2 mēneši Latīņamerikā. Čīle 2.daļa
|
Žigimants fon Krēsliņš
|
Iekāpjot autobusā miegs ir pačabējis. Interneta nav, un vienīgā sakarīgā opcija ir blenzt pa logu. Arī tas ātri apnīk. Ainava nemainās- smiltis un akmeņi. Ļoti pa retam gadās kāda ceļazīme, un vēl retāk kāds necils ciematiņš pašā okeānā krastā. Ak jā, sākot ar Ikiki, ceļš iet faktiski gar okeāna krastu.
Tādā iešūpojošā ritmā sagaidām brokastis. Paklausos mūziku, paurbinu degunu, un tad jau esam piebraukuši pie Antofogastas pilsētas. Antofogasta ir lielākā no ziemeļu piekrastes pilsētām, iedzīvotāju skaits ir tuvu pusmiljonam. Arī Antofogasta nav Čīles pilsēta no pirmssākumiem, bet iegūta tajā pašā, čīliešiem labvēlīgajā karā no Bolīvijas. Dēvēta arī par ziemeļu pērli, Antofogasta attīstījusies pateicoties raktuvēm. Šobrīd tā ir moderna pilsēta, vieta, kur ir patīkami dzīvot. Neko daudz gan es no ziemeļu pērles neredzu, jo autobusa maršruts neved pa vietām, kas sajūsmā liktu pieplakt pie loga.
Ir diezgan garlaicīgi. Vienīgā izklaide ir mūzika. Brīnos par dažiem pasažieriem, kas reāli visi ceļu nogulēja. Skaties uz viņiem kad gribi- pilnīga koma. Kāpēc es tā nevaru? Iekāp autobusā, ieslēdz pogu switch off, un pamosties kā reiz pirms izkāpšanas.
Dienu nomaina nakts. Pa laikam paguļu, pa laikam jau diezgan bezjēgā spaidu telefona taustiņus. Tuvojas pulkstens 2, kad pēc grafika mums būtu jābūt Santjago. Spriežot pēc apkārtnes, mēs neesam pat tuvu tai. Atceros, ka man telefonā ir GPS, kas darbojās arī bezsaistē. Ieslēdzu un redzu, ka līdz galvaspilsētai ir vismaz savi 200 kilometri ko braukt. Ja godīgi, esmu priecīgs par šādu notikumu pavērsienu, jo neesmu pārliecināts vai nakts laikā kursē metro, un lai tiktu līdz savai nākamajai dzīvesvietai, man ir jābrauc ar metro. Ne tik priecīgs ir vīrietis, kas sēž man divus krēslus priekšā. Viņš visu laiku dīdās un skatās pulkstenī. Mēs jau kavējam stundu, bet neesam pat tuvumā. Lai uzliktu treknu punktu uz i, autobuss apstājās ceļa malā, un abi šoferi aiziet pļumpēt kafiju. Salonā ienāk stjuarts un paziņo, ka 10 minūtes pīppauze. Nervozais sapsihojas un sāk kliegt. Ne vārda nesaprotu, bet ir skaidrs, ka viņš izsaka savu sašutumu par kavēšanos. Ja es kavētos, un man būtu savienojošais reiss, vai kādas svarīgas darīšanas, es arī droši vien uzsprāgtu.
Salonā iestājās vismaz kaut kāds ekšns. Daži pieslejas stāvāk, un pat guļošie slinki paver vienu aci. Man gribas rubaku. Nekad neesmu redzējis normālu kautiņu autobusā. Varētu pat būt tāds, kā vesternos- viens iesāk, un tad aiziet viss salons! Domās jau izdomāju, ka es varētu gāzt pa štangu vīrietim, kas ir pa kreisi no manis, un bailīgi skatās uz notiekošo. Neko sliktu viņš man darījis nav, bet nu ja metam pūku, tad uz visu banku! Diemžēl nervozais pilnībā nomočī stjuartu ar vārdiem, un tas, iespiedis galvu plecos, pazūd Čīles naktī. Ne uz ilgu. Pēc minūtes viņš ir atpakaļ ar būdīgāko no šoferiem. Stjuarts bailīgi parāda ar pirkstu uz trača vaininieku, un pakāpjas malā, dodot iespēju pirmajam dabūt pa purnu šoferim. Šoferis līganā gaitā pieiet pie vainīgā, un sāk paaugstinātā tonī skaidrot kavēšanās iemeslus. Neko nesaprotu. Bet arī man ir skaidrs, ka lielāko daļu laika noēda stulbā kontrole tuksneša vidū, jo brauc autobuss ātri, un izņemot Ikiki un Antofogastu, nekur ilgāk par 3 minūtēm neesam stāvējuši.
Bet nervozajam ir kontrargumenti, un viņš sāk paaugstinātā tonī runāt arī ar šoferi. Atkal pamostas neliela cerība, ka rubaks tomēr būs. Bet nekā. Šoferis stingrā, bet noteiktā balsī visu izskaidro, un pēc žestiem saprotu, ka ja kaut kas nepatīk, var kāpt ārā un durt kājām. Nervozais nomierinās, un pēc desmit minūtēm atkal esam ceļā.
Santjago autoostā piestājam 5 no rīta. Trīs stundas vēlāk par paredzēto. Laukā ir joprojām tumšs, un stacija izskatās diezgan baisa. Nē, patiesībā stacijai nav ne vainas. Jauna celtne, moderna. Ir ap 100 platformām, milzīga teritorija, kopta un tā. Bet mēs esam vienīgais autobuss, un milzīgajā teritorijā nav neviena cita cilvēka. Saņemu savu mugursomu un cenšos sekot lielākajam baram. Ieejam iekštelpās. Tas ir liels tirdzniecības centrs, kas droši vien ir apvienots ar autoostu. Šeit ir gaišs, bet, protams, viss ir slēgts. Toties ir daži apsargi. Vienam prasu kā tikt uz metro. Esot jāiet tik uz priekšu, ārā no stacijas, pa labi, un tad jau būs. Sanāk pasoļot tiešām labu gabalu, līdz vispār tieku no no šīs mājas ārā. Laukā sāk aust. Redzu metro zīmi, un dodos uz to.
Santjago metro sistēma ir moderna un pārdomāta. Lai arī pati pilsēta nav pat starp top 5 lielākajām Dienvidamerikā, Santjago metro sistēma ir lielākā visā kontinentā, un viena no lielākajām pasaulē. Pats metro ir salīdzinoši jaunums. Pirmā līnija tika atvērta 1975. gadā, un pilsētas iedzīvotāju skaitam nemitīgi pieaugot, arvien tika paplašināta. Šobrīd metro apkalpo 5. līnijas, piestāj vairāk kā 100 stacijās, un ikdienā pārvadā ap 2. milijonus pasažieru! Milzīgs skaitlis, un šobrīd manī tas nekādu prieku nerada, jo kā puisim no laukiem, man ir bail no daudzajām stacijām, dažādām krāsām, un kustīgiem vagoniem. Pēc apraksta nekas sarežģīts nav, jo man pat nav jāmaina līnijas, vien jāizkāpj pie Katoļu universitātes.
Arī biļešu iegāde nekādas problēmas nerada. Viens brauciens izmaksā nedaudz vairāk kā vienu eiro.
Lai arī pulkstenis vēl nav pat pusseši, cilvēku ir daudz. Droši vien brauc uz darbu. Patīk tas, ka starp čīliešiem es neizskatos nekāds milzīgais un neviens man klaji virsū neblenž. Izkāpju pie Katoļu universitātes un tagad mērķis ir atrast Portugāles avēniju. Problēmas risināšanā tiek iesaistīti pie stacijas dežūrējošie policisti, kas norāda man uz otro šķērsielu. Tā tiešām ir vajadzīgā iela, un es ātrā gaitā dodos uz priekšu.
Vēl ir diezgan patumšs, lai gan rītausma jau mēģina izlauzties caur ciešajai apbūvei, un koku vainagiem ielas malās. Starp citu, esmu stāvā sajūsmā par arhitektūru un tīrību. Cilvēku gan nav. Mazliet neomulīgi tā vienam iet. Ne bailīgi, bet vienkārši neomulīgi. Liela plata iela, bet cilvēku nav. Beidzot man pretī nāk neliela auguma zēns ar mugursomu. Viņš pieiet man tuvu klāt, cieši paskatās manī un sāk zviegt. Tev, čalīt, viss ir kārtībā? Izmisīgi domāju, kas manī varētu būt tik smieklīgs. Pilnīgi iespējams, ka jaunietis bija salietojies kādas ripiņas, un redzēja tuvojamies Karali Artūru vai DJ Tiesto. Her viņu zina, savāds bija džeks.
Soļoju jau labas 20 minūtes. Ir jau gaišs. Parādās cilvēki. Un beidzot ieraugu arī vietējo aristokrātiju. Ietves malā, salikuši matracīšus, un kartona kašteles, saldi čuc vietējās inteliģences pārstāvji. Pie tam lielā grupā. Apmēram 50 metru garumā, redzēju čučam ap 30 bomerīšiem. Vēlāk uzzināju, ka māja, pie kuras viņi bija izveidojuši savas fazendas, bija tāds, kā dienas sociālais centrs, un, acīmredzot, lai nav tālu jāstaigā, bračkas izvēlējās tepat arī nakšņot. Izņemot neētisko skatu, nekādas problēmas neviens nerada.
Tuvojos savai apmešanās vietai. Apraksts ir saprotams, un stāvu pie divām lielām mājām. Viena noteikti ir man vajadzīgā, tikai kura? Eju iekšā tuvākajā. Vestibilā dežurē pavecāks kungs, kas prasa pie kā es te tik agrā rītā sataisījies. Es pie Mariannas ( tā sauc to meiteni). Kā uzvārds Mariannai? Nu bāc, es neskatījos kāds viņai uzvārds. Un steigā arī dzīvokli nepajautāju. Dežurants velk no atvilktnes grāmatu un sāk meklēt Mariannu. Uzvārds ir Čilike? Jā, jā, Čilike, kaut gan man nav ne poņas vai viņa ir Čilike, vai Rodrigesa, vai Penelope Krūsa. Astoņpadsmitais stāvs.
Braucu augšā un domāju pie kādas gan es Mariannas tūlīt iesperšos. Ir īstā. Viņa paver durvis, sasveicinās, ierāda man guļvietu, un iet gulēt. Agrs vēl. Man miegs nenāk, bet kompānijas pēc var pagulēt. Godīgi noguļu savas 4 stundas.
Pamodies saprotu, ka Marianna dzīvo baigi labajā vietā. Mēs esam pašā centrā. Skatoties pa viņas istabas logu var redzēt visu apkārtni. Tālumā ir kalni, bet manā priekšā guļ Santjago pilsēta. Sēžu uz balkona un nebeidzu priecāties par jauko skatu. Pamostās arī Marianna un beidzot parunājamies. Saku, ka nekad neesmu izmantojis couchsurfingu kā sērferis. Latviski runājot- nekad neesmu bijis tas, kurš lūdz naktsmājas. Ie pie manis palikuši cilvēki, bet pats nekad neesmu pie kāda bijis. Marianna saka, lai es nečurājot biksēs, viss būs ok. Viņa pastāsta, ka strādā par angļu valodas skolotāju, pasniedzot stundas privāti. Tāpēc viņas dienas grafiks ir haotisks, un ar mani kopā viņa nevarēs pavadīt daudz laika. Tas man der. Lai arī nav slikti ja ir vietējais, kurš zina kur iet un ko apskatīt, citreiz ir forši pilsētu atklāt pašam.
Viņa izdrukā man karti, iedod mājas atslēgas lai es varu nākt un iet kad vien ienāk prātā, un piekodina, ka vakarā mājās būs viņas draudzene, ar kuru viņa dzīvo kopā, lai es nesabīstoties. A ko tur baidīties? Drīzāk lai draudzene nesabīstas ieraugot pilsoni, kas ar galvu mierīgi var pasist malā griestu lampu.
Sagaidu kad Marianna ies uz darbu, un kopā ar viņu dodos ārā no mājas. Konkrēta plāna nav. Pa logu redzēju lielu un smuku debesskrāpi, tāpēc iešu viņa virzienā.
Debesskrāpis, kas man iepatikās, izrādās ir augstākā celtne visā Latīņamerikā, un otra augstākā visā dienvidu puslodē. 64. metrus augstais tornis ir daļa no milzīga iepirkšanās centra, un viens no modernajiem pilsētas simboliem. Un tā kā viņš ir sasodīti augsts, tad nerada nekādas grūtības noteikt virzienu, kur man jāiet.
Pa logu tornis likās daudz, daudz tuvāk. To es saprotu pēc divu stundu intensīvas soļošanas. Es gan ne mirkli nenožēloju, jo Santjago man ļoti patīk. Tiešām simpātiska pilsēta, ar modernu un senu arhitektūru, kas rada draudzīgu iespaidu. Ir sajūta, ka esmu šeit savējais. Tāda forša mājas sajūta. Īpaši patīk vecās celtnes, kas atgādina Rīgas arhitektūru. Un atkal atkārtošos- nekādas netīrības, nekādu aizdomīgu tipiņu. Mašīnas nepīpina, uz gājēju pārejām apstājās, cilvēki izskatās jauki un smaidīgi. Prieks staigāt.
Man kreisajā pusē paliek smuks parks, un eju pa vienu no galvenajām pilsētas ielām. Nosaukumu nezinu, bet iela ir plata, ar lielu kustību gan no mašīnu, gan cilvēku puses. Paeju garām smukai baznīcai, un nonāku ļoti aktīvā pilsētas daļā. Daudz cilvēku, un visā ielas garumā, uz trotuāriem ir izvietotas dažādas preces. Pārsvarā fufelis. Piemēram, saulesbrilles, matu gumijas, kaut kādi adījumi un tamlīdzīgi. Zemas kvalitātes, un neredzēju nevienu cilvēku, kas kaut ko no plašā sortimenta iegādātos. Bet tā kā puse no trotuāra ir aizņemta ar visādu figņu, tad kustība paliek krietna lēnāka. Tas nekas. Man patīk pavērot cilvēkus, un arī arhitektūra joprojām ir ļoti pievilcīga. Kaut gan šīs pavisam noteikti ir jaunākais no pilsētas rajoniem. Esmu atnācis gandrīz līdz debesskrāpim. It kā jau varēju aiziet līdz galam, un varbūt pat uzkāpt debesskrāpī, bet kaut kā tajā brīdī, šāda ideja neienāca prātā. Vienā momentā man piebesīja stumdīties pa pārbāztām ielām, un dzima lieliska ideja- a, davai, es pa šo pašu ielu iešu atpakaļ. Nu patīk man izdomāt kaut ko neloģisku. Pagriezos un devos atpakaļ. Galvenais motīvs bija apskatīt parku, kuram pagāju garām turpceļā.
Nenožēloju. Parks patiešām bija ļoti jauks, un milzīgās koku lapotnes sniedza patīkamu veldzējumu no cepinošās saules. Temperatūras stabiņš nepielūdzami rādīja 40 grādus pēc celsija. Sasodīti karsts. Labi, ka nepaslinkoju, un stiepu mugursomā 4 litrus ar ūdeni.
