Ceļojums uz Ukrainu

Jānis Lielpēteris 17.11.2015 17 min lasīšanai

Ja ceļojumam nevarat atvēlēt pārāk daudz laika un nevēlaties tērēt pārāk daudz naudas, tad kā piedeva ceļojumu sarakstam itin labi noder arī brauciens uz Ukrainu. Pagājušajā gadā cita ceļojuma laikā nedaudz biju iebraucis arī Ukrainā, lai drusku vairāk saprastu, kas tur notiek un ko paši ukraiņi par to domā. Pat nepilnas dienas laikā, ko toreiz pavadīju Ukrainā, nevarēju neievērot divus apstākļus, kurus droši var novērtēt ar atzīmi „ārkārtīgi”. Pirmkārt – ukraiņi ir ārkārtīgi komunikabli un laipni, otrkārt – uzturēšanās Ukrainā izmaksā ārkārtīgi lēti. Šie divi apstākļi šogad pamudināja uz domu veikt atsevišķu ceļojumu uz Ukrainu. Arī brīvais atvaļinājuma laiks man bija tikai viena nedēļa, tāpēc vēlējos braukt kur tuvāk. Ukraina šķita ļoti piemērots galamērķis. Paziņa, kurai ir zināma saikne ar Ukrainu, ieteica tūristu pilsētiņu Jaremči pie Karpatiem. Tur ir ļoti skaista daba kalnos un pilsētiņā pieejami daudzi viesu nami. Tas šķita tieši tas, kas man vajadzīgs. Internetā rezervēju vietu viesu namā, uz kartes sastādīju braukšanas maršrutu, lai nesanāktu braukt caur Baltkrieviju (tam, atšķirībā no Ukrainas, nepieciešama vīza), nopirku „zaļo karti”, kas pilda OCTA funkciju Ukrainā (mūsu OCTA, kas darbojas citviet Eiropā, tur nav derīga), un vēl noformēju ceļojuma apdrošināšanu, kurai vajadzētu segt manus izdevumus pēkšņu veselības problēmu, civiltiesiskās atbildības u.c. gadījumos ceļojuma laikā. Negribu īpaši pelt apdrošināšanas kompāniju BTA, bet šad un tad ar viņiem man ir gadījušās „pasaules uzskatu atšķirības”. Šoreiz tikai mājās konstatēju, ka manā līgumā minētā ceļojuma darbības teritorija ir Ukraina, tātad tikai Ukraina. Pašos BTA Ceļojumu apdrošināšanas aprakstos viņu mājas lapā ir norādīts, ka iespējams norādīt „šādu darbības teritoriju: Krievijas Federācija vai Baltkrievija; Eiropa (visas Eiropas valstis, tai skaitā Turcija, Tunisija, Ēģipte, Izraēla, Krēta, Kipra, Kanāriju salas); visa pasaule” (cita starpā mani pārsteidz arī, piemēram, Tunisijas un Ēģiptes esamība Eiropas valstu skaitā, nevis to valstu skaitā, kur papildus Eiropas valstīm ir spēkā šī apdrošināšana). Vēl aprakstā ir norādīts, ka polises darbības teritorija ir līgumā norādītā. Tātad manā gadījumā – tikai Ukraina. Zvanīju uz BTA informatīvo tālruni un prasīju skaidrojumu, kāpēc šoreiz, pretēji BTA aprakstam, manā līgumā darbības teritorija ir minēta tikai Ukraina. BTA pārstāvis aizgāja „noskaidrot”, atgriezās un pavēstīja man ārkārtīgi „nomierinošu” faktu – lēdija, kura noformēja man apdrošināšanu, sagatavojusi arī manas automašīnas apdrošināšanu, tātad viņa zinot, ka es uz Ukrainu braukšu ar automašīnu, un līdz ar to mana apdrošināšana esot spēkā arī valstīs, caur kurām es braukšu ceļā uz Ukrainu Es gan izteicu šaubas, vai šādas lēdijas zināšanas juridiska strīda gadījumā varētu kalpot kā man labvēlīgs arguments Lūdzu līgumu anulēt, kas arī tika izdarīts. Vēl varētu piebilst, ka līguma teksts bija tikai latviešu un krievu valodās, kas arī varētu likt domāt, ka tas ir paredzēts lietošanai tikai „bijušajās republikās” Apdrošinājos citā kompānijā, kur līguma teritorija bija uzrādīta nepārprotami, kā arī lietota starptautiski vairāk atpazīstama valoda

Pēc šiem priekšdarbiem biju gatavs ceļojumam, un agrā pirmdienas rītā plkst. 6:00, tumsas un draņķīga lietutiņa apstākļos, tas arī sākās Priekšpusdienā jau biju ticis līdz Kauņai Lietuvā. Laiciņš bija kļuvis saulains, silts un jauks, līdzīgas pārmaiņas bija notikušas arī ar manu garastāvokli Iebraucot Kauņā, ar nelielu pārsteigumu konstatēju, ka tumšmataino nāciju pārstāvji ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā rīko „akcijas” ar pēkšņi izbeigušos benzīnu un par lētu naudu pārdodamiem dārgiem zelta gredzeniem. Šoreiz pie Kauņas to tiešām negaidīju, jo „stopētājs” bija uzvalkā tērpies vīrietis, arī automašīna viņam bija acīmredzami no „augšgala”. Rokās vicināja kaut kādu personas identifikācijas kartiņu. Piestāju. Izrādījās, ka stāsts jau labi zināmais.... Vīrietis krieviski man stāstīja, ka ir turks, braucot uz sanāksmi, benzīns beidzies, zelta gredzens esot.... Īsāk sakot, pateicu, lai aizver mana auto durvis. Eļļainais smaidiņš no „turka” sejas lēnām izdzisa, bet mana auto durvis patiešām arī aizvērās Sakiet nu, ka turki nav laipni ļaudis

Tālāk, atbilstoši sagatavotajam maršrutam, braucu uz Bjalistoku Polijā, bet pēc tam uz Ļubļinu. Polijas raksturīgākā iezīme, kā jau visi ceļotāji būs ievērojuši, ir visu apkalpojošo iestāžu darbinieku vēlme pārliecinoši runāt tikai poliski, kas vismaz man ir gana liela problēma Tiesa gan, var sastapt arī citas dīvainības. Ārpus apdzīvotām vietā ceļu malās ir daudz krodziņu kur paēst. Beidzot vienu izvēlējos. Piebraucu krodziņa stāvlaukumā – izrādās, ka tas par maksu!!!! Nākamajā gan bija par brīvu, turklāt krodziņā varēja norēķināties ar kredītkarti (zlotu man gandrīz nekad nav), un meiča bārā labi runāja angliski! Šādu kombināciju Polijā bieži man nav gadījies sastapt! Arī ēdiena šķīvis, ko viņa man atnesa, atgādināja viduslaiku karalisko viesmīlību. Šķīvis bija normālas paplātes lielumā, tikai ar ieapaļiem stūriem. No tās porcijas mēreni paēst varētu vismaz 4 cilvēki. Par šādu gādību dzeramnaudā atstāju 1 eiro (zlotu nebija), par ko meiča pat nedaudz man uzsmaidīja, kas arī Polijā nav nemaz tik bieža parādība (nu tas gan varētu būt individuāli, jo, skatoties spogulī, arī man pašam ne pārāk bieži gribas smaidīt ),

Līdz nakšņošanai biju iecerējis sasniegt kādu benzīntanku 25 km pirms Ļubļinas, kur ir arī jauka viesnīciņa. Biju jau nobraucis vairāk kā 850 km un gana noguris. Ārā bija jau kļuvis tik tumšs un slikti redzams, ka būtu piemērojams izteiciens „kaut pirkstu dur acī”. Es gan īsti nesaprotu, kādus redzamības uzlabojumus sniedz pirksta duršana acī, tomēr paļaujos, ka lielākā daļa to saprot Jā, biju ļoti priecīgs, kad beidzot sasniedzu šo naktsmītni. Meiča viesnīcas uzņemšanā ļoti labi runāja angliski, vienvietīgais numuriņš maksāja necerēti lēti – 70 zlotus, un tāds bija pieejams. Bija iestājies laimīgs dienas noslēgums

Nākamā diena man bija jāuzsāk, veicot ap 170 km līdz Ukrainas robežai. Cēlos ar pirmo gaismiņu, lai pēc iespējas samazinātu iespēju, ka vakarā būtu jābrauc pa tumsu. Diemžēl diena iesākās ar pamatīgu miglu, tāpēc gandrīz līdz pašai Ukrainas robežai biju spiests braukt aiz lēni braucošām smagajām mašīnām. Izlēmu degvielu (autogāzi) iegādāties pēc iespējas tuvāk Ukrainas robežai, lai pašā Ukrainā būtu jāuzpildās pēc iespējas mazāk – nebija īstas pārliecības par Ukrainā tirgotās degvielas kvalitāti. Pēdējā benzīntankā Polijā, kur uzpildījos, šādas savas bažas izstāstīju arī puisim, kas pildīja manu auto. Viņš pauda līdzīgu viedokli, ukraiņu gāzei veltot apzīmējumu, kas sākas ar „sh” un beidzas ar „it”. Tā nu nonācu līdz Ukrainas robežai, šķērsojot to pie apdzīvotas vietas Ukrainā ar nosaukumu Rava-Ruska. Ņemot vērā to, ka šādus robežkontroles punktus es šķērsoju ārkārtīgi reti, es ne pārāk labi pārzinu procedūru un visas darbības, kas tiek gaidītas no manis, atšķirībā no tiem, kas to dara ļoti regulāri. Šoreiz par mani „šefību” uzņēmās kāds ukraiņu pāris, kas vairākkārt kāpa ārā no sava tiešām solīdā Pajero džipa, lai paskaidrotu, ko man darīt tālāk. Par to tiešām biju izbrīnīts, jo pie mums šādās automašīnās „izpalīgi” brauc ļoti reti Aptuveni pēc 25 minūtēm robežu jau biju šķērsojis, un tas tiešām bija ļoti veiksmīgi, jo robežas šķērsošanas procedūras laikā iespēja apmeklēt tualeti ir ļoti tuva nullei, bet vēlme to darīt šoreiz bija ļoti attāla no nulles.... Pēc tam nonācu gandrīz tur pat esošajā pirmajā apdzīvotajā vietā Rava-Ruska. Tur mani „nobalsoja” kāds formas tērpā tērpies ukrainis. Piestāju. Viņš devās uz mājām Ļvivas pilsētas virzienā, es arī tai pašā. Pa ceļam īsumā pārrunājām dzīvi. Izrādījās, ka viņš ir ugunsdzēsējs. Ja Rietumos personas atalgojums lielā mērā ir tabu tēma, tad Ukrainā, ja vēlaties to noskaidrot, tiešs jautājums nemaz nav jāuzdod. Pilnīgi pietiek ar jautājumu: „Kā jums dzīve? Kādas caurmērā algas?” Ukraiņu uz šādiem jautājumiem, kā arī uz jebkuriem citiem, atbild ļoti atklāti un paplašināti, ietverot ziņas gan par savu algu tagad, gan pirms diviem gadiem, gan algu lielumu citās profesijās, nepiemirstot arī pensijas Jā, starp citu, ugunsdzēsēja alga ir 2500 grivnas, kas ir aptuveni 100 eiro, mēnesī. Normāla alga valsts un pašvaldību nodarbinātajiem šobrīd Ukrainā ir ap 120 eiro, bet 200 eiro mēnesī šādos amatos ir ļoti laba alga. Tiesa gan, sabiedrība ir ļoti kontrastaina un ir pietiekoši daudz ļaužu, kas, visticamāk, nodarbojas ar privāto biznesu, un brauc ar diezgan pieklājīgiem auto, kādus noteikti nevar nopirkt, pelnot 200 eiro mēnesī. Visumā ukraiņiem galīgi nav raksturīga sūkstīšanās par dzīvi. Jā, viņi atzīst, ka dzīve ir diezgan grūta un naudas vērtība kara dēļ ir krietni kritusies. Bet tas arī viss. Man ne reizes negadījās dzirdēt pie mums bieži saklausāmās frāzes: „Kā lai es nopērku..., par ko lai es tagad sūtu skolā...., no kurienes lai es ņemu naudu ārstam...”. Tas, protams, nenozīmē, ka viņiem šo problēmu nav. Ukraiņu ļaudis ir apveltīti ar krietnu devu pašlepnuma, tāpēc diezgan daudz ko tiešām cienīgi patur sevī.

Pa ceļam uz Ļvivu izlaidu jau minēto ugunsdzēsēju un tālāk devos viens. Ja jums ir ne pārāk svaiga GPS TomTom ierīce, tad varat necerēt, ka Ukrainā tā jums daudz palīdzēs. Ceļu un ielu karte tur it tik nabadzīga, ka labāk pat būtu vērot ceļa zīmes... Man telefonā ir iGO navigācija. Karte patiešām ļoti laba, vienīgi nav pārliecības, ka maršruts, atbilstoši iestatījumiem, patiešām tiek sastādīts ātrākais. Ļvivai noteikti vajadzēja braukt apkārt pa apvedceļu, bet mana navigācija izlēma, ka labāk ir braukt cauri. Tad, kad es to atskārtu, bija jau par vēlu – biju jau pašā pilsētā. Jā, no satiksmes viedokļa šai pilsētai patiešām ir īpatnības! Pilsētas centrā ir ārkārtīgi daudz ieliņu, tai skaitā ļoti šauru, bruģētu. Vadoties pēc GPS navigācijas, uz katriem 150 metriem ir jāveic vismaz 3 pagriezieni krustojumos. „Korķi” ir praktiski visā pilsētā. Pārvietošanās ārkārtīgi lēna! Gandrīz visas gājēju pārejas, kuras redzēju, bija neregulējamas, bet cilvēki tās šķērso nepārtraukti. Ar automašīnu šķērsot tās ir iespējams tikai pateicoties tam, ka ļaudīm ir mēra sajūta, un pēc noteikta laika viņi paši pārtrauc šķērsot ielu, lai palaistu dažas mašīnas. Sajūta gandrīz bez pārspīlējuma ir tāda, it kā tu ar automašīnu būtu iebraucis vairāku desmitu kvadrātkilometru lielā tirgus laukumā, kur ir jūra cilvēku un ļoti šauras ejas, un pa šīm ejām, nenobraucot ļaudis, tev ir jāatrod ceļš uz kādu citu pilsētu Nu laimīgā kārtā iGO navigācija vismaz izveda pareizi, bet ne vienkārši! Nolēmu, ka šajā dzīvē bez ekstremālas vajadzības caur Ļvivu vairs nebraukšu. Tālāk, ievērojot mana radinieka un drauga, tālbraucēja šofera, ieteikumus, braucu uz Striju, nevis taisni uz Jaremči, kas bija mans galamērķis. Viņš teica, ka, braucot taisni uz galamērķi, ceļš esot tādā stāvoklī, ka es diez vai vispār šajā dzīvē tikšot līdz galam. Paklausīju viņam, un ticu, ka viņam bija taisnība. Tiesa gan, aiz Strijas arī ieteiktais ceļš bija tik slikts (tur gan es nevainoju draugu, jo labāka ceļa acīmredzot nebija), ka nudien dabūju atcerēties 80-tos gadus Latvijā Pēkšņi asu bedru „lauki” ir tik jaudīgi, ka bez ratiem var palikt ļoti viegli. Braucot cauri kādai apdzīvotai vietai un, pārvietojoties pa galveno ielu, ievēroju, ka pa perpendikulāro ielu tuvojas un manu brauktuvi gatavojas šķērsot... govs!!! Aiz viņas stiepās ļoti gara ķēde, bet viņu nepavadīja neviens cilvēks! Varētu domāt, ka govs bijusi piesieta un norāvusies. Tomēr viņas pārvietošanās bija tik nosvērta, vienmērīga un taisni pa ielu, ka varētu šķist – šai govij šāda pārvietošanās ielu satiksmē ir ļoti ierasta lieta! Es tiešām vairākas reizes stipri samirkšķināju acis, lai pārliecinātos, ka tā nav vīzija. Spogulī redzēju, ka aiz manis braucošais bija spiests šo gotiņa palaist šķērsot brauktuvi... Tā nu pa kvalitātes ziņā tiešām stipri briesmīgiem ceļiem līdz vakaram nonācu galamērķī – tūristu pilsētiņā Jaremčē. Tieši tad arī saule sāka rietēt un ļoti strauji iestājās tumsa, un es biju ļoti laimīgs, ka esmu galā, jo tumsā nudien laikam būtu palicis bez ratiem neievēroto bedru dēļ. Atradu viesu namu, kur biju rezervējis istabiņu. No ielas nebija to tik viegli atrast. Dabūju iztaujāt blakus esošās privātmājas saimnieku – padzīvojušu vīru. Jau Latvijā biju ieguvis biežāk lietojamu frāžu sarakstu ar tulkojumu ukrainiski, tāpēc sasveicināties ukrainiski jau mācēju. Šķiet, ka tas tika novērtēts, jo minētais saimnieks bija ļoti izpalīdzīgs, kaut arī sarunas turpinājumā lūdzu atļauju runāt krieviski (šķiet, ka citas svešvalodas tur gandrīz neviens neprot, par ko pārliecinājos arī turpmākajās dienās). Viesu nama saimniece pirmajā vakarā nebija uz vietas, tāpēc iekārtoties man palīdzēja viesu nama darbiniece Aņa. Jau pirmajā vakarā palūdzu iekurt pirtiņu, jo pirmkārt - tas solījās būt ļoti patīkami pēc garā ceļa, otrkārt – šī pakalpojuma lētā cena pārspēja visu manu saprašanu. Pirtiņa, kas patiešām ir uzbūvēta un iekārtota pēc ļoti augstiem kvalitātes standartiem, kurināma ar malku, aprīkota ar lielisku dušu, tualeti, lielu koka baļļu ar avota ūdeni, lai atvēsinātos pēc pirts.... Jā, tas viss, pasūtot individuālu uzturēšanos pirtī uz 1 stundu (pati kurināšana ilgst ap 2 stundām līdz lietošanai), maksā 100 grivnas jeb 4 eiro... Nolēmu pirtiņu pasūtīt katru vakaru Kamēr tika kurināta pirtiņa, parunājos ar darbinieci Aņu, kas, kā jau raksturīgi ukraiņiem, bija ļoti atklāta un runīga. Noskaidroju, ka viesu namā viņas ir 3 šādas darbinieces un parasti katra strādā vienu diennakts maiņu, darbā ejot katru trešo diennakti. Par vienas diennakts darbu viņām maksājot 150 grivnas jeb 6 eiro. Ja šādas maiņas ir ap 10 vienā mēnesī, tad par mēneša atalgojumu varat spriest paši...

Nākamajā dienā pēc pirmās nakts viesu namā devos aplūkot pilsētu un painteresēties par ekskursiju iespējām. Ātri vien atradu vienīgo tūrisma biroju. Tur es iesāku sarunu, atvainojoties, ka neprotu ukrainiski, un man par lielu brīnumu lēdijas man piedāvāja runāt...angliski. Ticiet man, tajā apkārtnē tā varbūt nav gluži tik reta parādība kā piedāvājums Krievijā tūrisma birojā runāt latviski, bet pārāk tālu no tā nav Tiesa gan, angliski runāt bija gatava runāt tikai viena no meičām, bet viņa acīmredzami to darīja ar lielu prieku, jo, kā es sapratu, šajā apkārtnē iemaldās ārkārtīgi maz tūristu, kas vēlas to darīt. Protams, ka es piekritu. Šajā sarunā es uzzināju par iespējamajām ekskursijām uz kalniem kājām (uz visu dienu), kā arī ar „džipu” (tas vēlāk izrādījās mums jau labi zināmais krievu „bobiks”), un vēl arī to, ka viņa man līdz nebraukšot (varu gan jūs tikumiski mierināt, ka tieši šādu uzaicinājumu es viņai nemaz nebiju izteicis ) Nolēmu, ka veltīt visu dienu pārgājienam kājām īsti nevēlos, tāpēc vēlāk pieteicos uz dažu stundu braucienu kalnos ar džipu. Tas maksāja 350 grivnas jeb aptuveni 14 eiro. Lai vēlāk neaizmirstu, uzreiz piebildīšu, ka tas ir tā vērts vēl ar krietnu uzviju! Līdz ekskursijai uz kalniem apstaigāju pilsētiņu. Suvenīru tirdziņā piepeši pie kādas ļaužu grupiņas saklausīju latviešu valodu. Teicu viņiem, ka ukraiņu valoda izklausās ļoti līdzīgi latviešu valodai Izrādījās, ka šie tiešām jaukie ļaudis bija braukuši caur Baltkrieviju ar tranzīta vīzu, bet nebija apmierināti ne ar ceļu kvalitāti, ne arī ar 4 stundu ilgo gaidīšanu, šķērsojot robežas. Atpakaļ ceļu bija nolēmuši maršrutēt līdzīgi kā es – caur Poliju un Lietuvu. Suvenīru tirdziņā var iegādāties patiešām diezgan jaukus suvenīrus par mums pat ļoti pieņemamām cenām. Piemēram, labas kazas vilnas zeķes ar vietējiem ornamentiem var nopirkt par aptuveni 3.7 eiro. Patiesību sakot, pilsētā ir vērts pirkt tikai suvenīrus un pārtiku, jo pārējo preču veikali pēc satura vairāk atgādina Latvijas mazpilsētu tirdziņu „lupatu” nodaļas. Pašā Jaremčes tirdziņā uzmanību piesaistīja sevišķi lētā maize (ļoti liels karašas izskata kukulis mūsu naudā maksā ap 25 centiem), kā arī dzidrs un aromātisks mājas vīns par 2.4 eiro 1.5 litru pudelē. Pārējās preces, šķiet, bija līdzīgās cenās kā pie mums, ieskaitot gaļu. Es nebeidzu brīnīties, kā vietējie par savām 120 eiro lielajām algām spēj iegādāties pieņemamu pārtiku. Bet acīmredzot kaut kā spēj.

Pēc pilsētas aplūkošanas atgriezos tūrisma birojā un, kā jau iepriekš minēju, pieteicos ekskursijai uz kalniem ar džipu. Uz šo ekskursiju bija pieteicies vēl kāds jauns pāris no Kijevas, tāpēc uz ekskursijas sākumu bija kāds laiks jāuzgaida. Pa šo laiku es dabūju aprunāties ar kādu citu biroja darbinieci. Viņai, kā izrādījās, bija augstākā vēstures izglītība, tāpēc man laimējās uzzināt ļoti kompetentu viedokli par to, kas šobrīd notiek Ukrainā, ko domā un vēlas paši ukraiņi, ar ko atšķiras Austrumukrainas un Rietumukrainas iedzīvotāju uzskati par Ukrainas nākotni un kāpēc pastāv šāda uzskatu atšķirība. Runājāmies apmēram pusstundu, un man patiešām bija ļoti interesanti, jo viens no maniem brauciena mērķiem tiešām bija uzzināt, ko par notiekošo Ukrainā domā paši ukraiņi. Daļa no šiem faktiem, protams, bija zināma arī pirms brauciena, tomēr stāstījuma detaļas bija ļoti interesantas, turklāt šādā dzīvā stāstījumā ir daudz vieglāk uztvert to, ko jūt un domā paši „pasākuma dalībnieki”. Šī lēdija man pastāstīja, ka rietumukraiņi no austrumukraiņiem galvenokārt atšķiras savos uzskatos attiecībā par piederību/tuvināšanos Eiropai. Rietumukraiņi atbalsta tuvināšanos Eiropai (pārsvarā arī pievienošanos ES), savukārt Austrumukrainā dzīvojošie vairāk atbalsta nākotni Krievijas „paspārnē”. Šāda uzskatu atšķirība izveidojusies vēsturiski, jo līdz 1918. gadam Rietumukraina bijusi Austroungārijas sastāvdaļa – tātad dzīvoja Eiropas valstīm raksturīgu dzīvesveidu. Savukārt Austrumukrainas iedzīvotāji gan nacionālā sastāva, gan atšķirīgās vēsturiskās pieredzes dēļ krietni vairāk atbalsta padomju laikam raksturīgo dzīves stilu (valsts dod darbu rūpnīcā un rūpējas par manu pārticību; kā sanāk, tā sanāk, bet jebkurā gadījumā mana eksistence ir valsts atbildība, nevis manējā). Nevar gan noliegt, ka šādu uzskatu paudēji arī Latvijā joprojām nav retums . Šīs īpašības dēļ rietumukraiņi šādi domājošus austrumukraiņus sauc par „sovakiem”. Nevaru noliegt, ka rietumukraiņu uzvedībā un pašā mentalitātē patiešām var saskatīt daudz ko no Eiropas tautām. Šī lēdija arī salīdzināja Rietumukrainu ar Latviju. Viņa teica: „Arī jūs, latvieši, pirms Padomju okupācijas dzīvojāt Eiropā, un pēc PSRS sabrukuma Eiropas dzīves modelis vecākajās paaudzēs vēl bija dzīvs un lielākā vai mazākā mērā pārnests uz jaunākajām paaudzēm. Tāpēc arī jūs esat tendēti uz Eiropu. Gluži tā pat ir Rietumukrainā, kas arī pirms PSRS bija Eiropas sastāvdaļa. Tāpēc mēs arī tagad tiecamies uz Eiropu, jo mēs esam Eiropa!”. Grūti tam nepiekrist. Tiesa gan, kopš PSRS sabrukuma nu jau būs pagājis ceturtdaļgadsimts, un, manuprāt, ļoti iespējams, ka šo laiku ukraiņi varēja izmantot krietni efektīvāk, lai veidotu savu dzīvi līdzīgāku tādai, kāda vērojama Eiropā. Tomēr jebkurā gadījumā es viņiem vienmēr jutīšu līdz un vēlēšu tikai to labāko, jo ukraiņi ir viena no jaukākajām nācijām, ar kādu jebkad esmu sastapies.

Tā nu arī sagaidījām autobusiņu, kurš mani nogādāja līdz ekskursijas ar džipu kalnos starta vietai. Šoferis izrādījās ļoti draudzīgs un runīgs. Viņš arī uzreiz atvainojās par benzīna smaku salonā, jo nupat esot vedis benzīnu... Sapratu, ka „tirgus ekonomika” padomju izpratnē te vēl joprojām nav galīgi mirusi . Pa ceļam savācām jau iepriekš pieminēto pāri no Kijevas. Ļoti pārsteigts biju par to, ka šoferis ar šo pāri, kas viņam, tāpat kā es, bija pilnīgi sveši cilvēki, uzreiz uzsāka tik jautru un nepiespiestu sarunu, it kā viņi būtu seni draugi, tikai pāris nedēļas neredzējušies. Šoferis aicināja viņus turpmākās sarunas veikt krieviski, jo „mums ir ciemiņš no Baltijas, un nebūs pieklājīgi, ja mēs runāsim viņam nesaprotami”. Pāris šādam aicinājumam tūlīt piekrita un izteica domu, ka es droši vien zinot, kāpēc šobrīd viņi visumā ne pārāk labprāt to darot (runā krieviski), tomēr es esot pilnīgi pietiekošs iemesls, lai to darītu. Man par lielu pārsteigumu viņi šo „valodas uzstādījumu” stingri ievēroja līdz pat ekskursijas beigām pat brīžos, kad pārītis pārrunāja savus vakara plānus (tiesa gan, pašos plānos, šķiet, nebija nekā tāda, ko es nedrīkstētu dzirdēt )

Pašu kalnu ainas gan labāk aplūkot fotogrāfijās, jo aprakstīt tās man pilnīgi noteikti neizdosies. Varu tikai pateikt, ka nokļūšana kalnos ir saistīta ar braukšanu pa ļoti stāvu nogāzi augšup., savukārt atgriešanās no kalniem... nu redziet, jūs jau paši sapratāt – pa ļoti stāvu nogāzi lejup Jā, braucot lejup, es faktiski stāvēju kājās, jo nogāzes ļoti lielā stāvuma dēļ sēdekļa sēžamā daļa atradās nevis zem manis, bet gan aiz manis Kritums noteikti bija daudz stāvāks par 45 grādiem. Cik tieši, baidos samelot. Turklāt tas bija celiņš mežā. Jautāju šoferim, vai ir iespējams pa šo celiņu uzbraukt arī pretējā virzienā. Atbilde bija: „Protams!”. Viņam varbūt tas bija „protams”. Man galīgi nē... Man šķita, ka es arī kājām tur tiktu augšā tikai ar virves palīdzību. Augšā kalnos pajautāju šoferim (viņš, kā jau noprotat, bija arī gida lomā), vai tur dzīvo arī lāči. Viņš teica, ka jā, dzīvojot četri lāči. Es gan tā arī nesapratu, pēc kādas uzskaites metodes viņš varēja tik droši apgalvot, ka tieši četri. Toties es priecājos, ka mēs sastapām tieši par četriem mazāk, nekā tur mitinās. Šoferis gan apgalvoja, ka šie lāči praktiski nekad neuzbrūkot, ja cilvēki uzvedoties mierīgi, pat ja lāčiem esot mazuļi... Man pašam gan ir ievērojami lielāka ticība, ka lācis neuzbruks, tad, kad paša lāča nav. Kalnu ceļi brīžiem bija tik sliktā stāvoklī, ka es neticētu iespējai vispār ar kaut ko izbraukt tiem cauri, tomēr mūsu šoferis demonstrēja tiešām pārsteidzošas iemaņas un paveica to ar jau minēto „bobiku”. Mašīnai logā bija slāvu „U” burts, ar kādu apzīmē automašīnas, kuras izmanto vadītāju apmācībai. Jautāju šoferim, kādēļ šāds burts ir logā viņa mašīnai. Viņš teica, ka uz šīs mašīnas viņš arī esot mācījies braukt... Laikam Ukrainā lietas notiek ātri... Ekskursijas noslēguma daļā šoferis mūs pārveda pāri kalnu upei, un pēc tās šķērsošanas uzbrauca krietni stāvā kraujā. Patiešām ļoti jauka ekskursija. Ja izdomāsiet apmeklēt Jaremči, noteikti piesakieties! Tas ir labākais, ko šī pilsētiņa piedāvā!

Pieminēšanas vērti, šķiet, ir arī krodziņi Jaremčē. Izvēlējos vienu, lai paēstu pusdienas. Cenas ir ļoti „draudzīgas”, un labas pusdienas var paēst par 75 grivnām jeb 3 eiro, vai pat nedaudz lētāk. Manu uzmanību piesaistīja stipro alkoholisko dzērienu sadaļa ēdienkartē, kaut arī pats vairs neesmu „interesents”. Sajūsmu izraisīja fakts, ka cenrādī stipro dzērienu mērvienība ir nevis 100 g vai 50 g, kā pierasts pie mums, bet gan 0.5 litri! Pārjautāju apkalpojošajam personālam, vai neesmu pārpratis. Viņi apliecināja, ka nē. Tiesa gan, pasūtīt varot arī 50 g Jā, un cenas.... 0.5 litri degvīna krodziņā maksā 90 grivnas jeb aptuveni 3.5 eiro. Vai visi lasītāji jūtas droši, ka laikā atgrieztos mājās?

Bija pienācis piektdienas rīts, un bija jāsāk ceļš mājup. Izbraucu ar pirmo gaismiņu, lai neatstātu ratus ārprātīgajās ceļu bedrēs. Laimīgi nokļuvu līdz Polijas robežai jau minētajā vietā pie Rava-Ruska. Šoreiz robežas šķērsošana negāja tik raiti, jo rinda bija milzīga, bet robežkontroles darbinieki ar pietiekoši attīstītu pašcieņu, lai sevišķi nesteigtos. Vairāk kā 4 stundas pagāja tikai Ukrainas pusē, turklāt viss personāls runāja tikai ukrainiski. Nekādas instrukcijas no robežkontroles personāla par darbībām, kas man jāveic, nesaņēmu, tāpēc lūdzu padomu man priekšā braucošajiem ukraiņu puišiem. Viņi tiešām bija ļoti atsaucīgi. Beidzot tiku cauri „ukraiņu sadaļai” un nonācu poļu robežkontroles personu rīcībā. Iebraucu joslā, kuru man tiešām ļoti saprotami norādīja poļu puisis ar zizli. Tur stāvēja lēdija formas tērpā. Es tiešām ārkārtīgi lēni piebraucu ar atvērtu logu un no pusotra metra attāluma vaicājoši lūkojos uz viņu, mēģinot noskaidrot, vai ir jāapstājas. Lēdija, protams, redzēja mani, bet augstprātīgi stīvi lūkojās tālumā pāri manai mašīnai. Kad biju pabraucis viņai garām 2 metrus, viņa strauji pagriezās un kliedza, kāpēc es neapstājos! Nenoliegšu, ka arī manī šīs jau 4.5 stundas „svešvalodas kursos” bija uzkrājušas diezgan manāmu nepatiku pret robežas šķērsošanas procesu. Iebildu lēdijai, ka viņu nav tik viegli saprast. Tas, šķiet, bija papildus trieciens viņas patmīlībai, un tālāk viņa ar mani runāja tā, ka nezinātājam liktos, ka viņa kliedz Laimīgā kārtā viņas pienākumos ietilpa tikai savākt dokumentus, tāpēc tas viss drīz beidzās. Kāda persona, kas stāvēja auto rindā pēc manis, pienāca pie manis un laipni krievu valodā izstāstīja, ka jābrauc tālāk un dokumenti jāsaņem pie lodziņa aptuveni 40 metrus tālāk. Man jau gan likās, ka to varēja paskaidrot arī tā pati poļu „princese”, kas paņēma manus dokumentus.... Pie minētā lodziņa apstājos. Pie manis pienāca poļu puisis formas tērpā un kaut ko jautāja man...POLISKI! Jau 4.5 stundas es no amatpersonām nebiju dzirdējis gandrīz nevienu teikumu man saprotamā valodā! Man patiešām jau bija „iedegušās pēdējās lampiņas”. Es poļu puisim ārkārtīgi lēni un akcentēti, ieturot aptuveni sekundes pauzi aiz katra vārda, pajautāju: „Vai ...Jūs... nevarētu...runāt...angliski...?”. Viņš viegli pasmaidīja, un, spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, laikam saprata, ka es nupat biju ticies ar lēdiju, kas savāc dokumentus... Viņa seja, šķiet, man teica: „Nomierinies, viss būs labi.” Un tiešām - viņš vēl uzstādīja tikai pāris formālus jautājumus par bagāžu (turklāt angliski), atdeva dokumentus, novēlēja laimīgu ceļu un palaida mani plašajā Polijā Ļoti ātri atguvu labu garastāvokli, jo domāju, ka ar robežkontroles personālu vairs jāsastopas nebūs. Vēlāk gan izrādījās, ka tā nav gluži taisnība

Nakti pārlaidu viesnīcā Polijā pie benzīntanka – tajā pašā, kurā biju nakšņojis turpceļā. Uzņemšanā meiča gan bija cita, tomēr tikpat jauka un valodas ziņā viegli saprotama. Atkal biju ļoti priecīgs.

Nākamajā dienā man bija jāveic 860 km, lai līdz vakaram nonāktu mājās. Rīkojos līdzīgi kā ceļā uz Ukrainu – GPS ierīcē pakāpeniski ievadīju starpmērķus, lai apietu Baltkrieviju. Kad biju jau izbraucis cauri Bjalistokai Polijā, man piepeši šķita, ka mans GPS nu jau nekādi nevar maršrutu izvēlēties caur Baltkrieviju, tāpēc kārtējā starpmērķa – Kauņas – vietā uzreiz ievadīju mājas adresi. Te nu jāpiebilst, ka ir viena lieta, kas, visticamāk, nemainīsies arī pēc manas nāves. Tā ir mana redzes atmiņa, kas ir vienādi slikta visās dzīves situācijās. Arī šoreiz tā mani pievīla, un, braucot uz mājām, pilnīgi negaidot attapos jau robežkontroles punktā, kur man klāt nāca jau kārtējais poļu puisis formas tērpā... Es jau sāku gatavoties kārtējam „seansam”... Kad poļu puisis pienāca, uzreiz rādīju viņam uz GPS ierīci, lai viņš saprastu, ka nonākšana šajā robežpunktā galīgi nav mana vaina Puisis uzreiz palūdza dokumentus. Iedevu. Viņš teica, ka iešot tos pārbaudīt uz datora, bet pa to laiku man ir jāievada GPS galamērķi – pilsēta Augustova, un pēc tam jābrauc caur Kauņu uz mājām.... Pirmajā brīdī nobrīnījos par tik ātrām un pārdomātām instrukcijām. Ņemot vērā, ka puisis bija ļoti laipns, prom braucot pajautāju, vai tādi kā es te gadās bieži. Atbilde bija: „ĻOTI bieži!” Tālāk viss gāja gludi un mazā tumsiņā laimīgi nokļuvu mājās ar sajūtu, ka, neskatoties uz nepatīkamu robežas šķērsošanas procedūru, ceļojums izdevās patiešām jauks. Būtiskākā atziņa – ukraiņi ir brīnišķīgi, ļoti pieklājīgi un draudzīgi, un, manuprāt, viņi ir pelnījuši, lai viņiem vairāk veiktos nākotnē, ko arī no visas sirds viņiem novēlu!