Noķert vasaru aiz astes Pireneju kalnos!

Ingūna Sevostjanova 20.11.2015 10 min lasīšanai 19 foto

Šovasar beidzot diezgan spontāni izdodas realizēt fantastisku iespēju pabūt Pireneju kalnos, lai izbaudītu to varenību un apņemtos tur noteikti atgriezties. Turp dodamies kopā ar draudzeni Sarmīti, lai apciemotu draugus Lāsmu, Janku un uzticīgo suņu puiku Maksi. (te gan jāpiebilst, ka pirms došanās ceļojumā, pazinu tikai Lāsmu, par Janku un Maksi biju tikai dzirdējusi un bildēs redzējusi)

Sākas viss ar Wizz Air biļešu iegādi par diezgan pievilcīgām cenām Rīga-Barselona-Rīga 130 eur. Tā ka reiss bija 26.08 pēcpusdienā un Barselonā ielidojām ap 18.30, uz Font Romeu kūrotpilsētiņu (1700m v.j.l.) Francijas/Spānijas pierobežā nolēmām doties nākamajā dienā, šo vakaru un nakti veltot Barselonai. Rezervēju caur booking.com numuriņu Barselonas vecpilsētā Hostal Capitol Ramblas. Ideāla vieta, kur pārlaist nakti - viesnīca atrodas dažu soļu attālumā no Placa Catalunya autobusu pieturas, par pieņemamu cenu 66 eur.

1.diena

Barselonā ielidojam pusstundu ātrāk par plānoto, ātri tiekam cauri lidostai, sameklējam Airbus Nr.2, nopērkam biļetes par 5.90 eur uz Barselonas Placa Catalunya. Pēc apmēram pusstundas brauciena esam galapunktā, vēl pēc 5 min gājiena atrodam savu viesnīcu. Ir pat tuvāk, nekā cerēju. Karsts - plkst.19.00 +28C.

Mūsu istabiņa atrodas 5.stāvā, ir ar mazu balkoniņu, kur vietas pietiek galdam un 2 krēsliem. Tikko ienākušas numuriņā, sapņojam, kā vēlāk vakarā sēdēsim uz balkoniņa, dzersim spāņu vīnu un skatīsimies naksnīgajās debesīs. Jā, kā reiz ir pilnmēness un skaidrs laiks

Bet tikmēr, par cik mēs abas Barselonā neesam pirmo reizi, tad nolemjam vakaru vienkārši baudīt, nesteidzīgi pa Ramblu aizstaigājot līdz Barselonetas pludmalēm.

Lēnā pastaigas solī aizstaigājam līdz jūrai, pasveicinu Kolumba statuju no māsas (jo iepriekšējā Barselonas apmeklējuma laikā rītausmā sēdējām ostmalā uz soliņa, dzērām Sangriju un apsolījām šeit atgriezties).

Saule noriet ātri un ne jūrā, bet aiz Kolumba! Esam izvēles priekšā - vai pasēdēt kādā piekrastes krodziņā vai doties uz veikalu pēc vīna un uzkodām, lai turpinātu svinēt dzīvi uz 5.stāva balkoniņa ar skatu uz vecpilsētas Katedrāles torņiem. Uzvar balkoniņš, tiekam pie rozā vīna (vienīgais ar skrūvējamo korķi, jo saprotams, ka rokas bagāžā korķviļķa mums nav), tunča salātiem,un karstas sendvičmaizes pa 7.50 eur. Par karstmaizīti sākumā esmu mazliet šokā, jo šķiet, ka cena ir nesamērīgi augsta, taču neko darīt - La Rambla cenas. Vēlāk atslābstu, jo maize ir tiešām baudāma.

Baudām vakariņas, malkojam vīnu, ir labi, jo pilsēta elpo lejā, mēs esam augšā, tuvāk mēnesim un zvaigznēm.

Rīt ceļš turpināsies.

