Losandželosa bez Holivudas spozmes
|
Bens Latkovskis
|
Ja ASV rietumu unikālie dabas skati liek teikt, ka Dievs šo zemi ar ainaviski fantastiskām vietām nav apdalījis, tad turienes pilsētas (savdabīgajā Sanfrancisko neiznāca pabūt) atstāj diezgan vienveidīgu, arhitektoniski trūcīgu iespaidu. Iespējams, ka ASV austrumdaļā, kur pilsētu arhitektūrā saglabājušās arī simtgadīgas (un vēl senākas) celtnes, ir citādi, bet Losandželosas arhitektoniskā vienmuļība ir gandrīz vai nomācoša. Pārsvarā vērojama neizteiksmīga betona un stikla kluču arhitektūra, kuru mēs Latvijā pazīstam kā Maxima tipa lielveikalu arhitektūru. Proti, ļoti funkcionāla, lēta, bez liekiem dekoratīviem elementiem. Citiem vārdiem – garlaicīga. Tuvākais analogs Rīgā – Ganību dambis. Ja ne gluži vizuāli, tad pēc izjūtām un funkcionalitātes.
Atrakcija – filma Ātrums
Losandželosa (ikdienā saukta par el ei, no burtu kombinācijas LA angļu val. izrunā), līdzīgi kā Rīga, ir pilsēta, kuras centrs no jūras (okeāna) atrodas apmēram 20 km attālumā. Tā kā šajā lielpilsētā pavadījām ceļojuma pēdējās trīs dienas un vēlējāmies mierīgi atpūsties, apmetāmies pludmales kūrortā – Santamonikā. Uz Losandželosas centru devāmies ar parasto pilsētas autobusu. Nezinu, kā citās ASV pilsētās, bet Losandželosā sabiedriskais transports ir ļoti pieņemamā līmenī – teritoriālais pārklājums ir plašs, kursē pēc saraksta un ir samērā lēts. Sākumā autobuss meta lokus pa Santamoniku, kura jūdzes platumā no okeāna ir izteikta kūrortpilsēta un nedaudz atgādina Jūrmalu. Tikai priežu vietā palmas un nav vērojami tik lieli kontrasti sakoptības un māju greznības ziņā. Pabraucot tālāk no pludmales, arī šī kūrortpilsēta pārvērtās par kārtējo funkcionālās apbūves rajonu, taču tad autobuss uzbrauca uz ātrgaitas maģistrāles. Sākās atrakcija, par kuru varētu piemaksāt papildus tiem nieka 1,5 dolāriem, kuri jāieber kases aparāta atverē, kāpjot autobusā pa priekšējām durvīm. Īpaši aizraujoša šī atrakcija ir tiem, kuri redzējuši Holivudas trilleri Ātrums ar Sandru Bulloku un Kianu Rīvsu galvenajās lomās. Filmā terorists pasažieru autobusā ir ievietojis spridzekli, kurš detonēs, ja autobusa ātrums samazināsies zem ļaundara noteiktā ātruma. Tas nozīmē, ka autobusam jāatrodas nepārtrauktā kustībā ar mežonīgu ātrumu. Daļēji (bez nāves briesmām) šo sajūtu var izbaudīt pārbraucienā no Santamonikas uz Losandželosas centru.
Autostrāde ir pacelta uz betona balstiem metrus desmit virs zemes, un automašīnas kustas pa pelēku betona klātni vismaz 8 joslās katrā virzienā. Nekādu krustojumu un pieturu. Plūsmas ātrums labējā malējā (lēnākajā) joslā nav mazāks par 110 km/h. Garais, divdaļīgais autobuss izskatās vecāks un sagrabējušāks nekā Rīgā kursējošie līdzinieki. Vadītāja krēslā sēž miesās dūšīga melnādainā ar copē saspraustiem matiem un veikli iemanevrē autobusu kādā trešajā braukšanas joslā, kur caurmēra ātrums ir vēl lielāks. Autobuss vibrē un grab. Ar tādu ātrumu jau vieglajā automašīnā ir trauksmaini braukt, bet autobusā šīs izjūtas ir visai aizraujošas. No pārsteiguma nāk neapzināti smiekli gluži kā bērniem lunaparkā, jo, par spīti intensīvajai satiksmei un autobusa grabēšanai, briesmu sajūta neparādās ne mirkli. Viss ir kā filmā, kuru skaties televizorā, pats guļot ērtā dīvānā. Šis rallijs ilgst minūtes divdesmit, pēc kurām autobuss no autostrādes nobrauc lejā uz zemes, kur sākas ierastā stāvēšana pie katra krustojuma un pieturās ik pēc trim kvartāliem.
Tuksnesīgā 10 miljonu pilsēta
Iebraucot Losandželosas centrā, arhitektūra būtiski mainās. Tā jau ir pavisam cita – izsmalcinātāka, un vietām pat sajūtama vēstures smarža.
Te var atrast dažas mājas, kuras būvētas pirms 2. pasaules kara, un vēl senākas.
Turpat iela, kurai abās pusēs slejas milzu debesskrāpji, starp kuriem mūsu Saules akmens būtu kā pigmejs basketbola laukumā.
Pilsētā esam svētdienā, un pilsētas centrs ir neparasti tukšs. Losandželosa ar Čikāgu dala otrās lielākās ASV pilsētas laurus (aiz Ņujorkas), un lielajā Losandželosā ir vairāk nekā 10 miljoni iedzīvotāju, taču plašās ielas ir pilnīgi tukšas. Mašīnu pavisam maz.
Arī cilvēku uz ietvēm ir pavisam nedaudz, kas pavisam grūti izskaidrojams, ņemot vērā tūristu miljonus, kuri katru dienu apmeklē šo ASV rietumkrasta megapoli. Acīmredzot tie vairāk interesējas par Losandželosas galveno pievilkšanas objektu – Holivudu un visu, kas saistīts ar turienes slavenībām, tāpēc pašā centrā cilvēku ir pamaz. Patiesību sakot, tur arī nav īsti ko darīt un nav domāts par kādu īpašu tūrisma infrastruktūru – ielu kafejnīcām vai ko tamlīdzīgu. Jāpiebilst, ka pirms brauciena uz ASV biju domājis, ka tur jau nu gan visa tūrisma industrija būs orientēta uz ārkārtīgi plašu piedāvājumu, cenšoties no tūristiem noslaukt naudiņu visos iespējamos veidos. Jāatzīst, ka nekādu īpašu izdomas bagātību, kādā veidā pārsūknēt naudu no tūristu maciņiem savējos, Amerikā nemanīju. Suvenīru un atrakciju klāsts līdzīgs kā citur pasaulē.
Losandželosas slavenākais tūrisma objekts ir Holivuda, kas no visas pasaules pievilina tos, kas sevi gribētu redzēt uz lielā ekrāna. Tūristiem ir vairāki piedāvājumi – Holivudas Slavas aleja, kur uz ietves seguma izvietoti dažādu slavenību plaukstu nospiedumi, ekskursija pa Universal studijas uzņemšanas paviljoniem un fotografēšanās pie slavenā uzraksta kalnos HOLLYWOOD. Pirms tam internetā biju lasījis visai negatīvas atsauksmes par Slavas aleju, kas atrodas samērā nolaistā rajonā, un atmosfēra tur neesot diez cik pacilājoša, jo daudzajiem tūristiem uzbāžas diedelnieku un bomžu bari. Losandželosa ir izteikta tropu pilsēta, temperatūra tur cauru gadu ir krietni virs nulles, tāpēc vietējos parkos un skvēriņos guloši bezpajumtnieki nav retums. Ierobežotā laika dēļ no Holivudas un Slavas alejas apmeklējuma nācās atteikties. Tā vietā biju citā Losandželosas slavenību mītnes vietā – Beverlihilsā.
Pasta indekss – Beverlihilsa 90210
Braucot ar pilsētas autobusu uz šo slaveno rajonu, vēl vienu pieturu iepriekš nekas neliecina, ka tuvojies vietai, kur nekustamo īpašumu cenas ir vienas no augstākajām pasaulē un kur dzīvo tikai un vienīgi miljonāri. Vēl vairāk. Izkāpjot no autobusa Beverlihilsas pieturā, tikpat kā nav pazīmju, ka atrodies teritorijā, kur dzīvojošo miljonāru blīvums uz vienu kvadrātkilometru ir viens no augstākajiem pasaulē. Parasta plata daudzjoslu iela, pa kuru rindās brauc automašīnas un autobusi. Vienā ielas pusē tradicionālā divstāvu, trīsstāvu minimālisma arhitektūra ar veikaliem, ēstuvēm un dažādu pakalpojumu kantoriem pirmajos stāvos; otrajā ielas pusē sekls baseins ar zaļganīgu ūdeni. Virs tā uzraksts metāla, bet varbūt pat plastikāta burtiem – BEVERLYHILLS.
Vienā ielas pusē superdārgais zīmoloto preču iepirkšanās kvartāls – Rodeo Drive,
otrā klusais privātmāju rajons, kur neatrast mājokli, kura cena būtu zemāka par vairākiem miljoniem.
Uz ielas stūra vietējais ielu tirgonis piedāvā Beverlihilsas karti ar norādītām vietām, kur dzīvo tā vai cita slavenība.
Pirmais, kas Beverlihilsā liek justies īpaši, ir neparastais klusums. Simt metru nostāk pilsēta dun savā ierastajā lielpilsētas dunoņā, bet šeit platās ielas ir pilnīgi tukšas un klusas. Pie kāda krustojuma uz motocikla dežurē policists.
Gar ielām kuplas platlapu koku alejas.
Daudzviet augstu gaisā slejas smuidras palmas ar nelielu lapotni pašā augšā. Mājas acīmredzami lepojas ar savu senatni. Nav šaubu, ka iekšienē tās ir iekārtotas atbilstoši jaunākajiem tehnoloģiju sasniegumiem, bet no ārpuses tās atgādina padzīvojušas lēdijas.
Jaunu, modernu mājokļu tikpat kā nav. Tā vien šķiet – jo māja vecāka, jo dārgāka. Protams, vecāks nenozīmē noplukušāks. Viss ir perfekti saremontēts un sakopts, jo šim nolūkam tiek algoti speciāli darbinieki.
Vispārējo klusumu iztraucē vien reti tūristu autovilcieniņi, kuri brauc pa noteiktu maršrutu, palēnina braukšanas ātrumu pie kādas lielākas slavenības mājas, lai vaļējos vilcieniņos sēdošie var tās nofotografēt, un pārtikas izvadātāji, kuri veselām kastēm piegādā preces šeit dzīvojošajiem. Preci gan pieņem mājkalpotājas, kuras gādā, lai saimniekiem vienmēr būtu dažādi uz galda liekami labumi.
Kalifornijā saule nav jāķer
Kalifornijas piekrasti apskalo aukstā okeāna straume, tāpēc Losandželosā un turienes pludmalēs gaisa un ūdens temperatūra vienmēr ir zemāka nekā tāda paša ģeogrāfiskā platuma vietās Floridas vai Āfrikas ziemeļdaļā. Maija pirmajā pusē, kad tur bijām, temperatūra turējās ap 18–20 grādiem un pūta samērā dzestrs vējš. Nevarētu teikt, ka būtu īpaši silts, taču vietējie pārsvarā staigāja krekliņos ar īsām piedurknēm, un nemanīju nevienu, kurš ietu sarāvies vai citādi izrādītu, ka viņam ir pavēss. Radās iespaids, ka izrādīt, ka tev ir auksti vai esi kaut kādā diskomforta stāvoklī, nav labais tonis un cilvēki kautrējas to darīt. Vienalga, vai ir auksti, vai esi noguris, vai sliktā omā, tev obligāti jārada iespaids, ka viss ir okei. Cilvēki gar pludmali skrien, brauc ar velosipēdiem un parku zālienos nodarbojas ar vingrošanu. Šī vispārējā sportošana kļuvusi par amerikāniskā dzīvesveida neatņemamu sastāvdaļu un izskatās gluži organiska.
Santamonikas pludmales smiltis ir ļoti līdzīgas Jūrmalas smiltīm. Varbūt mata tiesu tumšākas un pusmata tiesu rupjākas (kā Saulkrastos). Toties pludmale ir daudz plašāka. Vismaz simt vai pat vairāk metru plata. Pie mums ierastā stundām ilgā gulēšana pludmalē tur nav raksturīga. Cilvēki atnāk, apsēžas netālu no ūdens, izpeldas, pažāvējas saulītē, atkal izpeldas un iet staigāt (visbiežāk uz kādu vietu, kur var paēst). Kalifornijā saule ir cauru gadu, un speciāli sauļoties, ķerot skopo Latvijas ziemeļu sauli, tur nav īpašas nepieciešamības.
Ja Losandželosā nav vietējo draugu vai paziņu; ja neesi rūpīgi izplānojis, ko tur darīt, tad pārāk ilgi šajā pilsētā uzturēties arī nav nekādas nepieciešamības. Lai cik skaista, interesanta un nenoliedzami bagāta ir Amerika, mājās tomēr labāk.