Četri tūristi un suns (III). Māja Toskānā
|
Jānis Līgats
|
Turpinājums. I daļa - https://www.draugiem.lv/user/51246/blog/?p=13698792, II daļa - https://www.draugiem.lv/user/51246/blog/?p=13707319
5. oktobris, Pirmdiena
Mūsu ceļojums turpinās un šodien esam paredzējuši doties 380 km garā pārbraucienā līdz Terričiolai Toskānā, līdz mājvietai, kuru iepriekšējā vakarā rezervējām caur airbnb.com.
Sapakojamies un dodamies ceļā. Mazliet žēl pamest Gardas ezeru, jo tieši šajā dienā laiciņš nodevīgi noskaidrojās — saulīte laistījās jau no agra rīta. Turpceļu izvēlamies gar Gardas ezera krastu, tā lai ir uz ko paskatīties. Šoferējot gan daudz acis apkārt šaudīt neizdodas, jo caur klintīm, vietām burtiski, izgrebtais šaurais ceļš koncentrēšanos prasa ik mirkli.
Tuvojoties ezera dienvidu galam, pakāpeniski klinšainos kalnus nomaina zemiene, kas nozīmē, ka esam iebraukuši šīs valsts lielākās upes Po baseinā. Braucot sajūta kā Zemgalē. Lai arī pa ceļam mums tādas vēsturiskas un skaistas pilsētas kā Verona, Mantuja, Modena un Boloņa, nevienā no tām nepiestājam, jo šoreiz izvēle krīt uz Florenci. Arī tai atvēlētais laiks ir vairāk simbolisks.
Aiz Boloņas zemieni nomaina Apenīnu kalni. Bānis sāk mest asus līkumus, parādās tuneļi un ātruma ierobežojošās zīmes. Vēl pirms Florences piestājam ceļmalas pitstopā — tankštellē ar veikalu un kafejnīcu blakus. Patukšos vēderus tajā gan neizdodas piepildīt, jo šeit pārdod vienus vienīgus sūdus un kolu. Tas tā nedaudz pārspīlēti, bet nav tālu no patiesības. Katrā ziņā ēdienu tā latviskā izpratnē šeit neatrast. Piemānām kuņģi ar kruasāniem un dodamies tālāk.
Izbraucot caur pēdējiem kalniem paveras arī Florence. Uzreiz jūtams, ka šeit ir krietni karstāks (spiedīgāks) klimats, nekā pirms mirkļa uz bāņa. Temperatūra te 25...pēc mirkļa jau 28. Pilsēta ir kalnu ieskauta, tālab vējš nedabū to izpūst. Šajā vasarā reti kuru dienu temperatūra tur nokritās zemāk par 30 grādiem. Līdzīgā ģeogrāfiskā novietojumā atrodas arī Boloņa, ar visām no tā izrietošajām sekām.
Ne velti Florenci iesaka apmeklēt vēlā rudenī, kā to darījām mēs, šoreiz gan fiksā caurskrējienā. Jau laikus maps.me aplikācijā sameklējām autostāvietu, uz to arī devāmies. Paļauties uz dullo noparkošanos Itālijas lielpilsētā nebija manos plānos, tajā haosā to, manuprāt, ir visai grūti īstenot. It īpaši pilsētās, kuras ir visas pasaules tūrisma galamērķi.
Izkāpjot no mašīnas pirmais, kas pievērsa uzmanību bija aizdomīgi tipāži un milzum daudzie suņi kā pavadā ar saimniekiem, tā brīvā gaitā uz savām četrām. Tipāži lika nedaudz iespringt saistībā ar automašīnas atstāšanu, galu galā paļāvāmies uz KASKO: kā būs tā būs. Otrie — suņi, tie līdzās neskaitāmajiem tūristiem bija mana lielākā galvas sāpe.
Ejot uz vēsturisko centru un apskates objektiem nemitīgi nācās mainīt ielu puses, lavierēt starp cilvēkiem un mašīnām, lai tik Herkuless ceļā nesaskrietos ar kādu čivauvu vai savas svara kategorijas būtni. Par laimi pie cilvēku burzmām suns ir pieradis un neliekas ne zinis, spraucoties cauri tiem pa šaurajām ielām. Tas ir interesanti, jo ja pa šādu ielu nāktu pretī viens vai divi, tad tie viņu nešaubāmi ieinteresētu.
Ja Herkulesam visi šie tūristi bija pie D, tad tūristiem viņš gan ļoti ieinteresēja. Daudzi viņu fočēja tā it kā viņš būt kāds Breds Pits vai Romas pāvests. Jutos pagodināts vedot šādu superstāru.
Mūsu nelielās ekskursijas laikā aizstaigājām līdz katedrālei un atpakaļ. Kaut kā šis viss jau likās pieredzēts — ielu tirgoņi (tagad topā tiem selfiju stiki, mums gan neuzbāzās, jo negribēja iekulties nepatikšanās ar mūsu miesassargu), smalkas bodes, burzmas un tā visa aizsegā senatnīgais skaistums. Atgādināja Venēciju. Iespējams, tas der lielākajam vairākumam tūristu, bet ne man ar Herkulesu, kurš nonākot atpakaļ pie mašīnas, pirms braukšanas tālāk, paņēma pauzi un palīda atdzesēties auto ēnas aizsegā. Lai arī jau pēcpusdiena, saule šo pilsētu bija uzkarsējusi teju līdz 30 grādiem.
Laimīgi pārdzīvojot arī šīs pilsētas satiksmes haosu atlika nobraukt vēl tikai 78 km līdz mūsu galamērķim. Pēc nogriešanās no lielās štrāses pie Pontederas skatienam pavērās jau pirmie Toskānas skati — stiepti pauguri, lauku ainavas, mazi ciematiņi — miers. Zelta stunda dāvāja skaistus kadrus, šoreiz gan tie tika fiksēti vien ar acīm caur auto stiklu. Kādus km trīs pirms mūsu mājas Toskānā, miestā ar nosaukumu LaRosa ieskrējām vēl veikalā, sapirkt paiku vakariņām.
Mērķi sasniedzām jau tumsas melnumā, atkal nedaudz aizture ar trāpīšanu īstā vārtrūmē, bet ar zvanu saimniecei problēma turpat arī tikai atrisināta. Pirmie iespaidi par visu patīkami. Lai arī jau vakars, ārā silts, cikādes čīgā, tālumā miestu gaismiņas spīd. Arī saimniece, kas ir Itāliete ar izraēliešu asinīm, Sabina jeb Sabīne ir ļoti laipna, bet viņas apartamenti vienkārši ideāli priekš mūsu vajadzībām. Un viss šis prieks uz mūsu kompāniju izmaksāja vien 35 EUR par diennakti. Silti iesaku šo vietu, kā naktsmītni jūsu ceļojuma laikā pa Toskānu. Vietas mājā pietiek septiņiem cilvēkiem.
Kā jau katra Toskānas mājsaimniecība, arī šī uztur savu vīnogu un olīvju dārzu. Vārds pa vārdam ar Sabīni, un jau tajā vakarā pie vakariņā baudījām viņa tēva brūvēto baltvīnu. Pudele (0,7 l) šīs sarkanās vai baltās dziras maksāja vien 2 EUR. Nav pat vērts salīdzināt ar mums veikalos pa vidusmēra cenu nopērkamajām šļurām.
6. oktobris, Otrdiena
Nesteidzīgais itāļu dzīvesveids, šķiet, pārņēmis arī mūsu tūristu grupu. Rīts ievelkas līdz pusdienas laikam, vēlajās brokastīs izkaļam šīs dienas plānus. Ir jāapskata dažas no Toskānas pērlēm — Sandžiminjāno un Voltēra. Kā uz pirmo dodamies uz Sandžiminjāno jeb Itālijas Manhetenu. Ne velti to tā nosaukuši, jo jau pa gabalu tā izskatās kā mūsdienu debesskrāpju miniatūra.
Ap šīs pilsētas vēsturisko centru izsētas vairākas maksas autostāvvietas, ja esat izmanīgs, tad ir iespējas noparkoties kādā ceļmalā. Tik tad jārēķinās ar garāku pastaigu. Šajā objektā rodas sajūta, ka šeit atbraukušie tūristi nav tik apnicīgi cik Florencē. Tagad prātojot, iespējams, tas tāpēc, ka šeit nebija neviena ielu tirgoņa ar savām parpalām. Pati pilsētiņa patiešām unikāla, turp aizbraukt iesaku ikvienam. Bija patīkami pastaigāt pa tās klusajām ieliņām. Starpcitu, šīs vēsturiskās pilsētas pašā centrā meklējams pats garšīgākais saldējums pasaulē. Pilnīgi oficiāli, vismaz tā viņi savā izkārtnē dievojās. Milzīgā rinda pie šīs gelato kafejnīcas liecināja, ka nav melots. Mazliet pagūglējot lūk arī fakti.
Te neliels video no kāda cita latvieša ceļojuma uz Sandžiminjāno un Pizu (fotobombu citadeli).
Pēc Sandžiminjāno dodamies uz Voltēru. Vēl vienu etrusku pilsētiņu. Šī atšķirībā no savas kaimiņpilsētas (324 m) slienas tuvāk debesīm — augsta kalna galā (531 m). Lai tajā uzbrauktu jālīkločo pa serptentīniem. Šeit bezmaksas autostāvvietu atrast ir vieglāk, tik jārēķinās, ja tā ir kalna lejā, tad līdz tikšanai līdz objektam jāpieliek pūles cīņā ar kāpienu augšup. Volterā tūristu ir krietni mazāk, varbūt to klātbūtni tik ļoti neizjūt, jo pilsētas teritorija ir plašāka. Šeit neuzturamies ilgi, vairāk sanāk pabaudīt tos skatus, kas paveras uz kilometriem tālām apkārtējām ainavām. Burvīgi.
Par cik šie abi objekti atradās pusotras stundas lokā no mūsu mājas, štukojam, ka šajā dienā varētu ietvert arī Pizu, kas ir tikai 50 min brauciena attālumā. Bet tā kā pulkstenis rāda jau piecus vakarā, tad nolemjam šo plānu atlikt uz rītdienu, tā vietā dodoties kāda restorāna medībās tuvējā apkārtnē.
Domāts darīts. Restorāna meklējumi sākas 4 km attālajā Pečioli pilsētiņā. Tur arī tādu atliku likām, tikai līdz tiem netiekam, jo pilsētā todien notiek milzīgs hajs veltīts bērniem. Sabīne jau par to mūs tika brīdinājusi, lai šodien turp labāk nedodamies. Nu neko, dodamies tālāk. Visapkārt dažādas norādes — 10 minūšu braucienā jūs nonāksiet restorānā Papa Karlo, pēc 5 km restorāns Super Duper utt. Vienai no tām izsekojam, veram durvis, bet tur — piedodiet apkalpojam pēc pl. 19. Šādi iekrītam vēl divās vietās, līdz nolemju doties uz Ponsako, mazliet lielāku pilsētu. Pa ceļam nespējam nogremot piedzīvoto — gribas ēst, bet nekur nedod līdz pl. 19. Ponsako beidzot atrodam meklēto. Esam pirmie klienti, pl. vēl tikai 18.45, bet saimnieks mūs laipni uzņem.
Pasūtītajā neviļamies, bet arī stāvā sajūsmā neesam — kas nozīmē, ka itāļu īstās pastas meklējumi aizvien turpinās. Toties saldo ēdienu kvalitāte un garša liek vēderam murrāt. Panna cotta un Tiramisu ir vienkārši debešķīgi. Interesanti, ka Tiramisu biskvīts nebija apslacīts vai mērcēts kafijā, tā vietā, šķiet, kaut kur bija uzbērta smalki samalta kafija. Perfekti. Secinājums — saldie itāļiem padodas krietni labāk nekā picas vai pastas.
Pēc restorāna vakarā Sabīnei pastāstām par piedzīvoto šodien, par Latvijas ziemām, pasūtam vīnu mājās vešanai un rezervējam vēl vienu nakti (sākumā bijām paņēmuši vien divas).
7. oktobris, Trešdiena
Pie brokastu galda izkaļam pēdīgās dienas Toskānā plānus. Šodienas virziens — Ligūrijas jūras piekraste-Livorno-Piza. Piekļūšana pie jūras šajā apvidū ir plaša, tikai daudzviet vietās, kuras ir ļoti blīvi apdzīvotas. Izvēlamies braukt uz Barati, turpat arī blakus sens ciems Populonia. Galā vairākas maksas autostāvvietas, kuras gan pēc sezonas naudu no apmeklētājiem neģeld. Jūrmala, ja nebūtu klintis un savdabīgie koki aiz kāpām, varētu teikt ir tāda pati kā mūsējā šeit pat Vidzemē. Jūrā gan neviens vairs nepeldējās, kaut ūdens nemaz tik auksts nebija. Par cik vējš tā pamatīgāk pūta, tad netrūka kaitotāju. Arī Herkulesam tika neliels brīvības mirklis jūrmalas smiltiņās.
Pēc jūras tālāk devāmies uz Livorno, pa gleznaino piekrastes ceļu. Pašā pilsētā mums nebija nekādu mērķu, tādi radās pēc nelielas klaiņošanas — ēstuves izskatā. Un atkal itāļi bija sazvērējušies pret mūsu vēderiem — it kā pilsētas centrs, bet ceļā nekā. Iespējams, trāpījām pašā sjestas laikā. Diemžēl, izsalkums tika remdēts ar siltiem ēdieniem no lielveikala. Šai ostas pilsētai nebijām sagatavojušies, bet ar redzēto pietika lai ilgi tajā neuzkavētos. Varu ieteikt vien šo galetēriju jeb saldējuma bodi.
No Livorno tālāk devāmies uz Pizu. Pa ceļam daudz kā interesanta — nelabi smakojoša mega industriālā zona, milzīga armijas bāze, burvīga vecu koku aleja utt. Tā kā bija jau vēl pēcpusdiena, uz blīvi noslogotā ceļa malas viena pēc otras dežūrēja arī prostitūtas. Tur bija ko redzēt, viena par otru skaistāka, dažas savu preci nekautrējās pat izrādīt. Pēc šīm dāmām, ceļš kļuva apnicīgs — priekšā vēl avārija, kas stipri aizkavēja mūsu plānus. Avārijā nokļuvām gandrīz arī paši, kad priekšā braucošā dāmīte Fiatā, stāvot probkā pacēlumā pēkšņi sāka ripot atpakaļgaitā. Šoreiz viss laimīgi. Tāpēc jau viņi brauc visādos fiatos, kurus nav žēl dauzīt pašu vai citu neuzmanības dēļ.
Pizā nokļūstam pašā saulrietā, novietojam automašīnu mega autostāvvietā un dodamies uz tikšanos ar līko Pizas torni. Tuvojoties slavenajam objektam teju pie pašiem ieejas vārtiem viens pēc otra iestūķējušies arī visas pasaules varenie — McDonald’s, Burger King un citi. Ceru, pēc gadiem 100 vai 300 arī šie tiks apbrīnoti kā vēstures relikvijas muzeju izskatā. Labi, ka kāds no tiem vēl nav ielīdis pašā Pizas tornī.
Vairāk par Pizas torni mani sajūsmina neskaitāmo tūristu izdoma cīņā ar to un fotoobjektīvu. Kāds to šķietami tur, cits atspiežas, cits laiza vai veic citas netiklas darbības. Šeit izdomai nav robežu. Brīžiem liekas, ka notiek kaut kāda cīņa par kreatīvāko foto ideju. Neliegšos, arī mēs ko mēģinām. Tiesa, tā kā jau krēsla, tad bildes neko dižās ar ziepīšiem dabūt nesanāk.
Otrs fakts, diez vai pusei no šīs vietas apmeklētājiem ir maz interese par šīs vietas vēsturi. Daudziem vienkārši kārojas šie ķekši — es šeit biju, torni atstutēju, bildi uztaisīju, tagad varu laimīgs doties atpakaļ uz savu Taizemi. Pie tiem pieder arī Herkuless. Savu mērķi viņš izpildīja godam, tik uz Taizemi viņš nelidos.
Vēl viens novērojums. Tā vien liekas, ka puse vīriešu Itālijā ir, atvainojiet, pediņi. Un vairāk tieši lielpilsētās. To vizuālais tēls neraisa pārliecību, ka viņi ir spējīgi iedzīt kaut vienu naglu dēlī. Varētu ko vēl uzrakstīt, bet nu nekļūšu rupjš.
Šis ir mūsu pēdējais vakars Toskānā, jau rīt mēs dosimies tālāk — uz Triglavas Nacionālo parku Slovēnijā, kur jau pasūtīta naktsmītne netālu no Kobaridas. Toskānā bija superforši. Nav vajadzīgas pat nekādas dzīšanās pēc tūrismu objektu apskates, lai šajā vietā justos lieliski. Saule, noskaņa, ainava, vīns un laba kompānija, ar to vajadzētu pietikt lai Toskānā reiz gribētos atgriezties atkal un atkal. Divas dienas un trīs naktis priekš šīs vietas bija par maz.
Turpinājums sekos...