Vasara Kaukāzā - Dombaja ielejā

  • 15 min lasīšanai
Brauciens notika jūlija pirmajā pusē ar mikroautobusu no Rīgas. Kopumā nobraucām ap 5200 km. Turp braucot tas prasīja 48 stundas, atpakaļ 36 stundas. Turpceļā uz robežas stāvējām 6 stundas un arī uz automaģistrāles (remonta dēļ), bija liels sastrēgums. Krievijā ceļu stāvoklis ar katru brīdi uzlabojas, vismaz spriežot pēc tiem ceļiem, pa kuriem mēs braucām. Izņēmums ir ceļa posms aiz Latvijas robežas kādi 200 km, diezgan briesmīgs, ļoti nelīdzens, braukt var tikai ar kādiem 50 –60 km/st. Pirmajā dienā no Rīgas izbraucam plkst. 11.00, un uz robežas Zilupē esam 16.30. Pirms robežas drausmīga smago automobiļu rinda, vairāku desmitu kilometru garumā. Kā viņi spējīgi izstāvēt, jo tas ievelkoties pat nedēļas garumā?! Vieglajiem ir otra rinda, krietni īsāka, bet vienalga tas prasa 6 stundas, arī papīru rakstīšana diezgan liela. Beidzot 22.30 izbraucam no robežas un cauri mežiem, ciemiem stūrējam uz Maskavu. Kolēģi mūs brīdināja, ka Krievijā ir barga policija – vainīgs vai nevainīgs – jāmaksā. Nakts vidū mūs tiešām aptur kādā ciemā. Apskata papīrus, nu it kā viss kārtībā, bet jautājums, vai šoferim ir tiesības braukt ar mikroautobusu? Ilgi pēta tiesības. Netikdams skaidrībā atlaiž mūs un novēl laimīgu ceļu. Bez aizķeršanās nokļūstam līdz Maskavas apvedceļam. Otrās dienas rīts. Maskavas apvedceļu tagad nepazīt, sešas rindas vienā virzienā, visi krustojumi divos līmeņos, brīdinājuma uzraksti – nebraukt lēnāk par 100 km/st. Agrāk bija vienkārši šausmas, nepārtraukti luksofori, miliči un 40 km/st. Pēc skrējiena pa apli nogriežamies Rostovas virzienā. Līdz Rostovai 1050 km, bet mums jābrauc vēl tālāk kādi 600 km. Iebraucam uzpildes stacijā ieliet degvielu, mēs paši kafiju, tēju kādu bulciņu. Braucam tālāk pa ļoti labu ceļu kādus 200 km, tad jau pa ne tik labu, un tad jau sākas ceļa remonts, pareizāk sakot, ceļa rekonstrukcija. Vairāk stāvam, nekā braucam. Pienāk vakars un mēs joprojām braucam – nav vēl Rostova. Pa ceļam mans kolēģis uzraujas uz miliča, jo esot apdzinis kādu lēno braucēju. Jāmaksā sods 500 dolāri, kur tāda nauda! Izdodas nedaudz nokaulēt, samaksājam un braucam tālāk jau uzmanīgāk. Tā braucot uznāk atkal nakts. Donu pie Rostovas šķērsojam Novočerkaskā apmēram divos naktī. Šeit uzbūvēts jauns tilts. Trešā diena. Ripinām pa tā saucamo Kaukāza maģistrāli garām Krasnodaras pagriezienam, garām Armavirai un beidzot Čerkeskas pagrieziens. Kāda laime, vairs tikai nieka 200 km apmēram. Nogurums ne pa jokam... Brauktas divas diennaktis bez pārtraukuma. Cilvēki arī noguruši, guļ kā nu kurš var. Citi neguļ, seko līdzi, lai šoferīši neaizmieg. Visi varonīgi gaida kalnus un nekurn – malači. Ēdam un dzeram braucot. Esam Čerkeskā, šeit mums jāsazvana kāds Igors, kurš palīdzēšot sakārtot pierobežas atļaujas un reģistrēšanos par zināmu atlīdzību. Mēģinām sazvanīt, bet mūsu telefons neņem. Gadās kāds atsaucīgs vietējais, kurš palīdz ar telefonu, bet šoreiz Igors neceļ klausuli. Braucam uz pilsētas centru nopirkt vietējo sarunu karti, nopērkam, un tad viss sanāk. Igors skaidro, ka svētdienā to nevar izdarīt, arī dokumentus nevar paņemt, tie jāved rīt. Bet rīt mēs jau būsim 170 km no šejienes. Braucam prom uz kalniem – Dombaja ciemu. Braucot vērojam ainavu. Kļūst aizvien pauguraināks. Gaidām, kad nu būs briesmīgie miliči , kuri šeit ir lielceļa laupītāji pēc nostāstiem. Braucam šo posmu ļoti uzmanīgi. Jā, pirmā barjera, - lūdzu dokumentus, no kurienes, uz kurieni u.t.t. Stāstām, ka braucam ciemos pie draugiem atcerēties vecos labos laikus un vēl ko muļķīgu, galvenais nelaist viņu pie vārda. Varbūt tas palīdzēja. Dokumenti tiek atdoti, novēlot mums labu ceļu, un mēs braucam tālāk. Iebraucam Karačajevskas pilsētā, joprojām braucam uzmanīgi. Ielas briesmīgas, drīkst braukt ar 30 km/st. – tādas zīmes. Šajā pilsētā mums jāsatiek kāds Timurs, kurš mums izīrēšot dzīvokli Dombajā. Zvanām ar jauno karti, izdodas. Timurs mūs gaidīšot uz šīs pašas ielas, aiz pieminekļa, pie baznīcas. Timuru atrodam, atslēgas viņam nav, bet viņš izstāsta, kā mēs to varam dabūt. Mums viss skaidrs, braucam tālāk jau pa kalnu ceļu cauri kalnu ciematiņiem. Esam brīdināti par kādu ceļu krustojumu – apli – kur visās pusēs stāvot miliči. Mums izdodas šo apli izbraukt bez misēkļiem. Braucam cauri Teberdas ciemam – viena no lielākajām apdzīvotajām vietām. Šeit atrodas Teberdas nacionālā parka administrācija. Šeit jāizņem atļauja staigāšanai pa parku. Aiz ciema ir “šlagbaums” un plakāts, kas vēsta, ka iebraukšana ar atļaujām, pretējā gadījumā draud sods. Plakāts nobružāts un neviens šeit nestāv, braucam tālāk. Drīz vien arī Dombaja ciemats, kurš sākas ar vārtiem un miliča būdu. Piestājam malā un ejam prasīt, kur varētu meklēt tanti Dinu ar restorānu. Pie viņas ir mūsu dzīvokļa atslēga. Samaksājam iebraukšanas atļauju un laipni šķiramies. Tanti Dinu atrodam ātri. Braucam kopā uz Timura dzīvokli, tas atrodas tepat netālu. Tante ved mūs uz trešo stāvu, atslēdz dzelzs durvis, un tad nu šeit būs mūsu mājvieta uz neilgu laiku. Dina parāda visu - kas, kur un kā. Sevišķi uzmanīgi jālieto vannas istaba, īpaši duša. Vannas istabas jautrības mums visiem patika. Labi, ka mēs visi tādi tendēti tikai uz staigāšanu pa kalniem un lieli optimisti. Timurs taisnojās, kad zvanu un stāstu par stāvokli vannas istabā. Neesot paspējis uztaisīt remontu. Mūsu rīcībā ir trīs istabas, no kurām divas ir diezgan mazas, lielā savienota ar virtuvi. Ir trauki, katli, gāzes plīts, ledusskapis un arī deviņas guļvietas. Iebraukšanas dienā apgūstam mūsu apartamentus, dzīvokļa tehniku, ciema ģeogrāfiju, veikalus, tirgu u.c. lietas. Daļa vēl paspēj aiziet uz Alibeka ledāju ar Sandri priekšgalā. Visi ļoti nocietušies staigāt pēc 48 stundu brauciena un divām negulētām naktīm. Gājienam uz Alibeku vajag pierobežas atļauju, kuras mums vēl nav, un, arī biļeti – to pārdod bez problēmām, lai arī nav atļaujas. Brīdina, lai robežsargiem labāk acīs nerādāmies. Robežsargiem tādi blandoņas kā mēs maz interesē, viņi gaida gruzīnus, jo šeit ļoti tuvu pa galveno grēdu iet Gruzijas robeža. Mārtiņš šajā dienā iepazinās ar vietējā ciema administrāciju, noskaidroja, kā vienkāršāk dabūt šīs atļaujas, jo ļoti negribas braukt uz tālo Čerkesku pie Igora. Izrādās, ka to var dabūt robežsardzes mītnē tepat netālu. Arī reģistrēties un parka atļauju var dabūt tepat., tikai ne brīvdienās. Izrādās , ka ciema malā ir Kosigina “dača”, skaisti iekārtota, apsargāta, uzkopta. Pats Dombajs šodien ir kā celtniecības laukums, daudz ko ceļ, daudz kas nav pabeigts. Daudz kas mētājas. Vietējie iedzīvotāji diezgan noplukuši.. Šobrīd jau daudz dažādu viesnīcu, viesu mājas. Apdzīvoto vietu praktiski no visām pusēm ieskauj kalni – dienvidos sniegaini, ziemeļos zaļie. Cauri pilsētiņai tek divas mežonīgas upes, kurām pāri iet ļoti apšaubāmi tilti, stipri vien izdrupuši, bet pāri iet lielie auto. Iekārtajam gājēju tiltiņam tikai katrs otrais dēlis (tas asām izjūtām!!!). Vakarā pavēlu visi atgriežas no Alibeka. Esot staigājuši pa ledāju, redzējuši robežsardzi būdiņā. Vakarā paēdam, nomazgājamies mūsu ekstra klases dušā un liekamies gulēt. Nav gulētas divas naktis, bet kā par brīnumu miegs nemaz tā nenāk. Laikam iespaidi un jaunie apstākļi pie vainas. Ceturtās dienas rīts - skaists , saulains. Mūs modina graboņa virtuvē. Tur Tamāra gatavo brokastis. Visi jūtas izgulējušies un atpūtušies. Brokastojam , tad . gatavojam mantas šodienas gājienam. Iesim uz ”Velna dzirnavām”- ūdenskritumu, pa vienu ieleju uz augšu atkal pierobežas zonā. Deviņos visi Sandra vadīti atrod takas sākumu un dodas uz augšu, uz “Velna dzirnavām”. Mārtiņš dodas uz Terbudu kārtot caurlaides. Nedaudz jābrauc uz leju pa ieleju, tad jāmeklē robežsardzes daļa. Apmaiņā pret “Rīgas balzāmu” tiek iegūta Nacionālā parka apmeklējuma atļauja. Administrācija ļoti atsaucīga, parāda - kas, kur, kā. Tad jādodas pie armijniekiem, tie atrodas upes palienā, iežogotā teritorijā ar augstu betona žogu, virs kura ir dzeloņdrātis un signalizācija. Iekļūšana teritorijā caur lieliem dzelzs vārtiem. Visa šī būve ir nesen radīta. Pie vārtiem ir vēl kāds vīrs, kurš arī ir pēc caurlaidēm. Klauvējam pie vārtiem un sakām, ka gribam caurlaides, jāgaida. Pēc laika iznāk meitene un paskaidro visu, ko vajag, lai iegūtu caurlaidi. Izrādās līdzi nav visi dokumenti. Ja ir, tad tas kārtojas diezgan ātri. Pa faksu tos gan sūta uz Čerkesku, bet atbilde esot ātri atpakaļ. Rīt no rīta jāatnes papīri un vakarā jau caurlaides varētu būt uz rokas. Ar šo labo ziņu jādodas atpakaļ uz Dombaju. Braucot atpakaļ, tiek sarunāts rafts pa upi uz leju pie Borisa kādu dienu. Pēcpusdienā visi laimīgi atgriezušies. Lieli gabali nav bijuši jāiet, galvenais bijis jāplēšas cauri krūmiem uz augšu un uz leju. Tādu tūristu – staigātāju - šeit nav daudz, nav vairs tās iespējas kā soclaikos. Tagad te ir zona un takas pārsvarā iet zonās pāri grēdai uz Gruziju, un tur iet nevar. Ar caurlaidēm var staigāt tikai šaipus robežas un arī tikai līdz grēdai. Bet daba šeit fantastiska, ne pa velti šeit ir rezervāts, ar ļoti bagātīgu augu valsti. Savācam visus dokumentus un vēl šodien cenšamies veikt atzīmēšanos vietējās varas iestādēs. To var izdarīt pastā, bet izrādās pirmdienās pasts nestrādā. Tā kā rītdien šeit visu dienu nebūsim , tad jāmeklē kur dzīvo pastniece un jāmēģina šo jautājumu nokārtot. Protams, viņa ir pikta par traucējumu , bet paskaidro, ka to var izdarīt kādā viesnīcā. Kā izrādās, tad Timura sievas tēvs ir vienas viesnīcas vadītājs, dodamies uz turieni. Timurs jau ir brīdinājis un viss nokārtojas raiti. Paklejojam pa pilsētiņu, daži pasūta kādu tamborējumu vietējām rokdarbniecēm, par nieka naudiņu, grēks neņemt. Vakarā visi esam savā dzīvoklī, gatavojam vakariņas ko nu kurš. Kopējai zupai nevaram nobriest kaut produkti iepirkti. Citiem kopīgiem pasākumiem gan vienojas ātri. Vēl kāda vakara tēja, kāds stāstījums, lai labāk nāk miegs un ar domu par rītdienas iešanu kalnos ejam gulēt. Piektā diena sākas mierīgāk. Tamāra brokastis jau pagatavojusi vakarā. Mazgājamies, ēdam, dzeram , gatavojam maizītes dienai un deviņos dodamies lejā uz busiņu. Šodien braucam uz Teberdu, vispirms nododam dokumentus caurlaidei, tad pabraucam kādu gabalu pa Muhas upes ieleju uz augšu līdz Gorbačova villai, kur var droši atstāt busiņu, tā mums ieteica rezervāta vadība. Uzklausot padomus par gājienu uz augšu, dodamies kalnos. Šodien jau visi kopā, vismaz sākumā. Liktenis bija lēmis savādāk. Ejam cauri skaistām puķu pļavām pa nelielu ganu ceļu uz augšu, brīžiem stāvāku, brīžiem lēzenāku. No ceļa lejā kaut kur burbuļo upīte. Laiks saulains, mierīgs, ko vēl var vēlēties. Baudām dabu un runājam , ka padzīvot šeit klusumā upītes ielokā būtu gan jauki, vai augšā kādā ganu būdā. Kā vēlāk izrādās, tas nemaz nav tik neiespējami. Kalnieši ir ļoti laipni un labprāt īsinātu savu laiku vakara sarunās ar mums pie kopīga pavarda. Mēs gan tam nebijām gatavi. Jauki cilvēki. Pēc laiciņa satiekam divus vīrus uz nogāzes pļaujam zāli. Kā izrādās, tēvs ar dēlu. Zāle domāta lopiņiem ielejā. Braucamais gan viņiem bija tāds dīvains, motors un stūre bija, bet pārējais gan bija kaut kas dīvains. Nu ļoti eksotisks braucamais. Izrunājušies ar pļāvējiem, draudzīgi šķiramies. Ejam tālāk, pārsvarā pret kalnu, cits ātrāk, cits lēnāk. Dzirdam tādu kā motora rūkoņu. Pēc laiciņa tiešām redzam lēnām un neatlaidīgi tuvojamies“ bobiku”. Kalns tiešām stāvs, neticami, bet tiešām brauc. Kad lēnām aparāts lien mums garām, pamājam ar roku. Augšā kur nedaudz lēzenāks , tas apstājas. Droši vien tādus ērmus kā mūs, šeit bieži nemana. Mūsu divas dāmas uzsāk sarunu. Auto priekšnieks un citi kalnieši tiek slavēti kā labi cilvēki u.t.t. Vīri neiztur un paņem mūsu kundzes kulbā. Noskaidrojas, ka no muguras viņiem vēl brauc tanks un vizina augšā kādu nepilngadīgo bērnu grupu no kādas specskolas – labdarības pasākums. Mēs ejam augšā, nolemts iet līdz pārejai. Augšā ganībās aitas, bars zirgu , pāris ganu būdas. Aizmirsu pateikt, ka tajā bobikā brauca vietējais miljonārs un tā esot bijusi viņa labdarības akcija. Kāds vietējais zināja teikt, ka šo ieleju uz 33 gadiem iznomājis šis vīrs. Šeit būšot ziemas kūrorts. Vieta tiešām piemērota: skaisti pampaki bez kokiem, klintīm jau pareizs slīpums, nogāzes līdzenas. Atliek tikai izbūvēt ceļus un aprīkot kalnus ar pacēlājiem un izveidot infrastruktūru. Tad gan nekāda dabas baudīšana šeit vairs nesanāks. Aiz ganu mītnēm sākas nopietns kāpiens uz pāreju. Blakus uz nogāzes zirgi brīnās par mums. Beidzot esam augšā un paveras brīnišķīgs panorāmas skats visapkārt. Fotografējamies. Lejā pie būdām redzam tanku, ar kuru brauc mūsu dāmas. Pēc brīža tas dodas pa sānu ieleju uz augšu. Daži no mūsējiem grib pakaifot pa grēdas virsmu, aiziet kādu gabaliņu sāņus, tur ir skaistas klintis un krauja pa labi. Priekšlikums visu atbalstu neizpelnās. Daļa dodas lejā pa to pašu taku, pa kuru uznācām, daļa ejam pa smuku kori uz klintiņām un vērojam, kā tanks lēnām lien pa gravu uz augšu, laikam uz ezeriņiem, uz plato. Mēs tik tālu neiesim, tā bija nolemts. Pie klintīm fotografējamies, priecājamies par skaisto skatu lejup blakus ielejā. Ejam lejā uz ceļu, pa kuru virzījās tanks. Noeja pastāva, zālaina nogāze. Sadalāmies, daži nolemj iet pie aitu gana aprunāties. Pie ganu mītnes satiekamies. Tur uzradies paliels zirgu bars, apmēram 50. Ejam lejā pa taku zirgu pavadībā. Tā viņi nonāca lejā kopā ar mums. Pieejam pie bobika domādami, ka mūsu dāmas arī tur būs, bet nekā. Šoferītis saka, ka viņas esot uzbraukušas augšā. Nolemjam, ka viņas jau nekur nepazudīs, un ejam lejā. Nonākam līdz Gorbačova villai, bet dāmas ar tanku mūs vēl nav panākušas. Braucam pie robežsargiem. Pa ceļam mūsējie izkāpj apskatīt vietējos ciema veikalus, bet Mārtiņš pie dzelzs vārtiem pēc caurlaides. Bet nekā, būšot rītā. Braucam atpakaļ gaidīt mūsu dāmas. Bet izrādās, ka tanks ar abām dāmām nogājis lejā bez piestāšanās. Mēģinām, pa tanka pēdām atrast pašu tanku, braucot pa ciemu, cerībā, ka tankists zinās pateikt, kur mūsu dāmas. Sliedes beidzot ieved upē, kur mūsu meklēšana beidzas. Upe apmēram 40 m plata, bet ne dziļa. Braucam uz mūsu naktsmītni, kur gan citur lai viņas būtu. Izrādās viņas mierīgi gatavo vakariņas. Katrs nu izstāstām kā gājis, kādi piedzīvojumi. Šodien gatavojam kopīgas vakariņas, ar ko arī diena beidzas. Sestā diena sākas ar braucienu pēc robežatļaujām. Tās saņemam ātri un tad braucam ielejā, kura savulaik savienoja Karačajevsku ar Gruziju, ar diezgan vienkāršu un populāru kalnu taku. Tagad te stāv robežpostenis un nekāda iešana tālāk nav. Bet izrādās , ka beidzas ar arī ir brīvdienas. Iebraucot ielejā jāmaksā iebraukšanas maksa. Šī ieleja tiešām ir ļoti gleznaina. Ielejas gals ar sniega laukiem, pa kreisi un pa labi paceļas četrtūkstošnieki ar ledājiem. Vietām vēl saglabājušās lavīnu paliekas abās pusēs ceļam. Pēc neilga brauciena nokļūstam līdz ezeriņam, kur piknikotāji jau priekšā. Vietējie iekārtojuši laukumiņu starp krūmiem, cep šašliku un bauda skaisto dabu, un vīnus. Ceļa malās notiek rosīga tirdzniecība ar suvenīriem. Acīm redzot šeit apgrozās daudz ļaužu. Tālāk aizbraukt vairs nevar, ceļu aizšķērso lielas lavīnas paliekas, kuras kusīs līdz nākošajām lavīnām. Atstājam busiņu un tālāk dodamies kājām pāri lavīnai. Gribam paiet pa taku gar nelielu upīti uz augšu. Mēģinājums drīz beidzas, jo acīm redzot šeit neviens vairs nestaigā un virzīšanas gar upi uz augšu ir praktiski neiespējama. Nolemjam neizaicināt likteni un griežamies atpakaļ. Noiet nebūt nebija vienkāršāk kā uziet. Turpinām ceļu pa ieleju uz augšu jau pa ceļu uz ziemeļu apmetni. Ceļu šķērso barjera ar dzelkšņiem. Ir arī kāds norūsējis, nesaprotams plakāts. Laikam tālāk nevar iet. Gribam aiziet līdz šai Ziemeļu apmetnei. Apspriežamies un ejam tālāk. Pēc brīža to arī ieraugam, bet zinot, ka tur ir robežpostenis, tālāk neejam. Fotografējamies un griežamies atpakaļ pa ceļu. Mums pretī brauc armijnieku auto, lielākais kāds vispār ir Krievijā. Mierīgi pārbrauc pāri lavīnai mūs nemaz neievērodams. Un tā atkal esam pie sava busiņa un piknikotājiem. Braucam lejā pa reizei piestājot kādā vietā. Iebraucam vietā ko sauc par “Poļanu”. Ļoti skaista vieta – pļava, blakus upe, var celt teltis , skaists skats uz kalniem. Vietējie gatavo ēst uz lauku plīts. Parunājam ar onkuļiem, pagaršojam savdabīgo vietējo ēdamo. Nodomājam , ka šeit būtu skaisti pavadīt kādu dieniņu, bet mums plāni citi šoreiz. Šodien vēl paredzams nobrauciens ar plostu pa kalnu upi, tādēļ ilgi nekavējamies. Atpakaļ ceļā vēl apskatām upes pagriezienā kanjonu un pēc neliela brīža jau esam pie plostnieka Teberdā, pie tilta, no kura sākas nobrauciens pa mežonīgo upi. Pāris dalībnieku gan atsakās no šī pasākuma. Gribētāji plostot apģērbj ekipējumu (hidrokostīmu, glābšanas vestes, galošas) noklausās instruktāžu un instruktora norādījumus un tad nesot plostu dodas upē iekšā. Mūs sadala divos braucienos. Upē visiem ļoti jautri kā jau raftā – pēc komandas airējam, izvairāmies no lielajiem akmeņiem, piespiedēm, atstraumēm, sēkļiem, lielajām mucām. Piedzīvojums uz upes ilgst apmēram 45 min. Kāpjam laimīgi krastā un sēžamies bobikā, un braucam atpakaļ uz sākumpunktu. Brauciens ar bobiku ir gandrīz tāds pats piedzīvojums kā ar plostu pa upi. Braucamais ļoti arhaisks un pēc klausītāju vēlēšanās tiek atskaņotas vietējās melodijas. Jautri! Tādā pat veidā pa upi tiek nolaista otra grupa. Visi ļoti apmierināti par raftu un vietējo kolorītu. Vakars klāt un dodamies uz savu dzīves vietu. Vakarā vietējie jaunieši iedzēruši uzrīkoja atrakcijas pilsētiņā braukājot ar “Žiguli ”. Dažs sēdēja uz motora pārsega, cits uz bagāžnieka vāka, cits izkāries pa logu. Beidzās ar to, ka saskrējās ar mocīti, daļa jauniešu nobira uz brauktuves. Viss beidzās laimīgi ar dažām skrambām. Dodamies gulēt. Pārrunājam rītdienas programmu, un to, ka Sandris ar Maiju mēģinās rīt iziet Čučhuras pāreju no Poļanas puses un man no rīta agri jāieved blakus ielejā, kur bijām šodien. Septītā diena sākas dažiem ar agru celšanos. Plkst. 7.00 aizvedu Sandri un Maiju līdz Poļanai, novēlu veiksmi, un viņi jau nozūd aiz līkuma. Braucu atpakaļ pie pārējiem. Šajā ielejā ir neliels kordons, bet tik agri šeit neviena nav. Veiksmīgi atgriežos, nolieku auto apsargājamā stāvvietā, it kā drošāk, bet kas to lai zina. Brokastojam un gatavojamies iet uz Čučhuras lielo ūdenskritumu un vēl augstāk , ja izdosies paiet garām robežsargiem, jo it kā augstāk iet nelaižot. Paredzēts, ka pa šo ieleju mums pretī nāks Sandris un Maija. Laiks jauks, skati brīnišķīgi, pa ieleju uz augšu lēni ejam pretī rīta saulei, virzienā uz Gruzijas robežu. Cilvēki, tādi kā mēs nav. Acīmredzot tūristi – staigātāji - tagad ir liels retums kopš robežas izveidošanas. Vērojam varenus ledājus, kuri plūst lejā pa labi no mums aiz upes no blakus grēdas. Visapkārt smaržīgas puķu pilnas kalnu pļavas. Zāle un citi augi vietām cilvēka augumā. Kādreiz šeit ganījušies sumbru bari, kuri izzuduši apmēram pirms 300 gadiem. Arī mājlopi šeit neganās, jo ir rezervāts. Dažādi meža dzīvnieki gan esot daudz, nevienu gan neredzējām, izņemot dažus resnus murkšķus. Pēc pāris stundām esam zem lielā ūdenskrituma. Pa labi ielejā zemāk redzama būda, acīmredzot robežsargu postenis. Neviena gan tur nemana, varbūt izejamā diena. Ejam pa pastāvu nogāzi gar ūdenskritumu uz augšu nepilnu stundu. Pie ūdenskrituma pieeja ir tikai dažās vietās, visu laiku to sedz krūmājs. Pacēlums tiešām stāvs. Kad nokļūstam virs ūdenskrituma, tad paveras lēzena ieleja atkal līdz pārejas kāpumam. Virs ūdenskrituma paliels sniega lauks, caur kuru tek šī upe, kura pāriet varenajā Čučhuras ūdenskritumā. Pikojamies un gulšņājam uz zāles laukumiņiem piesaulītē. Skatāmies uz pārejas pusi un gaidām parādamies Sandri un Maiju, protams, ja viņi būs tikuši augšā no otras ielejas puses. Staigātāju te augšā laikam maz, takas praktiski nav, tikai dzīvnieku pēdas. Gaidām stundu, divas, bet šie nenāk, dodamies lēnām lejā . Pats kādu brītiņu vēl pagaidīšu. Līdz pārejai nav tālu, paiešu pretī, ja redzēšu kaut kur nākam. Pēc brītiņa parādās mazs kustīgs stabiņš, tātad cilvēks, nu un droši vien mūsējais. Pēc laiciņa parādās otrs. Viņiem virzienā uz leju jāšķērso paliels sniega lauks, plaisu gan neredz, bet vienalga. Viņi virzās gar sniega lauka malu gar nobirām, bet, vēlāk vienalga būs jāšķērso sniegājs. Uz nobiru fona viņus vairs neredz. Tad no nobiru mēles, kura iestiepās sniegājā atdalās stabiņš un ātri pa sniegu tas dodas lejup un nozūd skatienam. Lēnām virzos pa ieleju uz augšu, līkumojot pāri upītei te pa labo, te pa kreiso krastu, vērojot notikumus uz sniegāja augšā. Jau eju stundu, bet neviens man pretī nenāk... Brīnums, beidzot nācēji iznirst no klinšu aizsega tepat priekšā, sveiki un veseli. Tie ir Sandris un Maija , nedaudz noguruši, bet priecīgi, redzot savējos, es arī esmu priecīgs. Aizķeršanās notikusi tādēļ, ka nedaudz atpūtušies un paēduši. Izrādās, ka uzeja uz pāreju vairs vispār nav, tā visa aizaugusi ar sīkiem bērziņiem, kurus lavīnas noliekušas uz leju, tas ir pretī mūsu augšupgājēju virzienam. Laušanās tiem cauri bijusi briesmīgi nepatīkama, tas prasījis daudz laika un spēka. Bet nu visi ejam lejā gar ūdenskritumu uz ciematu. Uznāk neliels lietus. Pēc pusotras stundas esam mājās, mūsu dzīvoklī. Daži vēl pastaigā pa pilsētiņas ielām, iegriežoties kādā kafejnīcā, nobaudīt vietējo saldējumu, citiem svarīgākas šķiet vakariņas un atpūta. Kas, nu kuram! Pēcāk gan visiem kopīga vakara tēja, dienas notikumu pārrunas pirms miega. Astotā diena sākas ar sadzīves trokšņiem, bet pēc stundas jau visi ir gatavi nodoties jauniem dabas vilinājumiem. Šī ir pēdējā diena Dombajā, skatīsim visu no augšas un redzēsim visu panorāmā no augšas, kur esam iepriekšējās dienās bijuši. Paceļamies ar trīspakāpju pacēlāju pamazām izbaudot katru starpstacijas sniegtos skatus uz apkārtējiem kalniem, ielejām, mežiem, sniegiem, ūdenskritumiem. Apskatām daudzveidīgo vietējo amatnieku darinājumu klāstu, kaut ko arī nopērkam. Kāds no mūsējiem nevar atteikt vilinājumam iegādāties īstu māksliniecisku Kaukāza nacionālo simbolu – kindžalu, pat ar atlaidi kā šodienas pirmajam pircējam. Vienīgi neziņa, kā dabūt pāri robežai. Mākslas priekšmetiem ir liegums izvest no valsts. Pašā augšā vēl ar kājām uzejam līdz virsotnītei pa korīti. Augšā ir iespēja pa sniega lauku pavizināties ar sniega motociklu vietējā džigita vadībā. Nofotografējamies un dodamies lejā, vēlreiz ar skatu atvadoties no kalniem, jo šovakar braucam mājās. Lēnām laižamies ar pacēlājiem lejā ielejā. Mūsu mītnē esam laicīgi, gatavojam aizbraukšanai mantas un vāram atvadu zupu ar domu, ka 18.00 jāizbrauc. Tas mums arī izdodas. Atvados pa ceļam no kalniem, miličiem, kuri mūs lika mierā, gan jaukās robežapsardzes sekretāres. Ap pusnakti esam jau pie Kubaņas un braucam pāri Donai. Līdz Maskavai vēl 1000 km, un tos jau braucam nākošajā dienā. Ceļa posms līdz Maskavai vairs neliekas tik garš, jo daļa remontdarbu ir pabeigti. Uz Maskavas apvedceļa esam vakarā. Vēl stundu brauciens pa to līdz mūsu Rīgas nobrauktuvei, un tad jau esam uz Rīgas ceļa. Vēl viens veikala apmeklējums, vakariņas uz ceļa un stūrējam uz Zilupes pusi. Nakts otrā pusē esam uz robežas. Pārbaude notiek ātri, jo braucēju maz. Kindžals arī tiek pāri robežai bez aizķeršanās. Tagad jau braucam pa Dzimto zemi vēl vairākas stundas un no rīta jābūt mājās. Viens ceļa posms gan briesmīgs caur Latgali, ceļa rekonstrukcija. Pļaviņās atvadāmies no Sandra un Maijas rīta agrumā un deviņos jau esam Rīgā. Sirsnīgas atvadas un drīz visi jau droši vien jau gultās. Jaukais brauciens ir beidzies, piesātināts ar redzēto un piedzīvoto. Nākamais brauciens jau nākamajā gadā uz jaunām vietām... Rakstnieks


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais