Esposende [4]
|
Anita Ruža
|
23.-25.07.2015.
Šodien ir ceturtdiena un tātad Barselušā notiek iknedēļas lielākais tirgus visā ziemeļportugālē. No rīta sagrabinājām naudu un devāmies uz galveno pilsētas laukumu, kas ikdienā ir parasta autostāvvieta. Nu cilvēku bara murdoņu dzirdama jau dažu kvartālu tālumā, un nonākot tirgus laukumā, nesaprotam no kura gala ķerties klāt. Andele var sākties! Tas tik tiešām ir lielākais tirgus kādu esmu redzējusi un, kā lai to saka – īsta dienvidneiku bazārs kādam tam jābūt: ar ķīviņiem, cenu pārsolīšanu pat ar rupora palīdzību un plašu preču sortimentu.
Šķiet Barselušas tirgū pārdod visu – ēdienu, traukus, šmotkas, preces mājai, putneļus, kviecošus cūčus, suņus un vistas. Dodamies šmotku virzienā, jo Sabīnei uz mājās ir jāatved kāds labs futbola komandas krekla pakaļdarinājums. Acis raibst no piedāvājuma, bet ausis no pārdevēju (nē, pareizāk no torgašu) bļaušanas. Rezultātā es palieku bešā, taču Sabīne ir dabūjusi rozā Chanel maku par 10 eur un sīkajai Adidas sporta tērpu, kurš beigās tikai noraksturots ar vienu frāzi – “Ārprāc, es savam bērnam nopirku tādas briesmīgas lupatas...”.
Pēc tirgus bija doma doties uz nelielo kūrortpilsētiņu Esposende, taču tuvākais autobuss bija tikai 16 pēcpusdienā. Ņemot vērā cik ilgi viņš kavējās un perspektīva pavadīt tuvāko pusstundu pārpildītā busiņā ar tirgus babulienēm un vistu maisiem likās galīgi šķērma, nolēmām Esposendi atlikt uz rītu un šodien atpūsties. Iestūrējāma atpakaļ bazārā pēc melonēm un arbūza. Arbūzu dabujām gandrzīs par velti, jo pārdevēja vispār mums nepivērsa uzmanību, tikai kad gaidījām labi ilgi – paņēma no mums dažus centus. Tālāk delikatešu veikaliņš– hamons, smirdīgais siers, gardumi un vīns. Vīna veikalā piedzīvojām mazu pārsteigumu – varbūt portugāļi arī ir mazliet vientiesīgi, taču to atsver laipnība. Veikala pēdevēja paskatījās uz Sabīni, kas stiepa uz rokām arbūzu un tāpat vien iedeva mums labu maisu, lai vieglāk.
Tā nu mēs Oksanas dzīvokļa lodžijā nokrāmējām galdu ar gardumiem, ierubījām youtube ar mūsu mūziku, pieaicinājām Floru un vienkārši vāvuļojām un dziedājām.
Nākamā diena bija paredzēta Esposendes un Atlantijas okeāna apmeklēšanai, taču cūcība – lietus, apmācies un vispār riebīgs laiks. Ai vienalga, būss jābrauc. Pēc pusstundas brauciena ar Transdevu reisu esam dažu metru attālumā no Atlantijas okeāna. Varētu jau arī braukt uz Povoa de Varzim, kas arī ir kūrortpilsēta, turklāt daudz lielāka, ar vairākām izklaides iespējām. Taču gribējās vienkārši pabūt pie dabas.
Atlantijas okeāns ir pelēks un drūms, apkāt virmo sāļuma un pūstošu aļģu smaka, kaut kādi iekrāvēji bagarē okeāna smiltis. Ejam pa molu garām bākai līdz pašam okeānam. Smiltis kā pie mums, vienīgi oļu vairāk visdažādākajās krāsās un formās. Stāv brīdinājuma zīme “Rip current” tā, ka nav te ko peldēties. Kamēr mēs tā mīcījāmies smiltīs, uznāca riktīgi miglas vāli. Tikko mēs pienācām pačamdīt ūdeni, atskanēja traks sirēnas kauciens no bākas. Mēs vienkārši iesēdāmies tajās smiltīs. Pirmā stulbākā doma bija “nav ko bāzt rokas mūsu okeānā”, taču tad Sabīne uzstājīgi vilka mani prom no ūdens un prasīja, ka varbūt nāk paisums. Pag, pag—paisums neuznāk taču minūšu laikā, taču kaut kād'a smadzeņu nostūrī arī man pielipa panika. Vienīgi vietēji turpināja staigāt gar okeānu un tad radās arī izskaidrojums sirēnai – visdrīzāk tā miglas dēļ sauca atpakaļ krastā zvejnieku laivas.
Oksana teica, lai starp piekrastes apmeklētājiem meklējam personāžu Žužū – vietējo stilīgāko transvestītu, taču mums netika tas gods viņu sastapt. Pludmales auduma mājiņās saradās tauta, bērnudārdza audzēkņi un pat Saulīte izlīda. Izstaigājušās gar okeānu, nolemjam doties uz Viana do Castelo pierobežas pilsētu, kur ir viens no skaistākajiem skatiem Portugālē. Autopieturā skatamies sarakstu – ok, busam jābūt pēc 15 min. Taču kad pēc 40 min. Nekāds transporta līdzeklis garām nepabrauca, sākām raizēties. Garām gāja veceņu bars un kaut kā izdevās izdibināt, ka jā—viss kārtībā busam jābūt. Tomēr nolēmām doties uz galveno autoostu lai tur secinātu, ka Viano do Castelo buss mūs pieturā vispār nepiestāj un nākamais būs tikai pēc stundas. Dusmas par stulbo vietējo transportu aug augumā un mēs nopsihojam – nafig to pilsētu, braucam mājās. Tā nu nonīkām stundu autoostā, lai pēcpusdienu atkal notusētu pa Barselušu.
Sestdiena tika pavadīta suvenīru, vīna un citu gardumu pirkšanai, vēlreiz riņķojot pa pilsētiņu. Vakarā Oksana mums piekodināja sakravāt mantas, jo mūsu istabiņā iebrauks citi un mēs uz vienu dienu pārceļamies uz galveno organizācija ēku. Pa tumsu Nuno mūs visus ved ārpus pilsētas. Mums nu būs jādzīvo super krutā villā, no kuras redzama visa naksnīgā Barseluša, kopā ar ungāru skolēniem, kuriem šodien ir pēdējā diena Portugālē. Lāga nepaskatījušas istabu, kaifojām iekarot kājas baseinā, skatoties zvaigznēs un pilsētas ugunīs no kalna.