Dārdžilinga - pie tējas, kas aug mākoņos

  • 18 min lasīšanai

Mākoņu ieskautas tējas plantācijas, baltas kalnu smailes tālumā un fantastiski garšīga tēja. Ja kaut reizēm mēdz iedzert tēju, tad noteikti ir vērts doties uz Indijas Rietumbengālijas štata tējas paradīzi Dārdžilingu! Tur ir iespēja savām acīm redzēt kā aug simtgadīgi tējas krūmi, kā tiek vāktas lapas un kā rūpnīcā tās paliek par tādu tēju, kāda arī man blakus esošajā krūzītē kūp tagad.

Kāpēc Indija?

Nākotnes ceļojumu plānus mēdz kardināli mainīt lētu aviobiļešu piedāvājums. Indija nebija to valstu sarakstā, uz kuru es grasījos doties pēc iespējas ātrāk. Taču gandrīz gadu atpakaļ ieraugot pievilcīgas cenas uz šo eksotisko zemi, es nolēmu, ka tagad ir tieši tikpat labs laiks kā jebkad citreiz. Braucam! Sākotnējā doma bija braukt uz Šrilanku jeb Ceilonu, jo jau sen sapņoju par to, ka redzēšu kā aug tēja. Taču brauciens no Deli uz Kolombo izrādījās ārkārtīgi finansiāli neizdevīgs. Vai Indijā arī aug tēja? Protams! Izslavētā Assam un Darjeeling tēja ir tieši no Indijas. Dažādu apsvērumu dēļ šoreiz Assam atkrita, taču majestātiskā britu Himalaju Dārdžilinga kļuva par manu galveno pieturas punktu Indijā.

Dārdžilinga

Dārdžilinga atrodas 2042 m augstumā virs jūras līmeņa, un visvieglāk sasniedzama ir lidojot uz Bagdogras militāro lidostu (95 km no Dārdžilingas). Skatoties kartē uz nelielo attālumu starp pilsētām, tā vien šķiet, ka dažās dienās iespējams izbraukāt visu apkārtni. Tomēr ceļš no Bagdogras līdz Dāržilingai vien jau aizņem vairāk nekā trīs stundas. Sākam ceļu līdz ar saulrietu, tādēļ tikai aptuveni apjaušam tos ceļa bezdibeņus, kas atrodas tepat automašīnas otrā pusē. Satiksme ir ārkārtīgi dzīva, brīžiem ceļš ir tikai pusotru joslu plats, bet pretī brauc autobusi. Pēc musona lietavām ceļš vairākās vietās ir stipri izskalots, tāpat arī pie katra pagrieziena šoferis taurē, lai brīdinātu pretimbraucējus. Brīžiem satiksme apstājas, tiek nolocīti spoguļi un lēni, lēni automašīnas tomēr kaut kā tiek viena otrai garām. Ielejas pusē sēdošie automašīnas pasažieri jūsmo par Piena Ceļu un zibeni tālumā, bet manā pusē pamatā ir kalns, kas brīžiem ir vien dažus centimetrus no spoguļa malas. Ir septembra vidus, musonu sezonai jau bija jābūt cauri (par to pat liecināja laika prognozes vēl nedēļu atpakaļ) taču līst lietus.

Kad beidzot nokļūstam Dārdžilingā, ir dzestrs. Ceļmalu veikaliņus (drīzāk – kioskus) rotā rakstainas kašmira šalles un ir skaidri redzams, ka šeit ir gluži cita pasaule nekā Bagdogrā. Vēl pirms pāris stundām lēmums braukt džinsu biksēs nešķita pareizs, jo bija +32°C, bet tagad, pie +15°C tās ir īstā reizē.

Uzreiz redzama atšķirība arī vietējo iedzīvotāju sejās – tās ir mongoloīdas. Cilvēku te ir mazāk, taču tāpat gana daudz, un apbūve ir ļoti blīva. Kalnu nogāzes ir nosētas ar maziem namiņiem, kas vizuāli izskatās teju vai būvēti viens uz otra, desmitiem stāvu augstumā. Kā vēlāk izrādās – nami parasti netiek pabeigti uzreiz, bet stāvi tiek būvēti viens virs otra gadu gaitā, ģimenēm jau tajos dzīvojot.

Viesnīca

Apmetamies viesnīcā RJ Resort, kas it kā ieaugusi zemē, jo recepcija atrodas mājas pēdējā stāvā, kur arī ir kāpnes uz piebraucamo ceļu. Skatam paveras fantastiskā ieleja ar Dārdžilingas gaismām vienā pusē un daudziem mazajiem ciematiņiem tālāk. Lasot internetā atsauksmes par šo viesnīcu bija skaidrs, ka viesnīcā varam sagaidīt ārkārtīgi lielu mitruma līmeni, tādu, ka gultasveļa un dvieļi ir teju slapji. Tāpat arī atsauksmēs bija minēts, ka veļa un dvieļi ir pleķaini, kas diemžēl arī atbilst patiesībai. Vienīgais mierinājums, ka šādas atsauksmes bija par pilnīgi visām pilsētas viesnīcām.

Viesnīcā mums paredzētas gan brokastis, gan vakariņas, un viesnīcas pārvaldnieks uzreiz taujā kā ir ar ēdienu? Vai nešķiet par asu? Mēs esam vienīgie eiropieši, bet centīsies gatavot maigākus ēdienus! Dārdžilingā pavadīto piecu dienu laikā uzzinu, ka vienīgais, kas no indiešu ēdieniem man patiesi garšo ir maize – puri, roti, naan. Vēl varu ieēst dažus pupiņu ēdienus un saldo putru brokastīs. Protams, arī rīsus. Taču viss pārējais, un īpaši, vienīgais gaļas ēdiens (gabalos sacirsti vistas gabali mērcē) ir tik ass, ka bakstu to ar dakšiņu, bet apēst nespēju, arī “maigajā” izpildījumā. Viesnīcas pārvaldnieks arī mūs mudina ierasties uz brokastīm un vakariņām pēc iespējas ātrāk, un katru rītu jau pēc astoņiem zvana uz numuriņu, lai modinātu (par ko mēs gan neesam priecīgi). Jau nākošajās vakariņās mūs satiekot viņš atvainojas un saka, ka citi viesi tomēr ir indieši un turpmāk ēdiens tiks gatavots asāks. Divu nedēļu laikā atrodoties Indijā tā arī līdz galam nepierodu pie asiem ēdieniem. Lai arī esmu iemācījusies ēst krietni asāku ēdienu nekā līdz šim, man tas aizvien negaršo. Indijā ēdot mani bieži vien pārņēma sajūta “būs, kas būdams”, kad redzēju, ka brokastu zālē no griestiem tek ūdens vai dzirdēju ceļabiedru stāstu par pa durvju šķirbu redzēto trauku mazgāšanu bļodiņā uz grīdas. Tomēr, par laimi, visa brauciena laikā mūs nekādas nopietnas veselības problēmas nepiemeklēja, tādēļ līdzpaņemtos zāļu iepakojumus atvedām atpakaļ.

Brauciens ar vilcienu

Pamostamies četros no rīta no tā, ka aiz loga skan mūzika un dzied. Vai tiešām tā būs katru dienu?! Vēlāk uzzinām, ka mūzika ieskandinājusi Ganesh festivāla pirmo dienu, kuru gan it kā Rietumbengālijas štatā īpaši neatzīmē.

Diena paiet pastaigājoties pa pilsētu un izbraucot ar spēļu vilcienu (Toy Train). Dārdžilingas dzelzceļš ir UNESCO mantojumu sarakstā, celts no 1879. līdz 1881.gadam, un tūristiem aizvien ir iespēja izbraukt ar īstu tvaika lokomotīvi. Biļešu iegāde notiek tieši tāpat kā jebkuram citam Indijas vilcienam (mazliet piņķerīgi, arī tad, ja to dara iepriekš internetā). Esam stacijā ļoti laicīgi, apskatam apkārtni – tepat uz neizmantotās sliežu daļas tirgo dārzeņus, vīrieši nes milzīgas gāzes kannas, maisus, kastes, piesietus pie galvas. Pie stacijas guļ vairāki suņi, kas pilnībā ignorē apkārtējos. Sākumā stacija ir tukša, bet, tuvojoties vilciena atiešanas laikam, cilvēku paliek arvien vairāk. Neizskatās gan, ka tie taisās kaut kur braukt. Visbeidzot atbrauc vilciens, no tās izkāpj vienīgā balto tūristu grupa visā Dārdžilingas apmeklējuma laikā, aptuveni 10 pensijas vecuma vācieši.Vienīgie citi ieceļotāji ne no Indijas ir daži japāņi.

Beidzot arī mūsu vilciens ir klāt! Iekāpšana diezgan haotiska, jo vilciens kādu brīdi stāv pieturā, neviens nekāpj iekšā, neviens nepārbauda biļetes, visbeidzot nolemjam ieņemt vietas. Vilciens ir pilns, pārējie braucēji ir indieši, kuriem “barveža” lomu uzņēmies kāds ļoti skaļs vīrietis no Bangaloras. Viņš ar filmēšanas režīmā ieslēgtu telefonu aptaujā no kurienes mēs esam (par tādu Latviju viņi dzirdot pirmo reizi), vēlāk arī uzdzied un sit plaukstas. Te arī pirmo reizi saskaramies ar indiešu vēlmi nofotografēties ar ārzemniekiem. Daži palūdz, bet citi vienkārši mūs bildē ar planšetēm un telefoniem. Brīžiem jūtamies tā it kā mēs būtu eksponāti.

Tā kā vilciena sliedes ik pa pāris metriem šķērso ceļu, vilciens gandrīz visu brauciena laiku (2 stundas) nepārtraukti taurē. Brauciens ir riņķveida, ar divām apstāšanās vietām, Batasia Loop, kur uzcelts piemineklis indiešu karavīriem, un Ghoom stacija, kurā ir budistu tempļi un kas ir visaugstāk esošā dzelzceļa stacija Indijā. Izbrauciena dienā pamatīgi līst, tādēļ no skaistajiem skatiem diemžēl nav ne miņas. Mēs gandrīz visu laiku braucam mākonī, un, ja paveicas, tam cauri mazliet izspīd pretī esošie kalni. Brīdī, kad pagājušas apstāšanās vietā noteiktās dažas minūtes, vilciens uzreiz, bez taurēšanas, brauc tālāk. Daļa indiešu vēl nav paguvuši sakāpt atpakaļ un skrien tam līdzi.

Pēcpusdienā laiks brīžiem skaidrojas un cenšamies atrast kādu interesantu skatu punktu uz pilsētu no augšas. Paliek arī krietni siltāks, un jakas beidzot var atstāt viesnīcā. Festivāla dēļ daudzviet izveidoti “pagaidu” tempļi no bambusa vai garāžās un ielās skan mūzika. Aizejam līdz Observatorijas kalnam, kurā tagad atrodas Mahakal templis Šivam. “Durjay Ling” tulkojumā no sanskrita nozīmē “Neuzvaramās drošsirdības Šiva, kas valda pār Himalajiem”, kas liek domāt par Dārdžilingas nosaukuma izcelsmi.

Pa ceļam satiekam arī mērkaķu baru, kurā ir pavisam mazmazītiņi mērkaķēni. Barvedis gan izskatās diezgan draudīgs, mazos mērkaķīšus nelaiž pie ēdiena (ko tiem atstājuši vietējie iedzīvotāji). Indietes-tūristes ieraugot mērķaķus sāk spiegt un skrien prom, sejas izteiksmēs redzams neslēpts riebums, līdzīgi kā ja tās būtu žurkas. Mums gan mērkaķīši liekas interesanti un kādu brīdi uzkavējamies tos fotografējot, līdz tie nolemj doties tālāk savās gaitās. Jau taisamies doties tālāk, kad uz blakus esošā soliņa sēdošais indietis izvemjas. Indieši no tās vietas aizskrien prom vēl ātrāk nekā mēs. Piedzēries? Par daudz brown lumpy stuff?

Kamēr gājām uz templi, tuvākās ielejas vēl bija labi pārskatāmas, taču tālākās kalnu virsotnes bija miglā tītas. Tad uz brīdi tālumā pavīd kaut kas, kas izskatās pēc sniega - vai tiešām? Esam cerību pilni par nākošās dienas rītu, kad gribam braukt skatīties kalnu virsotnes saullēktā. Lai gan mākoņaini laikapstākļi mūs pavada arī pārējās dienas, nākošajā rītā mums paveicas!

Kančendžunga saullēktā

Ceļamies neilgi pēc trijiem no rīta, lai uz saullēktu būtu Tiger Hill skatu punktā, kas atrodas 2590 m augstumā. Šoferis lielā ātrumā traucas pa līkumotajām pilsētas ielām, šoreiz bez taurēšanas, jo vēl ir nakts. Šķiet, viņš domā, ka mēs varētu nepagūt ieņemt labākās vietas. Taču kalna galā esošajā skatu punktā esam diezgan laicīgi. Novērtējam to, cik daudz mašīnu šeit noteikti ir sezonas vidū, ja jau tagad to ir desmitiem un apmeklētāji pūlī plūst uz skatu laukumu! Rīti mēdz būt ļoti vēsi, tāpēc mums līdzi ir cepures, cimdi, vairākas jakas. Šis rīts gan izrādās salīdzinoši silts un paņemtās drēbes īsti nenoder. Atkarībā no nopirkto biļešu veida, saullēktu var vērot no speciālas observatorijas pirmā vai otrā stāva vai arī no parastā skatu laukuma. Mūsu biļetes ir observatorijas iekšpusei, taču tā ir iestiklota un stikli, protams, nav tīri, tādēļ uzturamies ārpusē. Līdz ar pirmajiem saules stariem izgaismojas 8586m augstā Kančendžungas virsotne, kas ir trešā augstākā pasaulē. Skaidrās dienās no šī skatu punkta var redzēt arī pašu Everesta smailīti, kas atrodas 172 km attālumā. Diemžēl šodien tieši to debesu pusi klāj mākoņi.

Nepacietīgi gaidām mirkli, kad parādīsies pirmie saules stari. Beidzot tālumā izgaismotas virsotnes, pa vidu mākoņu kārtas un it kā zem ūdens atrodas Dārdžilingas pilsēta. Vairums apmeklētāju fotografē saullēktu, kas ir pa labi no lielajām virsotnēm, un teju palaiž garām kalnu iekrāsošanos rīta staros. Kad kalni spīd jau visā krāšņumā, viss apmeklētāju bars raujas uz mūsu pusi un grūž mūs no kājām. Mans uzdevums ir stāvēt blakus statīvam tā, lai citi to nekustinātu, bet te tas nav viegli, jo man sāk uzbāzties indieši. Sākumā laipni, bet vēlāk jau asāk atbildu, ka nevēlos fotografēties, ka mēs esam aizņemti (jā, mēs esam no tiem trakajiem, kas katrā vietā cenšas noķert gadsimta kadru!)! Brīžiem tās ir ģimenes ar bērniem, kas piestumj mums klāt gan mazākos, gan pusaudžus un iedot rokās kādam kameru, bet tāpat nāk klāt arī vīriešu grupas un tad mēs jūtamies jau pavisam neomulīgi. “One snap please?”. Vietējie iedzīvotāji gan tā nedara. Tējas un kafijas pārdevējas tikai piedāvā dzērienus (iekļauti observatorijas biļešu cenā), un kautrīgi aizsteidzas tālāk.

Pēc saullēkta

Saule jau uzlēkusi augstu un mūsu šoferis nāk mūs meklēt. Pa ceļam piestājam vēlreiz Batasia Loop, kur šoreiz skatam paveras sniegotās smailes visā krāšņumā. Cik labi, ka tomēr nolēmām vēlreiz apskatīt šo vietu! Līdz pirmajam vilcienam vēl ir daudz laika, tāpēc dzelzceļa sliedes ir pārvērstas par tirgu. Cepures un šalles, siltie cimdi un tēja. Nopērku pirmās divas tējas paciņas brauciena laikā un dodamies tālāk, uz budistu klosteri. Ghoom budistu klostera piebrauktuve ir stāvgrūdām pilna, un mūsu šoferis nolemj mūs aizvest uz citu klosteri, Dali, tuvāk Dārdžilingai.

Ir īsi pirms 7 no rīta un klosterī kūsā dzīvība. Daži mazie mantijās ģērbtie puikas vēl tīra zobus, citi jau kaut kur dodas. Svētnīcā fotografēt aizliegts, taču jau no ārpuses ēka ir grandioza. Vēlāk viesnīcā lasu, ka budistu mūkiem, atkarībā no tempļa un ticības virziena, kam tas piesaistīts, ir atļauts to pamest un vēlāk atkal tam pievienoties, līdz trijām vai dažviet pat septiņām reizēm! Vēlāk pilsētā manām visdažādākos mūkus – sarkanās jakās un sporta apavos ģērbtus, ar planšetēm, fotoaparātiem un mūsdienīgiem mobilajiem telefoniem. Vai tiešām viņi pārtiek tikai no ziedojumiem?

Visu dienu pavadām pastaigājoties pa pilsētu. Dārdžilingas kalnā kāpšanas institūtā ir interesanta ekspozīcija par pirmo veiksmīgo ekspedīciju uz Everestu, bet zoodārzā redzam vietējos dzīvniekus. Tur gan paši atkal sajūtamies kā eksponāti, jo mūs pavada “one snap please”. Izstaigājam arī vietējo parku, kurš tiek gatavots kādam pasākumam vakarā, apskatām daudzus augus, kurus pie mums parasti audzē telpās un dodamies tālāk. Gribējām izbraukt arī ar trošu tramvaju, aizgājām tur jau no paša rīta, jo lasījām atsauksmēs, ka tur mēdz būt garas rindas. Tomēr trošu tramvajs nestrādā, darbiniekiem šodien ir streiks. Trošu tramvajs gan no malas izskatās tik drošs, ka daži no ceļabiedriem jūtas atviegloti, ka mēs ar to tomēr nekur nebrauksim.

Vakarus pavadām sēžot uz viesnīcas jumta terases, vērojot kā krāsojas kuplie gubu mākoņi, tālumā zibina negaisa mākoņi un vienubrīd ielejā pat noraustās elektrība. Gaismas nodziest, dažās mājas, kur ir rezerves ģeneratori, tās atkal iedegas, līdz atkal visa ieleja zaigo gaismās. Mums ir no numura paņemtā tēja, viesnīcā pasūtītais alus un tā paiet vairāki vakari: sarunās, plānojot nākošās dienas apskates punktus un apspriežot neparasto dzīvi Indijā.

Tējas plantācija

Viens no eksluzīvākajiem veidiem kā izbaudīt tēju ir palikšana tējas plantācijā jeb muižā. Dārdžilingā ir 78 tējas dārzi, kuriem ir tiesības audzēt un ražot tēju, kas drīkst tikt saukta par Darjeeling. Cenas par nakšņošanu šādā muižā ļoti atšķiras, izslavētākajā Glenburn Tea Estate tie ir 400€ par nakti, tāpēc nolemjam pameklēt ko nedaudz pieticīgāku. Ir iespēja arī tikai apmeklēt plantāciju, bez palikšanas pa nakti, taču tā kā tēja ir galvenais iemesls būšanai Indijā, es gribu to izbaudīt pilnībā! Atrodu Singtom Tea Resort, kas, kā izrādās, tikai pirmo sezonu piedāvā iespēju palikt pie viņiem un izbaudīt visu, kas saistīts ar tēju par “tikai” 120€ par nakti, ar brokastīm un vakariņām, pēcpusdienas uzkodām un neierobežotu tējas daudzumu. Tāpat ir iekļauts arī pārgājiens (kas izrādās, nozīmē iespēju patstāvīgi izstaigāt tējas laukus), tējas plūkšanas, rūpnīcas tūre un tējas degustācija. Te arī satiekam pirmo tarakānu mūsu Indijas brauciena laikā.

Naktī pirms doties uz Singtom ļoti stipri līst. Mums no tā paša Gupta Travel ceļojumu biroja, kas mūs veda uz Tiger Hill, ir sarunāts šoferis. Ieraugot līkumotos ceļus brīžiem paliek šķērmi. Tie ir ļoti stāvi, dažviet asfalts pilnībā noskalots, milzīgas bedres un gandrīz nekādu ceļazīmju. “Gandrīz nekādu” mūsu gadījumā nozīmē to, ka mums paveicas, un krustojumos, kuros nav skaidrs, kur jāpagriežas, visos ir pa vienam indietim, kurš tad arī laipni parāda, uz kuru pusi jābrauc. Esam krietni pirms paredzētā laika, mūsu istabas nav gatavas, bet bijām ar to rēķinājušies. Mūs sveic kā pirmos tūristus, kas jebkad šeit bijuši no Latvijas un cienā ar tēju. Nolemjam doties pastaigā pa tējas laukiem. Beidzot es redzu kā tad izskatās slavenie tējas krūmi! Izrādās, šie tējas krūmi te ir vēl no britu laikiem. Viens tējas krūms spēj augt 150-200 gadus, un sāk ražot tikai 4-5 gadu vecumā. Šajās plantācijās drīz būs jāstāda jauni krūmi. Dabīgi Dārdžilingā tēja neaug. Šeit to atveda briti, kad saprata, ka auglīgā augsne un piemērotie klimatiskajie apstākļi būs lieliska vieta tējas audzēšanai. Tāpēc Dārdžilingā tējas audzēšanas un dzeršanas tradīcijas nav tik izsmalcinātas kā Ķīnā.

Šķiet, ka laiks skaidrojas un domājam vai nenokāpt līdz ielejā esošajai upei. Tad sāk līt, taču vien īsu brīdi, ko pastāvam zem bambusiem. Atkal atpeldējis mākonis. Vietējie mūs pamana, taču neko nesaka, vien stāv un vēro, kā mēs kāpjam aizvien zemāk. Piecpadsmit minūšu kāpiens uz leju (un līdz upei vēl ir tālu, tālu) vēlāk nozīmē stundu garu rāpšanos uz augšu. Skati ir sirreāli – brīžiem redzam pretējo kalnu otrā ielejas pusē ar daudzām plantācijām, tad pēkšņi kļūst sutīgi karsts, bet vēl pēc brīža mākoņi mūs ieskauj un atkal gribas uzvilkt jaku. Lai arī muižas pārvaldnieks vēlāk mūs sola aizvest ar mašīnu līdz upei, divu dienu laikā tā arī neizdodas vienoties par laiku, jo viņam “ir vēl jāpajautā par mašīnu”.

Brokastis un vakariņas ēdam pie liela ģimenes galda. Lai gan brokastis ir sarunātas 8:30 (tādēļ ceļamies ar modinātāju), tomēr pirmajā rītā gaidām divas stundas līdz tiekam pie ēšanas! Blakus numuriņā esošais japāņu pāris instagramo visu ēdamo un nekādi nespēj pabeigt brokastis, un viņiem brokastis tiek klātas pirmajiem, kaut tobrīd jau pusstundu pastaigājamies gar galdu, ik pa brīdim pajautājot, kad tad beidzot dabūsim ēst. Kad jau desmito reizi jautājam kad beidzot būs brokastis, mājas pārvaldnieks piedāvā mūs nosēdināt pie galda pie japāņiem. Beidzot viņi saprot mājienu un dodas prom. Diemžēl vakarā situācija atkārtojas. Japāņi ir pasūtījuši visdārgāko numuru muižā, viņus lutina un viņiem gaidīt neliek.

