Divu dienu velobrauciens pa Bauskas pusi (2.diena)
|
zane grava
|
Iepriekšējā vakarā nopirtojušies, izplunčājušies zemnieku saimniecībā Brieži un naktī patīkami izgulējušies, ceļamies pirms 8:00. Pulksteņi mobilajos telefonos paši pārslēgušies uz pareizu laiku, un tā stunda mums kā dāvana!
Vakar saņēmu sms no kāda Edija, kurš jautāja par izbraukšanas laiku no Vecsaules. Atbildēju, bet neienāca prātā, ka cilvēks tiešām ieradīsies, jo pēdējās dienās tie daudzie, kas bija pieteikušies, atteicās, un pieņēmu to kā pašsaprotamu-būs būs, nebūs nebūs! No rita saņemu sms, ka esot izbraukuši, ka autobuss ienākot 9:30 un brauks mums pretī uz Vecsauli. Es apjuku, cilvēks brauc ar autobusu, lai piedalītos braucienā, ko mēs jau esam pamainījuši...no šodienas plānotajiem 80 km es atteicos, kad pierunāju Regīnu braukt ar mašīnu-tagad uz Jelgavu nemaz citādi nevar!
Nekas, atvadamies no saimnieka Aināra un izbraucam uz Vecsauli 9:35.
Apskatījām atjaunoto Vecsaules muižas klēti, kuru 2012.gadā atklāja Bauskas un Radvilišķu pašvaldību vadītāji , kas tagad kalpo kā saieta nams un kultūras centrs, un tad devāmies Vecsaules muižas parka virzienā. Pēc vēsturiskiem faktiem, Vecsaule sākumā piederēja Livonijas ordenim, bet pēc tam Kurzemes hercogam. Vēlākos periodos te saimniekojis gan Heinrihs fon Rautenfelds, gan barons Branderburgs. Muižas plānojums bijis vienkāršs - ceļa malā atradās muižas pils, bet aiz tās parks, uz A no parka atradās vairums saimniecības un ražošanas ēkas. Žēl gan, bet muižas ēka nav saglabājusies, tā nojaukta nesenā pagātnē, arī parka platība uz pusi samazinājusies. Ir saglabājušies arī atsevišķi senie stādījumi.
Informācijas dēlis gan tāds izbalējis, salijis, reti kas salasāms, bet šo to jau salasījām-uzzinājām, ka šis parks ir īpaši aizsargājama dabas teritorija. Vēl tikai foto ar koši dzeltenajām kļavām un tad pa taciņu izripinām cauri parkam, un dodamies Vecsaules baznīcas virzienā.
Baznīca celta laika posmā no 1833.-1837.gadam, ampīra stilā, pēc arhitekts F.šulca projekta. I pasaules kara laikā to uzspridzināja vācieši. 1926.gadā atjaunotajā baznīcā tika uzstādīta altārglezna (autors Jēkabs Bīne). Pašlaik tā apskatāma Rundāles pils muzejā. Pēc II pasaules kara baznīca draudzei tikusi atsavināta un vietējais kolhozs te ierīkojis dzirnavas, tikai pēc ilgas cīņas, atjaunotā draudze savu dievnamu atguvusi, un iekštelpas atkal ieguvušas baznīcas izskatu-iekārtots altāris un baznīcas ēkas 160.gadu jubilejā tā tikusi pie jaunas altārgleznas "Kristus un grēcinieki".
Izstaigājam baznīcas apkārtni un dodamies uz Bausku, kur mums paredzēta jauka tikšanās ar Dūmiņu vīna darītavas saimnieci Ievu. Kad esam izbraukuši krustojumā, pametu skatu atpakaļ un pamanu, ka pa ceļu no Vecsaules puses "traucas kā vējš" divi velobraucēji. Pagaidam, iepazīstamies-Edijs un Jānis. Jauki, nu jau lielākā kompānijā dodamies izzināt vīna tapšanas procesu. Ieva mūs sagaida pie mājas. Mēs, novietojuši savus braucamos pie mājas, vēl iepazīstamies ar Ievas mīluļiem labradoriem, kas esot gatavi nolaizīt līdz nāvei. Tad Ieva aicina iekšā pagramā, kur viss notiek. Izrādās Dūmiņu vīna darītava jau piedāvā 23 dažādus vīnus. Ieva šo vīnu darināšanu ir pārņēmusi no savas mammas, ir saglabāta arī mammas recepte "Pieneņu vīns". Ieva studējusi pārtikas tehnologos un gatavojusi vīnu savām vajadzībām, kā arī eksperimentējusi ar sastāvdaļām, un tikai citu "sakūdīta" izlēmusi piedāvāt šada veida degustācijas cilvēkiem. Un jāteic, labi, ka Ieva neturēja sveci zem pūra, pie viņas noteikti vedīšu vēl kādu interesentu grupu.
Pirms vīna degustācijas vīns jāsašūpo un jāpasmaržo, tad vēlreiz jāsašūpo gar glāzes sienām tā, lai lēnām veidojas baznīcas logi... degustācija pēc visiem standartiem, taču mēs kā vīna kārumnieki neko no mutes ārā nespļāvām...baudījām, lēni un ar glanci, pareizi turot glāzi, lai vīnam nerodas papildus garšas un smaržas sasilstot mūsu plaukstās...
Nobaudījām korintes, jāņogu, upeņu, ķiršu, biešu, pieneņu, plūškoku ziedu, brūkleņu vīnu, kā arī tikām pie degvīna "Nothing special" nosmeķēšanas.
Saimniece mūs vēroja, un dodot katru nākamo vīnu degustēt, lika uzminēt, kas ir sastāvā...te mums izpaudās Edijs kā liels garšu atpazīšanas spečuks, un tika arī pie balvas. Mēs bijām savstarpēji nepazīstamu cilvēku kompānija, bet saimniece mūs noturēja par draugu kopu-laikam tie, kas ir velo "sabadīti" ir tik līdzīgi un jebkurā situācijā vienkārši labi saprotas.
Mūsu ekskursija pie Ievas ieilga, un 5 vīnu vietā nobaudījām 8+1, taču mēs neskumām par to
Arī labierīcības Ievai bija ar glanci...to sapratīs tikai tie, kas tur pabija!
Tālāk mums plāniņš braukt pāri Mēmelei pa gājēju tiltiņu, un doties uz Bauskas rātslaukumu. Rātsnamā tiekam nomērīti un saņemam sertifikātu par to, ka esam nomērīti...tagad zinu, cik sveru pudos!
Kartē noskatām, kur ir Kalēju iela un dodamies pie Pētera I akmens. Atrasts un nofotogrāfēts. Liels gan, nav brīnums, ka izmantots par maltītes vietu - te Pēteris I un Augusts Stiprais pusdienojuši, un pēc nostāsta teikts, ka zem tā paslēpuši savas sudraba karotes. Mēs nepārbaudījām, noticējām!
Dodamies tālāk uz Bauskas pili, pa ceļam vēl pamanām Brīvības pieminekli, kas veltīts Latvijas brīvības cīņās kritušajiem. Postaments uzstādīts 1929.gadā. Tepat arī skats uz Mēmeli, kas viz caur krāsainajām kļavu lapām...ehhhh, un top fotosesija lapās! Mētājamies!
Aizbraucam līdz Mūsas un Mēmeles sateces vietai...te top Lielupe...mana upe!
Puiši mūs pierunā vēl aiztraukties ar velo uz Saulaini, kur obligāti visiem lasītājiem iesaku apskatīt postā ejošo Kaucmindes muižu...tā vien gribas teikt, cilvēki, ko jūs dariet??? Laika zobs protams dara savu, bet kāpēc tādai necieņai jābūt pret vietu?
Kad te biju pirmo reizi, pirms 4 gadiem, es iemīlējos šajā ēkā, kas celta ap 1780.gadu agrīnā klasicisma stilā kā medību pils. 1905.gadā nodedzināta, bet 1909.-1912.gadam atjaunota pēc arhitekta L.Reinīra projekta. Pils no 18.gs vidus līdz agrārajai reformai bijusi fon der Pālenu īpašumā. 1923.gadā nodibināja mājturības skolu.
Meklējot informāciju par šo vietu, uzzināju, ka pirmsākumi šai vietai saistīti ar 1469.gadu, kad zeme, uz kuras atrodas muiža, izlēņota ordeņa mestram Johanam fon Mangdenam-Osthofam.
No tā visa pašlaik vēl saglabājusies sākotnējā interjeru apdare-sienu paneļi, durvis, griestu dzegas. Pie pils ir divi dārzi: viens regulārais dārzs, ko veidojis dārznieks K.Savickis 1780.gados, bet otrs ir ainavu parks, kas veidots laika posmā no 19.gs.sākuma līdz 19.gs.vidum un aptver Kauces upītes gravu.
Kādu brīdi šīs pils kreisajā spārnā bijušas bērnudārza telpas (vēl 2003.gadā), bet labajā spārnā veikals...
Uz tādas skumjas nots nebeigšu, mēs ar Regīnu un Juri dodamies atpakaļ Bauskas virzienā, bet Edijs ar Jāni abi dodas Rundāles virzienā, pēc kāda brīža arī viņi šķiršoties...
Bauskā atvadamies no Jura, lai labs ceļa vējš uz Iecavu. Mēs saliekam velo atpakaļ mazajā mašīnītē un dodamies ceļā - esam nolēmušas izbraukt plānoto maršrutu ar mašīnu.
Vēl piebraucam pie Mežotnes baznīcas, pastaigājam pa takām, tad uz Vircavu, kuru šodien neapskatām, vien pastāstu nedaudz Regīnai par šo muižu...braucam cauri muižas teritorijai pa ceļu, kas to sadalījusi divās daļās (šoseju izveidoja 1931.gadā), skatam paveras izrakto dīķu sistēma- te bijis vērienīgs 15 ha liels baroka stila dārzs ar ūdens parteru-vienīgais Baltijā, pa labi Kavalieru nams, kurā šobrīd atrodas skola, bet pa kreisi paliek pārbūvērtā klēts, kurā pašlaik ir Vircavas Tautas nams.
Sāk līņāt...iebraucot Jelgava līst pamatīgi! Mēs esam izbraukājuši Bauskas pusi, un sapratuši, ka vajag braukt vēl!
foto šeit: