Mogiļeva patstāvīgiem ceļotājiem

Jānis Freimanis 22.11.2015 10 min lasīšanai

1.diena.

Reizēs kad “Luxexpress” autobusi piedāvā akcijas cenas nokļūšanai uz Minsku, šo izdevību ir vērts izmantot, lai Baltkrievijā iepazītu ne tikai Minsku vien. Šoreiz mana izvēle krīt Mogiļevas virzienā, kas ir trešā lielākā pilsēta Baltkrievijā. Ceļojumam tiek atvēlētas trīs dienas nedēļas nogalē.

Kā parasti, no Rīgas izbraucu ceturtdienas vakarā, un pēc nakts brauciena Minskā ierodos 7.30 piektdienas rītā. Uz Mogiļevas vilcienu biļeti esmu nopircis internetā http://poezd.rw.by , kas ar visu iepriekšpārdošanas rezervāciju izmaksā tikai 32900 byr. (1.75 EUR). Vilcienu satiksme Baltkrievijā ir labi attīstīta, ātra un ļoti lēta. Līdz vilciena atiešanai 15:39 ir astoņas stundas laika, tāpēc dienas pirmo pusi varu atvēlēt Minskas pastaigām. Naudas maiņas punktā iesākumam samainu 50 EUR un uzreiz kļūstu miljonārs.

Pa Neatkarības prospektu (Праспект Незалежнасцi) aizstaigāju līdz Augšpilsētai (Верхний город) un Trīsvienības priekšpilsētai (Троицкое предместье), kas ir vispievilcīgākie Minskas rajoni, kur vienmēr var ieraudzīt ko jaunu arī tad, ja Minskā būts vairākkārt. Arī šoreiz izstaigāju vairākus atjaunotos iekšpagalmus, kas iepriekšējā viesošanās reizē vēl bija sastatnēs. Viss perfekti tīrs un sakopts, kas ir neatņemama Baltkrievijas pilsētu raksturiezīme. Netālu esošajā izstāžu centrā “Belexpo” notiek tūrisma izstāde “Турбизнес” 2015. Būtu žēl to neapskatīt, ja reiz tāda izdevība tiek piedāvāta. Šo izstādi gan nevar salīdzināt ar mūsu izstādes “Balttour” plašo vērienu, bet iegūt informāciju un bukletus tieši par Baltkrievijas un Polijas apskates vietām var visai bagātīgi. Diemžēl Latviju izstādē pārstāv tikai Ventspils. Ieskatos arī dažos veikalos, lai pārliecinātos, kas mainījies cenu ziņā, kā arī apskatu jaunāko “Marko” firmas apavu piedāvājumu. Nekas tā īsti mani neuzrunā. Tuvojas pusdienlaiks, tāpēc dodos uz pārbaudīto ēstuvi “Ежедневник” ул. Кальварийская 33, kas atrodas netālu no metro stacijas Молодёжная. Šī ēdnīca ir mūsdienīga, apmeklētāju iecienīta un šeit paēst var tiešām ātri, labi un par visai saprātīgu cenu. Tiesa gan, to izdarīt var tikai darbadienās, jo brīvdienās ēdnīca ir slēgta. No dzelzceļa stacijas uz šejieni un atpakaļ var nokļūt arī ar trolejbusiem Nr. 4;7 un 44. Stacijā jau laikus sameklēju peronu, no kura aties mans vilciens uz Mogiļevu, jo apakšzemes pāreju, tuneļu un peronu šeit ļoti daudz un viegli var samaldīties. Tālāk viss notiek kā pēc grāmatas.

Pēc triju stundu braukšanas 18.48 ierodos Mogiļevā. Šeit esmu pirmo reizi, tāpēc viss vēl svešs un nezināms. Ir jau satumsis. Pie stacijas ēkas, kas ir apskates vērts cara laika (1902.g.) objekts, visus atbraucējus sagaida Stacijas uzraugs (skulptūra) ar vējlukturi rokā. Ik vakaru vējlukturī tiek aizdegta svecīte. Patīkams akcents pilsētas sejā. Šovakar nekādas aktivitātes vairs neplānoju. Vēl tikai jāatrod aizrunātā viesnīca “Северянка” ул. Мечникова 5, kur par 10 EUR uzturēšos divas naktis. Šeit ērti nokļūt ar trolejbusu Nr.2, braucot līdz pieturai ТЦ Крыница. Viesnīcu sameklēju samērā ātri. Administratore Jeļena ir pati laipnība un patīkami pārsteigta, ka pie viņiem ieradies “inostraņecs”, jo pārsvarā te uzturoties “rosijaņe”. Viņai pēc reglamenta mani jāreģistrē neskaitāmās veidlapās un žurnālos, jo Baltkrievijā viss notiekot “strogo po zakonu”. Viņai viss jāraksta krieviski, bet mana pase ir latviski. Tad nu abi ņemamies ar tulkošanu. Nekādi nevaru izdomāt, kā krieviski būs Amatas novads. Stāstu, ka rajoni pie mums vairs neeksistē. Beigās, tā arī skaidrībā netikuši, ierakstām Латвия, г. Цесис. Istabiņa ir svaigi remontēta, ar televizoru un pilnīgi pieņemama par tik minimālu cenu. Labierīcības gan gaiteņa otrā galā. Lielveikalā esmu nopircis šo, to vakariņām un rīta brokastīm. Jeļena man piešķir elektrisko tējkannu. Rīt došos apgūt Mogiļevu.

2.diena.

Mogiļeva atrodas valsts austrumdaļā, apmēram 200 km attālumā no Minskas un izvietojusies abos Dņepras upes krastos. Vēsturiskajos rakstos tā pirmoreiz pieminēta 1267. gadā, ko arī pieņemts uzskatīt par pilsētas dzimšanas gadu. Ne visi zina, ka 1938. gadā, kad Baltkrievijas rietumdaļa piederēja Polijai, bija iecerēts valsts galvaspilsētu no Minskas pārcelt uz Mogiļevu. Tā teikt, tālāk no grēka, jeb pēc iespējas tālāk no rietumu robežas. Par šo vairāk kā 70 gadus seno ieceri Mogiļevā liecina valdības ēka Дом Советов, kas līdzīga kā divas ūdens lāses, toreiz tika uzbūvēta Minskas valdības namam Дом правительства, kurš atrodas Minskas Neatkarības laukumā. Viss tāds pats, tikai samazinātā variantā. Arī arhitekts Josifs Langbards šai ēkai tas pats. Arī Ļeņina tētiņš ēkas priekšā gluži līdzīgs. Tiesa, 1939. gadā Baltkrievija apvienojās vienotā БССР un šī galvaspilsētas pārcelšanas nepieciešamība kļuva lieka. Ar šo arhitektūras “brīnumu” arī vajadzētu sākt Mogiļevas iepazīšanu. Laukums, kurā šī ēka atrodas, saucas Ленинская площадь.

Lai labāk orientētos, jāatceras, ka visai pilsētai cauri stiepjas divas galvenās ielas, kas ir savstarpēji paralēlas. Tās ir ул. Первомайская un ул. Ленинская. Šajās ielās arī atrodas galvenie apskates objekti. Pervomajskaja iela no dzelzceļa stacijas aizved līdz pašai Dņepras krastmalai. Pa šo ielu ērti pārvietoties arī ar trolejbusu Nr.2, kurš izmaksā tikai 3500 byr. (0,19 EUR). Nekādi braukšanas taloni iepriekš nav jāpērk, visos trolejbusos ir konduktori. Iekāp, samaksā un brauc. Pervomajskaja ielā atrodas arī galvenā Mogiļevas pareizticīgo baznīca Собор Трех Святителей (1909-1911). Baznīca rotāta ar septiņiem kupoliem un būvēta krusta formā. Īpaša raksturiezīme ir tā, ka baznīcā var ieiet no trijām pusēm. Šajā ielā atrodas arī Dramatiskais teātris, kas būvēts no sarkanajiem ķieģeļiem (1886-1888). Teātra priekšā uzmanību piesaista skulptūra Dāma ar sunīti. Pēc teātra rekonstrukcijas, tajā tika atjaunots vecais interjers un imperatora loža, kurā cars Nikolajs II savulaik raudzījies uz meistarisko aktierspēli. Pirms izrādēm te bieži muzicē kamerorķestris, tā kā ierodoties nedaudz agrāk, pie viena var baudīt arī labu klasisko mūziku.

