Elvitas Rukas Mongolijas ceļojuma dienasgrāmata. 1 diena
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
04.09.2015.
(Stambula, kur neizeju no viesnīcas)
Šī gada sākumā, atgriežoties no Etiopijas, mani bija pārņēmusi doma, ka nu gan esmu pieredzējusi un spējusi uzrakstīt ko tādu, ko varētu piedāvāt savam vienīgajam neieņemtajam cietoksnim – elitārajam žurnālam ‘’Rīgas laiks’’. Šo vēlmi vēl vairāk nostiprināja ikdienas gaitas uz aerobiku, kas pievakarē ved garām žurnāla redakcijas mājvietai. Gandrīz vienmēr tur ir gaisma, kāds domās sakņupis indivīds un milzīgi žurnālu kalni, kas redzami caur logu. Manī vairojās apziņa, ka štrunts par lasītāju daudzumu, galvenais, ka tavs vēstījums iegulst šajās melnbaltajās ķīpās un kļūst par vizuāli tveramu elitārisma un intelektuālās melanholijas faktu… Žurnālu kaudzes mani burtiski uzbudināja, tajās bija kas neķītri pievilcīgs un izmisīgs reizē, tāpēc bieži apstājos pie loga un blenzu caur rūtīm.
Manu rakstu izbrāķēja, un es pat neapvainojos. Pajautāju vien – kā tad īsti ir jāraksta, lai tiktu pieskaitīta izredzēto pulciņam. Redaktors, visnotaļ simpātisks vīrietis un mans izbijis kolēģis, ieteica izlasīt ceļojuma rakstu par Mongoliju, kas sagatavots nākamajam numuram - tas esot labs paraugs, no kā mācīties... Neveiksme mani pārāk nesarūgtināja, ieteiktā žurnāla iznākšanas laikā jau atrados Indonēzijā un par izcilo Mongolijas rakstu piemirsu. Atcerējos, kad jau nākamajā dienā bija jālido uz Ulanbatoru, Rīgā gāza lietus, bet es, slapja un skrejoša, atkal nesos pa redakcijas ielu. Pavēros zināmajā logā, žurnāli mani uzbudināja vēl vairāk, un pēc mirkļa jau man rokās bija pat divi numuri – viens ar manis pieprasīto Mongolijas rakstu un otrs, krietni vecāks, kas mani uzrunāja ar vāku un tā izcēlumu ‘’Tūrisma gars, kurš aprijis gan aborigēnus, gan visu pasauli’’. No fotogrāfijas raudzījās četras skaistules retro peldkostīmos, kas sēž uz apseglotiem ēzeļiem un, apmierināti izslējušās, pozē fotogrāfam. Aiz viņām un lopiņiem vīd tuksnesis ar slīpu horizontu, kas norādīja uz manu mīļāko ceļojuma sajūtu – apjausmu, ka atrodies pasaules malā un nekurienē. Tieši šo galamērķi meklēju Mongolijā, paspēju nodomāt, pirms ar trofejām nesties mājās.
Pat nepārģērbusies metos gultā lasīt. Tvēru ik vārdu, līdz pārdzīvoju, uzvilkos, nespēju atrauties, izlasīju, sadusmojos un aizmetu. Izskatās, ka šovakar varētu iedzert par daudz, paspēju nodomāt un devos uz kādu obligāti apmeklējamu kino pasākumu. Pirmā paziņa, kurai paspēju izstāstīt par izlasīto, skaļi iesmējās un turpat kino zālē izvilka no somas degvīna pudeli ar laicīgi sajauktu kokteili. Kad nodzisa gaisma, mēs no tās dzērām un padevām pudeli arī tālāk. Stāsts par Mongolijas rakstu klejoja līdzi pa visu rindu. Saviesīgajā daļā sejas, tēmas un alkohols mainījās, taču pavediens par Mongoliju uzradās arvien no jauna, un mans stāstījums ieguva aizvien ekspansīvāku pieskaņu.
‘’Ko tieši man iemācīties no raksta, kura autore ir eksaltēta amerikāņu rakstniece, kura vispirms ilgi un krāšņi apraksta savu bērnību, tad dalās pieredzē, kāpēc līdz šim nav palikusi grūta, tad ieņem ilgi gaidītu bērnu, piektajā grūtniecības mēnesī kā žurnāliste aizbrauc uz Mongoliju, tur viņai sākas asiņošana, un viņa viesnīcas vannas istabā dzemdē bērnu, pati pārplēš nabas saiti un netic sazvanītajam ārstam, ka bērns nebūs dzīvotājs. Bērniņš nomirst, rakstniece vēl gatavojas braukt uz Gobi, tad krīt depresijā, tomēr atgūstas, tikai nevar saprast, cik bieži skatīties sava mirušā bērniņa vienīgo fotogrāfiju, kas uzņemta Ulanbatoras viesnīcā… Neapšaubāmi, ka uzrakstīts talantīgi, tikai – ko konkrēti es varu no šī raksta pārņemt? Un kur šeit ir pati Mongolija?’’ Reibstu, plātos un dalos neizpratnē, tomēr zinu, ka tieši tēlam ir spēks - vislielākais.
Ariela Levija ir spēcīgi uzbūrusi vienu tēlu par Mongoliju – nolemtu un depresīvu, man jāuzbur cits. Dzemdības nespēšu noorganizēt, bet kaut kas no sevis būs jāpiemet klāt. Braucu uz pasaules malu, uz skarbu zemi, uz nomadu civilizāciju, uz bezgalību līdz apvāršņiem, uz plašumiem, kur plosās dabas spēki un triumfē cilvēku instinkti, bet šādā vietā melot un slēpties nav vērts – jāver sevi vaļā. Mongolija ir valsts, kur daba mīl kontrastus, kur dzīles ir neprognozējami bagātas kā cilvēka zemapziņa, kur silts ir karsts, bet auksts ir ļoti, ļoti auksts, valsts, kur cilvēki vēl no Čingizhana laikiem saglabājuši milzu pašapziņu, zeme, kur nīkuļiem nav vietas. Te triumfē Māte Daba, un tieši to pavēsta Arielas Levijas sāpīgās pieredzes stāsts. Viņa runā par savu mirušo bērnu, bet izveido tēlu arī par Mongoliju – ‘’Lielākoties, tas viss man liekas samērā normāli – dabiski. Daba. Dabas māte. Tā ir brīva un dara, kas pašai tīk’’. Šķiet, ka viņa pat mīl un attaisno Mongoliju - kā zemi, kur nomiris viņas priekšlaicīgi dzimušais bērns…
Tomēr es gribētu atrast tīkamo dzīvības, ne nāves pusē – jaudāšu rāmi un mierīgi pieburt savu Mongoliju, kas līdzsvaro to vētru, kas zēģelē manī. Tāpēc piedodiet, ja arī manis rakstītajā personiskā būs vairāk nekā pašas zemes apraksta – kādā ļoti svarīgā punktā abas dvēseles noteikti krustosies.