Atvilcis elpu, dodos tālāk. Mērķis ir vecpilsēta. Kur viņa atrodas ir visai miglaina nojausma. Iebrienu kaut kādā sānu ieliņā un redzu interesantu skatu. Mājas priekšā, kas pēc visas spriežot ir slimnīca, tusē liels bars ar medicīnas personālu. Nu, bez muldēšanas cilvēki 50. No sākuma domāju, ka streiks. Nekā. Vienkārši pārtraukums vai kas tāds. Sēž simpātiskas māsiņas uz koku saknēm un velk miera pīpi. To pašu dara arī citi stāvot kājās, un risina nesteidzīgas sarunas. Interesanti, kāds slimnīcā vispār iekšā palicis? Atbildi uz jautājumu saņemu gandrīz momentā. Ieejas durvīs parādās jauniņa puiša seja, kas diezgan satraukta sāk skaļi kaut ko saukt. Sarunas pieklust un visi neizpratnē skatās un nemiera cēlāju. Puisis savu sakāmo atkārto. Nesaprotu ko viņš saka, bet minēšu, ka kādam palicis slikti, un viņam vajag palīdzību. Laukā valda liela neizpratne. Izskatās, ka Santjago ir speciāla noruna, ka laikā no plkstn. 13 līdz 13;20 neviens nedrīkst mirt, turklāt nevienam nedrīkst arī palikt slikti, jo medpersonāls šādam notikuma pavērsienam nav gatavs. Viens no vīriešiem , kas izskatās pēc daktera, iedod savu cigareti paturēt kolēģiem, un nesteidzīgi dodas iekšā. Tas rada reālu drošības sajūtu, jo cigarete netika ne nodzēsta, ne pamesta malā, tātad dakteris situāciju atrisinās pāris sekundēs. Stāvēt un blenzt laikam nebūtu pieklājīgi, tāpēc pie sevis pasmējies, eju tālāk.
Vecpilsētas centrs arī ir ārkārtīgi skaists un obligāti apskatāms. Protams, pilsētas sirds gan senos laikos, gan arī mūsdienās ir Plaza de Armas jeb centrālais laukums.
Tieši šeit sākās Santjago vēsture, un tieši šeit faktiski sākās arī modernās Čīles vēsture. Šajā vietā 1541 spāņu konkistadors Pedro de Valdivia nolēma būvēt spāņu koloniju. Un līdz pat savai nāvei ( mira viņš cits starpā, karā ar indiāņiem) Valdivia lolo sapni par varenu pilsētu. Jāsaka, ka viņa sapnis ir piepildījies, lai gan sākumā tā galīgi nelikās. Piedzīvojot daudzus uzbrukumus no indiāņu puses, tiekot sagrauta zemestrīcēs un postīta ugunsgrēkos, Santjago tomēr aug un attīstās, un Plaza de Armas ir pilsētas galvenais laukums. Te notiek gan militārie treniņi, gan pilsētnieki pulcējās uz tirgus dienām. Te var nākt lūgt Dievu, un uzzināt jaunumus. Akvedukts savieno upi ar šo vietu, un pilsētniekiem nav jāmēro garais ceļš pēc ūdens. Līdz pat 19.gs. sākumam Mercado Del Abastos, jeb galvenais tirgus laukums atradās šeit. Tomēr pilsētai augot, to nācās pārcelt nedaudz tālāk. Katedrāle gan joprojām atrodas tajā pašā vietā, kur tika likts pirmais akmens dievnama izveidei tālajā 1541 gadā. Gadsimtu garumā katedrāle mainīja savu izskatu. Patreizējā izskatā šī celtne ir no 1747. gada. Bet ne tikai katedrāle ir palikusi kā sava laika vēstnesis. Tepat laukuma malā atrodas gan vecais pasts, gan ugunsdzēsēju māja. Un pat pilsētas rātsnams atrodas šepat uz šī laukuma. Rātsnama priekšā, zirga mugurā sēž Pedro del Valdivia un noskatās no sava postamenta uz pilsētu mūsdienās. Domāju, ka viņš var būt lepns par savu pilsētu.
Laukuma apskate aizņem diezgan daudz laika. Katra celtne ir uzmanības vērta, un būtu grēks neieiet katedrālē, un neieslīgt tās rāmajā klusumā. Turklāt katedrāles iekšpusē ir vismaz par 20 grādiem vēsāks nekā laukā, kas absolūti nemudina mani mesties nākamajā trakajā skrējienā.
Tepat atrodas vēstures muzejs, tomēr mans laiks ir ierobežots, tāpēc dodos tālāk. Gara un plaša gājēju iela izved cilvēkus cauri Santjago vēsturiskajam centram. Šeit var atrast visu. Arhitektūras pērles un piemiņas vietas, miers un kņada, muzikanti un kafejnīcas, bērni un baloži. Šeit ir pilsētas dvēsele. Eju un jūtu, ka Santjago ir mana pilsēta. Vienkārša un viesmīlīga. Neuzbāzīga un mīļa. Saprotu, ka šeit es jūtos savējais.
No sapnīša mani atmodina gružkastes brigāde. Nezinu, vai tas skaitās moderni, vai tādas ir tradīcijas, bet laikam savas profesijas pārstāvji pīppauzes pavada kopā. Manu uzmanību piesaista apmēram 20 oranžās vestēs tērpti vīri, kas sasēduši ielas malā, sit nesteidzīgu klaču. Uz to, ka viņi ir atkritumu pavēlnieki, norāda arī tukšie konteineri pie viņu mugurām. Laikam nupat piebraukusi gružu mašīna, iela ir saslaucīta, gruži izmesti, ko vēl jūs no mums gribat?
Ja jau staigāt, tad staigāt līdz samaņas zudumam, nolemj Žigis un nopērk kārtējo divlitru ūdens pudeli. Ja esmu atnācis tik tālu, tad jāapskata arī valdības māja, ar skanīgo nosaukumu Palacio de la Moneda, kas latviski tulkojot skanētu apmēram- monētas nams. Šajā mājā darbojās Čīles prezidents, un dažas ministrijas. Ēka pati par sevi ir apskates vērta. Dažos arhitektūras žurnālos tā tiek dēvēta par „ vienīgo tīrā itāļu neoklasicisma paraugu visā Latīņamerikā” . Arhitekts neesmu un strīdos neiesaistīšos, bet to, ka tas ir klasicisma stils, es atpazīstu. Un to, ka tas man patīk, arī netaisos noliegt.
Ēkas vēsture sniedzas gandrīz 250 gadus senā pagātnē. Lai arī nams tika uzbūvēts ap 1800 gadu, oficiāli par valdības ēku, tas kļuva vien 45 gadus vēlāk. Daudziem rodas jautājums, kurš izdomāja tik stulbu nosaukumu- monētas nams? Viss ir vienkārši. No 1814.gada, vairāk kā simts gadu garumā, Čīles monētas tika kaltas tieši šajā mājā. Lūk arī izskaidrojums. Nedaudz ironiski, ka vienlaikus te darbojās gan prezidents, gan naudas kaltuve. Iedomājos skatu, kad prezidents pēc garās darba dienas ejot mājās, iegriežas kaltuvē, paņem sauju ar monētām, un nesteidzīgi dodas iepirkt maizi un pienu. Gan jau tā noteikti nebija, bet tik un tā interesants vēsturisks fakts.
Monētu nams cieta 1973.gada valsts apvērsumā. Kā jau minēju raksta sākumā, strādnieku un partijas draugs, biedrs Aljende labprātīgi atteicās pamest šo namu, tāpēc Pinočeta kungs palīdzēja viņam to izdarīt, piesaistot ne tikai sauszemes spēkus, bet lielākam efektam, uzmetot uz ēkas pāris nelielas bumbiņas no lidmašīnām. Šobrīd ēka ir atjaunota pilnībā, turklāt Pinočets, negribot pie nelabvēlīgas apstākļu sakritības, ņemt tik pat nelabu galu kā biedrs Aljende, pavēlēja zem ēkas izbūvēt tādu kā rezerves izeju, lai pie vajadzības var nemanot pazust. Tāda vajadzība gan neradās, bet daudzas pazemes ieejas uz La Moneda ir redzamas no visām debess pusēm. Un lai kādam nerastos kārdinājums pavazāties pa pazemes ceļiem, pie ieejas dežūrē labi nobruņoti vīri ar ierobežotu humora izjūtu.
Celtnes priekšā atrodas Konstitūcijas laukums. Tas tika iekārtots pagājušā gadsimta 30ajos gados. Un blakus atrodas neliels laukums, kas izveidots burtiski pāris gadus atpakaļ, un tiek dēvēts par pilsoņu laukumu- Plaza de la Cuidadania. Šī arī ir tā vieta, ko viesojoties Santjago būtu vērts apmeklēt. Ir speciāli laiki, kad interesenti var tikt iekšā Palacio de la Moneda, bet man nepaveicās. Vai nu mana seja nepatika dežurējošiem armijniekiem, vai nebija īstais laiks, bet iekšā es netiku.
Ar jaunu iespaidu gūzmu, lēnām ( jo spēka vairs nav), kātoju uz galveno tirgu. Kaut kur diezgan netālu viņam ir jābūt. Nemaz tik netālu tas nav, un ceļā uz turieni, paspēju izdzert arī trešo divlitru ūdens pudeli. Tirgus kā tirgus. Pēc visa redzētā tirgus atstāj nelielu vilšanos sajūtu. Iespējams, ja būtu sācis ekskursiju ar tirgu, būtu bijis laimīgs, bet šobrīd wow moments tomēr ir vecpilsēta. Lielākā vilšanās ir tad, kad uzzinu, ka uz mājām atkal ir jāiet pretējā virzienā, no kurienes esmu nācis. Johaidī. Lai arī ir jau pievakare, un 40 grādi ir nokrituši līdz 32, lielu mierinājuma sajūtu tas nedod. Klusām lamājos pie sevis, un velkos mājās. Tas aizņem veselu pusotru stundu.
Marianna vēl nav atnākusi un viņas draudzene arī ne. Nomazgājos dušā un izjūtu vienu no lielākajiem atvieglojumiem dzīvē, ieņemot horizontālu pozīciju. Negribas ne ēst, ne aizmigt, vienkārši tā pagulēt un pablenzt griestos.
Atveras durvis un istabā ienāk Dominika. Dominika ir Mariannas draudzene, un otrais cilvēks Čīle, kas runā angliski. Ja Marianna ir tāda mazliet rezervētāka, tad Domenika ir riktīgā pļurkšķe, kurai interesē viss, sākot ar to, kur ir Latvija, un beidzot ar- kāpēc vispār jāslauc govis. Runājamies ilgi, pat nemanot, ka saules gaismu logā nomaina tumsa, un dienas karstumu nomaina daudz maz ciešams gaiss. Pirms pusnakts ierodās arī Marianna un prasa kādi plāni man rītdienai. Nekā konkrēta. Gribētos nopirkt autobusa biļetes uz parītdienu, un apskatīt ko foršu. Tad man esot jābrauc uz Valparaiso. Valparaiso ir fantastiska vieta. Lai arī dzirdu šo nosaukumu pirmo reizi, nešaubos ka tā arī ir, un plāns rītdienai automātiski ir gatavs. Valparaiso.
No rīta izeju caur vietējo veikalu. Mani jau atpazīst, jo bijām šeit ienākuši arī vakar, un Marianna ilgi stāstīja pārdevējai kas es esmu. Un tā kā latvieši šeit bieži neiegriežās, esmu pastiprinātu interesi raisošs subjekts. Pārdevēja steidz mani apkalpot, nemitīgi kaut ko vāroties. Lielākoties ir saprotams, un pat uz dažiem jautājumiem varu atbildēt. Pēc pieredzes uzreiz nopērku divus lielos dzeramos. Paēst pāris bulciņas. Karstumā vispār apetītes nav.
Soļoju uz metro, lai brauktu uz autoostu. Atkal sanāk iet garām tam sociālajam centram, un dienas laikā bezpajumtnieku skaits apkārtnē ir pieaudzis vismaz trīsreiz. Skats nav no labākajiem, bet tajā pašā laikā joprojām neķādu draudu. Naudu neviens neprasa, un uzbāzties neuzbāžas.
Metro, redzot, ka es pētu staciju nosaukumus, mani uzrunā vecāks kungs. Angliski. Šis ir trešais un pēdējais angliski runājošasi cilvēks ko sastapu Čīlē. Kungu sauc Rodrigo un viņam interesē no kurienes es esmu. Eiropa. Nu, Eiropa ir liela, no kurienes tieši? Viņa minējums ir Holande. Saku Latvija, un uzreiz piebilstu spānisko nosaukumu Letonija. Ā, Latvija. Viņš zinot tādu. Mēs deviņdesmitajos gados atdalījāmies no PSRS. Un kaimiņos mums ir Igaunija, un pag, kā sauca to trešo valsti? Lietuva? Jā, jā, Lietuva. Galvaspilsētu gan viņš neatceroties. Šīs zināšanas ir pietiekošas lai mani pārsteigtu, jo vidējais čīlietis nezina pat kurā kontinentā Letonija atrodas. Rodrigo grib zināt visu par mani un maniem plāniem. Uzzinot, ka braucu uz Valparaiso, viņš nosaka, ka tā ir lieliska ideja. Vēl viņš iesakot aizbraukt uz... un seko daudzu vietu nosaukumi. Saku, ka jau rīt es pošos uz Argentīnu, jo mans laiks ir ierobežots. Žēl, jo Čīle ir ko redzēt. To es zinu, bet tiešām, laika nav. Pirms izkāpšanas Rodrigo, piesaka kurā stacijā man jāizkāpj. To es zinu, jo pa šo pašu līniju es pagājušo nakti atbraucu no autoostas. Bet Rodrigo saka, ka man jākāpj nākamajā stacijā. Vietējais, bet nofeiloja ar padomu.
Nē, nofeiloju es. Kuro reizi pierādās, ka ir jātic vietējiem. Milzīgais tirdzniecības centrs un autoosta ir tikai vieta kur pasažierus izlaiž. Šeit tiek apkalpoti vien pāris reisi, un es esmu aplauzies. Par laimi īstā autoosta ir 15 minūšu gājienā. Autoostas apkārtne ir tāda, kā visur pasaulē. Proti, varētu būt labāka.
Un tagad grūtākais uzdevums- nopirkt biļetes. To, ka neviens nerunās angliski ir skaidrs. Jāizdomā kurai no kasierēm ir vislielākā pacietība. Par upuri izraugos kundzīti pie malējā lodziņa. Izstāvu rindu, kas nav maza un ķeros vērsim pie ragiem. Cilvēcīgi žēl to cilvēku, kas ieņēma rindu aiz manis, bet neko darīt- man arī vajag biļeti.
Par laimi sieviete ir ar labu humora izjūtu, un patiesībā šī biļetes pirkšana man uzlaboja omu visai dienai. Daudz smaidu, smieklu un nesaprašanas. Kad beidzot tieku līdz attiešanas laikam, izdaru diezgan loģisku, bet nepareizu soli. Nopērku biļetes vēlu vakarā. Loģiski tāpēc, lai nav jāmaksā par hosteli, un naktī izguļos, ietaupot laiku un līdzekļus. Bet par savu kļūdu pastāstīšu pēc tam.
Diezgan nesteidzīgi tiek ievadīti mani pases dati un izsniegta biļete. Samaksāju ar karti. Un tagad man lūdzu biļeti uz Valparaiso. Jā, tieši šobrīd. Autobuss uz Valparaiso attiet pēc desmit minūtēm, un biļete abos virzienos izmaksā ap 10 eiro.
Nesos uz platformu. Stacija nav liela, bet cilvēku ir ļooti daudz. Vai tiešām arī šeit ir jāpērk mistiskā biļetīte lai drīkstētu iziet uz platformas? Nekur neredzu kasi. Ja kas, tēlošu idiotu. Bet izskatās, ka Santiago šīs muļķības nav. Tikko izeju uz platformas, tā piebrauc ērts autobuss un ceļš uz Valparaiso var sākties.
Valparaiso ir trešā lielākā Čīles pilsēta. Dēvēta arī par mazo San Francisko, Valparaiso no laika gala ir bijis kā magnēts tiem, kas izvēlējās ieceļot Čīlē un sākt jaunu dzīvi. Spāņu laikā tā pat nav pilsēta, bet neliels ciems ar baznīcu un pāris mājām. Viss gan mainās 19.gs. Pirmkārt, Valparaiso kļūst par galveno Čīles jaunizveidotās flotes apmešānās vietu. Otrkārt Vlaparaiso ir stratēģiski svarīgā vietā, un tajā piestāj simtiem kuģu. Kāpēc? Jo Panamas kanāls vēl nav izrakts, un visi kuģi, kas mēro ceļu uz Amerikas rietumu krastu, gribot, negribot šķērso Magelāna šaurumu un dodas uz ziemeļiem gar Valparaiso. Un visiem kuģiem ir nepieciešama pārtika. Citiem remonts. Valparaiso uzņem tūkstošiem imigrantu, kas labākas dzīves meklējumos pametuši Eiropu, vai arī ieceļo no citām Latīņamerikas valstīm. Valparaiso apmetas angļi, kas iemāca vietējiem spēlēt futbolu, franči, kas dibina pirmo garīgo skolu, vācieši, kas ir praktiskāki, un dibina pirmo ar baznīcu nesaistīto skolu. Vēl jau paliek itāļi, kas labi māk gatavot ēst, strādīgie īri un skoti un daudzi citi. Visas šīs kultūras sajaucoties dod Valparaiso to specifisko šarmu un atšķirīgo arhitektūru, ar ko šī pilsēta atšķiras no citām Čīles pilsētām.
Pilsētas noriets sākās pēc 1914.gada, kad tiek atklāts Panamas kanāls. Kuģirm vairs nav jāmēro garais ceļš apkārt visai Amerikai, lai nokļūtu ASV piekrastē, un Valparaiso attīstība pierimst. Un noriets nav labs apzīmējums, jo pilsēta attīstās un dzīvo, vienkārši vairs ne tik ātros tempos.
Valparaiso ir īpaša un unikāla. Tā ir kā Liepāja Latvijā. Pilsēta ar savu odziņu, lepna un neatkārtojama. Tieši šeit tika izveidotas pirmās ugunsdzēsēju brigādes Čīlē. Šeit tika atklāta pirmā modernā slimnīca. Arī pirmā telegrāfa līnija visā Latīņamerikā bija atklāta starp šo pilsētu un Santjago. Lai arī galvaspilsēta vienmēr ir bijusi Santjago, Nacionālais kongress savas sapulces noturēja Valparaiso. Stāstīt var daudz, bet lai šo pilsētu saprastu un iemīlētu, ir vērts šeit iegriezties.
1906.gadā pilsētu skar stipra zemestrīce. Ir izpostītas daudzas ēkas, un bojā iet vairāk kā 3000 cilvēku. Atjaunošanas darbu laikā tiek nolemts pilsētu pielāgot mūsdienu vajadzībām. Tiek paplašinātas ielas, izbūvētas modernas un izturīgas celtnes, attīstīta transporta infrastruktūra.
No Santjago līdz Valparaiso ir aptuveni pusotras stundas brauciens ar autobusu. Nedaudz vairāk par 100 kilometriem. Arī dabas ainavas ir krasi atšķirīgas no tām, kas bija redzamas ziemeļos. Šeit ir daudz koku, un apkārtne izskatās zaļa. Bet tas ir arī liels mīnuss un briesmu avots. Lieta tāda, ka šeit ir karsts un viss ir sauss. Lai izceltos liels ugunsgrēks, pietiek ar nevietā nomestu izsmēķi vai sērkociņu. Jau atgriežoties mājās, martā, ar šausmām sekoju līdzi notikumu attīstībai Valparaiso apkārtnē, kad bija izcēlies liels ugunsgrēks. Tika evakuēti tūkstošiem pilsētnieku, un ugunsdzēsēji diennaktīm cīnījās ar postošo stihiju, lai pasargātu pilsētu no liesmām. Likās nereāli, ka, šķiet, tikai vakar vēl staigāju apbrīnodams šo pērli, bet jau šodien tās var nebūt.
Valparaiso autoosta ir pavisam neliela, un lai izgrozītos šeit ar autobusu, vajag labas iemaņas. Izkāpju, un kā vienmēr paļaujos, ka beigās nonākšu tur kur vajag. Autoostas apkārtne ir viens liels tirgus. Gribas ātrāk tikt no šejienes ārā. Tas izdodas visai drīz. Tepat blakus ir Bernarda O`Higinsa iela, kas acīmredzami ved uz centru. Autosstas apkārtnē apbūve pārsvarā sastāv no nelieliem divstāvu namiem, kas savukārt, paliek arvien lielāki un krāšņāki no tās attālinoties. Gandrīz katrā ēkā atrodas kāds veikals. Un gandrīz pie katras ēkas vēl atrodas kāds ielu tirgotājs, kas mēģina pārdot melones, saulesbrilles, un patiesībā visu, ko varat iedomāties.
Tuvojos centram. Mājas ir augstākas un lepnākas. Ielu tirgotāju pasaule ir palikusi aiz muguras, un manā priekšā ir parki un baznīcas. Vienā no parkiem nolemju iegriezties. Tas nav liels, bet domās redzu pāris smuku bilžu ar kokiem un baznīcu. Bilde ar baznīcu sanāca ne pārāk, toties fotogrāfija, ar ielas vidū guļošu sīni- ideāla. Nenormāls kontrasts- smuka arhitektūra un lielisks parks, bet te viens saules brālis izdomājis ielas vidū atplīst. Pie tam policija šādiem tipiem nepievērš nekādu uzmanību. Būtu parāpojis kaut divus metrus un atplīsis zālītē, bet nē- arī šeit ir ok. Nu, nekas, man laba bilde atmiņām.
Toties nākamais skats izsauc manī neviltotu prieku. Tas ir trolejbuss. Vecais, labais trolejbuss. Kā izkāpis no piedcesmitajiem gadiem. Zaļš, ar nopietnu stāju un grāciju, tas pabrauc man garām. Fantastika! Un arī nākamais trolejbuss ir pilnīgi identisks. Skaisti. Izrādās, ka Valparaiso trolejbusi ir sākuši kursēt 1952 gadā. Lielākā daļa no šiem skaistajiem transporta līdzekļiem ir būvēti starp 40.gadu beigām un 50.gadu sākumu Pullman- Standart kompānijā. Un tie ir tik labi, ka tiek izmantoti joprojām, padarot šos trolejbusus par vecākajiem darba kārtībā esošajiem, un kursējošiem trolejbusiem visā pasaulē! Lai arī pilsētā ir bijuši grūti laiki, un bija vairākas idejas trolejbusu satiksmi atcelt, pilsētnieki vienmēr ir iestājušies par saviem trolejbusiem. Mūsdienās, vecie trolejbusi apkalpo tikai vienu līniju, 5 kilometru kopgarumā. Bet kas tas ir par mīļu un neaizmirstamu skatu, kad tev garām pabrauc viens no šiem skaistuļiem. Trolejbusi, kopā ar apbūvi palīdzēja Valparaiso iegūt UNESCO pasaules kultūras mantojums statusu.
Pašam gan neiznāk izbraukt ar trollīti. Laikam gan vajadzēja, bet visi jau ir gudri pēc tam. Aizskatījies uz trolejbusu, gandrīz ieskrienu sienā. Laikam tā ir zīme, ka jāpamaina virziens. Kaut kāds iela ved kalnā, un es eju pa to. Pareiza izvēle. Jau pēc simts metriem ne mirkli nenožēloju, ka izvēlējos šo ielu. Krāsainas mājiņas, kas kā beciņas piespiedušās viena pie otras, it kā gribēdamas sasildīties. Nedaudz aplupušas, un laika zoba skartas fasādes vai māju kāpnes, ar pie ieejas ziedošām puķēm. Un krāsas, krāsas... Tas ir tas, kas man pietrūkst Latvijā. Krāsainība. Ir aizdomas, ka kaimiņi ielas garumā ir vienojušies kādā krāsā katram būs māja, jo vienādas krāsas nav. Turklāt tās ir spilgtas un kopskatā izskatās sasodīti labi! Manu uzmanību piesaista oranžas krāsas ēka. Ne tikai krāsas dēļ, bet izdomas. Pa otrā stāva logu, mājā lavās iekšā spaidermens. Skulptūra ir dabīgā cilvēka augumā, un uz visa šī fona izskatās pilnīgi iederīga.
Turpinu kāpt kalnā un no sajūsmas fotogrāfēt vienu kadru pēc otra. Šī ir pilsētas vecā daļa, kas izvietojusies kalnā. Tā ir kā pilsēta pilsētā, noslēpusies no ziņkārīgo acīm, bet gatava atklāties tiem, kas grib un prot meklēt. Atrodoties pilsētas centrā un skatoties uz kalnu, nevar pat nojaust kāds skaistums slēpjās aiz šīm, no lejas redzamām māju fasādēm.
Iegriežos pa labi. No kalna lejā nāk liela ģimene. Divas vecākās meitas ir atradušas daudz interesantāku apskates objektu par ēkām. Tas esmu es. Viena pat paver muti, un aizsapņojusies, ar sānu ieskrien ceļa malā stāvošajā mašīnā. Abas sāk smieties. Smejas arī pārējie. Meitenes prasa vai var nofočēties. Atbildu, protams, un meitenes nofotografēju. Un tikai pēc tam domāju, ka es esmu auns, jo meitenes noteikti gribēja nofotografēties ar mani. Bet manas domas joprojām pieder šai krāsainajai Valparaiso pasaulei.
Stāstīt var daudz un plaši, bet uz šejieni vienkārši vajag atbraukt, jo aprakstīt šo varavīksni nav manos spēkos. Ielas krustojās ar citām ielām, vedot pa veclaicīgo bruģi arvien dziļāk un dziļāk pasakā. Brīžam tās paliek platākas, bet jau tepat aiz stūra tik šauras, ka jāapstājas lai palaistu garām pretīmnākošus cilvēkus. Žēl, ka nav kartes. Nē, patiesībā ir super, ka nav kartes, jo es varu pazust un atklāt visu no jauna atkal un atkal. Turpinu iet kalnā. Vecs bruģis, kas brīžam ir pazudis, atstājot vien dziļas, smilšainas bedres. Krāsainas ir ne tikai mājas, bet pat pakāpieni in nokrāsoti dažādās krāsās. Un ja kāda māja nav pietiekoši krāsaina, vai vienkārši pamesta, uz tās ir grafiti. Un ne jau šāds tāds, bet vesels stāsts. Katrai lietai, pat ja viņa vairs nav vajadzīga, šiet ir atrasts pielietojums. Ielas vidū stāv liela vanna ar caurumu. Kur tādu likt? Pareizi, pieberam zemi un sastādam puķes. Izskatās ok. Ko darīt ar veciem krāmiem, kā neejošs TV, vai klozetpods? Saliekam uz mājas jumta, skats vienreizējs.
Joprojām ceļš ved kalnā. Beidzot apsēžos atpūsties. Esmu vienā no augstākajiem punktiem, un uz leju, cik vien acis rāda, ved līkumains, bruģēts ceļš, ar krāsainām mājām. Kaut kur no pagalma iznāk suns, pienāk pie manis un ieskatās acīs. Ķipa, patīk, ja? Patīk gan. Nu ja jau tev patīk, tad pasēdi, es te pagulēšu pie tavām kājām. Turpat, no blakus esošajām durvīm iznāk sieviete, apsēžas uz lieveņa un pasmaida. Atsmaidu pretī un skatos lejā, kur iela izzūd līkumā, bet tālumā skalojās okeāns. Sieviete uztvērusi manu skatienu, arī skatās uz šo krāsaino pasaku, un , iespējams, redz savu pilsētu ar citām acīm. Citreiz jau ir tā, ka tu neredzi to skaistumu kas tev ir apkārt, ja ikdienā tajā uzturies.
Pasēdējis brīdi, ceļos kājās un eju. Suns paietās pāris metrus līdzi, bet tad nolēmis, ka nu i nafig viņam vazāties, atrod nedaudz ēnaināku vietu un liekās slīpi.
Aptuveni piecas stundas līkumoju pa šo pilsētas daļu, un katra jauna vieta, šķiet, vēl labāka par iepriekšējo. Pat pamestas un pussabrukušas mājas izskatās tik iederīgas kā nekur citur. Nožēloju tikai vienu- ka nezināju par Valparaiso agrāk, un nevaru palikt vēl vienu dienu. Vajadzēja palikt pa nakti te, un pavadīt divas dienas. Labi, dienas laikā var pastaigāt pa veco daļu, bet pilsētas centrs, noteikti, arī ir apskates vērts. Un izbraukt ar trolejbusu. Un aiziet līdz okeānam apskatīt ostu. Un muzeji. Diena Valparaiso ir par īsu. Bet savs labums ir- paliek spēcīga pēcgarša, un gribas atgriezties vēl.
Līdz autobusam uz Santjago palikušas divas stundas, un būtu tā kā pēdējais laiks doties uz autoostu, vēl jo vairāk, ja nav pilnīgi nekādas saprašanas kur tā atrodas. Sekojot vecajam, labajam principam- ne dienu bez iemaldīšanās aizdomīgos kvartālos, nonāku tieši tādā vietā. Aplupušas mājas un aizdomīgi tipiņi. Nevienas publiskas iestādes kā veikals, vai ofiss, vien dzīvojamās mājās. Bet pat šis rajons izskatās galīgi ok. Kaut kādiem diviem visaizdomīgākajiem tipiem paprasu kā nokļūt līdz autoostai, un sekoju norādēm. Jau pēc piecām minūtēm izeju uz skaistu un plašu bulvāri. Stundas pārgājiens ar zigzagiem cauri centram, un esmu pie autoostas. Vēl 40 minūtes laika. Vajadzētu ko uzēst. Eju O` Higinsa bulvāra virzienā, uz ceptas gaļas smaržu. Ēst nenopirku, bet redzēju skatu, ko bija vērts redzēt.
Nelielā parkā notiek kaut kāds dziesmu un deju pasākums. Šovu taisa piecas kundzītes, no kurām viena ir teicēja, trīs otrā plāna aktrises, un viena galvenās lomas tēlotāja. Cienītās ir uzstādījušas solīdu skaņas aparatūru, un tagad dzied un dejo. Priekšnesums ir ar humoristisku piesitienu. Tiem, kas saprot spāniski. Subritru nav, tāpēc es varu spriest par to, vien pēc publikas smiekliem, pēc attiecīgiem tekstiem. Bet nu par galveno. Galvenā dejotāja ir maigi sakot, ļoti korpulenta dāma. Dzīvsvarā uz 200 kilogramiem. Bet kā viņa kustās! Kā viņa to dara, man nav poņas. Laikam piebilst, ka viņas krūtis ir normāla mopēda lielumā, nav jēgas. Tas viss liek vienkārši skatīties un brīnīties kā viņa to dabon gatavu. Turklāt viena no numuriem laikā, viņa pie pupiem pamanās iebāzt divas palielas bumbas. Ķipa, aiz dekoltē aizliek. Publika sajūsmā rēc, un arī es apstulbis skatos un gandrīz nokavēju autobusu. Pat nepaspēju nopirkt ēst.
Santjago ierodos jau tumsā, un pārguris iegāžos gultā.
Nākamo dienu nolemju darboties saudzīgā režīmā. Divu dienu laikā, karstumā, esmu nosēdinājis savas Duracell baterejas. Turklāt jau vakarā ir jābrauc uz Argentīnu. Un beidzot vajadzētu normāli paēst. Tāpēc plāns ir sekojošs- prātīgi aizeju pastaigā pa centru, apmeklēju kādu muzeju, nopērku paiku un mājās taisu ēst.
Kā tad... Tā kā jūtos kruts, karti līdzi neņemu. Liekās, ka atrast centru ir vieglāk, kā divus pirkstus apčurāt. Nekā. Divus pirkstus apčurāt ir vieglāk, jo centrs no manis izvairās. Nē, nu pa lielam es centrā esmu, bet to ko man vajag, es nevaru atrast. Metu vienu līkumu pēc otra. Pilsēta, šķiet, pazīstama, bet atkal un atkal iebrienu kaut kur, kur neesmu plānojis. Nav jau slikti, jo joprojām viss sagādā prieku un esmu apmierināts redzot jaunas ielas un izdzīvojot pārsteiguma momentus. Bet enerģijas nav. Tāpēc pagriežos uz māju pusi. Nu man toč likās, ka tajā pusē ir mājas. To, ka kaut kas nav labi, es sapratu pēc pusstundas. Kaut kā viss likās mazliet svešāks. Labi, ka izdomāju paprasīt ceļu vecākai kundzītei, kas man pamāj ar roku virzienā, no kura esmu nācis. Neiešu taču pa to pašu ceļu atpakaļ. Tāpēc metu līkumus. Labās ziņas ir tādas, ka nonāku līdz lielam veikalam, kurā nopērku kartupeļus, olas un cīsiņus. Un alu. Jūtos pelnījis. Tagad tik tikt mājās. Ar visu saudzīgo režīmu esmu nostaigājis tuvu 15 kilometriem. Un muzejos tā arī nebiju. Pa ceļam bija modernās mākslas muzejs, bet no tādiem es turos pa gabalu kā velns no baznīcām. Modernā māksla manā izpratnē ir skatāma lielā reibuma stāvoklī, vai esot dziļā transā.
Mājās pagatavoju kartupeļu, cīsiņu, olu sacepumu, kas tiek noskalots ar alu. Dzīve ir jauka, domāju pie sevis, pirms atslēdzos. Jāsaka, ka nenožēloju, ka pusi dienas brutāli nogulēju, jo dažreiz vajag arī to.
Vakarā atvados no meitenēm un dodos uz autoostu.
Un tagad atgriežamies pie manas kļūdas ko pieļāvu pērkot biļeti. Cilvēki, ja jūs braucat no Santjago uz Mendozu, Argentīnā, lūdzu, lūdzu, dariet to dienas laikā. Skati ir vienkārši dievīgi. Lai nokļutu Argentīnā, autobuss šķērso kalnu pāreju, un blakus atrodas visa Amerikas kontineta augstākā virsotne Ankongva, kas sasniedz turpat 7 kilometru augstumu. Man diemžēl, tas viss ir jāvēro tumsā, izmantojot vien brīžus, kad kaut kas ir redzams pateicoties sniegam un garāmbraucošu mašīnu starmešiem. Autobuss ļoti lēnām kāpj kalnā. Aiz mums paliek kalnu serpantīni, kas kā čūskas aizvijas lejup pa kalnu. Kas tie par dievīgiem skatiem! Kaut es būtu nopircis biļetes pa dienu! Šobrīd atliek vien ķert tos nedaudzos mirkļus tumsā, un izmantojot fantāziju, uzburt šo ainu dienas laikā. Pati Ankongva skatam paverās vien uz neilgu brīdi, un ir redzama, ja sēžat autobusa kreisajā pusē. Es šo kalnu neredzēju, bet droši vien tumsā labāka opcija bija sēdēt labajā pusē, jo vismaz kalnu ceļus es redzēju perfekti.
Brauciens aizņem ap 7 stundām, un cenā ir iekļauta izklaide, ko sauc par robežas šķērsošanu, kas konkrēti mūsu braucienu padarīja par 2 stundām garāku.
Autobuss apdzen ceļa malā stāvošas fūres un apstājās aptuveni simts metrus no robežas. Jāsaka, ka mēs joprojām esam augstu kalnos, ar šauru ceļu, tāpēc automašīnu rinda izskatās daudz traģiskāka, nekā patiesībā ir. Bet arī robežsargi galīgi nesteidzās. Un tā kā Čīle reāli netiek ieredzēta ne no viena kaimiņa puses, robežas šķērsošana aizņem krietnu laiku.
Tupi sēžam autobusā un pārvietojamies ar ātrumu metrs minūtē. Mašīnu rinda ir kā zombiju apokalipses laikā. Kad esam tikuši tuvāk robežai, visus izdzen ārā un liek ar pasēm iet uz kontroles punktu. Temperatūra ir apmēram nulle grādi. Pāris stundu laikā no +30 esam nonākuši līdz nullei. Ja kāds gudrītis nav paņēmis līdzi neko siltu, bet ir atbraucis šortos, var vien izteikt līdzjutību. Varu izteikt līdzjutību sev. Esmu šortos un maiciņā. Labi, ka mazajā somā ir termoveļa, ko biju plānojis izmantot, ja autobusā paliktu vēss. Velku augšu un ir ok. Joprojām šortos izskatos gana eksotiski starp cilvēkiem biezajās pufaikās, ar kapučiem uz galvas. Bet kājas nesalst. Rokas gan, un cimdu man nav. Par laimi pati robeža ir uztaisīta zem jumta, kalnā izcirstā tunelī. Te ir gan siltāks, gan nav vēja. Turklāt te ir simtiem cilvēku, kas vēlas nokļūt Argentīnā gan ar personīgo transportu, gan kādi 7 autobusi ar pasažieriem. Siltuma ziņā tas ir ok. Ātruma ziņā- it nemaz. Visiem ir jāaizpilda veidlapas, kurās jāskaidro kāpēc vēlies nokļūt Argentīnā, un jāsniedz dati par sevi. Lai aizpildītu veidlapas ir nepieciešams rakstāmais. Nekur oficiāli pieejams viņš nav. Vispār man pildspalva ir līdzi, bet viņa ir lielajā somā, un cerību to dabūt faktiski nav. Ne man vienam ir problēmas ar pildspalvu. No visa autobusa rakstāmie ir labi ja trijiem cilvēkiem. Mēģinu prasīt šoferim, bet viņš atbild ka viņam nav. Pirms tik bezkaunīgi dirst, viņš varēja vismaz izņemt pildspalvu no priekšējās krekla kabatas. Šāds izgājiens civilizētā sabiedrībā būtu sodāms ar kraušanu pa zobiem, bet mēs visi taču esam džentelmeņi. Beigās pildspalvu saņemu no simpātiskas meitenes, kas to ir dabūjusi no vīrieša, kas pildspalvu ir palūdzis vēl kādam citam. Tak vienu pildspalvu varēja kaut kur, kut striķī piesietu novietot. Ja nu gadās autobuss, kurā nevienam nav rakstāmā, ko tad? Gaida nākamo autobusu?
Kamēr aizpildam dokumentus, mūsu autobuss beidzot ieripo zem jumta. Tālāk jau seko pazīstams skats- somas tiek izliktas laukā, un visi kaut ko gaida. Gaidīts tiek sunītis. Argentīniešiem skanera, vai kā to aparātu sauc, nav. Tāpēc visas somas apošņā suns. Suņa purnā ir rakstīts pilnīgs pofigs. Ja jau jums dikti vajag, es te varu paošņāt, bet principā, ejiet, ka visi dirst. Nevienā somā nekas saošņāts netiek. Seko otrais cēliens, kurā visiem ar mazajām somām jānostājās gar gariem galdiem un jāizkrāmē visas mantas uz galda. To var izdomāt tikai Argentīnā. Cilvēki krāmē, bet man uzsit mazliet dusmu par sistēmu, un es ieslēdzu muļķīti. Galdam otrā pusē, ar baltiem cimdiem rokās staigā gados jauna muitniece un pārčamda somas vai tiešām viss ir izņemts. Tiekot līdz manīm viņa izbrīnā paceļ uzacis. Es angliski prasu kas man jādara. To, ka te neviens nerunās angliski, varu derēt kaut uz kasti šampanieša. Viņa man spāniski saka, ka jāizkrāmē mantas uz galda. Es tēloju, ka nesaprotu un raustu plecus. Kas nu būs, vai viņa pati izkrāmēs manu somu, vai mēģinās vēlreiz ieskaidrot spāniski? Tikmēr suņuks ir atnācis līdz mums un mūsu skatieni sastopās. Manā sejā ir rakstīts vēl lielāks pofigs, un es jūtu, ka mēs viens otru saprotam. To saprot arī sieviete, kas pārbauda somas, tāpēc mana soma vienkārši tiek apčamdīta no ārpuses, pat to neatverot.
Pasē tiek iespiests zīmogs un laipni lūdzam Argentīnā! Visi lēnām sakāpj autobusā. Trūkst mans blakus sēdētājs. Viņa džemperis ir te, bet viņa ķermenis mūs ir pametis. Šoferis noprasa vai visi ir sakāpuši. Nē, bet pateikt es to neprotu. Rādu uz savu vietu un vientuļo džemperi. Vai nu šoferis ir muļķis, vai viņam ir pavisam pajāt, bet man viņš nepievērš ne mazāko uzmanību. Nez vai tiešām no malas izskatās, ka es vienkārši lielos ar to cik man ir smuks džemperītis? Tieši vienmēr esmu domājis pie robežas šķērsošanas, kurš reāli pārbauda vai tu esi vai neesi atpakaļ? Jo lielākoties viss notiek pašplūsmā- uzspēji? Malacis. Neuzspēji? Man ļoti žēl. Un laiks vienmēr ir filozofisks jēdziens. Pa retam pasaka, ka tagad stāvēsim 10 minūtes, bet tās desmit minūtes var būt arī 20, bet var būt arī trīs.
Lai nu kā, veča man blakus nav. Neteikšu, ka es skumstu, jo beidzot var izsēsties sāniski un parādās papildus vieta kājām.
Vēl atvadoties no Čīles gribu piebilst, ka palika neapskatītas divas vietas, ko ļoti, ļoti gribēju redzēt, bet izmaksu ziņā nevaru atļauties. Viena ir Čīles dienvidi, ko sauc arī par Ugunszemi. Tas faktiski ir vesels arhipelāgs, ar daudzām salām, un unikālu ekosistēmu, kam nav līdzīgas pasaulē. Šeit ir gan ledāji, gan vulkāni, gan mežonīga, neskarta daba. Ušujas pilsēta (Ushuaia) ir pasaules dienvidos vistālāk atrodošās pilsēta. Lai arī Ušuja atrodas Argentīnā, no robežas to šķir vien daži kilometri, un Ugusnzemes apskati vislabāk ir sākt no šejienes, kaut gan, protams, ir simtiem citu opciju. Čīles tālākais apdzīvotais punkts Punta Arenas atrodas 3000 kilometru attālumā no Santjago, un lai tiktu uz to ar autobusu, nākas šķērsot Argentīnu un mest lielu loku. Savukārt lidojumi ir dārgi. Kādreiz dzīvē, kad man būs daudz naudas, un nebūs jāskaita katrs eiro, es turp aizbraukšu, jo pabūt Čīlē un nepabūt Ugunszemē nozīmē tikai to, ka Čīle pilnībā nav apskatīta.
Un otra vieta, par ko man ļoti sāp sirsniņa ir Lieldienu sala. Tā ir viena no vientuļākajām vietām uz pasaules, kas atrodas Klusajā okeānā. Lai arī pēc definīcijas šī sala pieder Čīlei, no kontinentālās daļas to šķir 3500 kilometri. Tuvākā apdzīvotā vieta ir Pitkērnas sala, kas ir pavisam neliela sala, un pat tā atrodas vairāk kā 2000 kilomtru attālumā. Lieldienu sala ir unikāla ar savām skulptūrām, ko atstājušas senās civilizācijas. Lai arī sala ir neliela un triju dienu laikā to var apskatīt krustu, šķērsu, savos ziedu laikos tajā dzīvoja ap 15000 cilvēku. Pārapdzīvotība noveda pie resursu apsīkšanas, un 19.gs. beigās uz salas ir palikuši vien nedaudz vairāk par simts iedzīvotājiem. Bet kultūras mantojums, ko atstājuši senči ir unikāls. Moai skulptūras, kas likušas palauzīt galvu ne vienam vien pētniekam. Ir atklāts kā tika izgatavotas šīs tonnām smagās akmens figūras, un arī noskaidrots kādā veidā tās tika tranportētas un uzstādītas, bet joprojām neviens nezina kāda velna pēc tas tika darīts. Un kurš īsti to paveica. Šis stāsts ir tik fascinējošs, ka šo vietu vienkārši nedrīkst neapmeklēt. Bet... No Santjago uz Rapa Nui salu, kā to sauc vietējie, ir vien viens vienīgs lidojums dienā, un tikai viena aviokompānija apkalpo šos reisus. Cena? Sākot no 500 eiro uz augšu, līdz pat 1000.... Tā nav vieta ko varētu apmeklēt reāli ceļotāji. Drīzāk tā ir vieta, kur brauc pazīmēties cilvēki kam ir nauda. Un reisi bieži vien ir izpirkti vairākus mēnešus uz priekšu. Neteikšu, ka es necentos tur nokļūt. Desmitiem reižu liku kopā savu budžetu un domāju no kā es varētu atteikties lai aizlidotu uz šo savu sapņu vietu. Un atkal un atkal nonāca pie secinājuma, ka es vienkāŗši nevaru to atļauties. Turklāt lai mana sirds būtu mierīga, ne janvārī, ne februārī, ne martā nebija brīvu vietu lidmašīnās. Tuvākais pieejamais datums bija 8. aprīlis. Nekas, kādreiz... Kādreiz es tur nokļūšu. Ja ļoti vēlās, tas piepildās.