2.diena

Pamostamies ap 7.00 un vienojamies, ka brauksim uz Spānijas Z daļas pilsētu Puigcerda ar vienu vilcienu ātrāk, nekā plānojām iepriekš. Puigcerda stacijā mūs gaidīs Lāsmiņa, lai tālāk ar auto dotos jau uz Francijas Font Romeu. Visus norādījumus esam saņēmušas, atliek tikai sameklēt īsto staciju un peronu, no kura atiet vilciens.

Brokastu kapučīno un kruasānu iegādājamies tuvākajā Starbucks iestādē, izmetam aplīti pa Barselonas vecpilsētas šaurajām ieliņām un esam gatavas tālākajam ceļam.

Pēc 3h brauciena vilcienā, plkst.12.55 esam klāt un izkāpjot no vilciena meklējam blondāko matu īpašnieci un te jau viņa arī ir. Seko atkalredzēšanās prieks, brauciens caur lielveikalu pēc spāņu un franču vīniem, tad maza ekskursija kalnos nekurienē, iepazīšanās ar vietējo kolorītu, saruna ar franču pāri, kuri nerunā angļu mēlē (savukārt mēs nesaprotam franču), taču tas netraucē sazināties un apskatīt viņu dzīvesvietu un muzeja vērto istabu ar eksponātiem.

Atlikusī dienas daļa tiek veltīta laiskai atpūtai, vīnam un sarunām par dzīvi! Laiks ir ideāls mazai pastaigai, tādēļ pēc pusdienu sātīgās soļankas Lāsma ir nolēmusi mums parādīt vienu no viņu mīļākajām vietām, kura ir nodēvēta par Jankas pļaviņu. Uz turieni ved 2000 gadu vecs romiešu akmens ceļš, kurš tagad ved garām Saules stacijai - Four Solaire Odeillo.

Pļaviņā pasēžam zālītē, pamielojam acis ar krāšņajiem dabas skatiem, veldzējamies ar vēsu Rose vīnu, un laiskā solī dodamies uz māju pusi, jo tuvojas vakars un BBQ grila pasākums līdz pusnaktij.

3.diena

Šajā dienā ir ieplānota kūrotpilsētiņas Font Romeu-Odeillo apskate. Diena solās būt tveicīga, tādēļ uzreiz pēc brokastīm sapakojam mugursomu (1 uz trijām) un dodamies ceļā. Ceļš ved kalnā pa taku - to pašu veco romiešu ceļu. Pēc apmēram 30-40min gājiena apbalvojam sevi ar aukstu franču alus glāzi vietējā krodziņā (4eur 0.5l), savukārt Maksis tiek pie ūdens bļodiņas. Font Romeu centrs krāšņām puķu dobēm apzaļumots, sakopts, kaut gan aktīvāka rosība ielās te sāksies līdz ar ziemas sezonas iestāšanos.

Šajās dienās Krusta kalnu, no kura paveras brīnišķīgi skati uz apkārtējiem kalniem un ielejām, apmeklējam divreiz -pirmo reizi pa dienu, otru reizi vēlu vakarā jau dziļā tumsiņā.

Nedaudz atvelkam elpu pēc kāpiena, sabildējam skaistos skatus un dodamies uz māju pusi. Vakarpusē tiekam pie auto, mums pievienojas Janka un kopā dodamies uz LLO (izrunā JO) ciematu, lai uzkāptu (atkal kalnā, protams) līdz skaistai viduslaiku kapellai. Mazliet sanāk aizkavēties autoservisā, tādēļ jāpasteidzas, lai līdz saulrietam paspētu tikt līdz virsotnei. Maksis pa priekšu, es nopakaļ, savukārt 3 draugi vēsā mierā dodas mākoņus skatīties. Kāpiens nav sarežģīts, varētu pat izbaudīt, ja laiks nedzītu uz priekšu. Žēl, ka saules riets ir tik īss moments, jo saprotu, ka nedaudz nokavēšu, taču rozā kalnus ieraugu un paspēju pat nobildēt. Taču vairāk visi cenšamies šos fantastiskos skatus saglabāt savos atmiņu failos.

Sajūtas vienreizējas - nevar saprast, kur skatu aizkavēt ilgāk? Uz rietumu puses rozā Pireneju kalnu virsotnēm, vai mākoņu grēdām ielejā, vai uz kalna virsotni, kur pēkšņi parādās liels apaļš pilnmēness?

Pasēžam kādu brītiņu klusumā, draugii domīgi uzvelk pa dūmiņam, tikai Maksis kalnu suns bezbailīgi kāpelē pa klints kori. Reizēm pat man neomulīgi paliek skatoties...cik bīstami tās klinšu aizas izskatās. Ilgi aizsēdēties nedrīkstam, jo tumsa nāk virsū un priekšā kāpiens no kalna lejā. (lukturīšu līdzi mums, protams, nav!) Lejā tiekam bez problēmām, padzeramies kalnu avota ūdeni un braucam šodien jau otro reizi aplūkot Krusta kalnu, tikai šoreiz jau mēnes gaismā. Gandrīz jau uzkāpuši augšā, kad Sarmīte mūs sasmīdina (izdzirdot manu info par šo vietu) pajautājot: Vai tad mēs te esam bijuši? Mums jautri un domās jau apdomājam rītdienas plānu uzkāpt augstākajā D Pireneju virsotnē Pic Carlit 2921m.

4.diena

Lai ar auto tiktu tuvāk klāt takai, kas ved uz virsotni Pic Carlit, mums jāpaspēj līdz 7.00 iebraukt aiz barjeras, kas pēc 7.00 katru dienu slēdz auto satiksmi kalna pakājē. Pēc tam uz kāpienu kalnā ceļotājus nogādā autobuss par "simbolisku" samaksu 5eur/personai. Par cik Lāsma ar Janku (un nekur bez Makša) vienmēr turp dodas ar savu auto, arī mēs abas ar Sarmīti esam gatavas celties 5.30, lai līdz 7.00 pilnā ekipējumā būtu aiz barjeras kalna pusē.

Taču ir viens mazs bet... dzīve ievieš savas korekcijas, par cik vakarā ilgi lūkojamies zvaigznēs, no rīta salds miedziņš. Guļam kā lāči, vienīgi Lāsmiņa pamostas, saprot, ka Sarmīte pēc vakardienas gājēja nebūs, un ka mums jāiet divatā. Pagatavo mums kafijas un gaida, kamēr es pamodīšos, taču modināt nemodina. Saprotot, ka es necelšos, Lāsma priecīga atpakaļ uz gultu un sapņi var turpināties. Es pamostos 8.00 gatava kalnu virsotnes iekarošanai un vieglā šokā, ka nekur vairs nevaram paspēt. Draudzenes laimīgas, ka var palaiskoties un pārceļ Pic Carlt uz nākamo dienu.

Šodienai tiek ieplānots kanjona Les Gorges de la Caranca apmeklējums. Pa ceļam garāmbraucot apskatām Fortu Mont Luise un gleznainus kalnu dabas skatus. Kanjona apskate ir bez maksas, vienīgi par maksu ir auto stāvieta.

Nodrošinājušās ar kalnos kāpšanai piemērotiem apaviem (es gan riskēju ar savām Palladium ielas kedām), ūdens pudelēm, un ko tur liegties - manā mugursomā arī 3 gab 250ml alus pudelītes, dodamies kalnup pa kanjona īsāko maršrutu (pacēlums aptuveni 700m). Kā vēlāk Lāsmiņa smies, ka zaķi cilpo pakaļ burkāniem (alus pudelēm), kuri atrodas pie manis. Mēs ar Maksi pa priekšu ar burkāniem, zaķi pakaļ balvām, kuras vienojamies iztukšot pusceļā. Diena atkal solās būt karsta nepajokam, tādēļ garumā laiku nevelkam un cilpojam tik uz priekšu, ik pa laikam iemūžinot skaistos dabas skatus.

Kaut arī šoreiz izvēlējāmies saīsināto maršrutu, bija iespaidīgi. Pie kalnu strauta griežamies riņķī, Maksis izplunčājās ūdenī, un atpakaļceļā ejot satiekam vēl vairākus četrkājainos draugos. Kaut gan pie ieejas mums viens tantuks nāca virsū spāniski cenšoties iestāstīt, ka ar suņiem kanjona teritorijā esot aizliegts ienākt. Izrādās muļķības.

Stāvlaukuma barčikā nopērkam aukstu alu un apēdam savas līdzpaņemtās gardās sviestmaizes. Pēc iestiprināšanās esam gatavas doties uz Fort Liberia apskati. Pirms izbraukšanas no stāvvietas notiek 2 komiski atgadījumi: pirmkārt Sarmīte Lāsmiņai norēķināties maksas stāvvietas talona vietā iedod vilciena biļeti (kad piefiksējam, kāpēc neizdodas samaksāt, smejamies vēderus turēdamas), otrkārt barjera atrodas kalniņā, rokasbremze tiek novilkta, taču uzsākt braukšanu, neparipojot atpakaļ, nesanāk (smalkais mersesdess ir aizlienēts). Spānis aizmugurē piebraucis jau riktīgi tuvu un nedomā pat padot atpakaļ. Tad nu lecu ārā no mašīnas un ar zīmju palīdzību sakārtoju drošu kustību mums un pārējiem.

Forts atrodas Austrumpirenejos Francijā, kur satiekas 3 ielejas. 2009.g Fort Liberia ir klasificēts kā vēsturisks piemineklis un ir iekļauts UNESCO mantojumā. Saule paslēpusies dūmakā, taču kļūst vēl tveicīgāks. Izstaigājam Forta šaurās ieliņas, ieskatāmies suvenīru bodītēs, tiekam pie jaunām greznumlietiņām par piemiņu no šīs vietas.

Pēcpusdienas relaksam ieplānots paplunčāties brīvdabas karstajos sēravotos Llo. Šie nav par maksu, uz tiem nav nekādu norāžu, vien zinātāji ievēro mazu iemītu taciņu, kas aizved pie avotiem. Pa ceļam notiek misēklis ar Maksi, viņš vienkārši pazūd no redzesloka un neatsaucas uz mūsu saucieniem. Satraucamies mazliet, jo kaut kur lejā nikni rej sveši suņi. Bet neko darīt, avotus sasniedzam bez Makša, taču drīz jau suns arī mūs atrod. Sēravoti no zemes iztek kalna galā un pa kaskādēm tek lejā, kur sakrājas vairākos nelielos baseinos. Augšā ūdens ir vārošs, ar garaiņiem, mēģināju pataustīt mazliet, nesanāca, jo bija pa karstu. Zemāk attiecīgi arvien vēsāks. Iespaidīgāk ir vēsākā laikā un tumsā, kad apkārt ir vienīgi sveču un lukturīšu gaismas. Apņemos uz šejieni atbraukt kaut kad vēlreiz vēsākā laikā, lai būtu lielāks kontrasts.

Pēc pļuncāšanās dodamies mājup, jo šovakar mums ieplānots suši vakars. Gatavojam pašas!

5.diena

Svētdiena, ceļamies un veļamies pirms 7.00 no mājas, lai paspētu pie paceltas barjeras šķērsot iebrauktuvi uz Pic Carlit. Te atkal nelielu korekciju veic Janka, apgalvojot, ka nav tik agri kur skriet, jo barjeru 8.00 taisot ciet, nevis 7.00 kā mēs domājam. Nestrīdamies, jo viņš šeit dzīvo visilgāk un zina visu labāk. Var tikai iztēloties, kādas bija mūsu sejas izteiksmes, kad apmēram 7.20 piebraucām pie barjeras, kura bija jau ciet. Izrādas, ka tomēr 7.00 tiek slēgta iebraukšana. Mēs nevēlamies doties ar tūristu autobusu 10min pa 5 eur, tādēļ acumirklī tiek pieņemts plāns doties uz citu virsotni Puigmal 2909m, kuru šķērso Spānijas/Francijas robeža. Vēlāk Sarmīte teiks, ka tās ir zīmes, kas mums tiek sūtītas no augšas - nevajag par visām varītēm rauties uz Pic Carlit. Ja jau 2x liktenim labpatikās mums liegt to darīt, tad atliksim to uz kādu citu reizi.

Kāpiens 700m pacēlumā augšup mums ilgst apmēram 3.5h, atpakaļ atnākam 1.5h. Nokļūšana līdz Puigmal virsotnei nav sarežģīta, noteikti neliela fiziskā sagatavotība ir nepieciešama, taču neforsējot un piedomājot ar prātu, to paveikt var ikviens. Kalnu skati un virsotne ir iespaidīga, emocijas un gandarījums garantēti. Mūsu ekskluzīvās pusdienas vien ir ko vērtas, jo mēs līdzi sev esam sagatavojušas suši kompektiņus, kurus baudīt 2909m virs jūras līmeņa.

Atpakaļ ceļā mazu līkumiņu izmetam caur apdzīvotu vietu ar skanīgu nosaukumu - Nahuja. Ir dienas vidus,tveice, svētdiena, klusums un tukšums visapkārt. Lai gan ciematā dzīvo tikai 70 iedzīvotāji, šeit ir sava baznīca un savs mērs. Lai arī ar šo bildi uz mirkli kļuvu "slavena" Facebook un tika sacelta ažiotāža pat presē, tas tikai parāda, uz ko cilvēki pavelkas. Smejos, ka ja varētu iedomātos, cik reižu šim foto tiks ielikts share, būtu klāt kādu reklāmrakstu pielikusi

Vakariņās gatavojam tunča salātus un baudām Katalonijas vīnus!

Saulrietu paspējam noķert, sēžot uz milzu akmens krāvumiem, kā smejoties saucām - vietējā Stounhendža. Šī vieta ir Lāsmas atklājums, patvērums un meditācijas vieta. Šūpojam kājas, veramies mākoņos, sapņojam par dzīvi, līdz mums pievienojas Janka. Viņš atminies ar velosipēdu, lai pavadītu mūs mājupceļā.

6.diena

Pirmdienas rīts ataust saulains, brokastojam, pucējamies un izbraucam uz Andoru.

Andora (katalāņu: Andorra, franču: Andorre), oficiāli Andoras Firstiste (Principat d'Andorra, Principauté d'Andorre) ir valsts Eiropasdienvidrietumos. Tā robežojas ar Franciju austrumos un ar Spāniju rietumos, bez pieejas pie ūdens. Andoras platība ir 468 km² un to ietekmē mērenās joslas klimats. Atrodas Pireneju kalnos. Andora ar 85 082 iedzīvotājiem ir piecdesmitā lielākā valsts Eiropā...citējot Wikipedia.

Šoreiz mūsu mērķis ir Canello pilsētiņā uzkāpt savā pirmajā Via Ferrata Canal De la Mora un pabaudīt šopingu Andora la Velja. Andora tiek uzskatīta par tūrisma un nodokļu paradīzi. Daudzi uz šejieni brauc tieši ar mērķi iegādāties cigaretes un alkoholiskos dzērienus, kosmētiku, smaržas utt... par īpaši pievilcīgām cenām.

Tā mēs pilnā kāpšanas ekipējumā plkst.11.00 startējam no mājām, lai pēc apmēram 1.5h ceļā būtu galapunktā.

Sākums liekas tīrā pastaiga vien būs, līdz nonākam pie akmens sienas, pie kuras piestiprināta skaista norāde ar ferratas nosaukumu. Lāsmiņa man saka, ka Sarmītei tas diezvai patikšot. Es no sākuma nesaprotu, kas var nepatikt, tad Lāsma rāda, lai paskatos uz augšu. Paceļu acis un jāāā...ieraugu. Pirmais kāpslis, lai tiktu augšā pa sienu, ir tādā augstumā, ka es pat bez palēciena nevaru aizsniegt. Taču uz mērķi jāiet...un kaut kā palecoties kā kaķsievietei man izdodas uzrāpot virs zīmes, tad vēl mazdrusciņ, līdz atpakaļceļa vairs nav un jālien tik augšā. Sarmīte ar Lāsmu aiziet vienkāršāko variantu, es viena pati neziņā varonīgi lēnam un neatlaidīgi dodos iekarot savu pirmo Via Ferrata!

Kopumā pacēluma augstums 320m, esam 1920m vjl., ceļā pavadījām apmēram 1,15 h. Lejupceļš ved pa kalnu taku, tas priecē sirdis un acis arī. Sarmīte gan teic, ka nekad mūžā neko tādu neatkārtošot. Tas līdz nākamajai reizei...

Apbalvojam sevi ar atspirdzinošu dzērienu un braucam meklēt krodziņu, kur ieturēt maltīti spāņu gaumē ar tapām un vīnu. Izvēlamies kompleksās pusdienas 4 kārtās pa 9.90eur. Nekas īpašs, taču vienkārši, garšīgi, sātīgi. Nobeigumā espresso pa 1eur (baudāms) un aidāā šopingā uz Andorra la Vella. Kalnā kāpiens liek sevi manīt, patīks nogurums mācas virsū, labprāt kur laiski atlaistos, nevis iespringt uz iepirkšanos. Nekāda Leiputrija tāpat šeit nav, pāris mazi kontrolpirkumi (lai tik būtu) un nolemjam doties uz māju pusi. Lai ieskatam pēc kāda laika varētu atcerēties un salīdzināt cenas: Campari 1l - 11.99eur, Captain Morgan 1l - 9.90eur, cigaretes Marlboro 10gb bloks - 27eur, dīzeļdegviela 0.88eur/l, smaržas Armani Si 100ml - 62eur.

Ir arī pēdējais laiks mukt prom, jo ducina pērkons un tuvojās negaiss. Ceļā uz mājām zibeņo no visām pusēm tā, ka jau apsveram visus variantus, cik droši tāda negaisa laikā uzturēties mašīnā un kā rīkoties ekstremālos apstākļos.

Galu galā mājās atbraucam sveikas un veselas un pienācīgi svinam dzīvi! Priekā!

7.diena

Ceļamies agrāk nekā parasti, pirms 8.00, jo gribam ar Sarmīti un Maksi pa kluso aizet un paklejot pa Font Romeo, taču Janka pamodina Lāsmu. Tā nu brokastojam un dzeram rīta kafiju visi kopā. Esam izdomājušas, ka iesim Lāsmiņai palīgā uzkopt franču māju, tad nodoties laiskai atpūtai un vēlāk gatavoties atvadu vakariņām, jo šis ir mūsu pēdējais vakars Francijā. Un vēl 1.septembris - klāt rudens mēnesis.Neiespringstam uz īpašu dienas plānu, laiku veltot sarunām, nelielai pastaigai, pa vidu diendusa un tad produktu iepirkšana vakariņām un mājupceļam.

Vakars jau satumsis, kad klājam galdu. Sēžam, raugāmies tumsā un saprotam, ka rītdien ap šādu laiku būsim jau savas mājās, katra savā gultiņā. Man nežēlīgi sāp kakls, laikam esmu saķērusi caurvēju vai saelpojusies kondicioneto gaisu par daudz. Lāsmiņa vāra man zāļu tēju ar medu + siltā kalnu vilnas zeķes un ar labu nakti!

8.diena

8.00 mostamies jaunai dienai, sapošamies, sastūķējam max somas, brokastojam.Tad atvadas no Makša, taču suns uzmet lūpu, jo braucam prom. Labu gribēdama dodu sunim gardumiņu, taču Maksis demonstratīvi paņem gardumu zobos un demonstratīvi nomet zemē. Un lūr caur pieri... Tā lūk...Apsolos drīz atbraukt atkal, lai atklātu jaunus kalnu plašumus. Mājās bieži acis priecēs un sirdi sildīs foto:

Šo aprakstu iemūžināju, lai pēc kāda laika varētu kavēties patīkamās atmiņās kopā ar - Sarmīte, Lāsmiņa un Janka + MAKSIS ar jums, un es pati. Pārējie, lai piedod, jums tikai nelielam ieskatam. Taču šo visu jūs varat izbaudīt un izkrāsot paši. To visu ir iespējam sarunāt un noorganizēt kopā ar Lāsmu Francija tālr.+371 27531581 un Jāni +37122358347. Iespējams ceļot nelielās grupās 4-6 personas un izbaudīt kalnu varenību.