Četri tūristi un suns (II). Mīla pie Gardas ezera
|
Jānis Līgats
|
Turpinājums. Sākums šeit: https://www.draugiem.lv/user/51246/blog/?p=13698792
3. oktobris
Rīts iesākas ar atentātu pret Herkulesu. Izejot ik rīta darīšanās, pēkšņi no blakus mājas augšup kalnā, aulēkšiem atjoza vietējais Sesto šerifs — vilks Pesto (vārds mainīts). Abi jau dienu iepriekš pa gabalu saostījās. Acīmredzot vietējam likuma kalpam nebija pa prātam, ka te kaut kāds iebraucējs pārzīmē visu viņa teritoriju. Sadūšojies, brašulis visupirms nobremzēja metrus divus pirms mums, vārds pa vārdam, formāla saostīšanās un tad jau abiem nervi vairs neturēja ieilgušo priekšspēli. Tā kā Herkuless bija iemauktos, tad viņam šī cīņa izpalika — turēju to vertikāli, līdz tiku līdz iekštelpām. Visu šo laiku Pesto neatsējās, arī nekādas bļaušanas un biedēšanas nelīdzēja, beigu beigās viņš paguva atstāt savas pēdas uz boksera pakaļas — nelielas brūces izskatā, par kuru pats cietējs izskatījās stāvā sajūsmā.
Palūkojot Google Street view attēlus šajā vietā, redzams, ka arī šī servisa automašīnai ielas fotografēšana aprāvās līdz ar Pesto personīgi sargāto savas teritorijas robežu.
Vēl pirms atstāt Sesto, izmantojām iespēju bez maksas (apartamentu saimniece iedeva mums četrus vaučerus) ar funikulieri uzbraukt līdz Elmo kalna priekšnamam nedaudz virs 2000 m. Par cik diena bija mākoņaina, tad tur augšā lāga neko nevarēja redzēt. Toties lejā Sesto cauri tekošajā upītē varēja pamielot aci uz diezgan brangām forelēm.
Iemest makšķeri kādā no šādām upītēm arī bija mūsu dienas kārtībā, diemžēl, Itālijā pēc noteikumiem to varēja darīt tikai noteiktās vietās, arī trāpījām dažādos sezonas liegumos. Piemēram Sarkas upē (kas ietek Gardas ezerā) pa kādiem 20 eiro dienā varēja strādāt ar mušiņmakšķeri pēc principa ķer&palaid. Vienīgā diena, kad varējām realizēt šo izdevību bija svētdiena, bet svētdienā strādājošus itāļus, kas pārdod licenci atrast būtu neiespējami.
Pārbraucienā līdz nākamajai naktsmītnei pie Gardas ezera pavadījām ap četrām stundām, ceļā ap 230 km. Neplānots mišungs sanāca Bruniko, pirms pagrieziena uz bāņa, burtiski šeit.
Pēc biļetes izņemšanas maksas stacijā mašīnu plūsmā uz mirkli kaut kas galvā nesaslēdzās ar navigāciju un Bolzano ceļa norādes vietā izvēlējos Brennero. Šī kļūda maksāja mums liekus 60 km, lieku stundu kopumā un kādu piecīti nodevā par maksas ceļu. Uzbraucot uz bāņa nākošā izbrauktuve atradās vien 30 km attālajā Vipiteno pilsētā.
Papildus uzmanīgiem iesaku būt ne tikai saistībā ar ceļa norādēm, bet arī pie izbraukšanas no bāņu maksas stacijām — paceļoties bomim reizēm bija sajūta, ka kritušas barjeras motokrosa startā un nu visi mauc kā māk līdz pirmajam līkumam. Tur likumu nekādu.
Tuvojoties Gardas ezeram pakāpeniski kāpa arī temperatūra, 20 grādu slieksni sasniedzot kaut kur pie Trento pilsētas. Tiekot līdz Riva del Gardai nedaudz pārsteidza joprojām lielā tūristu burzma. Neskatoties uz oktobra mēnesi ezers bija piepildīts ar burātājiem, arī kādu brīvu autostāvietu šķietami būtu bijis grūti sameklēt. Iespējams pie vainas bija sestdiena.
Mūsu ceļš gan veda vēl tālāk uz dienvidiem — vairāki desmit kilometru pa vēsturisko tuneli gar pašu ezera malu līdz nonācām Limone Sul Garda miestā. Vēl desmit km pa stāviem serpentīniem un esam galā Tremosine sul Garda ciemā, kaut galamērķis nemaz tik viegli nenāca — nācās palauzīt galvu ar tā atrašanu, jo ceļi un celiņi šeit bija tiktāl samudžināti, ka navigācija ar uzdevumu galā netika, beigās maps.me izlīdzēja.
Viesnīca liela, bet arī dēļ sezonas pa lielam tukša — tieši mums pa prātam. No viesnīcas skata uz ezeru nav, bet ja paietās kādus simts metrus tad arī to var atrast — vakara romantikai derīgu. Viesnīcā darbojas kā āra, tā iekštelpu baseins. Pēdējo izmantojam ekskluzīvi — bez liekām acīm. Iespējamas arī sportiskas izpriecas — teniss, minigolfs, velosipēdu īre. Strādā arī restorāns, bet tā kā gatavojam paši, tad tur divu dienu uzturēšanās laikā aizejam tikai pēc saldējuma.
4. oktobris
Svētdiena. Šodien nolemjam doties pārgājienā. Kartēs dažādi maršruti sazīmēti krustu šķērsām, īpaši neko neplānojot izmetam loku pa tuvējās komūnas plašumiem, mazliet nostāk no viesnīcām, tuvāk laukiem.
Dodamies kādas upes virzienā. Izrādās tā pilnīgi izžuvusi. Nekāda zivju vērošana nesanāk. Arī kukurūzu pagaršot neizdodas — novākta. Toties valrieksti tur kā zīles Latvijā. Atrodi koku, riekstu un akmeni — pārsit, apēd. Te pat varēja tos vairāk ievākt un Latvijā izvērst nelielu biznesu. Ideja, kā vienmēr nāca vēlāk.
Zinājām, ka šajā dienā sola pamatīgu nokrišņu dušu. To arī galu galā sagaidījām. Lietum jau nekādas vainas, ārā gana silts, arī saule ik pa laikam šur tur izlīda, tik problēma radās mirklī, kad ūdens bija pilnībā iznīcinājis mūsu viesnīcā iegūto karti. Tad talkā nāca maps.me (iepriekš novelc karti un vēlāk bezsaistē to lieto).
Samirkuši līdz ausīm, līkumojām mazos piekrastes ciematiņus, ik pa laikam ceļā uzskrienot lieliskām skatu vietām vērstām pret ezeru. Kilometri šādā apvidū sakrājas nemanot, ceļi zigu zagā lejā augšā ir gana prasīgi pret tavu fizisko sagatavotību. Vienmēr vajag objektīvi izvērtēt savas spējas, kā kalnos kas neapdzīvoti, tā arī kalnos, kas apdzīvoti.
Atpakaļceļā uz viesnīcu šķērsojam to pašu upīti, kura nu jau bija piepildīta ar gūzmu ūdens, it kā kāds būtu atstājis vaļā atgrieztu krānu. Vēlāk uzzinām, ka šodienas stihija vissmagāk plosījusies pārsimts km attālajā Franču Rivjērā, tur izdzēšot padsmit cilvēku dzīvības.
Atgriežoties viesnīcā, izgriežam drēbes un gatavojam vakariņas...tad pēkšņi BUM — elektriskās plīts vados trāpījis ūdens, izsisti korķi...neliels satraukums. Viesnīcas administratore solās, ka pēc 20 minūtēm Frederiko atnāks paskatīties. 20 minūtes svētdienā Itālijā izvēršas par stundu un 30 minūtēm, elektrība atgriežas līdz ar Frederiko un viņa čoma Luidži ierašanos. Skaidrojot, kas noticis, viņi smaidot netic, ka varējis būt BUM, jo lai būtu BUM ir vajadzīga gāze. Beidzot tiekam līdz tam, ka plītī pliki vadi, bet viņi vēsā itāļu mierā mierina mūs, ka par to nav jāsatraucas: «It is normal». OK, pielāgojamies.
Vakarā jau kaļam plānus par rītdienas mājvietu Toskānā. Tā kā caur booking.com neko lāgā jēdzīgu (pārsvarā naktsmājas viesnīcās pie jūras vai pilsētās) atrast neizdodas tad lūkojam ko prātīgu airbnb.com. Ar šo izvelkam pilno lozi — māju Toskānas sirdī, nostāk no masām, tuvāk laukiem.
Turpinājums sekos...