Liepāja!

  • 4 min lasīšanai
Ideja braukt uz Liepāju radās pēkšņi. Ar draudzeni spriedām, ko vēl tuvākajā laikā varētu pasākt. Anime festivāls jau bija aiz muguras, savukārt līdz Muzeju naktij un Ostas svētkiem kāds laiks vēl bija jāpagaida. Izskanēja doma par kādu īsu ceļojumu ārpus Latvijas. Es nosmējos, ka ar manām šā brīža finansēm neko vairāk par vilciena biļeti Rīga-Valga nevaru atļauties. Sākām apspriest šo variantu, kad pēkšņi man ienāca prātā – davai, braucam uz Liepāju! Turp ar autobusu, atpakaļ ar lidmašīnu! Tā kā neviena no mums iepriekš nebija lidojusi, gala lēmums – braucam uz Liepāju! – tika pieņemts ļoti ātri. Gan man, gan Dinčai ir paradums kavēt, tāpēc nolēmu nodrošināties ar laika rezervi, lai arī kavēšanās gadījumā paspētu uz autobusu. Sarunājām tikties autoostā apmēram pusstundu pirms tā atiešanas. Un tā, agrā maija rītā devos ceļā uz autoostu. Biju jau gandrīz klāt, kad iezvanījās telefons. Displejā parādījās Dinčas numurs. Nojautu, ka tas nav uz labu. Pulkstenis rādīja 6.28 un pēc divām minūtēm mums sarunāts tikties autoostā. Pacēlu klausuli un izdzirdēju Dinčas paziņojumu, ka viņa kavēs. Esot domājusi braukt ar tramvaju, taču izrādās, ka svētdienas rītos tramvajs tik agri nekursē un nāksies iet ar kājām. Šobrīd viņa teju skriešus dodoties uz centru. Ir nu gan, nodomāju. Dzīvot blakus tramvaju pieturai, bet nezināt sarakstu. Sarēķināju, ka teorētiski, ja ietu ļooooti ātri, viņa varētu paspēt. Ja ne, būs jābrauc ar nākamo autobusu un pilsētas apskatei sanāks mazāk laika. Stāvu autoostā, gaidu Dinču. Autobuss, ar kuru plānojām braukt, atstāj autoostu 7.05. 6.55 Drīz jau viņai jābūt klāt. 6.58 Tūlīt jau viņai jāierodas. 7.00 Iztēlojos savas rokas lēnām apvijamies ap viņas kaklu un to sažņaudzam. 7.02 Galīgi aizelsusies, Dinča iebrāžas autoostā. Skriešus dodamies uz vajadzīgo platformu. Tipisks ceļojums mūsu gaumē ir sācies. Es pirms tam Liepājā biju bijusi vienu reizi, bet Dinčai šis bija pirmais Liepājas apmeklējums. Nolēmām rīkoties kā parasti – iet kaut kur un apskatīt visu, kas gadīsies ceļā. Nokļuvušas pilsētas centrā, nolēmām izmēģināt „Pastaigu pa notīm”. Bija aizraujoši sekot ietvēs iemūrētajām notīm, nezinot, kurp tās aizvedīs. Atcerējos TV redzētos sižetus par to, ka iemūrētās notis esot zaguši suvenīriem un tagad tās tiekot iemūrētas savādāk – tā, lai tas vairs nebūtu iespējams. Maršruts gāja garām vairākām baznīcām. Ir divas vietas, kurām ceļojumos nespējam tā vienkārši paiet garām – baznīcas un kapi. Vienā no baznīcām tobrīd notika dievkalpojums. Diemžēl neatceros, kurā tieši, taču man liekas, ka tā bija katoļu baznīca. Tālāk par ieejas durvīm negājām, pavērojām visu no ārpuses. Turpinājām sekot notīm un iznācām ārā uz kādas ielas, no kuras tālāk aizgāja ceļš uz pludmali. Pirms doties turp, aizstaigājām līdz netālu esošajiem lielgabaliem, lai iepozētu. Saule, jūra, pludmale – nemaz negribējās iet prom. Liepājnieki jau pamazām atklāja peldsezonu (bija 11. maijs). Ūdens bija diezgan silts un arī mums radās vēlme nopeldēties. Diemžēl nesanāca, jo nebija līdzi peldkostīmu. Izstaigājušas nošu taku, izmēģinājām nākamo atrakciju – šaursliežu tramvaju. Izbraucām visu maršrutu, pa ceļam piedzīvojot arī kontroli. Esot Rīgā, man par kontrolieriem bija radies iespaids kā par diezgan nejaukiem cilvēkiem. Liepājā bija savādāk. Draudzīgi papļāpājām ar kontrolieri, kamēr meklēju, kuras no manā kabatā esošajām četrām biļetēm (ar tramvaju braucām divreiz) ir īstās. Par Karostu biju dzirdējusi daudz un vēlējos vismaz kaut ko no tās redzēt savām acīm. Iekāpām kaut kādā mikroautobusā un devāmies turp. Galapunkts bija kādā dzīvojamo ēku rajonā. Izkāpu ārā no mikriņa, piegāju pie kādas sievietes un pajautāju, kur šeit atrodas Karosta. - Visur! – skanēja atbilde. Ups, biju domājusi, ka Karosta ir tikai atsevišķa vieta Liepājā – līdzīgi kā Andrejsala Rīgā – nevis vesels rajons. Laika nebija daudz, kādas divas stundas, tāpēc neko dižu pasākt nevarējām. Devāmies uz pludmali, kurā jau bez mums bija diezgan daudz cilvēku – gan peldētāju un siltās saules baudītāju, gan arī makšķernieku. Pēdējie bija aizņēmuši Ziemeļu molu teju visā tā garumā. Izdomājām aiziet līdz pašam mola galam. Apmēram pusceļā sapratām, ka, jo tālāk ej, jo vairāk liekas, ka tas nekad nebeigsies. Mols ir 1800 metru garš, taču mums tas šķita vismaz trīsreiz garāks. Pagājām garām neskaitāmiem makšķerniekiem – gan vietējiem, gan braļukas no Lietuvas, līdz sasniedzām mola beigas. Gan pats mols, gan skats, kas no tā paveras, ir iespaidīgs. Tuvojās vakars un pamazām vajadzēja doties lidostas virzienā. Tā nebija tālu no Karostas, taču mums nebija ne jausmas, cik bieži kursē transports, kurš uz turieni dodas. Izdomājām, ka varam izkļūt no Karostas pašu spēkiem. Gājām it kā pa to pašu ceļu, pa kuru atbraucām, līdz vienā mirklī sapratām, ka pa šo ielu gan iepriekš nebraucām. Pajautāju kādai pretimnācējai, kā nokļūt 2. autobusa pieturā (ar to var nokļūt lidostā). Uzzinājām, ka ejam ja ne gluži pretējā virzienā, tad ar pamatīgu līkumu gan.... Šādi gadījumi mums nav retums, esam jau pieradušas teju visur nokļūt, pirms tam aizmaldoties nepareizajā virzienā. Tāpēc, lai arī kurp dotos, vienmēr ierēķinām laika rezervi. Tikušas ārā uz šosejas, sagaidījām autobusu un nokļuvām Liepājas lidostā. Lidosta mani pārsteidza ar savu lielumu (vai, pareizāk sakot, mazumu), taču tā ir mūsdienīga un ar tikpat nopietnu drošības kontroli kā citur. Bijām ieradušās lidostā kādu pusotru stundu iepriekš. Ātri piereģistrējāmies un domājām, kā pavadīt laiku līdz iekāpšanai. Tobrīd norisinājās hokeja čempionāts un pa TV rādīja kādu no spēlēm. Neesam hokeja fanes, taču nekā cita, ko darīt nebija un arī mēs pievērsāmies spēlei. Pēc kāda laika varēja sākt iziet drošības kontroli. Cilvēki, kuru bija palicis arvien vairāk, uz brīdi atrāvās no TV ekrāna, izgāja kontroli un pārvietojās uz otru telpu, kur turpināja skatīties spēli. Noskatīties to līdz galam nesanāca, jo atlidoja mūsu lidmašīna un pēc neilga brīža sākās iekāpšana. Kāds vīrietis, ieraudzījis mazo fokeru, ar kuru mums jālido, iesaucās, ka viņš jau nu tajā iekšā nekāps. Beigās iekāpa gan. Un izkāpa arī, bet jau Rīgā. Šis bija mūsu pirmais lidojums, tāpēc viss likās aizraujoši: gan iekāpšana, gan motoru ieslēgšana, gan, protams, pacelšanās. Sajūta brīdī, kad lidmašīna atrāvās no zemes, bija kolosāla. Attālinoties no zemes, viss – koki, mājas, automašīnas – likās butaforisks un mazliet nereāls. Šķita, ka zem mums atrodas spēļu pilsētiņa un, izbāžot roku pa iluminatoru, izdosies tai pieskarties. Pēc kāda brīža parādījās stjuarts ar dzērienu ratiņiem un piedāvāja ūdeni un sulas. Pabrīnījos – kopš kura laika ekonomiskajā klasē dala dzērienus par brīvu! :) Lidojums bija ļoti īss – apmēram 30 minūtes. Brīdī, kad stjuarts paziņoja, ka drīzumā nolaidīsimies, abas ar Dinču pasmīnējām, ka knapi paspējām apsēsties, kad jau jākāpj ārā! Uz mani lidojums neatstāja lielu iespaidu, jo man tobrīd sāpēja galva, toties Dinča gan bija sajūsmā. Šķiet, ja vien būtu bijusi tāda iespēja, viņa labprāt būtu palidojusi vēl.... Izejot ārā pa lidostas durvīm un dodoties mājās, bijām labā noskaņojumā un apmierinātas ar pavadīto dienu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais