Zambija - Botsvāna un ceļojums pa D -Āfriku no Johannesburgas līdz Keiptaunai (2008. gada 20. februāris – 14. marts) II DAĻA Johannesburga – Dolphin C

  • 22 min lasīšanai
...turpinājums no I Daļas - Zambijas ceļojuma apraksta... [i]25. februāris[i] No Livingstonas lidostas Zambijā izlidojam uz DAR – Johannesburgu, kur pēdējo dienu laikā ierodamies jau otro reizi. Jau iepriekš, lidojot virs DAR, biju pamanījusi apļus uz zemes, un tie man mieru nelika arī šajā lidojuma reizē – visapkārt perfekti apaļi riņķi uz laukiem (arī google satelīta kartē tos var redzēt) (vēlāk gan sapratu kā tie tādi izveidojušies – lauki tiek laistīti izmantojot garas laistīšanas trubas, kurām viens gals ir pievienots ūdens sūknim un ir nekustīgi iestiprināts lauka vidū, savukārt otrs gals ar motoriņu uz ritentiņiem brauc pa riķi, laistot sējumus. Vietām tādas trubas redzēju tiešām ļoti garas – un arī no lidmašīnas redzētie apļi bija dažāda lieluma). Johannesburgas lidostā netīšām pārkāpu iebraukšanas noteikumus un ievedu Zambijas ananāsu, bet tā kā pate biju par to aizmirsusi, tad godīgām actiņām atbildēju, ka man nekā ēdama somā nav. Lidostā, atšķirībā no citiem grupas biedriem – mums neviens potēšanās pases nepaprasīja, kurās bijām, ar gudru ziņu, sakrājušas visu iespējamo pošu apliecinošus ierakstus. Šoreiz devāmies uz citu mītni – mūsu ceļojuma kompānijas (Drifters) viesu namu. Prātīgi izrādījās iepriekš sarunāt lidostas pārvadātāju kompānijas transferu, savādāk ceļojumu firmas transfertu būtu jāgaida lidostā pāris stundas (citi grupas biedri bij gaidījuši), bet gribējās ātrāk pie vietas, lai var iejusties jaunajos apstākļos un aptaustīt apkārti un cilvēkus ar kuriem turpmāk būs jāceļo kopā 24 dienas. Auto mūs veda gandrīz uz otru pilsētas galu un pa ceļam jau izspriedām, ka tagad braucam cauri visai pilsētai, lai nākamā rīta nav vairs pa pilsētu jāburzās, bet uzreiz var tikt zaļumos (tas gan izrādījās maldīgi – nākamā rīta atkal braucam cauri pilsētai, bet tas tādēļ, ka firmai ir Johannesburgā tikai viens viesu nams, un es nebiju īsti iedziļinājusies, ka viesu nams, kurā nakšņosim nebūs vienkārši rezervēta viesnīca, bet firmas īpašums). Drifteru Johannesburgas viesu nams ir apmēram 45 min. brauciena attālumā no lidostas, patīkamā piepilsētas rajonā Northcliff. Viesu nama pagalms apstādīts ar tropiskiem lapu kokiem un rada iespaidu, ka esi kādā lauku īpašumā, ne pilsētas centrā. Turpat, izejot cauri nelielai krūmu alejai, atradās arī baseins. Sēžot te uz terases nekādi nevarēja pat iedomāties, ka tu atrodies lielpilsētā. Tiesa gan visiem tuvākās apkārtnes īpašumiem apkārt bija augsti žogi, kas liecināja par to, ka nav jau gluži pati mierīgākā dzīve te. No šejienes bija paredzams brauciena sākums, bet kā mums likās, tad esam ieradušās pirmās un neviena grupas biedra vēl nav. Vakarā ap astoņiem bija paredzēta grupas sanāksme. Viesu namā bija arī bārs, kurā strādāja bārmenis (to pieminu, jo gandrīz visās pārējās Drifteru apmešanās vietās bija „honesty bar” – ledusskapji, kuriem blakām bija kladīte, kurā atzīmēt ko esi paņēmis, lai braucot prom no tās vietas varētu norēķināties), kurš zināja par tādas valsts kā Latvija esamību (kas mani mēreni pārsteidza - uz jautājumu no kurienes esmu, visa ceļojuma laikā atbildēju ļoti daudz reizes un 3 no tām cilvēki bija ko dzirdējuši par Latviju), tāpēc, ka Latvijas futbola komanda bija kad nesen zaudējusi pasaules čempionātā. Ar bārmeni nedaudz tai vakarā aprunājāmies, un viņš man izstāstīja daudz interesantu lietu par „balto” un „melno” cilvēku sadzīvi DAR lielpilsētā (pats bārmenis bija melnādains puisis). Ap astoņiem sākās sapulcīte, kuru vadīja mūsu gids – Kevins. Turpmākajam braucienam grupā bijām 8 cilvēki – vāciešu pāris (2 gab), kanādiete (1 gab), itāliete (1 gab), austrāļu pāris (2 gab) un mēs ar māmiņu (2 gab) – kopā ar gidu 9 personas. Sapulcē nebijām pilnā sastāvā (2 austrāļi - Skots un Skye un kanādiete Katy vēl nebija ieradušies no lidostas), bet pārrunājām pamatlietas, kas saistās ar braucienu un konkrēti izbraukšanu nākamā rītā. Kevins noskaidroja vai visiem ir guļammaisi (tādi bija vajadzīgi 3 naktis), un vai nekādu papildus prasību nav – diētu, slimību, vājību par kurām viņam jāzina (viņš bija gids, šoferis un pavārs vienā personā, tai pat laikā ja būtu nepieciešams, pildītu arī mediķa funkcijas, jo arī tāda apmācība viņam bija. Vienvārdsakot – universāls vīrietis. Čalim 25 gadi palika pāris dienas pēc mūsu brauciena beigām.). Brokastis nākamā rītā 5.30. Atkāpe – kā vēlāk stāstīja Kevins – esot bijis satraucies, kad sarakstā ieraudzījis personas no Latvijas (valsts, par kuru viņš neko iepriekš nebija dzirdējis) – domāja, ka būs žesti jāizmanto, lai kontaktētos, jo tak tādā valstī, nekad nevarētu būt, ka zina angļu valodu... . Vēlāk viņš teica – citēju: „bet kad tu sāki vārīties, bija skaidrs, ka kopīgu valodu atradīsim...”