Zemes malā
|
Lilia Limane
|
Ideju, kurp doties, lai kārtējo reizi izrautos no komforta zonas, man nekad nav trūcis, arī pašlaik galvā grozījās kādas desmit, kad pa smadzenēm viens tā kā iesita: Portugāle. Nākamajā dienā biļetes uz Porto jau bija kabatā un sapņi par brauciena maršrutu varēja sākties.
Pretēji sinoptiķu slapjajām prognozēm Porto smaidīja un sildīja ar pilnu vasaras svētību, lai gan pie mums jau oktobra sals. Koki šajā Eiropas malā laikam ne dzeltē, ne sārtojas, bet stāv pilnā zaļumā, līdz nosirmo. Lapu koku te papilnam,bet vai tiem arī kādreiz birst lapas vai varbūt tie savu tērpu nomaina pakāpeniski tāpat kā skuju koki, jājautā botāniķiem.
Porto mani savaldzināja jau mirklī, kad devos uz Douro upes Luija I tiltu. Vienā pusē augsts mūris, otrā nogāze, pilna ar zilām puķēm, kas pēc formas drusku līdzīgas mūsu kresēm.
Neliela atkāpe par īpašvārdiem: latviski rakstīšu galvenokārt visiem zināmos nosaukumus, bet pārējos gadījumos pieturēšos pie oriģinālformām. Tāpēc, ka atšķirība starp rakstīto un runāto ir vienkārši neiedomājama. Gods portugāļiem un viņu senajai dalībai ES – angļu valodā tur runā nesalīdzināmi labāk nekā pie mums. Protams, ielās un it sevišķi laukos atradīsies cik nevajag tādu,kas nesaprot ne vārda angliski, bet it sevišķi tie,kas nāk saskarē ar klientiem, komunicē perfekti un arī latvisko angļu valodas izrunu labi uztver. Visi,kā runātāji, tā nerunātāji, ir paši laipnākie un draudzīgākie cilvēki,kādus vien jebkur pasaulē esmu sastapusi. Un no sirds sirsnīgi, nevis tā kā Anglijā, kur izsmeļošas atbildes nodrošina apkalpošanas standarti.
Tīkami, bet man, vietējo valodu nepratējai, ļaudis ceļojumos nav galvenais. Braucu dabas, atmosfēras un arhitektūras dēļ. Atmosfēru pārpārēm var sasmelties,kad esi upei pāri ticis līdz promenādes ceļam, kas iet gar upes krastu.
Pirms tam vēl uzkalniņā tilta galā apskatāms arī dārzs. Dārzs tas ir viņu izpratnē, īstenībā skvērs ar nedaudziem kokiem un arhitektonisku veidojumu centrālajā pakalniņā . Tādi patrūcīgi viņiem tie dārzi, gan ar izņēmumiem, bet tie izņēmumi neatrodas Porto. Promenādes ceļa nagla ir vīna muižas, kas viena pēc otras piedāvā degustēt un pirkt saldos un gardos portvīnus un citus Douru ielejā brūvētos vīnus. Redzēt gan tikvien arī var kā veikaliņu, jo darītavas visticamāk nemaz neatrodas Porto, bet tālāk laukos. Tomēr vīna muižas tās ir un vīnu dabūt te var par samērā pazemām cenām salīdzinājumā ar restorāniem. Ieskurbušie tūristi bauda arī ēdienu restorānos un atver makus pie suvenīru un citu mantu pārdevēju galdu rindām. Viss kā tirgū, viss kā svētkos. Dažās muižās tiek piedāvāti arī fado mūzikas koncerti, bet tas tad ir speciāls pasākums, fado nesviež pakaļ uz katra stūra par kapeikām, bet Porto stundu garš priekšnesums maksā 17 eur. Tiesa, esot arī kādi restorāni, kur koncerti tiek sniegti ēdājiem bez speciālas ieejas maksas, bet man šādu restorānu negadījās ieraudzīt brīdī,kad biju izsalkusi.
Lielākais,ko ceļojuma laikā varu pilsētā bez stresa izturēt – viena diena, nākamajā jau gribas uz laukiem (kalniem) vai vismaz mazpilsētu. Otrajai dienai bija nolūkotas divas pilsētiņas uz ziemeļiem no Porto – Braga un Gimaraša (Guimaraes) . Uz abām var aizbraukt no San Bento stacijas,kas atrodas pašā centrā pie upītes (otra stacija – Kampaņja (Campancha) atrodas kādu gabalu no centra un no turienes var aizbraukt uz attālākām vietām, piemēram, Lisabonu). Dzelzceļa stacijas Portugālē ir cilvēkam labi saprotami iestādījumi, turklāt lielākās pilsētās ir kases,kur visu izsmeļoši izstāsta vienkāršā angļu valodā. Tā man tika izstāstīts arī par braukšanas taloniņu – kad tu pērc pirmo piepilsētas vilciena vai metro biļeti, dabū arī kartīti, kurā var ierakstīt nākamo biļeti (līdzīgi kā mums ar e talonu). Man tas stāsts pirmā piegājienā nepieleca, tāpēc aiz nezināšanas tās kartītes izmetu un katrreiz pirku jaunas, maksājot pie biļetes cenas vēl 50 centus par pašu kartīti. Tā lieta tika skaidra tikai tad, kad viens krievs pie biļešu automāta teica: „Etu pincekļušku oņi tut ņe znaju začem pridumaļi, stoit ona 50 centov toļko.” (acīmredzot līdz Krievijai vēl e talonu sistēma nav aizgājusi). Par autobusu atrašanās vietām īsti nezinu, kāda tur sistēma. Pāris reizes sameklēju vietas, lai brauktu ar tiem mazās pilsētās un arī ar pilsētas autobusiem, tad biļetes pirku kā visi tūristi pie vadītāja, iespējams, pārmaksājot, jo vietējie pīkstināja taloniņus.
Un tā – Braga. Skaista mazpilsēta – nuja, viņu izpratnē, jo pēc lieluma Portugāles mazās pilsētas ir tādas kā Liepāja vai Daugavpils, vai vismaz Jēkabpils. Pateicoties norādēm uz stabiem atradu centru un apstaigāju objektus, ko ceļvedī biju nolūkojusi un acis nenovērsu arī no ceļvedī neierakstītiem, tikpat skaistiem kā tie pirmie. Man jau patīk iet pa pilsētām bez kartes, vismaz neesi savažots. Bragā ir daudz skaistu namu ar vietējas arhitektūras neparasto brīnumu – flīžu mākslas fasādēm un dekoratīviem veidojumiem, ko sauc par ažuležu. Iespaidīgākais laikam skaitās zilais nams,kas atrodas blakus baznīcai. Zilā krāsa vispār flīzēs dominē, tomēr meistari nevairās arī no citu krāsu flīzītēm. Flīzes veidotas gan ģeometriskos ornamentos un ar ziedu motīviem, gan arī uz sienām dažviet ieraugāmas uz porcelāna veidotas īstas gleznas ar sižetiskām ainavām.
Nezinu,vai kur citur pasaulē vēl šāda tradīcija tiek kopta. Vēl Bragā ir arī skaista pils ar ievērojamu ģeometrisko dārzu, gan ne sevišķi lielu pēc platības (ja salīdzina ar Francijas dārziem pie pilīm).
No Bragas apmēram stundas autobusa brauciena attālumā atrodas Gimaraiša. Tur gan māju ar ažulež apdari mazāk nekā Bragā, bet mani ļoti iedvesmoja castello (pils, patiesībā divas pilis blakus), kas atrodas atstatu no centra parka vidū, kalnā, ar skatu perspektīvām uz visām pusēm. Portugāles pilīm raksturīgs iekļaujošais mūris ar robotu augšmalu, tāds tas ir Porto, Bragā, Gimaraišā un citur un izskatās varen īpatnēji un iespaidīgi. Ir kur acij aizķerties. Pilīs iekšā tikt nevar, tā ka nebija sevi jāapgrūtina ar informāciju par karaļiem, kas tur senāk greznībā dzīvojuši. Man tas der, jo jau labu laiku ceļojumos tveru acīm baudāmo, necenšoties meklēt informāciju, kura jau tāpat ik dienu bāžas cilvēkam virsū ne lūgta, ne prasīta.
Atpakaļ Porto biju jau tumsā un hosteļa atpūtas telpā malkoju par nepilniem 2 eur nopirkto saldo baltvīnu. Pēc vasaras piedzīvojumiem Francijā biju nolēmusi vairīties no hosteļiem, tomēr vientuļam ceļotājam Portugāles hosteļi ir vienkārši izcili – aizslēdzami individuālie skapīši, tīrība, plašas atpūtas un virtuves telpas, laipns personāls un vēl tīri labas brokastis. Tiesa, dažās vietās biju paņēmusi arī vienvietīgus numuriņus, par 20 eur ļoti labus pilsētu centros. Arī ēdiens gandrīz tikpat lēts kā pie mums, tā ka domāju, ekonomiskais variants patstāvīgam braucienam sanāk ekonomisks. Laikam tādēļ dzirdēju ne vienu vien latviešu kompāniju-mūsējiem Portugāle patīk.