Nejauši ieklīstu Mogiļevas tirgū, kurš arī ir turpat Pervomajskaja un Timirjazevskaja ielu stūrī. Lai nokļūtu tirgū, vispirms jāiziet cauri garai tantuku alejai, kuras abās trotuāra pusēs, uz zemē noliktām kastēm vai plēvēm, tirgo visdažādākos pašmāju labumus. Te var nodoties dažādām smaržām un garšas sajūtām. Nekas obligāti nav jāpērk. Baudījumu var gūt, aplūkojot atraktīvo preču piedāvāšanas manieri, jo tirgus, kapsēta un dievnams, taču, ir vietas, kas vislabāk raksturo tautu un valsti.

Pervomajskaja ielas galā, pašā Dņepras krastmalā, atrodas Padomju laukums Советская площадь ar mūžīgo uguni un milzīgo sievietes tēlu augsta postamenta galā. Oficiālais padomju memoriāla nosaukums ir “Крылатая”, bet tautā to iesaukuši pavisam citādi – “Оксана, бегущая с Лавсана”. Pēc arhitekta ieceres, milzīgajai statujai vajadzēja atrasties ar skatu pret Dņepru, bet toreizējie ideologi lika pagriezt statuju otrādi, jo baidījās no tautas runām, ka akmens sieva varētu skriet uz upi slīcināties. Pēc tam vienalga šo pieminekli nokristīja par Oksanu, kura bēg no “Lavsāna” – fabrikas aiz tās muguras. Starp citu, no šejienes paveras lielisks skats uz Dņepru un pilsētas rūpniecisko daļu. Šeit arī viens no tiltiem pār Dņepras upi (Днепровский мост).

Tieši iepretim, līdzās milzīgajai “Oksanai”, atrodas pilsētas galvenā un skaistākā dominante – pilsētas Rātsnams, kas pēc seniem rasējumiem atjaunots savā vēsturiskajā vietā. Pirmo rātsnamu Mogiļevā sāka būvēt jau 1679.gadā. Ziemeļu kara laikā (1708.g. septembrī) Rātsnams nodega, bet drīz atkal tika atjaunots. Otrā Pasaules karā rātsnams atkal stipri cieta, bet 1957. gada jūlijā to uzspridzina. Tikai 1992. gada 23. maijā notiek atjaunojamā Rātsnama simboliskā pamatakmens iemūrēšana tā vēsturiskajā vietā. 2008. gadā, pilsētas svētku laikā, notiek svinīgā Rātsnama atklāšana. Šodien Rātsnamā atrodas pilsētas vēstures muzejs. Interesanta un atraktīva Rātsnama detaļa ir 2014. gada 28.jūnijā tornī uzstādītais mehāniskais taurētājs. Katru dienu pulksten 12.00; 18.30 un 20.00 uz Rātsnama balkona parādās zilā kostīmā tērpta taurētāja figūriņa, kas pār laukumu izplata taures fanfaru skaņas. Garāmgājēji sastingst, un raugoties debesīs, cenšas saskatīt, no kurienes nāk dīvainā mūzika. Ja nebaidāties no augstuma, varat Rātsnama tornī arī uzkāpt un paraudzīties uz Mogiļevu no panorāmas binokļa.

No Padomju laukuma atzarojas arī otra no svarīgākajām ielām Ленинская (Ļeņina iela). Ļeņina iela, kas iet paralēli Pervomajskaja ielai, ir viena no skaistākajām kājāmgājēju ielām valstī. Šo ielu iesaukuši arī par “mazo Arbatu”. Šeit izvietojušies paši ievērojamākie Mogiļevas objekti, no kuriem liela daļa datējama no imperatoru laikiem. Arī kafejnīciņas un veikaliņi te ir uz katra stūra. Paši populārākie šīs ielas objekti, kas piesaista visvairāk apmeklētāju uzmanību, ir Zvaigžņu laukums (Площадь звёзд) un Astrologs, jeb zvaigžņu pētnieks (Зездочёт). Viens no Astrologa pirkstiem ir nospodrināts līdz zelta spīdumam. Runā, ka pieskaroties bronzas milzeņa pirkstam, piepildīsies jebkura Jūsu vēlēšanās.

Arī šo skulptūru radījis slavenais Minskas skulptūru autors Vladimirs Žbanovs. Zvaigžņu laukumā atrodas milzu teleskops, kuram līdzās uz krēsla sēž pats Astrologs. Apkārt laukumam izvietoti 12 lieli krēsli, no kuriem katrs atbilst savai zodiaka zīmei. Katram iespējams atrast savu krēslu un tajā nofotografēties. Visa šī skulpturālā kompozīcija vienlaicīgi kalpo arī kā milzīgs saules pulkstenis. Teleskopa iekšienē iemontēts spēcīgs prožektors, kas vakara stundās raida gaismas staru debesīs.

Ļeņina ielā ir arī vairāki desmiti vēsturisko ēku, kas saglabājušās no 18.-19.gs. Viens no arhitektūras šedevriem ir arhibīskapa Georgija Konisska pils (Дворец архиерея Георгия Конисского), kuras arhitektūrā skaidri saredzamas baroka stila iezīmes. Arhitektūras ziņā uzmanību piesaista arī Mogiļevas universitāte, Nacionālās bankas pārvaldes ēka un mākslas koledža.

Jūtu, ka šodienas apskates objektu varētu būt gana. Ar atrastajām ēstuvēm gan man šeit neveicas. Vai nu tās pārāk glaunas, vai pārāk prastas. Daļa no tām sestdienās vispār slēgta. Laikam vēl Mogiļevu pazīstu pārāk maz, lai atrastu ko jēdzīgu, tāpēc izlīdzos ar rjaženkas paku un belašu, ko nopērku uz ielas stūra.

Vēl šajā pilsētā ir trīs interesanti objekti, kurus gribētos apskatīt, bet diemžēl katrs no tiem ir savā pilsētas nomalē. Viens no tiem ir etnogrāfiskais brīvdabas ciemats, kas atrodas līdzās Mogiļevas zoodārzam un iepretim Otrā pasaules kara memoriālam Buņiči. Muzejā stilizētās 19.gs. koka ēkās tiek demonstrēti senie baltkrievu amati – podniecība, maizes cepšana, aušana, namdara, jeb būvniecības māksla, kalšana, klūdziņpīšana un kandžas gatavošana. Šeit būtu iespēja nobaudīt arī nacionālos baltkrievu ēdienus vietējā kafejnīcā. Diemžēl šo objektu nevar apskatīt piecās minūtēs, tas prasītu vismaz pusi dienas, tāpēc jāatliek to uz citu reizi. Nokļūt uz Buiņičiem var ar autobusiem Nr.3;15;44, kā arī ar mikriņiem 2T un 43T. Pārējos divus objektus gan centīšos apskatīt rīt.

Ja ir vēlēšanās, vakarpusē var aizbraukt uz lielveikalu “E-Сити Евроопт”, kur cenas viszemākās un izvēle vislielākā. Nokļūt uz lielveikalu var ar trolejbusu Nr.5, kas pietur arī pie stacijas. Ārā jākāpj pieturā Университет Продовольствия, kas ir tūlīt, kā pārbraukts pāri Dņepras upei pa otru no tiltiem (мост Шмидта).

3.diena.

Šodien atrodos laika limitā, jo 15.40 atiet vilciens atpakaļ uz Minsku, bet pašā vakarā autobuss uz Rīgu. Paspēt vēl gribu diezgan daudz, tāpēc ilgi gulēt nevaru atļauties. Jāapskata vēl divi svarīgi objekti. Viens no tiem ir dabas piemineklis Polikoviču svētavots (Полыковичская криница) ar nelielo Trīsvienības baznīciņu (Свято-Троицкая церковь) tam līdzās. Vietējie iedzīvotāji tic, ka avota ūdens ne tikai dziedē slimības, bet arī palīdz atjaunot saskaņu un mieru ģimenes dzīvē. Polikoviču svētavots iekļauts daudzos Baltkrievijas tūrisma izziņas maršrutos un ir plaši apmeklēts.

Svētavots atrodas pašā Mogiļevas pilsētas nomalē, Polikoviču ciematiņā, Dņepras upes krastā. Uz turieni kursē 37. autobuss un 8T mikriņš, bet tie iet reti. Kartē http://bestmaps.ru esmu izpētījis, ka no manas viesnīcas “Северянка” uz avotiņu var aiziet arī kājām. Attāluma ziņā tie varētu būt kādi divi kilometri. To apstiprina arī viesnīcniece Jeļena. Nospriežu, ka negaidīšu nekādu transportu un dodos ceļā. Gājiens izvēršas par jauku rīta pastaigu, gandrīz kā svētceļojums. Pa ieliņām Каштановая, Кленовая, Лесная un Криничная, izejot cauri privātmāju rajonam un nelielam mežiņam, pie avota nonāku 35 minūtēs. Garām jāiet nelielai kapsētiņai, kur uzmanību piesaista fakts, ka gandrīz pie katra kapa ir ne tikai soliņš, bet arī galdiņš. Acīmredzot, kapsētā notiek arī iestiprināšanās.

Pirmo ieraugu sarkano Trīsvienības baznīciņu, kas pēc atjaunošanas iesvētīta 2012. gada 29. janvārī. Pirmā baznīca šajā vietā atradusies jau kopš 1770. gada un bijusi veltīta svētajai moceklei Paraskevai, kas bijusi arī svētavota aizbildne. Baznīca toreiz bijusi no koka, tāpēc 1830. gadā tā ievērojami pārbūvēta. Tieši šajā pārbūvētajā baznīcā, kas pastāvēja vairāk kā gadsimtu, Dievu pielūdzis arī pēdējais Krievijas cars Nikolajs II. Polikoviču Svētās Trīsvienības baznīciņu nereti dēvē arī par Mogiļevas apgabala “pērli”. Tas tiešām tā arī ir, jo katrs, kurš ierodas pie dziednieciskā avota, pievērš uzmanību arī skaistajai baznīcai, kas atrodas nelielā pakalnā. Protams, arī es nevaru vienaldzībā paiet tai garām.

Svētavots ir turpat lejiņā. Tā slava jau sen aizskanējusi ārpus Baltkrievijas robežām. Pazīstams šis avots ir jau kopš 1552. gada. Agrāk tuvējos ciemos pat bijis pieņēmums, ka katrai sievietei, kura lūgusi ģimenes aizbildniecību Svētajai Paraskevai, bija jāveic svētceļojums kājām līdz dziednieciskajam avotam. Paraskeva izsenis skaitījusies meiteņu, sieviešu, laulības un ģimenes pavarda sargātāja. Svētavota ūdens ietek izbūvētā baseiniņā zem savdabīga kupola. Baseiniņā notiek arī iesvētīšanas un kristību rituāli. Īpaši šo avotu iecienījuši jaunlaulātie.

Pēc laika atkal esmu atpakaļ viesnīcā. Mantas jau esmu sakravājis iepriekš. Atvados no viesmīlīgās Jeļenas, kura izstāsta man tuvāko ceļu uz pēdējo, vēl neapskatīto objektu Svētā Nikolaja klosteri. Tas ir pats vecākais arhitektūras piemineklis Mogiļevā, kura celtniecība sākusies 1669. gadā. Klosteris atrodas pilsētas centrā, Dņepras ielejā, 10-15 minūšu gājiena attālumā no staigājamās Leņina ielas.

Klostera teritorijā atrodas baroka stila Svētā Nikolaja baznīca (Свято-Никольский Собор), kas iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā, kā arī nelielā Onufrija baznīca (храм преподобного Онуфрия Великого). No 1937. līdz 1941. gadam Sv. Nikolaja baznīcā bija cietums, bet no 1946. gada – grāmatu bāze. No 1956. līdz 1990. gadam klosterī notiek restaurācijas darbi, bet to rezultātā baznīca drīzāk nīkuļo, nekā atdzimst, jo darbus vada laicīgā vara, nevis pati baznīca. 1991. gadā šeit tiek atrastas daudzu cilvēku mirstīgās atliekas. Visdrīzākais tie ir Staļina represiju upuri, kā jau bijušajā cietumā.

Šodien šeit atrodas darbojošs pareizticīgo sieviešu klosteris. Te pastāv Svētdienas skola un pareizticīgo koris. Pati vērtīgākā un greznākā Sv. Nikolaja baznīcas rota ir tās altārdaļa, jeb “ikonostass” – četrstāvīgs, apzeltīts, rotāts vienos kokgriezumos. Tiešām elpa aizraujas, to visu ieraugot. Arī no ārpuses baltā baznīca apgleznota neskaitāmām krāsainām svētbildēm.

Iecerētais apskates plāns nu ir izpildīts. Atkal iepazīta viena jauka un iepriekš nezināma kaimiņu pilsēta. Pamazām jādodas uz stacijas pusi, jo vilciens jau negaidīs.

Trīs stundas līdz Minskai paiet nemanot, jo nejauši aizsākas saruna ar pretim sēdošo līdzbraucēju. Izrādās, tas ir kāds medicīnas doktors, kurš padomju laikā dzīvojis Latvijā, bet nu ar ģimeni atgriezies Baltkrievijā. Viņa māte vēl šodien vecumdienas vadot Jelgavā. Viens otru izvaicājam par dzīves apstākļiem katra zemē. Uzzinu, ka Baltkrievijā kā galvenie lauksaimniecības zemes apsaimniekotāji joprojām ir kolhozi. Ja kāds mazāks no tiem sāk nīkuļot, tad to “aprijot” lielākais. Daudzām pilsētas rūpnīcām vai uzņēmumiem pieder agrosaimniecības laukos un sanāk, ka tajās strādājošie cilvēki algu saņem no pilsētas rūpnīcas (pilsēta it kā stutē laukus). Zeme gan pārsvarā pieder valstij. Arī meži privātpersonām nepieder. Ārzemniekiem zeme netiek iztirgota. Tai pat laikā, valsts atbalsta dažādu lauku un agrotūrisma saimniecību attīstību. Algas viņiem zemākas, bet sadzīves apstākļi ievērojami lētāki.

Minskā ierodos 19.01. Līdz vakara autobusam uz Rīgu vēl četras stundas. Nododu ceļasomu stacijas bagāžā un aizbraucu vakariņās uz sen zināmo “Lido” (metro stacija Площадь Якуба Коласа). Par četriem EUR mūsu naudā paēdu tā, ka knapi varu pakustēt. Latvijā noteikti samaksātu vairāk.

Vēl tikai nakts pārbrauciens un pirmdienas rītā 06.45 ierodos Rīgas autoostā.