Ceļojums pa Norvēģijas ziemeļiem
|
Juris Požarnovs
|
Šovasar jūlijā (12.07.-26.07) mēs ar kemperi un bagāžniekā līdzi paņemto motorolleri 14 dienās izbraucām apmēram 4800 km līkumu pa Skandināviju: Tallina- Nordkaps- Lofotu salas- Bodo- Stokholma -mājas.
Pirmais pieturas punkts Somijā bija Rovaniemi Santa Klausa muzejs.
Santa Klausa muzejā mūs brīdināja, lai esam uzmanīgi braucot tālāk uz ziemeļiem Nordkapa virzienā, jo uz ceļiem sastapsim ziemeļbriežus. Tā bija taisnība - jau pirmajos kilometros pēc Rovaniemi mēs tos ieraudzījām. Protams, jāuzmanās bija, bet man kā šoferim likās, ka salīdzinājumā ar Latvijas meža dzīvniekiem, ziemeļbriežu parādīšanās uz ceļa nebija tik bīstama. Ziemeļbrieži nebaidījās no automašīnām kā Latvijas brieži vai stirnas un sevišķi nelikās traucēti. Raksturīgi arī tas, ka polārajā dienā un ziemeļiem raksturīgajā augu valstī dzīvniekiem nebija kur noslēpties un tie bija pamanāmi jau laicīgi.
Sanāca arī interesants piedzīvojums, kad neplānoti gadījās Somijas mežā salasīt baravikas, kuras vēlāk cepām un ēdām trīs dienas.
Pēc Rovaniemi iegriezāmies ar eksponātiem bagātīgajā Tankavāras zelta muzejā, kurā redzējām, kā zelts tika skalots dažādās pasaules malās, ne tikai Somijā. Arī mums pašiem bija iespēja pamēģināt, kā no smilšu kaudzes pagrābtajām smiltīm skalojamajā bļodā reāli var izskalot zeltu. Man un Ilzei par piemiņu no šī zelta muzeja apmeklējuma palikušas vizītkartes, pie kurām ar skoču ir pielīmēti mūsu pašrocīgi izskalotā zelta graudiņi.
Pēc Tankavāras zelta muzeja apmeklējuma turpinājām ceļu uz ziemeļiem Nordkapa virzienā. Mūs pārsteidza Somijas neskartie mežu un purvu plašumi, cilvēku nesabojātais dabas krāšņums, un, protams, ziemeļbrieži, lapsas, dažādi putni ceļa malās u.t.t. Kaut arī pienāca vakars, tumšāks nepalika. Mūsu plānos ietilpa ierasties Nordkapā- tālākajā Eiropas ziemeļu punktā- pusnaktī, lai varētu pārliecināties, ka tiešām, nakts vidū saule nenoriet un paliek ziemeļos virs apvāršņa. Diemžēl, kad ieradāmies Nordkapā, bija apmācies un sauli ziemeļos redzēt nevarējām. Tomēr ļoti neierasta bija sajūta, ka visu dienu un nakti ir gaišs. Labi, ka visiem kempera logiem priekšā bija iespējams nolaist žalūzijas, kas mākslīgi ļāva izveidot mums pierasto nakts sajūtu. Neskatoties uz komfortablo atmosfēru kemperī, ārā mūs sagaidīja ziemeļu aukstums. Šajā jūlija ceļojumā pieredzētie +4 grādi un nepatīkamais, skarbais vējš, bija nepārprotams atgādinājums tam, ka esam aiz polārā loka tālu ziemeļos.
Ceļā uz ziemeļiem pārdomājām dažādus, no šī brīža skatījuma, diezgan neprātīgus mūsu rīcības variantus.
Viena no domām bija atstāt kemperi pēdējā lielākā kempingā pirms Nordkapa, piemēram, Olderfjord, izripināt ārā no kempera bagāžnieka motorolleri un 128 km līdz Nordkapam nobraukt uz diviem riteņiem. No savas pieredzes zinājām, ka attālumu līdz Nordkapam un atpakaļ (128+128km) mēs vienā dienā būtu varējuši nobraukt. Līdzi paņemtais siltais apģērbs un augstais motorollera stikls iespējams būtu bijis tam piemērots. Tomēr vēlme pēc siltuma un komforta ņēma virsroku.
Otrs apspriestais variants bija motorolleri izripināt no kempera jau Nordkapa stāvvietā (bijām samaksājuši par 24 stundām). Domājām izbraukāt ar motorolleri Mageroya salu. Tomēr arī to nedarījām un pareizi vien bija. Mageroya sala no austrumiem līdz rietumiem bija tikai ap 40 km plata. Tātad nebūtu pat bijis "kur ieskrieties" , kā arī mulsināja skarbie laika apstākļi. Toties veiksmīgi izvizinājāmies pa salas visiem iespējamajiem celiņiem ar kemperi un tas bija jauki. Mežonīgi skaistos dabas skatus, ziemeļbriežus u.c. - tos jūs redzēsiet filmiņā.
Ceļojuma laikā safilmētā un safotografētā materiāla ir tik daudz, ka pietiktu vēl daudzām filmām. Par Altas seno klinšu zīmējumiem, Bodo Aviācijas muzeju un Ziemeļzviedrijas ainavām uztaisīšu filmiņu citreiz.
Kad sasniedzām Lofotu salas, apstājāmies vienā no pirmajiem kempingiem un izripinājām no bagāžnieka savu motorolleri. Temperatūra ārā bija kļuvusi siltāka jau ap +14 grādiem. 19.jūlija rītā laiks izskatījās labs un saulains. Hondiņai pieskrūvēju spoguļus, augsto stiklu, uzliku bagāžnieka kasti, paņēmām sviestmaizes, termosu, saģērbāmies silti un devāmies ceļā. Šajā dienā nobraucām pa Lofotu salām 324 km. Tas bija interesants brauciens, neskatoties uz mainīgajiem laika apstākļiem, miglu, lietu un vēju, kas mūs sagaidīja atpakaļceļā uz kempingu. Jūra, klintis, mazie krastu ciematiņi, iespaidīgie tilti un tuneļi –šķiet visas Norvēģijai raksturīgās ainas būtu sakoncentrētas tieši Lofotu salās - Norvēģijas pērlē.
Norvēģija - tā ir vieta, kur ir vērts atgriezties! Mēs jau plānojam to tuvākajā laikā izdarīt.