Pēc Dārdžilingas viesnīcas porcijas šeit šķiet ļoti mazas. Kad atnes visus trauciņus, mēs brīnāmies. Vai tas viss tiešām uz četriem cilvēkiem? Porciju izmērs šķiet tāds, ka paēst varētu viens. Taču šeit ēdiens atkal ir ārkārtīgi ass, un daudz nemaz nevar apēst.

Kad devāmies pastaigā, pamanījām futbola laukumu, kurā tobrīd sākas rosība. Vienā laukuma pusē tika apvilkts tīkls (jo tas atrodas stāvā nogāzes malā, kā viss Dārdžilingā), otrā pusē tīkla nav, un jau nosmejamies kā nez tur tiek sameklēta bumba? Šodien te ir turnīrs. No tējas plantācijas muižas tiek pievilkta elektrība un atnāk dīdžejs. Uz soliņa laukuma malā tiek atvērta uzkodu bodīte, kur, kā jau visā Dārdžilingā, var nopirkt dažādas sausās uzkodas mazmazītiņos maisiņos. Līdzīga izskata maisiņos pilsētā pārdeva veļaspulveri, lielie iepakojumi ir vai nu pārāk dārgi, vai mitrumā sabojājas.

Pēc brīža visa kalna mala ir apmeklētāju nosēta. Brīžiem pamatīgi līst, un norisinās īstas futbola dubļu spēles. Tad atkal laukums pazūd blīvā mākonī un otra laukuma mala vairs nav saskatāma. Un tas tikai nedaudz lielāks par tipiskas skolas iekštelpu sporta zāles laukumu! Tās ir kādas vietēja mēroga sacensības, jo komandas ir vairākas un līdzjutēju ir daudz. Protams, mēs četri baltie ar teleobjektīvu atkal esam uzmanības centrā. Vērojam spēli un arī to kā vairākas reizes bumba pārlido pāri malai un ielido mākonī. Tā vienkārši nozūd miglā. Vietā drīz jau vien tiek sameklēta cita.

Pēc brīža lietus kļūst nepanesams un atgriežamies muižas dzīvojamajā istabā un dzeram tēju. Litriem! Tiek sagādāts arī alus. No kaut kurienes, tāpat kā viesnīcā. Tādus īstus veikalus visā brauciena laikā nemaz arī nemanījām. Akcīzes markas liecina, ka šo alu drīkst tirgot tikai Sikkim štatā (blakus esošais štats). Baudām vakaru un vērojam, kā istabā iepeld mākonis. Durvis šeit stāv vaļā visu dienu, un vakara gaismās redzams, kā veļas migla. Pa nakti atkal turpina līt lietus.

Tējas plūkšana un apstrāde

Nākošajā dienā gribam redzēt, kā tiek vākta tēja. Pusstundu tiek meklēta uz dīvāna atstātā jaka, kura tur bija vēl ap pusnakti, kad būs no ārpuses muižā iesliedza pārvaldnieks. No rīta viņš vairākas reizes pārjautā vai tiešām tā nav mūsu numuriņos. Nav. Beidzot tā pēkšņi atrodas personāla telpā, salocīta un novākta, kādā piektajā reizē, kad viņš tur dodas skatīties. Varam doties uz tējas lauku!

Mūs aizved uz vietu, kur vietējās sievietes raiti pārvietojas pa stāvajām nogāzēm, plūcot tējas lapiņas un liekot tās grozos. Dienā šīs sievietes salasa ap 8 kg tējas. Strādā pusgadu, jo tikai tad tiek vākta tēja, ziemā to neplūc. Vīrieši savukārt sēž mājās un pieskata bērnus, jo cita darba viņiem nav. Tējas vācējas darbs tiek uzskatīts par labi apmaksātu, taču cik tieši tiek maksāts, mums nestāsta. Vietējās sievietes ir ļoti kautrīgas un ātri steidzas prom. Esot pusdienlaiks, viņām jāskrien nodot savāktā tēja. Tikmēr mūsu džipam ir tehniskas problēmas, to pēkšņi vairs nevar iedarbināt. Šoferis kaut ko darbojas, bet mēs ievērojam riepas, kuram protektora vairs nav nemaz. Priekšā vēl ceļš uz rūpnīcu, naktī ir atkal stipri lijis un ceļi ir izskaloti. Tomēr kaut kā automašīna atkal darbojas un drebošām sirdīm sakāpjam iekšā. Japāņus iesēdina pašā aizmugurē, kur pat viņiem ir jāsēž saliekušamies, mēs laikam izskatāmies pārāk gari, lai mūs tur varētu ielocīt. Šeit ir Indija un nav vērts uztraukties, lietas un notikumi jāpieņem tā kā ir.

Vēlāk dodamies uz tējas rūpnīcu, kur tējas lapas tiek vēdinātas, šķirotas, raudzētas, liktas tvaika katlā un speciālā mašīnā savirpinātas. Rūpnīca nav īpaši tīra, zemē sabirušās sausās lapas tiek sabērtas atpakaļ fasēšanai un es nodomāju, ka labi vien, ka tēju aplej ar karstu ūdeni.

Mums stāsta, ka tējai tiek vāktas divas lapas un pumpurs, visaugstākās kvalitātes lapas tiek izmantotas melnajā tējā, sīkstākās zaļajā (kas man ir liels pārsteigums un vairākkārt pārjautāju vai tiešām zaļajā tējā izmanto rupjākās lapas?). Šajā plantācijā netiek gatavota baltā tēja, kas ir visaugstākā labuma un netiek apstrādāta vispār. Zaļā no melnās tējas atšķiras ar to, ka tā netiek raudzēta. Mums arī tiek iedotas trīs veidu tējas pagaršošanai, kad interesējamies par iespējām nopirkt, uzzinām, ka šeit tās maksā krietni dārgāk nekā veikalā. “Tā esot” mums pasaka muižas pārvaldnieks. Tā kā neesam ar mieru pirkt 200 g viena veida tējas par 30€ (jo mazākas paciņas vienkārši nav), nolemjam iztikt ar pilsētā pirkto, kas maksā lētāk. Mums gan stāsta, ka lielākā daļa tējas tāpat tiek vesta uz Kalkutu un citam pilsētām, tur fasēta un tad vesta atpakaļ. Pārvaldnieks gan sola, ka iedošot augstākā labuma tējas paraugus muižas mājā, ko arī izdara, taču tā izrādās tēja maisiņos. Cik labi, ka dzīvojot Dārdžilingas centrā iegriezos Golden Tips tējas veikaliņā un iegādājos arī vienu smalkāku tēju, kas tobrīd šķita dārga, bet uz šo tēju fona tāds sīkums vien ir!

Īpašnieku ieteiktais palikšanas laiks tējas plantācijā esot četras naktis. Mums tik daudz laika nav, tāpat arī šķiet, ka palikšanas ilgums vairāk saistīts ar indiešu nespēju laicīgi noorganizēt cikos notiks apsolītās tūres. Lai arī rūpnīca ir 10 minūšu gājiena attālumā, līdz pēdējam šķita, ka degustācija tomēr nebūs, jo mājā palikām vieni paši ar vietējo pavāri, kas nesa mums uzkodas, taču nesaprata angliski un nevarēja pateikt, kāpēc mums neviens nav atnācis pakaļ. Divas stundas vēlāk, kad jau satumsa, beidzot atnāca pārvaldnieks un redzot cik mēs esam neapmierināti, degustāciju noorganizē. Šķiet, ka šeit nākas likt lietā visas pierunāšanas spējas, lai tomēr tiktu pie solītā un tobrīd esam priecīgi, ka atpakaļceļu uz lidostu atkal esam sarunājuši caur Gupta Travel.

Dodoties prom

Pēdēja rītā atkal skatam paveras fantastiskās sniegotās virsotnes, gluži kā rītā, kad braucām uz saullēktu. Izrādās, kalnus var labi redzēt no plantācijas terases, ko nemaz nenojautām, jo citas dienas visa apkārtne bija mākoņos tīta. Jau kārtējo reizi naktī ir gāzis un mūs sagaida izskaloti ceļi. Futbola laukuma tālākais stūris ir mazliet iebrucis un automašīnas tam ar grūtībām apbrauc apkārt. Garām muižai jau sešos no rīta augšup kalnā dodas skolas formās ģērbti bērni. Dārdžilingas skolas jau no britu laikiem ir slavenas ar lielisko izglītību, tāpēc uz tām sabrauc bērni no visas Indijas. Šiem plantācijas bērniem jāmēro vairākus kilometrus tāls ceļš līdz skolai.

Mēs dodamies prom, un ceļā uz lidostu mums atkal ir daudz laika padomāt par to, kāda tad ir tā Indija. Iespējams, ne ar tik tīrām dakšām vai dvieļiem. Mašīnām, kas mēdz saplīst (pēc tā, kā mūs izlaidis lidostā, šoferis sāk skrūvēt nost mašīnas riteni). Laikapstākļiem, kas pieviļ. Tomēr tas viss ļauj izbaudīt gabaliņu īstas Indijas. Mēs zinām, kas viss trakākais vēl priekšā. Uz zemes dedzinātie atkritumi un kanalizācijas notekas pie katras mājas ir vēl tikai pats sākums. Dārdžilingā ir miermīlīgi un neuzbāzīgi cilvēki, vēss klimats un kalnu gaiss, kurā gan ļoti jūt dedzināto ogļu smaku. Īstā netīrība mums būs nākošajā pieturas punktā – Kalkutā, par kuru tad rakstīšu nākošo ceļojumu aprakstu.