Rītā pēc brokastīm devos uz San Bento uz noteiktu vilcienu, jo uz Pacinero tie ir tikai daži dienā. Pacinero atrodas pie Spānijas robežas, un gar Douru upītes pašu krastu šķērsām cauri valstij stiepjas šis maršruts. Vilcieniņš dikti vecs, apgleznots ar grafiti bildēm, bet pa kraujām izlīkumo veiksmīgi un pēc vairāk nekā trim stundām sasniedz Pacinero. Rītā šajā maršrutā ir trīs reisi, un visi pārpilni, jo tūristu grupu vadītāji šurp ved dažādu tautību brāļus, lai rādītu ielejas vīna muižas un pēc tam apskurbuši un laimīgi atgrieztos atpakaļ ar kuģīti. Visa šī masa izgāzās ārā no vilciena Regua- lielā pilsētā, pilnā ar mājām,kas neizskatījās neko labākas par mūsu hruščovkām, apmēram ceļa vidū. Tā ka skaistākie krasti šiem palika neredzēti, bet mēs nedaudzie atlikušie turpinājām ceļu cauri brīnišķīgiem kalniem ar vīnogu dārziem. Jo tālāk vilciens brauc, jo vairāk aizraujas elpa no apkārtējo kalnu skaistuma. Nezinot,ka tas tā būs, biju tomēr nopirkusi biļeti kādas 3-4 pieturas pirms galapunkta, lai klusā dabas vidē pastaigātu pa kalniem.
Kad pienāca attiecīgā pietura, izkāpt neizdevās, jo kamēr centos izprast,kā manuāli atverams veclaicīgo durvju mehānisms, vilciens jau uzņēma gaitu.Durvis izrādījās bīdāmas, turklāt ar diezgan liela spēka pielikšanu un pirms tam nospiežot rokturi. Nu biju bezbiļetniece un izmisusi, līdzjūtīgu britu pavadīta, devos meklēt konduktoru. Konduktors ieteica braukt līdz galam, no turienes pēc pusstundas vilciens iešot atpakaļ, tad arī varēšot izkāpt vajadzīgajā pieturā. Es teicu,ka man vienalga,gribu tikai pastaigāt pa kalniem, tāpēc kāpšu nākamajā. Konduktors vēl piekodināja pa kalniem staigāt uzmanīgi, un tā nu biju kārotajos laukos viena pati upes ielejā starp kalniem.
Ceļš kalnos veda tikai viens,šurs,bet asfaltēts. Tas izveda cauri nelielam ciematiņam ar kādām 10 mājām, un laiski rejoša suņa pavadībā varēju līkumot starp vīnogu laukiem. Pēc kāda laika asfalts beidzās, toties vīnogulājos parādījās šur tur pa ķekaram nenovāktās ražas. Ļoti sulīgas un saldas. Pafotografēju arī riekstu kokus, olīves (tās gan svaigā veidā sīvas,nav ēdamas) un vēl kādus nezināmus, kā arī skatus tālumā. Pāris stundās līdz vilcienam nepaspēju tikt līdz ne visai tālajai augšai (kādi 1000 m varbūt), tomēr gandarīta un pilna ar kalnu gaisu sagaidīju atčunčinām vilcienu.
Kad ar visu spēku biju atbīdījusi durvis un vagonā ietikusi, pretī nāca pazīstamais konduktors un ieteica kāpt ārā Penšā (Pinhao). Es teicu,labi, ja tur ir kur paēst, un tā kā viņš apsolīja,ka tādu iespēju esot cik uziet, arī izkāpu, lai atpakaļ brauktu ar nākamo vilcienu vakarā ap sešiem. Pinhao izrādījās civilizētāka nekā pa logu izskatījās, nu neliela drīzāk pilsētiņa kā ciems (gan viņu ciemati nav mazāki par mūsu Ludzu). Ar vairākām ielām un sevišķi skaistu, zilām ažuležu gleznām rotātu stacijas ēku. Ļaudis tusēja pa krastmalu,kur izvietoti restorāni un kuģīšu piestātne. Ar tiem varēja doties stundas izbraukumā pa upi. Vai arī savām kājām šķērsot vienu no diviem tiltiem un nonākt kādā no vīna muižām,lai dabūtu nodegustēt un nopirkt labos un nedārgos portvīnus un citus vīnus, kuri atbilstošā stilā iekārtotos veikaliņos paši prasās pērkami. Ja labi pameklētu,gan jau arī no Pinhao varētu izkļūt pa kādu klusāku ceļu un pastaigāt dabā, bet man gadījās tāds ceļš, pa kuru mašīnas traucēja man un es viņām, tādēļ vairāk nomalos pa upes krastu un vīna muižām, kas arī skaitās galvenais Douru ielejas pievilkšanas objekts. Vakarā perons bija stāvgrūdām pilns ar dažādās valodās runājošu tautu, tomēr dīvainā kārtā gandrīz visiem pietika sēdvietu. Vērojot upi un saulrietu, lēnām satumsa.
Nākamajā rītā jau bija biļete uz Lisabonu, kur arī bez starpgadījumiem trīs stundās aizbraucu. Skati pa vilciena logu sākumā rāda okeāna krastu, pēc tam laukus – vietām līdzenus, vietām kalnainus vai drīzāk paugurainus, par Gaiziņu gan augstākus, taču par īstiem kalniem tos nesauksi. Lisabonā ir daudz staciju, un no katras brauc uz zināmām vietām. No stacijas uz viesnīcu nolūkoju taisnāko ceļu cauri vecpilsētai, un iekļuvu kā labirintā. Pēc laiciņa atdūros pret pili,kas gan ir tikai mūri, bet kopā ar dārzu aizņem milzīgu teritoriju pašā vecās Lisabonas centrā, un šo objektu apiet izrādījās nezinītim sarežģīti. Līkumoju pa veco pilsētu (šurpu turpu (kas turklāt nav neko skaista, ap 19.gs.varbūt tikai sabūvēta), līdz viens prātīgs vīrs pamācīja sekot tramvaja sliedēm. Tā nosvīdusi divu stundu laikā atradu viesnīcu, kas atradās Svētās Martas ielā netālu no vairākiem hospitāļiem.
Gan mājas caurlaidē, gan viesnīciņas recepcijā sēdēja nēģeriete (melno cilvēku Lisabonā vispār ir gandrīz katrs trešais) ar milzīgu matu murskuli, kas aplikts ar augstu baltu cepuri kā medmāsām, turklāt viesnīcā juta zāļu smārdu. Apjautājos nēģerietei,vai viesnīca saistīta ar hospitāli, bet viņa atjautāja,vai man vajadzīga palīdzība. Vēlāk vakarā tas smārds bija pazudis un viesnīciņa vispār bija ļoti jauka un komfortabla, neskatoties uz tradicionālā stila mēbelēm. Kad biju tikusi vaļā no mugursomas, atpūtusies, baudījusi kafiju un izgājusi bulvārī, kas laikam saucās par Brīvības bulvāri, jutos kā citā pasaulē. Skaisti monumenti, skati uz dižiem baltiem namiem, zaļumi un ziedi.
Pa taisno kā diegs un Elizejas laukiem līdzvērtīgo bulvāri, aplūkodama preces uz galdiem un nopirkusi rokassprādzes, sasniedzu lielus vārtus,kas ieveda plašā laukumā pie upes. Lūk, vieta, kur pats Vasko de Gamma kāpa kuģī! Jo upe ir milzīgi plata, laikam tāpēc,ka drīz ietek okeānā. Un tomēr nedaudz tālāk bija redzams pār to uzbūvēts tilts. Vakarā vēl izbraucu ar 28.tramvaju pa centru ekskursijas pēc, bet arī no tramvaja man tā vecā Lisabona neko daudz nepatika, varbūt nebija īstais noskaņojums.
Tā ka rītā itin labā prātā to atstāju, iekāpjot vilcienā uz Kaškaiš. Izbraucis cauri pilsētas jaunajiem rajoniem (pa logu apskatīju arī Balto torni – ir skaists), vilciens ievada kūrortā pie okeāna, kur bija redzamas lepnas villas. Gan jau Kaškaiš būtu vērts apstaigāt, bet es tomēr steidzos meklēt autoostu,lai piepildītu citus plānus – apskatītu Eiropas tālāko rietumu punktu Cabo di Roca un Sintru. Autobusa maršruts no Kaškaiš autoostas,kas atrodas aiz stacijas, ved us Sintru,pa ceļam ievedot Cabo di Roca.
Cobo di Roca atrodas okeāna krastā neapdzīvotā vietā kalnos (bez autostāvvietas ir tikai kafejnīca un suvenīru veikaliņš), kā arī bākveidīgs monuments. Kalnu nogāzes klāj agaves, dažas pat ziedēja dzelteniem ziediem. Pa kalniem gar okeānu var pastaigāt,jo ir taciņas, un no klinšu smailēm meklēt arvien jaunus skatu punktus uz okeānu, vai vien tāpat skatīties dzidri zaļajā ūdenī,kas putodams triecas pret klintīm. Tā pavadīju vairākas stundas, un šeit nu bija tā vieta,kur gribējās izsaukties:”Ak,mirkli,tu esi skaists,jel kavējies!”
Pa ceļam uz Sintru autobuss izbrauca no kalniem un tomēr pati Sintra atrodas it kā kalnainā vietā. Pilsētu joslās sadala daudzas gravas. Ja redzi kādu namu tepat blakus aiz pāris mājām,lai to sasniegtu, izrādās, nākas līkumot gar kalniem stundu. Nolēmu nemaz necensties iepazīt pilsētu,kas kādreiz bijusi karaļu vasaras rezidences vieta, bet doties taisni virzienā uz galveno objektu - Penas pili un mauru cietoksni. Turp var braukt arī ar pilsētas autobusu, bet es laidos kājām,lai kārtīgi aplūkotu visu,kas gadīsies ceļā. Pirmais gadījās Sintras parks, kurš iet paralēli ceļam un kuram var ātri izskriet cauri. Nākamais objekts arī bija kaut kāds parks, bet tas jau atradās uz tā mežainā kalna, kura virsotnē slejas Penas pils un mauru cietoksnis. Galvenie vārti jau bija slēgti, bet pa mazākajiem sānu vārtiņiem droši devos takās. Tās izrādījās riktīgi mežonīgas, malās slējās simtgadīgi koki un staipījās vijīgi augi kā džungļu liānas. Taka kļuva arvien grūtāk izejama, jo ceļu aizšķērsoja lieli akmeņi vai slideni stāvumi. Palaikam bija arī kādi veci vārtiņi, jo parks taču senāk piederējis kungiem. Pēc kāda laika pie takas satiku strādnieku,kas tīrīja džungļus. Sešos viņš šos te vārtiņus slēgšot ciet,lai es atpakaļ ejot pa citu ceļu. Labi, teicu, un droši devos tik uz augšu. Pēc kādām 10-15 minūtēm taka kļuva vēl sarežģītāka, sāka jau arī mesties krēsla, un pulkstenis bija 10 minūtes pāri sešiem. Tātad vārtiņi būs slēgti, bet varbūt tomēr ne? Līdz augšai tāpat netikt, tāpēc griezos atpakaļ. Pēc brīža pretim nāca divi franči – puisis un meitene. Vārtiņi esot ciet, viņi netiekot lejup, šie sūdzējās un nezināja, ko darīt. Bet es viņiem varēju parādīt vienu caurumu žogā starp džungļiem, pa kuru tad visi trīs priecīgi devāmies lejup, un diezgan sekmīgi. Frančus pēc laika pazaudēju, bet ieraudzīju abus tad,kad bija sasniegti galvenie vārti. Nu slēgti ne tikai tie, bet arī mazie,pa kuriem ienācu. Parku apjoza dubults žogs – viens mūra, otrs drāšu, turklāt drāšu norobežoja ceļu, kas atradās zem kādus pāris metrus augstās kraujas. Arī abu žogu augstums varēja būt daži metri. Tātad varens nodrošinājums,lai neviens netiktu iekšā nedz arī ārā. Ja esi aizkavējies, nakšņo vesels mežā! Franči jau bija paspējuši izpētīt,ka izejas no bezizejas nav un puisis bija pārrāpies pāri betona žogam un nu palīdzēja šo varoņdarbu paveikt meitenei. Nu jau arī meitene sēdēja uz žoga augšmalas un abi laipni aicināja mani,lai nākot šurp, viņi palīdzēšot pārtikt, šajā vietā drāšu žoga neesot. Es atbildēju,ka vēl papētīšu apkārtni. Kaut viņi jebkādas iespējas jau teicās izpētījuši, es tomēr atradu ieeju starp abiem žogiem un tavu – laimi – drāšu žogs vienā vietā bija nogūlies gar zemi. Bet kā tikt lejā no kraujas? Arī te pamanīju palīgu – elektrības stabu tieši pie kraujas. Pa to tad arī nolaidos lejā uz šosejas. (Labi,ka jaunībā biju laba virves kāpēja, šeit iemaņas noderēja).
Nākamajā rītā pēc brokastīm atkal kājām devos iekarot pili, jo pirmais autobuss bija tikai pēc stundas. Kad biju pa lielceļu sasniegusi pils dārza vārtus, arī autobuss bija klāt. Dārzs kā dārzs – stipri aizaudzis, lai gan ar dažām ietaisēm, bet neko vairāk par vakara pastaigā pieredzētu tas nedeva. Bet pils! Tā nu ir kaut kas. Pirmkārt,jau krāsas – pirmo reizi redzēju tik košu pili dzeltenā un sarkanā krāsā no ārpuses. Bet iekšpuse savukārt bija karaliski smalka, drusku austrumnieciska, drusku rietumnieciska. Šī nu ir pils,ko jāredz.
Bija jau sestdiena. Visu nedēļu saulīte bija rādījusi laipno vaigu, bet nu naktī nolija un Sintrā bija tāds samācies, bet kad pēcpusdienā iebraucu Kvimbrā (Cuimbra), laukus klāja migla un līņāja lietus. Tas tomēr nekavēja lietusmētelī paplanckāties pa pilsētu un pat satikt meiteni sarkanā mētelī,kas dalīja fleijerus uz Kvimbras fado koncertu. Biļetē par 10 eur esot iekļauts stundas koncerts un vīna glāze. To visu sniedza kā sapratu, nesen nodibināts fado klubs vai biedrība. Meitenei bija izdevies savākt gandrīz pilnu zālīti, tomēr koncerts vairāk atgādināja reklāmas pasākumu. Izskanēja tikai kādas 6 dziesmas, pārējo laiku aizņēma stāsti par fado un pat filmas fragmenti. Beigās nāca solītā vīna glāze – mazā degvīna glāzītē kādi 20 grami portvīna.
Kvimbra mani īstenībā pievīla arī rītā. Šai pilsētā piestāju tāpēc,lai apmeklētu Portugāles lielāko botānisko dārzu. Izgāju no viesnīcas agri un kādu stundu paklaiņojusi par izmirušo pilsētu, 9.00 biju pie botāniskā dārza vārtiem. Kad tie nevērās ne pēc 5, ne 15 minūtēm, atcerējos,ka laikam pulksteņi pagriezti atpakaļ. Tā arī bija, tāpēc devos apskatīt veco un skaisto universitāti turpat netālu.
9.00 nu jau pēc ziemas laika biju atkal pie vārtiem,kur jau grozījās vēl viens dabas draugs. Grozījāmies abi, pēc minūtēm 15 portugālis teica,ka varbūt vaļā esot otrie vārti. Devāmies apsekot tos, taču arī tie ciet, bet uz tiem (kas nebūt neskaitījās galvenie un nevēstīja par darba laiku) – zīmīte, ka dārzs būšot slēgts. Sakarā ar studentu pasākumu – pārtulkoja portugāļu sinjors. Kā tad, es tos svētkus redzēju Porto, tūkstošiem jauniešu tērpti melnos apmetņos mītiņoja stacijas priekšā, bet pēc tam devās uz vilcieniem,lai turpinātu svētkus kaut kur citur.
Apnikuši man bija arī Kvimbras ubagi (nekur citur Portugālē tos tik daudz nemanīju), tāpēc nolēmu te nekavēties, bet pa ceļam uz Porto vēl izkāpt Aveiro. Tā nu reiz ir skaista pilsētiņa zemā vietā, tādā kā lagūnā pie okeāna. Milzīgs tirgus pašā centrā tieši mani gaidīja, kādus tik niekus te ļaudis nav sanesuši no ģimenes servīzes līdz lielajām mollīgajām lellēm,ko sen izstūmušas bārbijas. Bet nagla visam ir kanāli, pa kuriem var pavizināties ar gondolām kā Venēcijā. Pati pilsētiņa arhitektūras ziņā svaiga kā okeāns, daudzi nami klāti ar jaunām flīzēm dažādās krāsās. Priecīga un gaiša vieta.
Tas arī viss. No Aveiro līdz Porto mazs brauciens vilcienā. Atliek tikai nopirkt kādu portugāļu keksu mājiniekiem, un izdomāt, cikos braukt uz lidostu. Varbūt ne visu redzēju, ko šajā zemē bija vērts apskatīt, dienu pietrūka. Bet nekas, visu neviens cilvēks nekad neredzēs. Skaistus ceļojumus visiem!