju izceļ no jurtas maisus ar mantām, liek uz divričiem un lietišķi stumj pie letes. Viņam pievienojas divi jaunākie brālīši, un trijotne cenšas iekārtoties tirdzniecībai. Vispirms ir jāuzliek plēve, bet tā ir gara, vējš spēcīgs, plēve raujas ārā no rokām, trīsuļo vējā, met cilpas un salto. Ar akmeņiem vien nepietiek, mazākajiem brālīšiem ir jālec uz galda un jāsēž nepaklausīgajai plēvei virsū, citādi to nevar novaldīt. Puišeļi visu dara tik loģiski un rotaļīgi vienlaikus, ka mana sirds jau ir viņu pusē. Tie nav globālo pilsētu izlaistie bērneļi, kas līdz skolai staigā pamperos un spiedz par katru nenopirktu mēslu… Pāris minūšu laikā vieta ir iekārtota, un sešas roķeles nadzīgi gāž uz letes un šķiro visu iespējamo. Mantiņas ir sīkas, viss krustu šķērsu, taču tiek kārtots zibenīgi – pogas pie pogām, Budiņas pie figūriņām, krellītes uz vienu pusi, brošiņas uz otru, ēdamrīki uz trešo… Nezinu, no kurienes ņemta šī haotiskā sīkumu gūzma milzīgās konfekšu kārbās, bet tā ir aizkustinoša. Mātišķās jūtas liek kaut ko nopirkt, un es izrokos līdz senai sudraba kaklarotai. Edgars jau ticis galā ar bruņurupuci, svilpj, ka jābrauc, bet man atliek pielikt pirkstus pie ausīm un pakratīt ļipiņas, kad puikas man zibenīgi piemeklē antīkus auskarus. Tirgošanās ir ātra un lietišķa, puika cienīgi uzspiež cenu un milzīga kalkulatora, kas varētu pildīt arī balasta funkciju. Atdodu naudu ar prieku – gan manta laba, gan par puisīšiem prieks. Šie mammas brunčos neturēsies, bet noturēsies jeb kurā vējā.

Ak, tagad sākas mūsu vējošanas cēliens – dodamies tuksnesī! Vispirms tiek iekarots vietējais lielveikals, jo badīgākie baidās palikt tuksnesī bez visiem labumiem pa rokai. Kaut arī pretī ir tirgus, šķiet, vienīgā iepērkos tur. Bara instinkta dzīta, tomēr noslēdzu latvisko rindu arī pie lielveikala kases. Ko gan ņemt, ja par ēšanu nebēdāju? Mazās ‘’Ulanbator’’ degvīna pudelītes tiek nopirktas suvenīriem, bet divi mongoļu vīni kļūst par sveicienu tuksnesim. Tos rekomendē mūsu galantais Džordžs, par ko tiek bagātīgi atalgots – mongoļu smilšērkšķu vīnu baudījušas, visas četras smejamies skaļi, dzirkstoši un no sirds. Viņam prieks, ka mums prieks, un tuksnesim arī. Džordžs jau ir sapratis, ka blondā skaistule Evita ir no citas pasaules malas, no Austrālijas, tāpēc krieviski viņai neko nesaka. Toties viņš klausa jebkuram vārdam, ko Evita saka latviski, angliski vai tikai gatavojas teikt, un dzirkstoši gaiša noskaņa mūsu džipā ir garantēta. Tik daudz ‘’dzīves’’ dzīvesprieku atraisa pa īstam!

Ceļš pāriet iebrauktās sliedēs, smiltis vērpjas aiz muguras, kamieļi gozējas saulē, zirgu bari skrej savos ceļos, cēli gozējas jurtas, koši zila spīd debess un neizturami skaisti peld mākoņi. Džordžs nerunā, viņš ved mūs tuksnesī tik droši, ka smilšērkšķu labsajūta jau saplūst ar vieglu eiforiju. Aiz loga nav nekā un tur ir viss, jo vairāk neko nevajag. Tā ir iemīlēšanās sajūta pasaulē un dzīvē, kas dota vienīgi tev. Paiet trīs stundas, četras, piecas, sešas… Ceļš ir ilgs, bet taureņi vēderā joprojām sitas kā neprātīgi.

Vīrieši? Lai pagaida, šobrīd man jāmīl pasaule.