Praktiski

RJ Resort rezervēts Agoda.com. Singtom caur viņu mājaslapu, kas indiešu gadījumā nozīmē maksājuma veikšanu nezināmam cilvēkam caur PayPal. Līdz pēdējam brīdim nebija skaidrs, vai būs kur palikt, bet daudzviet internetā rakstīts, ka maksājumi par viesnīcu caur PayPal Indijā ir ieraksta prakse. Četrvietīgais džips no Bagdogras uz Dārdžilingu maksā ap 1800 rūpijām. Labāk ņemt lielo mašīnu, kaut arī tā maksā ap 150 rūpijām vairāk. Lidostā ir pre-paid taxi kiosks, kur ir fiksēta cena, centāmies šos kioskus izmantot visās lidostās. Jāuzmanās tāpat, jo Deli centās izdot atlikumu kā no 100 rūpijām nevis 500. Tējas cenas svārstās no 65 rūpijām par 100 g paciņu līdz pat 1500. Tējas iespējams nopirkt arī Bagdogras lidostā, otrajā stāvā, gan pirms, gan pēc drošības pārbaudes. 3 punktu tūre (Tiger Hill, Batasia Loop un budistu klosteris) izmaksāja ap 1000 rūpijām, daļa naudas bija jāsamaksā aģentam, pārējais uz vietas šoferim. Atstājām arī nelielu dzeramnaudu. Tāpat arī ar braucienu uz un no tējas plantācijas, visu rezervējām caur to pašu Gupta Travel, kurā vienkārši iegājām pastaigājoties pa Dārdžilingu. Indijas lidostās no rokassomām ir jāizņem pilnīgi viss, kas izskatās pēc instrumentiem. Mums tiek atņemtas divas seškantes atslēgas, kas tikai nedaudz lielākas par sērkociņu, tās izmanto fotoaparāta statīva plāksnes piefiksešanai. Šīs atslēgas ar mums rokas bagāžā ir lidojušas pa puspasauli, bet šeit tas tiek kategoriski aizliegts. Interesanti, ko tieši lidmašīnā var atskrūvēt ar tādu atslēgu? Lidojuma brīdī visās aviokompānijās biļetes cenā bija iekļauta arī 15 kg bagāža, taču lasīju, ka gaidāmas izmaiņas. Salonā atļauts ienest 6 kg somas. Bagāžas vienības tika svērtas visiem kopā lidojošiem pasažieriem, tāpēc, ja dažiem bija 5 kg, bet citiem 20kg,viņus tas nesatrauca, jo būtiski bija nepārsniegt kopējo svaru. Par Deli-Bagdogra lidojumiem samaksājām ap 50 eur, par Bagdogra-Kalkuta 8 eur (un šeit pat bija iekļauta ēdināšana!). Turpceļā braucām ar SpiceJet, atpakaļceļā ar JetAirways, kas bija daudz labāks. Deva ēst pat stundu garajā lidojumā un katram pasažierim bija individuālā izklaides sistēma. Rīga-Deli-Rīga izmaksāja 145 eur no cilvēka, bet tādas cenas gadās ļoti reti, tāpēc, ja ir vēlēšanās apmeklēt Indiju, jau ļoti laba akcijas cena ir ap 300 eur turp-atpakaļ. Spēļu vilciena biļete maksā ap 1000 rūpijām, pirkta caur cleartrip.com. Vilcienu biļetes tiek izpirktas diezgan laicīgi, tāpēc paļauties, ka būs pieejamas biļetes uz nākošo dienu, nevar. Dārdžilingas centrā pārvietojamies ar kājām. No suvenīriem pirkām tikai tēju. Šaļļu cenas svārstījās no 150 rūpijām tirgus kioskos līdz 700 smalkajos veikalos, bet tā kā es īpaši neatšķiru kāda veida šķiedra ir izmantota, nolēmu tās nepirkt. Dažas piezīmes, kas attiecināmas uz visu Indiju: vienmēr līdzi savs tualetes papīrs, zobus tīrīt tikai ar ūdeni pudelēs, ja pasūta tēju, pieteikt, ka bez piena (tēja bieži tiek vārīta pienā). Vietējiem Indijas lidojumiem lidostā var palūgt uzrādīt kredītkarti, ar kuru ir pirkts lidojumus, to lūdza parādīt arī man. Nezinu, kas notiek, ja karte ir uz citas personas vārda vai beidzies derīguma termiņš, taču, ja ir iespēja (savu) karti paņemt līdzi, labāk to izdarīt.

Kā vienmēr - visu ceļojumu fotogrāfiju autori esam mēs paši, vairāk bildes manā blogā www.sapnumedniece.lv un mana vīra fotogrāfiju lapā facebook.com/jekabsphoto



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais