Četri tūristi un suns (IV). Zelta rudens Slovēnijā
|
Jānis Līgats
|
Turpinājums. I daļa - https://www.draugiem.lv/user/51246/blog/… II daļa - https://www.draugiem.lv/user/51246/blog/… III daļa - https://www.draugiem.lv/user/51246/blog/?p=13725139
8. oktobris, ceturtdiena
Šodien priekšā lielais pārbrauciens līdz Kobaridai Slovēnijā. Ceļā jāpavada aptuveni sešas stundas, jānobrauc 507 km. Kravājot mantas un kāpjot jau mašīnā ir grūti sadzīvot ar domu, ka Toskānas saule jāsamaina pret nedaudz skarbo Slovēnijas dabu.
Prom braucot pavisam nejauši patrāpamies pa ceļam velo sacīkstēm. Tā kā esmu kvēls šī sporta veida līdzjutējs, tad nespēju šo mirkli, kad garām palido peletons ar visu pavadošo svītu, tā vienkārši palaist. Jau mājās esam, izroku, ka šī bija Coppa Sabatini — gana prestiža gonka ar daudzu Pro komandu piedalīšanos. Sacīkstes notika jau 63. reizi. 1993. gadā tajā trešo vietu izcīnījis leģendārais Pjotrs Ugrjumovs. Izrādās, šogad man garām nozibsnīja tādi velo pasaules dūži kā Davide Rebelins, Damiano Kunego un Franko Pelizoti. Pieņemu, ka tā bija Toskānas atvadu dāvana man.
Šis notikums ienes arī zināmas korekcijas mūsu plānos. Visapkārt veidojas sastrēgumi, apļos karabinieri apstādina satiksmi, tā pazaudējam kādu stundu no mūsu grafika līdz tiekam ārā uz lielceļa, kur tālāk, līdz pat noslēdzošajam finišam mūs neviens netraucē — tikai vālējam pa Itālijas zemieni.
Vienīgo neplānoto apstāšanos iztaisām ar nodomu iepirkt nedaudz itāļu paiku mājās vešanai. To realizējam šajā milzenī — Adriatico 2. Pārtikas bodei neredz ne galu ne sākumu. Kaut kas līdzīgs bija arī pie Pizas liela Coop veikala izskatā. Jāpiebilst, ka lielākās iepirkšanās galvassāpes Itālijā sagādāja siera plašais sortiments. Nākamreiz noteikti tiks veikts mājasdarbs un veikalā ieiets jau ar sarakstu, citādi no iepirkšanās bez priekšzināšanām sanāk viena vienīga loterija.
Slovēniju sasniedzam līdz ar krēslas iestāšanos. Pirmajā benzīntankā tiek iepirkta dārgā slovēņu vinjete (15 EUR uz nedēļu) un ieliets samērā lētais dīzelis (ap 1,1 EUR/l). Tālāk aiz Novagoricas ceļš turpinās pa šoseju, kas vijas gar Sočas upi. Kaut pl. tik ap Panorāmas laiku pa ceļam valda liels klusums, vien ik pa laikam garām palido kāds vietējais, kuram mūsu piesardzīgā braukšana tumsā nešķiet diez ko ciešama. Nedaudz šokē arī milzu pūce, kas iztraucēta savās nakts (dienas) gaitās pārlido sprīdi virs mūsu mašīnas kapota.
Finišējot Drežniške Ravne ciemā pārsteidzam mūsu rezervētās viesu mājas - Apartment Rakušček, saimniekus nesagatavotus. Izrādās viesus šie nebija gaidījuši. Nu pa galvu pa kaklu tiek kurināta krāsns, tīrīti apartamenti tā, lai nebūtu kauns mūsu priekšā. Izrādās saimniece nebija piefiksējusi īsziņu no booking.com, kas atnāca rīta pusē. Tā mēs minūtes 20 pavadījām ārā, līdz viss tika savests kārtībā. Pa to laiku Herkuless iepazinās ar vismaz trim vietējiem bosikiem kaķu izskatā, kuri turpmākās dienas viens pēc otra dežūrēja gar mūsu istabu logiem, patstāvīgi kaitinot latviešu četrkājaino.
Kad beidzot tikām ielaisti, jutāmies patiesi kā mājās. Kaut kā šī slovēņu viesmīlība mums likās tuva dvēselei. Sālsmaize cepumu, ābolu sulas un it īpaši mājas brūvējuma izskatā sasildīja arī sirdis. Saimnieks jau šajā vakarā sīki visu apstāstīja, kas kur apkārtnē atrodas, kur uzkāpt, ko redzēt utt. Interesantākā bija komunikācija, ja saimniece ne runāja, ne saprata vairāk par slovēņu valodu, tad ar saimnieku varējām komunicēt gan krievu, gan angļu valodā, tiesa ne brīvā plūdumā. Abu meita savukārt pārstāvēja jauno paaudzi un angļu mēli pārvaldīja labi. Tāpēc arī viņa visupirms tika izvirzīta skaidrot radušos augstāk aprakstīto situāciju.
Apartamentu cena uz četriem ar suni par trīs dienām, divām naktīm - 180 EUR.
9. oktobris, piektdiena
Līdzīgi kā Dolomītos, tikai līdz ar rīta gaismu apjautām kur esam nonākuši. Kalni, protams, ne tik iespaidīgi kā Dolomītu sirdī, bet arī Juliāna alpiem nav nekādas vainas — zaļāki, rudenīgāki, lēzenāki un tāpēc arī sasniedzamāki. Tieši virs mums Krna kalns (2244 m), kurš tā vien prasās, lai viņā uzrāptos.
Pirmo dienu apkārtnē iesākam ar braucienu uz Kobaridu, kas atrodas Sočas upes otrā krastā. Pa ceļam uzreiz pāri tiltam pār Soču piestājam pie vietējās pārtikas bodes iepretim piena kombinātam. Te sastopam arī mūsu apartamentu saimnieci, kas šeit strādā apkalpojot pircējus aiz kulinārijas vitrīnas. Iemācu viņai ar kolēģi pāris latviešu frāzes, tā, lai nedomā, ka mēs no Krievijas. Šeit sapērkam arī dažus suvenīrus un slovēņu labumus.
Kobaridā lūkojam visupirms pēc makšķernieku bodes. Interese joprojām vecā — iemest, noķert, palaist. To atraduši, noskaidrojam, ka internetā rakstītās licences cenas atbilst patiesībai. Paldies, bet 70 eiro par vienu dienu mums ir par sālītu summu. Lai jau šis prieks paliek biezajiem vācu onkuļiem, kuri garajos zābakos pilsētā bija manāmi pusdienojot. Veikalā arī silti ieteica neriskēt mest bez licences, jo inspektori šeit staigājot gana naski. Zivis šeit aizsargā un šo saimniecību kopj ar lielu atbildību un prāva finansējuma palīdzību, acīmredzot, arī tāpēc šādas licences maksas. Lai jau paliek...
Kā nākošā, rodas ideja nolaist raftingā pa Soču. Uz karstām pēdām sameklējam arī vienu no daudzajiem šī prieka piedāvātājiem. Uzzinām, ka upē pašlaik ir ļoti zems līmenis, bet ja savācamies vismaz trīs tad laivu uz rīt rītu noorganizēt ir iespējams. Šī prieka izmaksas — 40 EUR no personas. Diemžēl iecere nerealizējas, jo esam vien divi, kas būtu gatavi piedzīvot šo izklaidi. Lai vai kā, ja esat Kobaridā, tad uzmeklējiet xpoint.si māju un izdariet to ko neizdarījām mēs.
Turpmāko dienas daļu veltam pārgājienam gar Sočas upi līdz Kozjaka ūdenskritumam. Daļa no mūsu kompānijas jau šeit ir bijusi, tāpēc pārsteiguma momenti izpaliek. Ūdenskritumi šeit ir visapkārt. Apskatām arī divus pie Drežnicas — Krampežu un Supotu. Ceļā uz pēdējiem diviem manām neskaitāmas sabrauktas Salamandras. Šie skaistie rāpuļi izrādās tik ļoti lēnīgi, ka ceļš nereti ir pēdējais ko šie dzīvē redz.
Diena kā jau kalnos un vēl pie tam rudenī šeit ilgi uzkavēties netaisās. Ātri satumst. Vakarā tiek izkalts rītdienas plāns — uzkāpt Krnā.
10. oktobris, sestdiena
Iepriekšējā vakarā nedaudz līņāja, bet ap rītu noskaidrojās un laiciņš kāpienam solījās būt gana patīkams, vismaz tā mums likās lejā, pie mājas stāvot. Te nu pieļāvu nepiedodamu kļūdu neapģērbjoties kā nākas. Nez kāpēc biju iedomājies, ka šie 20 grādi lejā būs arī +/- tur augšā.
Kalnā kāpienu bijām izvēlējušies pa apmēram piecu stundu trasi, tā vismaz norādēs tika vēstīts. Grūtības pakāpe viegla, vajadzēja tikai pierast pie dažāda izmēra akmeņu seguma, par ko ne visai priecīgs bija Herkuless. Ceļā bija jāiziet cauri arī ganībām, izraisot lopu uzmanību, daži no tiem bija gatavi Herkulesu iepazīt arī tuvāk. Neļāvām. Govis, bez pārīša pretimnācēju, bija pēdējās ko sastapām augšup kāpiena laikā.
Jo augstāk kāpām jo biežākas bija fotopauzes, nevarējām ignorēt skaistos zelta rudens skatus un plašumus, kas pavērās visapkārt. Tuvojoties vietai, kur koki palēnām jau sāka zust, sapratām, ka ar šīm niecīgajām apģērbu drānām būs problemātiski sasniegt mūsu mērķi. Uzkāpuši līdz kalnu pārejai kārtīgs ziemelis mūs burtiski rāva nost no kājām. Redzot dažus tūristus brienot uz virsotni siltos apģērbos, sapratām, ka ja riskēsim varam arī sliktākajā gadījumā paši lejā nenonākt. Uzņēmuši pāris bildes atvadījāmies no pārsimts metrus attālās lielā mākonī ieskautās Krna virsotnes un devāmies lejup no kurienes nākuši.
Kārtējo reizi apstiprinājās fakts, ka uz leju kāpt ir grūtāk nekā uz augšu. Divtik grūti, ja jāmēro tas pats ceļš, tas vairāk psiholoģiski. Principā mūsu dienas pastaiga arī sastādīja šīs piecas stundas, varbūt mazliet vairāk. Katrā ziņā pēc tās vairs neko negribējās, izņemot kārtīgas vakariņas un gultu.
Šī bija pēdējā mūsu diena šajā vietā un jau rīt plānojām doties uz Triesti, kur šajās dienās notika lielas burāšanas sacensības zem nosaukuma Barcolana. Fotogrāfijās viss likās tik iespaidīgi, ka šo pasākumu biju ieplānojis jau mājās esot. Diemžēl līdz ar nelabvēlīgajiem laikapstākļiem sacensības draudēja atcelt. Nezīlējot vai to izdarīs, nolēmām šo plānu atcelt un nākamajā rītā sataisīties un doties garākā pārbraucienā līdz Slovākijai, nu jau māju virzienā, bet vēl ne noslēdzošajā piedzīvojumā.
Turpinājums sekos...