. Tajā naktī bija mežonīga vētra un zibens iespēra kādā sadales kastē un beidzās elektrība visai ielai. Izgāju ārā uzpīpēt - zibeņi sitās visapkārt un likās zemēs dūrās (es tur visu braucienu priecājos par zibeņiem, kad tādi gadījās – tādi efektīgi bija). [i]26. februāris[i] Pamodos agri (tāpat vētras dēļ nakts nebija pārāk gulēta) - no rīta arī vēl nebija elektrības un nevarēja atvērt ar elektrību darbināmos vārtus. Tas liecināja, ka izbraukšana var tikt atlikta (tā kā izbraukt mašīnu nav iespējams), bet tomēr bija teikts, ka pirms brokastīm somām jābūt pie mašīnas – to arī dabūju gatavu. 5.30 brokastis, jo sešos jau jāizbrauc. Brīdī, kad jau beidzām brokastot parādījās elektrība un man bija tā izdevība tikt pie kafijas un izbaudīt agru Āfrikas rītu uz terases ar karstu kafiju un cigāru. Vairākas reizes brauciena laikā gadījās elektrības pārrāvumi, un man stāstīja, ka esot nopietnas problēmas saražot elektrību atbilstoši patēriņam. Brauciena laikā pārvietojāmies ar lielu zaļu kravas mašīnu un atsevišķās vietās ar 4x4 džipiem. Tās dienas galamērķis bija Drifteru īpašums - 30 tūkst. ha lielais Balule rezervāts (Balule Game Reserve)(17 km uz ziemeļiem no Hoedspruit pilsētiņas), kurš rietumos robežojās ar Krīgera Nacionālo parku (Kruger National Park). Izbraucām uz austrumiem no Johannesburgas, tad uz ziemeļiem caur DAR galvaspilsētu Pretoriju un uz austrumiem caur stepēm. Liels ceļa posms stiepās caur ogļu ieguves raktuvju teritorijām. Pirmā apstāšanās mums bija benzīntankā, kur iepirkām paiku ceļam. Tur arī gadījās pirmais incidents – austrāļu meičai Skye, ņemot āra no bankomāta naudu, nočiepa karti (pēc tam, kad viņa bija naudu jau izņēmusi un gāja iekšā veikalā, viņai klāt pienāca puisis un teica, ka viņai neesot pabeigts darījums bankomātā, viņa atgriezās pie bankomāta un ielika karti automāta un nevarēja to vairs dabūt atpakaļ). Puiši strādāja vairāki kopā un ātri pazuda no benzīntanka tikko karte bij iegūta. Tad sākās neliela jezga, jo mobilie sakari abiem austrāļiem nestrādāja, un, izmantojot Kevina telefonu, tika izmisīgi zvanīts Austrālijas bankām, lai bloķē karti – taču banku sistēmas bija nokārušās un nevarēja neko bloķēt (vēlāk gan izdevās banku sazvanīt un noskaidrot, ka pēdēja izņemtā nauda ir tā, ko Skye pati bija ņēmusi, lai gan tomēr PIN kodu pāris reizes bija mēģināts nepareizi ievadīt). Tika izsaukta policija un rakstīti protokoli, bet tā visiem bija laba mācība – vienkārši būt uzmanīgiem. Tā kā bijām aizkavējušies un mazliet steidzāmies, tad pusdienpauze mums bija fiksa – lielceļa malā esošā iebrauktuvē (Dullstroom)- ātrās uzkodas. Nākamā pietura, pēc Robber’s Pass šķērsošanas (slavena tādēļ, ka divas reizes laupītāji šo vietu bija izvēlējušies kā vietu, kur uzbrukt zelta vedējiem) bija Pilgrim’s Rest - vēsturiska savulaik stratēģiski svarīga zeltraču pilsētiņa, kas atrodas Drakensbergas kalnu ielejā, tagad viena iela restaurēta un saglabāta kā 19. gs. – lēdijas afrikāņu tautas tērpos fotografējās ar tūristiem, antīku mašīnu un ratu muzejs, suvenīru tirdziņš – kopumā jauka vieta (nopirku tur no pupām un sēklām savērtas krelles). Braucot tālāk nonācām skaistā vietā -Bourke’s Luck Potholes, kur divu upju sateces vietā ūdens klintīs „izgrauzi” dažādas formas veidojumus vairāk kā miljons gadu atpakaļ erozijas rezultātā. Šis dabiskais ūdens veidojums iezīmē Bleidas upes kanjona (Blyde River Canyon) sākumu. Bourke’s Luck Potholes atrodas 35km uz ziemeļiem no Graskopas pilsētas uz R532 ceļa. (vietējie stāstīja stāstu par to, ka abām satekošajām upēm tautā doti nosaukumi - „prieka upe” un „bēdu upe”, tādēļ, ka „bēdu upes” dziļais kanjons ilgu laiku bija liels šķērslis zelta meklētājiem, kur mēģinot nokļūt kanjona otrā pusē daudzi aizgājuši bojā, nu un saprotams, ka „prieka upe” bija vēlāk atrastais apkārtceļš ap kanjonu) Blyde River Canyon – trešais lielākais upes kanjons pasaulē (25 km garš un vairāk kā 700 m dziļš), ar unikālām klinšu formām, kur trīs slavenākās virsotnes - Three Rondavels ("Rondawel" ir Dienvidāfrikas vārds, kas apzīmē apaļas, būdiņas (parasti ar salmu jumtu)), kuru virsotnēm nosaukumi doti par godu vietējā cilšu virsaiša Maripi Mashile, trīs visnegantākajām sievām - Magabolle, Mogoladikwe un Maseroto. Āfrikā februārī, kad mums tuvojās pavasaris, ir rudens laiks un vakaros diezgan agri palika tumšs - naktsmītnē Bushveld Camp Balule rezervātā ieradāmies ap pusē septiņiem un jau bija dziļa krēsla. Apmetne veidota kā liela nojume, kur ir ēst gatavošanai iekārtota vieta, vieta, kur pusdienot un liela terase ar baseinu, no kuras var vērot apkārtējo stepi. Apmēram 20 m attālumā no apmetnes izveidota neliela ūdenskrātuve, pie kuras atrodas prožektors (prožektors tur tiek uzturēts jau vairāk kā 8 gadus, līdz ar to dzīvnieki pie tās gaismas ir pieraduši un nepievērš tai lielu uzmanību). Mājiņas bija kā nojumes, kurām vienā galā ir tualete un duša, un iekšā iebūvētas lielas brezenta teltis, kurās iekšā ieliktas gultas. Gulējām guļammaisos. Vieta nav nožogota, tādēļ pastāv iespēja nelūgtiem viesiem ierasties apmetnē jebkurā brīdī (te, protams, lielāku satraukumu rada dzīvnieki, ne cilvēki). Tajā vakarā bija pirmās kopīgās vakariņas, kuru gatavošanā piedalījāmies arī mēs. Sistēma ir tāda, ka Kevins iepērk produktus, saplāno ko kad taisīt ēst, savukārt ēst gatavošanas procesā, tāpat kā trauku mazgāšanas procesā, piedalījāmies cik nu kuram bija vēlēšanās, bet tas vienmēr bija jautrs pasāciens, tāpēc nebija daudz tādu, kas centās izvairīties no palīdzēšanas. Kamēr gatavojās vakariņas, pie jau pieminētās ūdenskrātuves atnāca dzert leopards un dzēra ilgi. Tajā brīdī vietējie mums teica, ka mēs pat nesaprotam kā mums ir noveicies, ka ir iespēja tik ilgi verot leopardu – parasti viņu redz vai nu tālu koka zarā, vai astes galiņu, kad šis jau aizskrējis. Vairāk nevienu leopardu visa brauciena laikā neredzējām. Ļoti gribēju nofilmēt zvēruli ar savu jauno videokameru, tak rokas trīcēja vienkārši neizskaidrojami traki. Drīz pēc tam atnāca dzert arī hiēna un bariņš antilopju (tās Āfrikā bija ļoti dažādu veidu un lielumu). [i]27. februāris[i] Rīts ap sešiem sākās ar apmēram 3 stundas ilgu pastaigu pa džungļiem (precīzāk tulkojot no angļu valodas – krūmājiem, jeb Āfrikas stepi). Pastaigas galvenais vadonis bija šī viesu nama pārvaldnieks Aizeks (Isaac), kurš mums stāstīja par bez maz vai katra auga nozīmi stepē un to iespējamo pielietojumu, rādīja pēdas un stāstīja kā noteikt cik sen un kāds dzīvnieks ir gājis garām. Ierādīja mums arī koku ar kura lapām labāk slaucīties pēc nokārtošanās stepē, un kuru koku lapas pie ādas labāk nelikt. Paradīja koku, kura zariņu iespējams izmantot kā zobu birsti (koka sulai piemīt īpašības, kas balina zobus). Visi Aizeka stāsti bija humora pilni, un lielu daļu stāstu bija par izkārnījumiem – ziloņu un žirafu (mātītēm un tēviņiem esot atšķirīgas formas). Visu izziņas stāstus par sūdiņiem turpinājām ar sūdiņu spļaušanas sacensībām, kuras te tika uztvertas ļoti nopietni. Tādas sacensības tiek organizētas diezgan plaši un tajās piedalās daudzi, un ikgadējo spļaušanas sacensību uzvarētājs tiek godināts vietējā laikraksta pirmajās lapās. Tātad sacensību norise sekojoša - katram tiek iedalīts antilopes sūdiņš (turklāt tas viss tiek darīts ar milzīgu humora devu, ka es līdz pēdējam neticēju, ka tas tiešām būs jāliek mutē un jāspļauj). Aizeks nodemonstrēja kā pareizi jāaplaiza lūpas un mutē jāsamērcē sūdiņš, lai labāk lido (viņš teica, ka ja ir liela vēlme var arī rīt nost). Visi no grupas gan neizrādījās gana drosmīgi un no astoņiem cilvēkiem, spļaušanā piedalījāmies 4, kā arī divi vietējie pārstāvji – Kevins un Aizeks, kuri, protams, vinnēja šo sacensību (viņiem bija zināma pieredze). Pastaigas laikā redzējām gnu (viens no antilopju veidiem), kuras angliskais nosaukums vairāk raksturo tās izskatu – wildebeest, žirafe gadījās mums pa ceļam, nopētījām arī pāris mēslu vaboles, vairākus zirnekļus, t.sk. lielo un spalvaino paviān-zirnekli (baboon spider), kuru es arī rokās paņēmu un Āfrikas mazā piecinieka (small5) pārstāvi ant lion (mazu kukainīti, kurš rok zemē alas un gaida, kamēr garām ies skudra, lai to noķertu un apēstu). Āfrikā lielais piecinieks ir visvērtīgākās medību trofejas, kuras ir visdārgāk nomedīt - lauva, leopards, zilonis, degunradzis un bifelis (mēs viņus, katru atsevišķi, visus redzējām). Ne Aizekam, ne Kevinam ieroču nebija, tādēļ likās, ka viņi nav gatavi aizstāvēties no plēsīgiem zvēriem, tā vietā viņi ļoti uzmanīgi vēroja pēdas un zīmes, lai neietu tur, kur tas nav vēlams. Un arī mums tika noteikts iet vienam aiz otra pa taciņu un cik iespējams uzvesties klusi. Tajā pēcpusdienā bija ļoti karsts un varējām relaksēties kā nu kuram ienāca prātā ar norunu, ka pārāk tālu no apmetnes neiesim (jāatzīstas godīgi, ka tobrīd vēl nesapratu nopietnību tādam norādījumam). Tā nu dažs peldējās baseinā, dažs gāja gulēt, dažs vēroja ūdenskrātuvi. Man šeit atkal bija iespēja aprunāties ar vietējiem iedzīvotājiem (Aizeku un vēl vienu puisi, kurš izpalīdzēja viņam saimniecību vest), lai labāk izprastu cilvēku dzīves veidu, kultūru un domāšanu. Uzzināju vairākas sadzīviski interesantas lietas un tradīcijas. Vakarpusē atkal devāmies skatīt dabu – šoreiz ar džipu. Daudz dzīvniekus gan tajā braucienā neredzējām, bet aizraujošs bija process, kad mūsu pavadoņi pēc pēdām sekoja degunradžiem – braucām pa aizaugušiem bezceļiem, lai tikai nepazaudētu pēdas, bet gala rezultātā degunradži tā arī neatradām. Satikām vēl vienu no mazā piecinieka pārstāvjiem – leopard – bruņurupuci (leopard tortoise), arī mazās antilopes (impalas). Saulrietu nolēmām noskatīties no kāda uzkalna, izkāpuši no džipa – tikmēr pavadonis klaiņoja meklēdams degunradžus, bet arī mēs ar Doroteju atradām daudzkāji – tādu cietu un saritinājušos apaļu tārpu (Kevins gan mums tad aizrādīja, lai neņem rokā visu, ko atrod, jo ja mēs būtu šī vietā paņēmuši rokā simtkāji, tad tas būtu bēdīgāk beidzies, tā kā simtkājis esot indīgs). Tālākais brauciens pēc saules rieta bija pa tumsu ar lielu prožektoru izgaismojot ceļu un krūmājus ap ceļu - redzējām dažas zebras, pāris šakāļus, ausaino pūci kokā nopētījām (atcerējos, ka Rīgas Zoo es tādu pūci vienreiz biju ļoti pētījusi, bet tagad tas likās daudz savādāk). Laiks apmācās un sākās traki zibeņi - ik pēc pāris sekundēm debesis pāršķēla baltas svītras – brīžiem vairākās puses vienlaicīgi, daži zibeņi likās, ka metās nevis pret zemi, bet no viena mākoņa uz citu. Kad atgriezāmies, atklājām, ka nav elektrības, līdz ar to lieti noderēja mazās lampiņas, kuras var uzstellēt uz galvas. Mēs ar Doroteju saplānojām, ka nākamā rītā jāiet uz stepi saullēkts skatīties - Kevins gan mūs centās pierunāt skatīties no terases, jo vienas iet mēs nevaram, tak tomēr beigu galā bija pierunājams un apsolīja celties agrāk, lai nāktu mums līdz. Tonakt mani biedri traki krāca (vismaz man tā likās) un skaļi ķērca kāds putns (kuram vietējie saprotamu iemeslu dēļ ir iedevuši nosaukumu „Go away bird”). Tādu interesantu lietu tur pamanīju, ka tik pat kā tā nebija dzirdami tik pierastie putnu kori – lielākoties tā pa skaļo ķērca te viens, te otrs putns. [i]28. februāris[i] No rīta agri pamodos – ārpus telts kāds ārdījās – kaut kas tika gāzts un plīsa stikli. Sajūta nebija visai omulīga, tā kā nebija nekādas nojautas cik vandālis liels un kas viņš tāds. Saņēmos iet skatīties (tā kā bijām sarunājuši saullēktu iet skatīties) – tur mazie vervet mērkaķīši ālējās (aizmuka tikko mani ieraudzīja), meklēdami ēdienu, bija izdemolējuši miskasti un izmētājuši pārtiku un atkritumus pa visu terasi, noēduši visus augļus. Tikko biju pabeigusi vākt bardaku, ieradās arī Kevins un devāmies trijatā skatīt vietu no kurienes saullēktu ieraudzīt. Tas bija labs skaists izgājies. Kelvins jautāja vai esmu dzirdējusi lauvas netālu no apmetnes rēcam naktī (tad es sapratu, ka tā nebija kaimiņu krākšana). Atradām pus noēstu zebru, un vēl šādus tādus senākus kauliņus. Tā bija tāda sirreāla sajūta, saprotot, ka gan iepriekšējā dienā, gan tagad staigājām pa to pašu teritoriju, kur lauvas naktī bija uzdarbojušās. Tajā dienā braucām prom no Balule rezervāta, lai dotos uz Hazyview (pa R40 ceļu). Pa ceļam piestājām pie lielveikala, lai var iepirkt produktus nākamajām dienām, kur kārtējo reizi saskārāmies ar elektrības padeves problēmām - kamēr bijām veikalā beidzās elektrība. Doroteja bija tobrīd iegājusi bankā, lai izņemtu naudu, un viņu tur ieslēdza, līdz elektrības padeves atjaunošanai. Hazyview Inn ir ļoti skaista vieta – uz pāļiem uzbūvēta koka ēka, Sabie upes (tulkojumā Baltā upe) krastā, 7 km no Hazyview pilsētiņas un 36 km no Sabie ciemata uz R536 ceļa. Kā man stāstīja, tad vairāk kā 15 gadus atpakaļ, kad firma šo īpašumu nopirka, tur, tāpat kā daudzviet tajā apkārtne, bija citronkoku plantācijas, kuras tika izcirstas, ļaujot atjaunoties dabīgajiem augiem (dažus apkārtnei dabiski raksturīgos kokus un krūmus arī stādīja, lai tie vairojās). Šajā vietā bija visnotaļ interesanti „mājdzīvnieki” - kārpainā mežacūka vārdā Meatloaf (kura tikko ieradāmies nočiepa no mana maisa manas bikses un uz ilkņiem uzāķējusi stiepa prom), zebra vārdā Gilbert (kurš bija filmējies filmā „Racing Stripes” ) un strauss (kurš nāca dzert no baseina). Vienlaikus mūs brīdināja, ka, lai arī šie dzīvnieki te tā brīvi staigā – pārdrošiem nevajadzētu būt jo dresēti viņi nav un var kļūt bīstami, ja tiem iet pārāk tuvu (to gan mums pateica pēc tam, kad bijām veiksmīgi izmēģinājuši pieiet pārāk tuvu). Pēcpusdienā izgājām pastaigā pa meža taku gar Sabie upi. Gājiens bija piņķerīgs, jo šaurā taka bija ļoti aizaugusi un nesen bija kārtīgi lijis, tāpēc vietām stigām dubļos. Šajā pārgājienā mani pārsteidza pietāte ar kādu vietējie pret dabu izturas - visi rindiņā čāpojām pa taku, kad pēkšņi Kevins strauji apstājās – visiem jau fotoaparāti gatavībā, ka kaut kas nozīmīgs būs jābildē, bet neviens nevar atrast, ko bildēt. Izrādījās, ka zirneklis nopinis tīklu tieši takas vidū un nu visiem bija jārāpo tīklam pa apakšu, lai zirnekļa dzīvi netraucētu. Tā nu it kā nelielais attālums līdz mūsu galamērķim – skaistai vietai upes krastā, prasīja mums gandrīz stundu vienā virzienā, jo iešana bija sarežģīta. Upē atkal mazliet patrakoju, staigājot gar krastu ieraudzīju, ka Kevins metās upes vidū krācēs un nošļucis krāci, peld atkal krastā ārā...un vēlreiz tāpat...un man ar vajadzēja (vēlāk viņš teica, ka esot bijis ļoti pārsteigts par to, ka pagriežoties jau redzējis mani pa krācēm kratoties). Atpakaļ ejot atradu izkaltušu tūkstoškāji, kurš uz neilgu laiku kļuva par manu „munštoku” (sadrupa vēlāk), un pie tilta izlasīju norādi, kuru būtu bijis gudri izlasīt turpceļā - „uzmanīgi krokodili un begemoti”. Kevins gan skaidroja, ka krokši esot lejāk, kur ūdens mierīgāks (tikai Latvijā atgriežoties „animal planet” noskatījos filmu par Āfrikas krokodiliem, kuri straujajos ūdeņos medī un tad velk savus upurus uz mierīgajiem ūdeņiem). [i]29. februāris[i] Nākamā rīta devāmies dzīvnieku „medībās” uz Krīgera nacionālo parku, kurš ir lielākais rezervāts Dienvidāfrikas Republikā (18 989 km² platībā un stiepjas 350 km no ziemeļiem līdz dienvidiem 60 km no austrumiem līdz rietumiem). Krīgera parks ir daļa UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.1898. gadā Pauls Krīgers, kura vārdā nosaukts parks, bija Transvālas republikas prezidents, izveidoja Sabie rezervātu, lai ierobežotu medības un aizsargātu dzīvnieku sugas, kuru populācija bija stipri samazinājusies, kurš vēlāk apvienots ar citiem rezervātiem tika izveidots par Krīgera nacionālo parku. Krīgera parkā ir sastopami visi dzīvnieki no „Lielā 5” (Big5). 1989. gadā parkā beidza izšaut ziloņus (viņiem citu dabisko ienaidnieku bez cilvēka nav, un ja tiek pārtraukta izšaušana, tad tie vairojās netraucēti) un 2004. gadā to skaits sasniedza jau 11670, bet parka ekosistēma spēj uzturēt tikai apmēram 8000. Braucot caur parku redzējām zebras, bifeļus, kārpainās mežacūkas, ziloņus, krokodilus, Gnu un citas antilopes (impalas), redzējām ziloņu mazuli, un redzējām kā pirmo reizi (tā šķita pēc tā cik viņam grūti to bija izdarīt) kājās pieceļas zebras mazulis, satikām arī žirafes ar mazuli. Nelielā ezeriņā redzējām krokodilus, kuri peldēja turpat blakus vietai, kur antilopes dzēra ūdeni, šajā brīdī mūsos mazliet ierunājās asinskārais tūrists – mēs gaidījām kad būs kāds uzbrukums. Uzbrukuma nebija – un visi palika sveiki un veseli. Turpat Krīgera parka centrā iekārtotā tūristu kempingā Pretoriuskop Camp arī nakšņojām. Suvenīru veikaliņā ieraudzījām interesantu suvenīru – tā kā sausu zāļu pinumu, kas atgādina palielu uzpirksteni. Sākām pētīt, kas tas tāds ir un uz bildītes atradām lietošanas pamācību – tur uzfotografēta Zulu sieviete salmu svārkos un no pupām savērtām krellēm ap kaklu, un Zulu vīrietis ar krellēm ap kaklu un TO uz locekļa. Tā nu TAS (iesaukts par „walnut”) kļuva par mūsu ceļojuma centrālo apceres objektu. Vēlām noskaidroju, ka tas izstrādājums tiešām Zulu ciltīs ir ticis pielietots - iniciācijas rituālos pirms puiku pirmās kaujas. Krīgera parkā par „walnut” tikai papriecājāmies, bet nenopirkām. [i]1. marts[i] Nākamā dienā braucām tālāk jau piecos no rīta, jo paredzams bija tālāks pārbrauciens. Braucot ārā no Krīgera parka, no liela attāluma saskatījām degunradžus. Nedaudz tālāk atradām divas lauvenes guļam pie krūmiem – viņas tur garlaikojās kā tādi milzīgi kaķi. Jāpiemin, ka visos nacionālajos parkos ir stingri noteikts, ka cilvēki nedrīkst kāpt ārā no mašīnām, gan savas drošības dēļ, gan tādēļ, lai nebiedētu dzīvniekus - līdz ar to, dzīvnieki nekādas briesmas nejuzdami, mašīnām īpašu uzmanību nepievērš. Citā vietā ieraudzījām arī karali lauvu, kurš gulēja apmēram 5 metri no ceļa – liels mīļš kaķis, pēc kāda laika viņam tā koka ēna apnika un viņš pienāca vēl tuvāk ceļam un apgulās pie koka kādus 2 m no mums. Kā stāstīja, tad lauvu veči vispār esot lieli sliņķi – paši viņi nemaz ar nemedī un gaida, kad to izdarīs lauvu mātītes, kuru maltītei pievienojās, kad viss sagatavots un galds saklāts. Braucot ārā no nacionālā parka, braucām pāri Krokodilu upei, kurā šoreiz varēja ar grūtībām 3 krokodilu astes saskaitīt (man teica, ka tā esot ļoti reti, ka te ir tik maz krokodilu). Tālāk mūsu ceļš veda braucām cauri Svazilendai, kura vēl jo projām ir monarhija ar reālu monarha varu, kur galvenokārt tiek audzētas cukurniedres. Karaļa rokās ir liela vara, viņš ir valdības galva un pats izvēlas daudzus no parlamenta locekļiem. Viņa vara izteikta arī karaļa titulā - Ngwenyama, kas nozīmē - "lauva". Lai iebrauktu Svazilendā vispirms jāizrakstās no DAR, tad jāiečekojās Svazilendā, un tādā pašā garā process apgrieztā secībā, pametot Svazilendu pēc dažām stundām. Izbraucot no Svazilendas iebraucām Zulu cilšu teritorijās. Zulu ir lielākā D-Āfrikas etniskā grupa (apmēram 10-11 miljoni), kas lielākoties dzīvo šajā apkārtnē (KwaZulu-Natal). Zulu ciltis ir bijušas ļoti kareivīgas un vēsturē Zulu karalistei ir bijusi ļoti liela loma 19. – 20. gs., kad viņus vadīja viņu virsaitis Shaka, kurš bija ļoti ietekmīgs un ļoti nežēlīgi cīnījās pret balto cilvēku (britu) invāziju kontinenta vidienē. Vakarā nonācām Zululand viesu namā, kas atrodas smilšu mežos, privātā rezervātā netālu no Hluhluwe (šlu-šlui), blakus False Bay Nacionālajam parkam. Tur bija vairākas mazas mājiņas, kurām loga funkciju pildīja caurums vienā sienā, un durvis nekādi nevarēja pretendēt uz to, ka aizturēs kādu čūsku, vai skorpionu nākt naktī ciemos (kanādiete Katy pamanījās pamosties ar skorpionu uz spilvena). Šī bija kārtējā vieta, kur mani pārsteidza fakts, ka viesu nama strādnieks zināja Latviju, turklāt stāstīja par jūgendstilu Rīgā. Tā kā bija karsta diena, tad lielākā daļa uzreiz, citi nedaudz vēlāk sabira baseinā. Tas bija tiešām labi – vēss baseins, karsta saule un auksts alus. Tā kā vietējie teica, ka tuvākajā apkārtnē pēdējā laikā plēsīgi dzīvnieki nav redzēti, tad esot atļauts iziet paskatīties ap viesu namu, ja ir tāda vēlme. Tad nu man vēlme bija – ņēmu kameru un gāju skatīt taureņus. Visi taureņi gan no karstuma bija kaut kur pazuduši, tomēr es turpināju meklēt. No karstuma visa zāle bija kā izdegusi – dzeltena un sausa un pat puķes nekādas īsti nevarēju atrast ko sabildēt. Izgāju pa mazām taciņām uz palielāka ceļa, kur š ar džipiem bija iebraukts. Noskatīju, ka ceļa vienā galā ir māja, pie kuras zied smuks sarkans krūms un izdomāju, ka jāapiet līkumiņš un tad jāaizčāpo sabildēt krūms. Tā nu gāju no vienas takas uz citu, kamēr apstājos, jo priekšā sev ieraudzīju trīs zebras. Manī pamodās doma, ka zebra jau tāds zirgs vien ir (un lai gan īsti nezinu kas ar zirgiem jādara, bet tas neliekas bīstams dzīvnieks). Izdomāju, ka jāiet tikai tālāk un viņas lai tur stāv. Bet kas tev deva – pakustējos un zebras sāka sprauslāt un kārpīties. Man palika neomulīgi – un ja nu nav nekāds zirgs. Stāvēju nezinādama, ko lai dara, tad tīri instinktīvi spēru soli atpakaļ...atskanēja tāds kā rēciens un pēkšņi sāka skriet ne tikai tās trīs zebras, bet kādas 15 zebras, vēl antilopes visādas (un es tak nevienu nebiju redzējusi no viņiem)..un es tur stāvēju...jo sapratu, ka tāpat, kā pirms tam nebiju redzējusi daudzās antilopes...tagad neredzu to, kurš rēca. Kājas stīvas. Stāvēju, stāvēju...klusums...sapratu nu jāiet – tā es te līdz naktij stāvēt varu....un tajā brīdī attapos, ka vairs nezinu kur man jāiet – taureņus meklēdama biju viesu nama virzienu pazaudējusi. Sāku iet uz vienu pusi cerībā ko pazīstamu ieraudzīt, bet tagad, dēļ pieaugušā stresa, viss likās vienlīdz pazīstams un svešs vienlaicīgi. Tad izdomāju, ka jākāpj kalnā - kāpu, kāpu...uzkāpu...no kalna neko nevar redzēt – apkārt lieli koki...un tikai tad es sapratu, ka esmu labi tālu aizklīdusi no vietas kur sāku pastaigu, jo ap viesu namu bija zemi kociņi un krūmi, bet te jau bija kārtīgi milzīgi koki...es nolēmu iet pa vienu no lielākajiem celiņiem cerībā nonākt līdz kādai mājai vai satikt kādu un tad prasīt pēc padoma...tā iedama atcerējos par to, ka vietējie stāstīja, ka šajā apkārtnē ir redzēta Āfrikas indīgākā čūska – melnā mamba un to, ka pēc tās čūskas kodiena man būtu 20 minūtes laika, lai dabūtu pretindi...bet es pat 20 minūtēs nevarēju tobrīd atrast virzienu, kurā man jādodas. Tad atcerējos Aizeka humora pilno pamācību ko darīt, ka iekož indīga čūska – jāatrod ēnains koks, jānosēžas zem tā, jāaizpīpē pēdējā cigarete un jānomirst ar smaidu, lai citiem nav riebīgi atrast...bet saule tā cepināja, ka arī ēnainu koku atrast 20 minūtēs nebūtu iespējams...Tā es bridu pārdomās iegrimusi, kad pēkšņi tālumā caur kokiem ieraudzīju kaut ko sarkanu– mana gaita paātrinājās – biju pārliecināta, ka tas ir mans iepriekš noskatītais krūms – kāds pārsteigums man bija, ka tas nebija krūms, bet gan guļammaiss, kuru Skots (mans ceļa biedrs) bija izlicis žāvēties. Es atnācu pavisam no citas puses nekā biju aizgājusi, un pamanīju, ka mana ilga prombūtne jau bija sākusi uztraukt arī Kevinu un viesu nama saimnieku. Viss beidzas laimīgi, tikai sapratu, ka nav prāta lieta vienai te iet kaut kur. Pēcāk man pastāstīja, ka antilopes tādiem rēcieniem brīdina pārējos par briesmām...un briesmas laikam biju es...bet es jau to nezināju, [i]2. marts[i] Nākamā diena bija ļoti karsta jau no agra rīta. Tūlīt pēc brokastīm mēs sēdāmies džipā, lai izbrauktu False bay jeb St. Lucia Bay, vietu, kur milzīga iekšzemes jūra apmēram 10 gadu laikā gandrīz pilnībā izžuvusi (brauciena laikā kādas trīs vietas saskaitīju, kurām bija nosaukums False Bay). Apmēram 3 stundas te gājām pa meža taku skatīdami dabu, termītu mitekļus un fosilijas pludmalē. Man gadījās aizkavēties fotografējot kokus un atpaliku no pārējiem – nomaldīties gan tur nevarēju, jo ejamā taka bija marķēta ar dzeltenām pēdiņām, bet tā lēnām čāpodama atkal sastapos ar nelielu izbaili – šoreiz no neredzamā dzīvnieka – kurš bija biezos krūmos, bet strauji sakustējās ikreiz, kad kustēties mēģināju es, līdz pēdējam, kamēr gāju garām tiem krūmiem mani pavadīja rosība – bija mazliet neomulīgi. Vēlāk pēcpusdienā devāmies uz Hluhluwe Nacionālo parku (izrunājams līdzīgi kā Šlušlui ar uzsvaru uz „i”), kas ir Āfrikas vecākais nacionālais parks, kuram ir ļoti pateicīgs reljefs dzīvnieku vērošanai – tas ir nedaudz kalnains un nav aizaudzis ar tik bieziem krūmiem kā Krīgera parks. Šajā parkā dzīvnieki džipam vispār nekādu uzmanību nepievērsa. Tieši pirms braukšanas uz turieni joka pēc jautāju Kevinam (kurš bija teicis, ka tajā parkā esot daudz degunradžu), cik tieši degunradžus viņš mums rādīs, uz ko Kevins atbildēja, ka apsolīt neko nevar, un jābūt priecīgiem arī par vienu. Saruna izvērtās tā, ka nav jau jēga kustēties ārā no v kempinga pāris degunradžu dēļ, tāpēc pasūtījām, ka mums 50 vajadzētu – viņš nokaulēja līdz 25. šī saruna bija vienīgais iemesls kāpēc skaitījām degunradžus – un mēs dažu stundu laikā tiešām ieraudzījām 25. Arī zebras un žirafes, protama, lieta, ka bija un ziloņi, impalas, kārpu cūkas, un bifeļi, kuri mums ceļu aizšķērsoja un nelaida ilgi garām. Braucot atpakaļ uz kempingu, piestājām kādā labiekārtotā piknika vietā, lai aizietu uz tualeti un es ieraudzīju upē krokodilu (vismaz man tā likās un vēlāk ierakstu skatoties vietējie teica, ka esot ar) un pie koka nostājos, lai nofilmētu šamo (apsvēru vēl iespēju atspiesties pret koku, lai stabilāk, bet atmetu domu, jo tad bija jākāpj nost no paaugstinājuma). Stāvu un filmēju savu kroksīti, kad pēkšņi manā redzeslaukā man blakus kaut kas sakustas – pagriezu galvu – čūska teju uz pleca...te es pārkāpu pirmo noteikumu - „palikt mierā” - es lieliem soļiem pabēgu malā, bet tad atcerējos otro noteikumu - „paņem pieradījumus", un iefilmēju savu „draudzeni”. Protams, ka pēc tam, kad es Kevinam biju paradījusi iefilmēto, mums nācās pie tā koka atgriezties, lai viņš varētu galvu čūskai saskatīt un noteikt dzimumu, vecumu, zorti u.t.t. Viņš teica, ka tā esot kobra. Pateicoties šim atgadījumam es patiešām sapratu, ka Āfrikā ir čūskas. [i]3. marts[i] Nākamā rītā devāmies prom no šī kempinga un pa ceļam iebraucām Zulu skolā, kura principā dzīvo no divu tūrisma firmu ziedojumiem, kā arī tūristu saziedotās naudiņas. Atsevišķā klasē mums dziedāja un uzdejoja skolēni. Balsis viņiem ir vienkārši apbrīnojamas. Kā mums stāstīja, tad daži bērni kājām katru rītu nāk uz skolu par 15-30 km. Pēc koncerta turpat blakus ciematiņā apmeklējām vietējo ciema burvi - Sangomu, kura runā ar kauliem. Katrai Zulu ciltis ir „Sangoma” – praktizējoša daktere, kas ārstē ar augu medikamentiem, pareģošanu un padomiem. Sangomas savas zināšanas nodod viena otrai. Cilšu iedzīvotāji ļoti uzticas savām samgomām, līdz ar to viņam ir liela sociāla ietekme. Saprotams mūsu ticība atšķīrās no vietējo iedzīvotāju ticības Sangomai un mums viss izzilētais lielākoties likās joka vērts. Tālāk devāmies Indijas okeāna virzienā uz Dolphin Coast. Te mēs apmetāmies kārtējā firmas īpašumā - lepnā viesnīcā pašā okeāna krastā Dolphin Coast (30 km no Durbanas, klusā ciematiņā Umdloti (76 North Beach Road)). Te no katra numuriņa gultā guļot, tikai paverot aizkarus, varēja saules lēktu Indijas okeānā vērot. Es vispār pirmo reizi okeānu redzēju un peldēju tajā. Tajā vietā, kur atradās viesnīca piekrastē bija pārāk daudz akmeņu un peldēt tur nebija atļauts – bija jāpaiet gabaliņš gar krastu līdz peldēšanas vietai. Tur es pārbaudīju okeāna viļņu stiprumu –nogāza mani gar zemi, kad centos ārā iziet no okeāna, un viļāja mani pa karstu labu laiku, kamēr dabūtu atspērienu, lai izrāptos no ūdens un smilšu mutuļa. Vakarā jautrības labad mums iemācīja kādu vietējo tradīciju - kokteiļa „Springbok” dzeršanas rituālu. Kokteilis tiek pildīts mazajās (50 gr.) glāzītēs, divās nesajauktās joslās salejot zaļu piparmētru liķieri (24%) un „Amarula” liķieri. Dzeršanas process bija jautrs – mums bija jāizliekas par antilopēm, kas dodas dzert uz ūdenskrātuvi – jāpieliek pie galvas pirksti kā mazi radziņi un jāatkārto kustības un stāsts par antilopi, kas ieradusies padzerties un jau liecās pie ūdens, kad pēkšņi kaut ko izdzird, un domā, ka tas iespējams bija lauva, paskatās uz vienu un otru pusi, neviena nav – liecās atkal pie ūdens, bet izbīstas...un tādā garā vēl kādu laiciņu, līdz beigās glāzīte izdzerama bez roku palīdzības. Tajā vietā vakarā sēžot uz terases un veroties okeānā, es sevi pieķēru pie melanholijas, ko radīja okeāna skaņa, kas tik līdzīga Baltijas jūras šalkoņai, un tā skaņa nesa manas domas atpakaļ ikdienā, bet es mājās vēl negribēju. Līdz tam brīdim tiešām nezināju ne kāda diena, ne kāds datums, ne kurā brauciena posma es esmu šobrīd – es biju citā realitātē. Informācija zināšanai: Izmaksas visam ceļojumam kopā - sanāca uz 2305,62 LVL (šobrīd rēķināju pēc Latvijas bankas dolāra kursa, bet mēs mainījām uz dolāriem „Marika” maiņas punktā, līdz ar to vēl uz kādiem 20 LVL uz personu vinnējām). Tagad, kad zinu valsti un vietas, varētu to visu izbraukt lētāk, bet pirmajā reizē, likās labāk nodrošināties. Pa DAR ceļojām ar tūrisma kompāniju „Drifters” (http://www.drifters.co.za/), kuru silti iesaku. Detalizētāk: Lidojums Rīga – Johannesburga – Keiptauna – Rīga (Lufthansa) – 560.00 LVL Lidojums Johannesburga - Livingstona un atpakaļ – 183.00 LVL Transfers uz Zambezi Waterfront - 7.65 LVL Transfers no Zambezi Waterfront - 7.65 LVL Transfers no Johannesburgas lidostas uz „Drifters Inn” - 19.20 LVL Transfers no „Drifers Inn” uz Keiptaunas lidostu - 19.20 LVL Nakšņošana Johannesburgas „The Airport Grand Hotel” - 32.97 LVL Nakšņošana „Zambezi Waterfront” - 38.25 LVL (3 naktis – 114.77 LVL) Nakšņošana „Drifters Inn” Keiptaunā - 28.3 LVL (2 naktis – 56.61 LVL) Nakšņošana „Drifters Inn” Johannesburgā - 28.3 LVL Drifteru ceļojums – Johannesburga – Keiptauna (ceļš, gulēšana, ēšana) - 1090.5 LVL Sunset Cruise (ar vakariņām un dzērieniem)- 21.86 LVL Kvadracikli (ar uzkodām un dzērieniem) – 71.05 LVL Chobe nacionālais parks (ar pusdienām) - 92.91 LVL ..turpinājums (nobeigums) sekos drīz...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais