Ciemojoties Pērkona Pūķa zemē.

Edmunds Aurītis 22.10.2015 28 min lasīšanai

Bu­tā­na

Ciemojoties Pērkona Pūķa zemē

Li­do­ju­mā no Kat­man­du (Ne­pā­la) uz Pa­ro (Bu­tā­na) lid­ma­šī­na il­gi lau­zās cau­ri da­žā­dā augs­tu­mā eso­šiem mā­ko­ņu slā­ņiem. Brī­žiem dre­bē­da­ma un kra­tī­da­mās, tā ne­at­lai­dī­gi uz­ņē­ma augs­tu­mu. Li­do­ju ar Bu­tā­nas avi­osa­bied­rī­bas «DrukAir» lid­ma­šī­nu, kas veic li­do­ju­mu no De­li, tā­lāk caur Kat­man­du uz Pa­ro. Li­kās, ka kļūst gai­šāks aiz ilu­mi­na­to­ra, bet tad at­kal ie­li­do­jām tum­šu mā­ko­ņu ma­sā, un tur­bu­len­ce lid­ma­šī­nu pu­ri­nā­ja kā spē­ļu man­ti­ņu. Ra­dās sa­jū­ta, ka li­do­jām cau­ri starp­di­men­si­ju zo­nai, jo gais­ma ne­mi­tī­gi no­mai­nī­ja kār­tē­jo tum­sas slā­ni, līdz bei­dzot lid­ma­šī­na rā­mi iz­slī­dē­ja no mā­ko­ņiem un pa­vē­rās zi­la de­bess, bet vi­sa bal­tā mā­ko­ņu se­ga pa­li­ka le­jā. Ša­jā aina­vā, kas pa­vē­rās ska­tam, bi­ja kā­da ne­ti­ca­ma ni­an­se — bal­tās mā­ko­ņu se­gas vi­dū, iz­slē­jies vi­sā sa­vā skais­tu­mā, lid­ma­šī­nas krei­sā bor­ta pus­ē bi­ja re­dzams le­ģen­dā­rais Eve­rests jeb Džomolungma — pa­sau­les augst­ākā vir­sot­ne. Tas līdz­inā­jās sa­lai bal­ta oke­āna pu­tu mu­tu­ļos, ko ies­kā­va ne­lie­las klin­šu ra­dzes kā ma­zā­kas sa­li­ņas vi­sap­kārt. Es pir­mo rei­zi ska­tī­ju Eve­res­tu vai­gā. Sa­vā­di, jo, li­do­jot tam ga­rām, vi­zu­ālais kon­takts sa­gla­bā­jās ap­mē­ram 10 mi­nū­tes. Lid­ma­šī­na li­do­ja 10 000 m augs­tu­mā, bet kalns sa­sniedz te­ju 9000 met­ru augs­tu­mu, tur­klāt tas ir mil­zīgs. Re­dzē­ju, ka da­ži pa­sa­žie­ri svei­ca kal­nu, sa­lie­kot plauk­stas ko­pā pie krū­tīm un sim­bo­lis­ki pa­kla­no­ties. Ci­ti stei­dza ķert sa­vas fo­to­ka­me­ras un ie­mū­ži­nāt šo pa­sa­kai­no ska­tu. Es sē­dē­ju, at­spie­dis gal­vu pret ilu­mi­na­to­ra stik­lu, un ga­vi­lē­ju sir­dī par šo tik­ša­nos. Tās 10 mi­nū­tes pagāja — nedz lai­kā, nedz tel­pā, jo li­kās, ka viss ir ap­stā­jies. Es uz­lū­ko­ju kal­nu, bet tas ne­iz­trau­cē­tā un cē­lā klu­su­mā vē­ro­ja mūs. Tā arī tas pa­li­ka sa­vā klu­su­ma val­stī­bā, mā­ko­ņu pū­kās tīts, bet es li­do­ju tā­lāk, ta­ču kaut kas jau bi­ja uz­lies­mo­jis sir­dī. No­do­mā­ju, ka tā ir la­ba zī­me ma­na ce­ļo­ju­ma sā­ku­mā, jo de­vos uz pa­sau­les no­stū­rī eso­šo, jo­pro­jām no­slē­pu­mai­nī­bas plī­vu­rā tī­to Pēr­ko­na Pū­ķa mi­tek­li — dzi­ļi Hi­ma­la­jos pa­slēp­to, ar mis­ti­ku ap­vī­to ka­raļ­val­sti Bu­tā­nu, kas iz­cē­lās ar ļo­ti sko­pu in­for­mā­ci­jas pie­eja­mī­bu.

Li­do­jums no Kat­man­du uz Pa­ro il­ga ti­kai stun­du. Bu­tā­na aiz­rā­va man el­pu jau ar pir­ma­jiem ska­tiem, kas pa­vē­rās no lid­ma­šī­nas. Bie­ziem za­ļiem me­žiem no­augu­šas Hi­ma­la­ju kal­nu grē­das un ie­le­jas, upes ar tir­kīz­za­ļiem mu­tu­ļo­jo­šiem ūde­ņiem, vie­tē­jo ie­dzī­vo­tā­ju mā­je­les, cel­tas vie­nā­dā sti­lā, kas at­gā­di­nā­ja bu­dis­tu klos­ter­cie­tok­šņus. Tu­vo­jo­ties Pa­ro, lid­ma­šī­na li­do­ja pa šau­ru ie­le­ju, un kal­nu grē­das ar­vien cie­šāk sa­kļā­vās ab­pus lid­ma­šī­nai. Pa­ro lid­os­tā, iz­rā­dās, ir ti­kai viens skrej­ceļš, un mū­su lid­apa­rāts lid­os­tā bi­ja vie­nī­gais. Tur­klāt tā ir vie­nī­gā lid­os­ta Bu­tā­nā. Lid­ma­šī­na ap­stā­jās pie lid­os­tas cen­trā­lās ēkas, un arī tai bi­ja bu­dis­tu klos­te­ra ap­vei­di. Lid­os­tā viss tīrs un kār­tīgs, per­so­nāls ģēr­bies na­ci­onā­la­jās drā­nās. Jā­at­zīst gan, ka vie­nī­gie lid­os­tas pa­kal­po­ju­mu iz­man­to­tā­ji bi­jām mēs, pro­ti, tik­ko at­li­do­ju­šie pa­sa­žie­ri, no ku­riem es vie­nī­gais ne­bi­ju azi­āts. Diez­gan ātr­i no­kār­to­ju vi­sas imig­rā­ci­jas for­ma­li­tā­tes. Kat­ram ie­brau­cē­jam ti­ka iz­mē­rī­ta ķer­me­ņa tem­pe­ra­tū­ra. Tai ga­dā to da­rī­ja vi­sās Āzi­jas val­stīs, cil­vē­kiem šķēr­so­jot ro­be­žu, sais­tī­bā ar cū­ku gri­pas iz­pla­tī­bas sa­cel­to ma­su psiho­zi. Lid­os­tas imig­rā­ci­jas kon­tro­lei vis­sva­rī­gā­kais bi­ja do­ku­ments, kas ap­lie­ci­nā­ja, ka ma­na vi­zī­te Bu­tā­nā ie­priekš ir sa­ska­ņo­ta ar vie­tē­jām va­ras ie­stā­dēm.

Kaut gan Bu­tā­na kā valsts ti­kai pirms pār­is ga­diem bi­ja uz­sā­ku­si ce­ļu uz mo­der­ni­zā­ci­ju un at­tīs­tī­bu, tā kļū­da­ma ar­vien at­vēr­tā­ka sa­dar­bī­bai ar ār­pa­sau­li, tra­dī­ci­jas jo­pro­jām ti­ka strik­ti ie­vē­ro­tas, lai sar­gā­tu un sa­gla­bā­tu sa­vu iden­ti­tā­ti un uni­kā­lo vi­di. Līdz 1960. ga­dam Bu­tā­na bi­ja ne­pie­eja­ma vie­ta pa­sau­les kar­tē, tai ne­bi­ja na­ci­onā­lās va­lū­tas, ne­bi­ja sko­lu, slim­nī­cu, past­a un te­le­grā­fa, ne­bi­ja tele­vī­zi­jas. Tā dzī­vo­ja sa­vu dzī­vi izo­lē­ti, pat­stā­vī­gi un — jā­teic, ka lai­mī­gi. Tū­ris­tiem Bu­tā­na ne­bi­ja pie­eja­ma. Pro­tams, vēs­tu­ris­ki Bu­tā­na ne­va­rē­ja pil­nī­bā izo­lē­ties no kai­miņ­val­stīm, un tai nā­cās arī bru­ņo­tos kon­flik­tos aiz­stā­vēt sa­vu iden­ti­tā­ti un ne­at­ka­rī­bu, kas veik­smī­gi iz­de­vās. Bu­tā­na at­ro­das Dien­vi­dā­zi­jā, Aus­trum­hi­ma­la­jos, starp Ti­be­tu zie­me­ļos, In­di­jas šta­tiem Rie­tum­ben­gā­li­ju, Asa­mu un Aru­nā­ča­luPra­dē­šu dien­vi­dos, bet rie­tu­mos tā ro­be­žo­jas ar Si­ki­mas šta­tu (In­di­ja), kas at­da­la Bu­tā­nu no Ne­pā­las. Bu­tā­nas te­ri­to­ri­ālā pla­tī­ba ir 38,3 tūk­sto­ši kvad­rāt­ki­lo­met­ru, tā­tad tā ir stip­ri ma­zā­ka par mū­su Lat­vi­ju. Ie­dzī­vo­tā­ji ir ap­mē­ram 745 tūk­sto­ši, no ku­riem 75% ir bu­dis­ti, bet 25% — hin­duis­ti.

Lid­os­tā ma­ni sa­gai­dī­ja pa­va­do­nis gids, vār­dā Ug­jens, ar glau­nu dži­pu, ku­rā pie stū­res sē­dē­ja iz­bi­jis po­li­cists, vār­dā Iši, bet at­šķi­rī­bā no Ug­je­naIši an­glis­ki ne­ru­nā­ja ne vār­da. Abi bi­ja ģēr­bu­šies svi­nī­gās na­ci­onā­la­jās drā­nās. Jā­uz­sver, ka Bu­tā­nā past­āv li­mits uz pie­ļau­ja­mo tū­ris­tu skai­tu ga­da lai­kā, kā arī stin­gri no­tei­ku­mi un no­sa­cī­ju­mi, ku­ri re­gu­lē tū­ris­tu at­ra­ša­nos val­stī. Ir stin­gri no­teikts, ka ne­kā­di in­di­vi­du­ālie ce­ļo­tā­ji ne­var uz sa­vu gal­vu klīst pa val­sti, ap­mek­lē­jot ob­jek­tus, kad, kā un kur vē­las. Tiek stin­gri re­gu­lē­tas spe­ci­ālas tū­res, kas no­sa­ka, ka ce­ļo­tājs var ie­ras­ties Bu­tā­nā, ie­priekš sa­ska­ņo­jot sa­va ce­ļo­ju­ma plā­nu ar vie­tē­jām va­ras ie­stā­dēm, kas pie­šķir trans­por­tu, pa­va­do­ni un iz­dod at­ļau­jas uz pil­nī­gi kat­ra ob­jek­ta ap­mek­lē­ju­mu Bu­tā­nā. Pro­tams, vi­ņi arī no­sa­ka augs­tu ce­nu, kas jā­ap­mak­sā ie­priekš. Ja ce­ļo­tā­jam šā­di no­tei­ku­mi ir pie­ņe­ma­mi, tad — uz priekš­u, bet, ja ne, tad Bu­tā­nu ne­re­dzēt. No­kļūt Bu­tā­nā bi­ja mans sap­nis, tā­dēļ, no­skaid­ro­jis ie­priekš vi­sas ni­an­ses par šo ce­ļo­ju­mu, par ie­spē­jām un no­sa­cī­ju­miem pie sa­viem drau­giem Ne­pā­lā, es no­lē­mu pie­ņemt vi­sus no­sa­cī­ju­mus un ap­mek­lēt šo sav­ru­po val­sti.

Un tā no lid­os­tas de­vā­mies uz vies­nī­ci­ņu, kas at­ro­das Pa­ro, pa ce­ļam īsu­mā ap­sprie­žot tu­vā­ko 10 die­nu pār­vie­to­ša­nās plā­nu.

Pa­ro ie­le­jā, caur ku­ru tek kal­nu upe Pa­ro, eso­šo ap­dzī­vo­to vie­tu drī­zāk va­rē­tu saukt par cie­ma­tu, pat ne par maz­pil­sē­tu. Mā­ji­ņas iz­klai­dus ir cel­tas gar upes kras­tu, tur­pat arī ie­kop­ti rī­sa lau­ki, bet cie­ma­ta cen­trā­lā ie­la un ceļš, kas ved di­vos vir­zie­nos, to­mēr ir as­fal­tēts. Ap­kār­tnē re­dza­mi da­ži bu­dis­tu klos­ter­cie­tok­šņi, ku­rus dē­vē par dzon­giem. Virs ie­le­jas sle­jas me­žiem ap­augu­ši kal­ni, ku­ru vir­sot­nēs aiz­ķē­ru­šās mā­ko­ņu gu­bas, kas lē­ni un sma­gi ve­ļas pār­i kal­nu ko­rēm. Bi­ja jau pie­va­ka­re, kaut kur ne­tā­lu va­rē­ja dzir­dēt bēr­nu bal­sis, bet tā­lu­mā su­ņu re­jas. Lūg­ša­nu ka­ro­dzi­ņi vien­mē­rī­gi plī­vo­ja vē­jā, ne­tā­lu aiz­pur­pi­nā­ja vien­tuļš mo­to­rol­lers, sir­se­ņi ??? uz­sā­ka va­ka­ra dzies­mu, bet kāds putns ie­dzie­dā­jās glu­ži žē­la­bai­ni, kad no kal­niem uz­pū­ta vē­sā­ku brī­zi. Īs­ta lau­ku no­ska­ņa. Te nu es­mu — Hi­ma­la­ju vi­die­nē, sen do­mās iz­lo­lo­ta­jā no­slē­pu­mai­na­jā ka­raļ­val­stī — Bu­tā­nā.

Cē­los pirms piec­iem un, ie­ti­nies se­gā, iz­gā­ju uz te­ra­ses, lai sa­gai­dī­tu rī­tu, vē­ro­jot de­be­sis aus­tru­mu pa­ma­lē. Rī­ta blāz­mas te bi­ja ļo­ti dīvainas — vi­sa pa­ma­le ie­krā­so­jās spil­gti dzel­te­na, un tas ra­dī­ja efek­tu, it kā vi­sa ap­kār­tne un ob­jek­ti bū­tu dzel­te­nī­gā no­krā­sā. Sa­jū­ta bi­ja tā­da, it kā es bū­tu uz­li­cis bril­les ar dzel­te­niem stik­liem. Jau pēc brī­ža sa­bie­zē­ja mā­ko­ņi un sā­ka līt. Dzel­te­nā no­krā­sa pa­zu­da, it kā ne­maz ne­bū­tu bi­ju­si. Vi­su ie­le­ju ie­ti­na ze­mu mā­ko­ņu vir­te­nes. Pa­ro at­ro­das 2200 m augs­tu­mā, ta­ču ne­kā­das re­ti­nā­ta gai­sa pa­zī­mes es ne­ju­tu, jo augs­tums vēl nav tāds, lai pa­rā­dī­tos skā­bek­ļa trū­ku­ma sim­pto­mi. Gaiss bi­ja svaigs un dzestrs, no­do­mā­ju, ka paš­reiz tie­ši šā­di lai­ka ap­stāk­ļi va­rē­tu būt Lat­vi­jā. Sē­dā­mies au­to­ma­šī­nā un sā­kām pirm­ās die­nas ce­ļo­ju­ma tū­ri ar iz­brau­cie­nu gar Pa­ro upi uz se­na cie­tok­šņa dru­pām 45 mi­nū­šu at­tā­lu­mā. Ze­mie mā­ko­ņi slī­dē­ja pār­i šo­se­jai un ie­ti­na bla­kus ce­ļam eso­šo me­žu mis­tis­kā mig­las pa­la­gā, kas ar iz­teik­tām kon­tū­rām slī­dē­ja gar ko­ku stum­briem di­vu trīs met­ru augs­tu­mā no ze­mes tā, ka ti­kai ko­ku ga­lot­nes va­rē­ja skaid­ri sa­ska­tīt. Vi­sap­kārt val­dī­ja tā­da no­ska­ņa, it kā es tie­šām bū­tu no­kļu­vis ci­tā di­men­si­jā vai uz ci­tas pla­nē­tas. Klu­sums, ne­vie­nu auto­trans­por­tu ne­sa­sta­pām vi­sa brau­cie­na lai­kā.

Drug­jalDzong— cie­tok­snis, kas bū­vēts mū­su ēras 7. gad­sim­tā, pir­mais cie­tok­snis Pa­ro ie­le­jā. Cie­tok­šņa dru­pas at­ro­das kal­nā, tā sie­nas ir stā­vas, tre­pes šau­ras. No cie­tok­šņa aug­šē­jās sie­nas pa­ve­ras bur­vīgs skats uz ap­kār­tni — sar­gtor­nis celts īs­ta­jā vie­tā. Jā­teic, ka Bu­tā­na ne­kad nav bi­ju­si ie­ka­ro­ta. Ir bi­ju­ši ti­be­tie­šu mē­ģi­nā­ju­mi ie­brukt Bu­tā­nā, ta­ču ie­naid­nieks lai­kus pat­riekts. Sa­vu­kārt ka­ra­dar­bī­ba starp Bri­tu In­di­ju un Bu­tā­nu skā­ra Bu­tā­nas dien­vi­du da­ļu, kas ro­be­žo­jas ar In­di­ju, un tai bi­ja lo­kāls rak­sturs. Bu­tā­nas vi­die­nē ie­naid­nie­ki ne­kad nav ie­lau­zu­šies. No ār­ējiem ie­naid­nie­kiem Bu­tā­nu pa­sar­gā tās ģeo­grā­fis­kais iz­vie­to­jums un tā īpat­nī­bas. Virs­mas rel­je­fu no­sa­ka Hi­ma­la­ju kal­nu grē­das. Vai­rāk ne­kā 80% valsts pla­tī­bas at­ro­das virs 2000 m augs­tu­mā, bet augs­tu­ma am­pli­tū­da ir no 100 m valsts dien­vi­dos līdz 7541 m augst­ajai Gan­gharPu­en­sumvir­sot­nei uz ro­be­žas ar Ti­be­tu. Bu­tā­nu var sa­da­līt trīs gal­ve­na­jos ģeo­grā­fis­ka­jos re­ģi­onos: augs­tie Hi­ma­la­ji zie­me­ļos, kal­ni un Hi­ma­la­ju ie­le­jas vi­dus­da­ļā un no­gā­zes un lī­dze­nu­mi dien­vi­dos.

Par Bu­tā­nas augst­āko vir­sot­ni tiek uz­ska­tī­ta Ku­laKan­grismai­le (7553 m), ta­ču, pēc pre­cī­zā­kām kar­tēm, šis kalns it kā at­ro­do­ties Ti­be­tas te­ri­to­ri­jā. To­ties 7541 m augst­ā Gan­gharPu­en­sumsmai­le ir augst­ākā ne­aiz­snieg­tā vir­sot­ne pa­sau­lē. 20% Bu­tā­nas te­ri­to­ri­jas past­āvī­gi klāj snie­ga se­ga un vai­rāk ne­kā di­vas treš­da­ļas te­ri­to­ri­jas klāj me­ži. Pa­ra­dok­sā­li, bet ti­kai pa da­žām augst­ām un šau­rām kal­nu pār­ejām var no­kļūt Bu­tā­nā no zie­me­ļiem. Tas arī ir kal­po­jis kā aiz­sar­dzī­bas fak­tors no ie­spē­ja­mo ka­ra­pū­ļu ie­bru­ku­miem, īpa­ši tad, kad mon­go­ļu or­das plo­sī­jās Ti­be­tas te­ri­to­ri­jā. Ceļš vai ta­ka uz Bu­tā­nu tiem vien­kār­ši ne­bi­ja at­ro­da­ma. Ja arī kā­du ta­ku at­ra­da, ka­ra­spēks pa to pār­vie­to­ties ne­spē­ja, jo tās at­ro­das ļo­ti lie­lā augs­tu­mā un ir ļo­ti šau­ras. Šo ta­ku šķēr­so­ša­nai kā vie­nī­go pie­mē­ro­tā­ko trans­por­ta lī­dzek­li vie­tē­jie iz­man­to ja­kus. Zir­giem un ēze­ļiem tās nav pie­mē­ro­tas, jo at­ro­das virs 5000 m augs­tu­mā un ir snie­ga un le­dus klā­tas. Par ka­ra­dar­bī­bu valsts iek­šie­nē var ru­nāt ti­kai sais­tī­bā ar vie­tē­jo va­ras­vī­ru sav­star­pē­jām mi­li­tā­ra­jām sa­dur­smēm.

Bu­tā­nā se­nie cie­tok­šņi un cel­tnes ir cie­tu­šas ti­kai no uguns­grē­kiem un ze­mes­trī­cēm. Arī cie­tok­snis, ku­ru at­brau­cām ap­ska­tīt, no­de­dzis uguns­grē­kā, kas iz­rai­sī­jies, ap­gā­žo­ties tau­ku sve­cei. Pēc uguns­grē­ka cie­tok­sni vairs ne­at­jau­no­ja, tā arī viss pa­li­ka — iz­de­džos un dru­pās. Ne­va­ru ne­pie­mi­nēt, ka, ap­stai­gā­jot cie­tok­šņa dru­pas, ra­dās sa­jū­ta, ka es­mu šeit pir­mais ap­mek­lē­tājs kopš cie­tok­šņa bo­jā­ejas 7.—8. gs. m. ē., jo ne­kas ne­lie­ci­na par bie­žiem šīs vie­tas ap­mek­lē­ju­miem, nav arī ne­kā­du mūs­die­nu ci­vi­li­zā­ci­jas klāt­būt­nes lie­cī­bu (nedz ap­mek­lē­tā­ju at­stā­tu dra­zu vai ie­skrā­pē­tu uz­rak­stu u. tml.).

Uz ne­tā­lu eso­šo mā­je­ļu sie­nām re­dzu zī­mē­ju­mus ar bu­dis­ma sim­bo­li­ku, kā arī lie­lus, spil­gtus fal­la zī­mē­ju­mus. Man paskaidro — Bu­tā­nā tic, ka šis sim­bols nes mā­jai svē­tī­bu un lab­klā­jī­bu. Uz mā­ju sie­nām bie­ži ir uz­zī­mēts mis­tis­kais putns Ga­ru­da un tās pa­šas «ģi­me­nes lo­cek­lis» Če­pu, kas starp zo­biem tur čūs­ku. Šie mā­jas aiz­sar­dzī­bas sim­bo­li uz­zī­mē­ti par brī­di­nā­ju­mu kal­nos mī­to­ša­jiem ļau­na­jiem ga­riem, ka to sar­ga bu­dis­ma die­vī­bas. Bu­tā­na ir vie­nī­gā valsts pa­sau­lē, kur Ma­ha­jā­nas bu­disms ir valsts ofi­ci­ālās re­li­ģi­jas sta­tu­sā un caur­auž vi­sas Bu­tā­nas dzī­ves un dar­bī­bas jo­mas, sā­kot ar kat­ru in­di­vi­du­ālo mi­tek­li un bei­dzot ar valsts va­dī­bu un par­la­men­tu. Te­ju pie kat­ras mā­jas vē­ro­ja­ma bu­dis­ma at­ri­bū­ti­ka, plī­vo lūg­ša­nu ka­ro­dzi­ņi, re­dza­mi rak­stu­rī­gie sim­bo­li­kas zī­mē­ju­mi uz sie­nām, un kat­rā mā­jā no­teik­ti ir ma­ziņš stū­rī­tis al­tā­rim, kur vie­tē­jie rī­tos un va­ka­ros veic pu­džu (in­di­vi­du­ālo diev­kal­po­ju­mu).

At­ce­ļā ie­grie­zā­mies Bu­tā­nas se­nā­ka­jā bu­dis­tu tem­plī KyichuLhakHang, kas celts 7. gs. m. ē. Tie­ši to­brīd tur no­ri­si­nā­jās rei­zi ga­dā no­tie­ko­šais diev­kal­po­ju­mu, kas vel­tīts līdz­cie­tī­bas Bod­hi­sat­vamAvo­la­ki­teš­va­ram. Tem­plis bi­ja ma­ziņš, šaurs, no­kvē­pu­šām sie­nām un gries­tiem, bet tas, ko re­dzē­jām, bi­ja ļo­ti ie­spai­dī­gi. Kāds la­ma (bu­dis­ma pries­te­ris) vei­ca ri­tu­ālu bun­gu rī­bo­ņas un tau­ru ska­ņu pa­va­dī­bā. Viņš de­jo­ja un dzie­dā­ja man­tras, ļau­dis god­bi­jī­gi vi­ņu vē­ro­ja un iz­ska­tī­jās, ka la­ma ir tran­sa stā­vok­lī, kad sa­vā de­jā vei­do­ja di­alo­gu ar die­vī­bām, drī­zāk, kā man pa­skaid­ro­ja Ug­jens — die­vī­ba ri­tu­āla lai­kā ie­mie­so­jās vi­ņā. Tā Bu­tā­nā no­ti­ka ri­tu­āli m. ē. 7. gs., un tie­ši tā­pat tie no­tiek arī ta­gad. Pa­sē­dē­ju stū­rī­tī un pa­vē­ro­ju šo se­nā ri­tu­āla auten­tis­ko iz­pil­dī­ju­mu, un tie­šām sa­ju­tos tā, it kā bū­tu no­kļu­vis se­nat­nē pirms 1500 ga­diem.

Pus­die­no­ju kā­dā ēs­tu­vē Pa­ro cen­trā­la­jā ie­lā. Past­ā sa­mai­nī­ju 50 ASV do­lā­ru Bu­tā­nas vie­tē­jā nau­dā — ngul­tru­mos (BTN). Iz­rā­dī­jās, ka mai­ņas kurss ir ek­vi­va­lents In­di­jas rū­pi­jai, ku­rai Bu­tā­nas nau­das vie­nī­ba ir pie­sais­tī­ta. No­rē­ķi­niem vi­sā Bu­tā­nas te­ri­to­ri­jā var iz­man­tot arī In­di­jas rū­pi­ju (Rs).

Tā­lāk de­vā­mies uz TaDzong, bi­ju­šo sar­gtor­ni, no ku­ra pa­vē­rās skats uz Pa­ro ie­le­ju. Kopš 1968. ga­da tur ie­kār­tots Bu­tā­nas Na­ci­onā­lais mu­zejs. Pa­va­dī­jām tur trīs stun­das, jo man bi­ja daudz jau­tā­ju­mu par Bu­tā­nas kul­tūr­vēs­tu­ris­ko at­tīs­tī­bu. In­te­re­sē­ja arī dau­dzie auten­tis­kie se­nat­nes eksponāti — ie­ro­či, than­kas (bu­dis­ma sak­rā­lie māk­slas dar­bi), skul­ptū­ras un sa­dzī­ves priekš­me­ti.

Nā­ka­ma­jā die­nā brau­cām uz sla­ve­no klos­te­ri Ti­gerDzong, ko uz­ska­ta par Bu­tā­nas vi­zīt­kar­ti. Tas at­ro­das augs­tu kal­nos uz klints ra­dzes un ir sais­tīts ar Pa­dmuSam­ba­vu jeb gu­ru Rin­po­či — bu­dis­tu mis­ti­ķi, kas Ma­ha­jā­nas bu­dis­mu ie­vie­sa gan Ti­be­tā, gan Bu­tā­nā, mā­cī­dams bu­dis­ma ezo­tē­ris­ku jeb Vadž­ra­jā­nas gud­rī­bas. Pa­dmaSam­ba­va sa­vus va­roņ­dar­bus bu­dis­ma ie­vie­ša­nā vei­ca ta­jā pa­šā le­ģen­dā­ra­jā m. ē. 7. gs., kad viņš sa­val­dī­ja Ti­be­tā un Bu­tā­nā eso­šos dē­mo­nus, lik­dams tiem turp­māk kal­pot kā bu­dis­ma mā­cī­bas sar­gā­tā­jiem. Šī cil­vē­ka vārds ir zi­nāms kat­ram Bu­tā­nas ie­dzī­vo­ta­jam, un tas tiek go­dāts kā Bu­tā­nas gal­ve­nais re­li­ģis­ki vēs­tu­ris­kais per­so­nāžs, pat vai­rāk ne­kā Bu­tā­nas mo­nar­hu dzim­ta.

Ceļš uz klos­te­ri ve­da caur me­žu, kal­nā augš­ā. Tas bi­ja ļo­ti skaists, bet ga­na stāvs, nā­cās kāpt kā­das 3,5 stun­das. Pa­dmaSam­ba­va 7. gs. Bu­tā­nā esot ie­ra­dies, li­do­jot uz tī­ģe­ra mu­gu­ras un pie­ze­mē­jies tie­ši ša­jā vie­tā, kur vē­lāk ti­ka uz­celts klos­te­ris. Lie­cī­bas, kas sais­tī­tas ar Pa­dmuSam­ba­vu Bu­tā­nā ir sa­sto­pa­mas ik uz so­ļa.

Pēc Pa­ro de­vā­mies pār­brau­cie­nā uz Bu­tā­nas gal­vas­pil­sē­tu Tim­pu, kas ir 65 km at­tā­lu­mā no Pa­ro.

Pa ce­ļam ska­tu prie­cē­ja kal­nu upe, kas, pu­to­da­ma un nik­ni šņāk­da­ma, ne­sa le­jup sa­vus dzid­ros tir­kīz­za­ļos ūde­ņus. Šis ir vie­nī­gais ceļš, kas sa­vie­no Pa­ro ar Tim­pu. Bu­tā­nā tās sa­rež­ģī­tā rel­je­fa dēļ ir ļo­ti maz­at­tīs­tīts ce­ļu tīkls, ta­ču tie ce­ļi, ku­ri ir iz­bū­vē­ti un sa­vie­no gal­ve­nās pil­sē­tas un Bu­tā­nu ar In­di­ju, ir la­bā stā­vok­lī. Ce­ļu tīkls Bu­tā­nā ir iz­bū­vēts, pa­tei­co­ties In­di­jai, kas sū­tī­ja sa­vus in­že­nie­rus, lī­dzek­ļus un ma­te­ri­ālus. Pro­tams, ša­jā pa­sā­ku­mā ir po­li­tisks zem­teksts, jo Bu­tā­nai, tā­pat kā Ne­pā­lai, ir tāds kā bu­fer­zo­nas sta­tuss starp di­vām ne vi­sai drau­dzī­gām liel­val­stīm, pro­ti — starp Ķī­nu un In­di­ju. Gan Bu­tā­na, gan Ne­pā­la ir In­di­jas po­li­tis­kās ie­tek­mes zo­nā, un šo val­stu eko­no­mi­ka ir pie­sais­tī­ta In­di­jas rū­pi­jai. In­di­jas mi­li­tā­rā klāt­būt­ne Bu­tā­nā ir manāma — daudz­reiz re­dzē­ju In­di­jas ar­mi­jas au­to­ma­šī­nu ko­lon­nas brau­cam zie­me­ļu vir­zie­nā — uz Ķī­nas un Bu­tā­nas ro­be­žu.

Pa ce­ļam, šķēr­so­jot di­vus til­tus pār­i upei, mū­su au­to ap­tu­rē­ja po­li­ci­jas pat­ru­ļpos­te­nis kat­ra til­ta vie­nā ga­lā. Po­li­ci­ja pār­bau­dī­ja do­ku­men­tus un īpa­šu uz­ma­nī­bu pie­vēr­sa tiem, kas sais­tī­ti ar ma­nu vi­zī­ti Bu­tā­nā. Iz­pē­tī­ja pār­vie­to­ša­nās plā­nu, da­tu­mus, vie­tas un ofi­ci­ālos zī­mo­gus kat­rā do­ku­men­tā. Kā jau mi­nē­ju, in­di­vi­du­āla pār­vie­to­ša­nās Bu­tā­nas te­ri­to­ri­jā bez skru­pu­lo­zas sa­ska­ņo­ša­nas ar vie­tē­jām va­ras ie­stā­dēm nav ie­do­mā­ja­ma. Ug­je­nam bi­ja bie­za ma­pe, pil­na ar do­ku­men­tiem un atļaujām — vi­su sais­tī­bā ar ma­nu pār­vie­to­ša­nos un vi­zī­tēm kat­rā ob­jek­tā, kat­rā klos­te­rī, kat­rā vies­nī­cā. Do­mā­ju, ka šie pa­sā­ku­mi nav sais­tī­ti ar kā­diem valsts dro­šī­bas ap­svē­ru­miem, bet drī­zāk ar kār­tī­bu, kas no­sa­ka stin­grus no­sa­cī­ju­mus vi­sai tū­ris­ma jo­mai, jo, kā jau mi­nē­ju, Bu­tā­nā ir no­teik­tas kvo­tas ga­da lai­kā pie­ļau­ja­ma­jam tū­ris­tu skai­tam (ja ne­mal­dos, ta­gad mak­si­mums ir 10 tūk­sto­ši tū­ris­tu ga­dā).

Tim­pu sa­snie­dzām pie­va­ka­rē. Jau jū­tams, ka gal­vas­pil­sē­ta ir ro­sī­gā­ka, ska­ļā­ka un dzī­vī­gā­ka. Augst­cel­tņu nav, bet au­to­ma­šī­nu ir vai­rāk, ļau­žu ie­lās arī daudz. Smai­du iz­rai­sī­ja «Co­ca-Co­la»un au­to­ma­šī­nu «Toyota» un «Hyundai» rek­lā­mas pla­kā­ti, kas uz­reiz ie­zī­mē Rie­tu­mu kul­tū­ras li­pī­go da­bu. Ļau­dis ie­lās ģēr­bu­šies da­žā­di, bet pus­e no vi­siem nē­sā na­ci­onā­los apģērbus — gan vī­rie­ši, gan sie­vie­tes. Jaun­ieši un pus­audži tēr­pu­šies džin­sos un mo­der­nās vēj­ja­kās, bet tik­pat dau­dzi ir arī na­ci­onā­la­jās drā­nās. Ug­jens man skaid­ro­ja, ka na­ci­onā­lo ap­ģēr­bu ļau­dis val­kā ik­die­nā, ta­ču esot arī īpašs di­zains (ar mus­tu­riem un krā­su sa­li­ku­mu) fir­mu un valsts ie­stā­žu dar­bi­nie­kiem. Ap­ģērbs esot kā for­mas tērps, pēc ku­ra vie­tē­jie uz­reiz var zi­nāt, vai cil­vēks ir valsts ie­stā­des ie­rēd­nis, sko­lo­tājs, in­že­nie­ris vai kal­po­tājs. Vi­si šos no­tei­ku­mus strik­ti ie­vē­ro, arī par­la­men­ta lo­cek­ļiem esot no­teik­ta sti­la na­ci­onā­lais ap­ģērbs.

Vies­nī­ca, ku­rā ap­me­tos, bi­ja ļo­ti mā­jī­ga un ēr­ta. Ša­jā ar ap­ska­tes ob­jek­tiem un vai­rāk­kār­tē­jiem pār­brau­cie­niem ba­gā­ta­jā die­nā bi­ja sa­krā­jies ļo­ti daudz ie­spai­du. Rīt — at­kal ce­ļā.

Pa­me­tu­ši Tim­pu jau ag­rā rī­ta stun­dā, brau­cām pa ce­ļu, kas vi­jās augš­up gar stā­vām, ar bie­zu me­žu no­augu­šām no­gā­zēm. Pie­stā­jām ce­ļa ma­lā, kur, piec­stā­vu mā­jas augs­tu­mā klints sie­nā iz­kal­ta un spil­gti krā­so­ta, sle­jas Pa­dmasSam­ba­vas fi­gū­ra.

De­vā­mies uz Ta­go klos­te­ri, kas di­bi­nāts 12. gad­sim­tā un ta­gad kal­po kā bu­dis­tu vi­dē­jās iz­glī­tī­bas ie­stā­de. Džips ve­da augš­up pa as­fal­tē­tu ce­ļu cau­ri me­žam, šķēr­so­jām vai­rā­kus ne­lie­lus til­ti­ņus. Tad as­falts bei­dzās, un kā­du brī­di brau­cām pa ze­mes ce­ļu. Džips ap­stā­jās kal­na pa­kā­jē, un tā­lāk mums bi­ja jā­kāpj augš­up pa ne­lie­lu ta­ci­ņu. Iši pa­li­ka gai­dīt dži­pā, bet Ug­jens, uz­mek­lē­jis ma­pē va­ja­dzī­go pa­pī­ru un ie­li­cis to azo­tē, bi­ja ga­tavs ko­pā ar ma­ni do­ties augš­up. Kā­pām klu­sē­jot, jo vi­sa uz­ma­nī­ba pie­sais­tī­ta ta­ci­ņai, kas daž­brīd ir ļo­ti stā­va, sli­de­na un dub­ļai­na, slo­dzi jū­tām mēs abi. Iz­vē­lē­jā­mies iet pa ga­rā­ko ta­ci­ņu, kas nav tik stā­va kā īsa­kā. Kā­pie­na lai­kā mūs ap­stei­dza di­vi bu­dis­tu mū­ki, kas ne­sa augš­ā gro­zus ar pār­ti­ku. Ug­jens pa­skaid­ro­ja, ka vi­sa klos­te­ra ap­gā­de ar pro­vī­zi­ju un ci­tām dzī­vo­ša­nai va­ja­dzī­ga­jām lie­tām no­tiek tie­ši pa šo ta­ci­ņu, dien­die­nā mū­kiem ne­sot vi­su uz sa­viem ple­ciem. Līdz Ta­go klos­te­rim uz­kā­pām stun­das lai­kā.

Klos­te­ra ēkas ir ļo­ti ve­cas, smal­kie gre­bu­mi ko­kā ir vē­ja un lie­tus sa­ka­pā­ti. Ma­sī­vie klos­te­ra ko­ka vār­ti bi­ja at­vēr­ti, un pie tiem sē­dē­ja kāds du­cis jau­nek­ļu — bu­dis­tu mū­ku. Ie­in­te­re­sē­ti par sve­ši­nie­ka ie­ra­ša­nos, vi­ņi vē­ro­ja ma­nu tu­vo­ša­nos. Svei­ci­nā­ju ar ie­ras­to ti­be­tie­šu svei­cie­nu tas­hide­lek, uz ko man at­bil­dē­ja tā­pat. Ug­jens pa­snie­dza vie­nam no mū­kiem pa­pī­ra la­pu, kas bi­ja ap­lie­ci­nā­jums tam, ka ma­na vi­zī­te ir ie­priekš sa­ska­ņo­ta. Mūks uz­me­ta pa­pī­ram ska­tie­nu un uz­dū­ra to uz nag­las pie vār­tiem.

At­kal bi­jām trā­pī­ju­ši uz rī­ta diev­kal­po­ju­ma lai­ku, un va­rē­ju ar in­te­re­si vē­rot, kā bu­dis­ti tri­jos klos­te­ra stā­vos vei­ca trīs da­žā­das pu­džas. Kat­rā stā­vā ir tel­pa ar al­tā­ri, ap ku­ru rin­dās ir sa­sē­du­šies mū­ki. Kat­ru pu­džu va­da kāds ve­cā­kais la­ma (sko­lo­tājs), kas pir­mais uz­sāk at­bil­sto­šo man­tru skai­tī­ša­nu un va­da ce­re­mo­ni­āla no­ri­si, gro­zot ro­kās īpa­šu zva­nu un vadž­ru (spe­ci­āli rī­ki ma­ha­jā­nas bu­dis­ma prak­sēm). Pa­mī­šus pūš bu­dis­tu tau­res, dob­ji rī­bi­na bun­gas un spal­gi skan me­tā­la šķīv­ju rī­bi­nā­ša­na. Vi­sas šīs dar­bī­bas ra­da vib­rā­ci­jas, kas pa­pil­di­nās ar mū­ku skan­dē­tām man­trām, ku­ras iz­dzied dob­jā rīk­les ska­nē­ju­mā. Sa­jū­tas ir ne­ap­rak­stā­mas, jo viss šo vib­rā­ci­ju ko­pums rod at­bal­so­ša­nos ķer­me­nī. Li­kās, ka ma­nī viss iek­šā vib­rē, ka skud­ri­ņas skrien pa mu­gur­kau­lu, no as­tes kau­la līdz pa­kau­sim.

Ša­jā klos­te­rī ap­gūst ne ti­kai bu­dis­ma fi­lo­zo­fi­ju un tan­tris­kās (ezo­tē­ris­kā bu­dis­ma — vadž­ra­jā­nas) zi­nī­bas, bet arī la­sī­ša­nu, rak­stī­ša­nu, ģeo­grā­fi­ju, ma­te­mā­ti­ku, Ti­be­tas me­di­cī­nu un ci­tas zi­nī­bas de­vi­ņu ga­du prog­ram­mā. Pēc mā­cī­bu beig­ša­nas se­ko pir­mais no­piet­nais pār­bau­dī­jums jeb in­di­vi­du­ālais ret­rīts, kad mū­kam jā­pa­va­da trīs ga­di, trīs mē­ne­ši, trīs ne­dē­ļas un trīs die­nas vie­nat­nē, prak­ti­zē­jot un ap­zi­no­ties vi­su, ko viņš de­vi­ņos ga­dos ir ap­gu­vis. Ēdie­nu un ūde­ni šiem prak­ti­ķiem pie­gā­dā jaun­āka ran­ga mū­ki, kas klu­su at­nāk un at­stāj pār­ti­ku pie ma­zās mīt­nes ie­ejas, ne­ko­mu­ni­cē­jot ar vien­tuļ­nie­ku, lai ne­trau­cē­tu vi­ņa prak­si. Pēc ret­rī­ta ve­cā­kie sko­lo­tā­ji jeb la­mas lemj par kat­ru mū­ku at­se­viš­ķi, kurš no tiem tur­pi­nās ap­gūt pa­dzi­ļi­nā­ti bu­dis­ma fi­lo­zo­fi­jas un tan­tris­kās mā­cī­bas, bet kurš pa­liks eso­ša­jā ie­rin­das mū­ka sta­tu­sā.

Ta­go klos­te­ris at­ro­das 3000 m augs­tu­mā, un skats uz le­ju ir fan­tas­tisks. Ap­sē­dos pie klos­te­ra sie­nas stā­vas krau­jas ma­lā un bau­dī­ju aina­vu vi­sap­kārt. Bla­kus vē­jā plan­dī­jās lūg­ša­nu ka­ro­dzi­ņi, le­jā šal­ca upe, augš­ā at­ska­nē­ja zva­nu ska­ņas, mežs vi­sap­kārt bi­ja kā pie­li­jis ar put­nu bal­sīm. Šī die­na bi­ja mā­ko­ņai­na, bet gaiss — dzestrs un svaigs.

Le­jup­ceļš bi­ja rai­tāks, ta­ču bi­ja jā­iet uz­ma­nī­gi, lai dub­ļos ne­pa­slī­dē­tu kā­ja.

Pus­dien­lai­kā at­grie­zā­mies Tim­pu un ap­mek­lē­jām «Me­mo­ri­alChor­ten» stū­pu (bu­dis­tu sak­rā­lā cel­tne), kas gal­vas­pil­sē­tā uz­cel­ta par go­du Bu­tā­nas tre­ša­jam ka­ra­lim Džig­memDor­džiVan­gču­kem(1928—1972). Skais­ta un ie­spai­dī­ga cel­tne. Sa­ska­ņā ar bu­dis­tu tra­dī­ci­ju ļau­dis tai iet ap­kārt pulk­ste­ņa rā­dī­tā­ja vir­zie­nā, skai­tot man­tras un vēr­šot sa­vu ap­zi­ņu uz Bu­das ap­gais­mo­to da­bu. Tā ir sa­va vei­da me­di­tā­ci­ja. Lai gan ļau­dis iet stū­pai ap­kārt lie­lā pū­lī, to­mēr šai brī­dī katrs in­di­vi­du­āli sa­ru­nā­jas ar Bu­du.

Pēc ma­na lū­gu­ma pie­stā­jām pie Tim­pu cen­trā­lā past­a ēkas, kur uz­rak­stī­ju vai­rā­kas kar­tī­tes ģi­me­nei un drau­giem un no­sū­tī­ju tās uz Lat­vi­ju.

Ta­ši­če­ro ēku kom­plekss pa ga­ba­lu at­gā­di­nā­ja mil­zī­gu bu­dis­tu klos­te­ri ar ap­zel­tī­tu jum­tu. Pa­tie­sī­bā tā ir Bu­tā­nas val­dī­bas re­zi­den­ce, pre­cī­zāk, viens ēkas spārns ir val­dī­bas ad­mi­nis­tra­tī­vais kom­plekss, bet ot­ra­jā ir iz­vie­to­jies liels bu­dis­tu tem­plis. Lai es ie­kļū­tu ēkas spār­nā, kur at­ro­das tem­plis, ma­ni pār­bau­dī­ja bru­ņo­ti po­li­cis­ti, lie­kot iz­iet cau­ri me­tā­la de­tek­to­ra rā­mim. Tem­plī ar in­te­re­si ap­lū­ko­ju mil­zī­gu ap­zel­tī­tu Šak­ja­mu­nibu­das fi­gū­ru al­tā­ra cen­trā. Pār­stei­dza tūk­sto­šiem smal­ko me­tā­la ro­tā­ju­ma ele­men­tu. Vi­sap­kārt val­dī­ja per­fek­ta tī­rī­ba, re­dzē­ju arī ap­kal­po­jo­šo per­so­nā­lu, kas gā­dā­ja par kār­tī­bu iekš­tel­pās un ap­kār­tnē.

At­grie­zies vies­nī­cā, at­tei­cos no pie­dā­vā­ju­ma iet ie­pir­kties, kas bi­ja pa­re­dzēts vi­zī­tes plā­nā, jo bi­ju no­gu­ris un ma­ni šī lie­ta ga­lī­gi ne­sa­is­ta. Šo­dien re­dzē­tais vi­su lai­ku li­ka grem­dē­ties pār­do­mās.

Nā­ka­ma­jā rī­tā star­tē­jām ga­rā pār­brau­cie­nā uz Pu­na­kas pilsētu — se­no Bu­tā­nas gal­vas­pil­sē­tu.

Lī­dzens as­fal­tēts ceļš vi­jās augš­up starp kal­niem, vi­sap­kārt me­ži, le­jā šal­ca upe. Mans pa­va­do­nis stās­tī­ja, ka šis ir vie­nī­gais ceļš, kas sa­vie­no Tim­pu ar re­ģi­oniem aus­tru­mu pus­ē. Ceļš uz­bū­vēts 20. gad­sim­ta 70. ga­dos, bet līdz tam iz­man­to­tas kal­nu pār­ejas un ta­kas, ejot kā­jām vai pār­vie­to­jo­ties ar zir­gu vai ja­ku. Sa­snie­dzām Dol­ču­las pār­eju 3050 m augs­tu­mā, no ku­ras ceļš ve­da le­jup uz ci­tu ie­le­ju. Pār­ejā uz­bū­vē­tas 108 stū­pas, ku­ras iz­vie­to­tas ap­lī, un ap­kārt tām ved as­fal­tēts ceļš. Bla­kus stū­pām sle­jas skaists tem­plis (Duk­ven­gel), ku­rā mums uz brī­di iz­de­vās pa­vie­so­ties. Tem­plis uz­bū­vēts kā pie­mi­ņas vie­ta 2003. ga­dā no­ti­ku­ša­jām mi­li­tā­ra­jām sa­dur­smēm starp Bu­tā­nas ar­mi­jas vie­nī­bām un no In­di­jas ie­bru­ku­ša­jiem ne­mier­nie­kiem. Sa­dur­smes no­ti­ka Bu­tā­nas dien­vi­du ra­jo­nā, un cī­ņās gā­ja bo­jā de­vi­ņi Bu­tā­nas ka­ra­vī­ri, ta­ču pro­blē­mu tas nav at­ri­si­nā­jis. Ša­jās kau­jas dar­bī­bās pie­da­lī­jies arī Bu­tā­nas ka­ra­lis, kas ir ar­mi­jas virs­pa­vēl­nieks. No­ti­ku­mu at­aino­jums ska­tāms uz tem­pļa iek­šē­jām sie­nām līdz­ās ie­ras­ta­jiem, ar bu­dis­mu sais­tī­ta­jiem glez­no­ju­miem. Jau­tā­ju Ug­je­nam, kā­pēc in­die­ši at­kār­to­ti ie­lau­zu­šies Bu­tā­nas dien­vi­du ra­jo­nos, ja at­tie­cī­bas starp abām val­stīm ir la­bas. Sa­ņē­mu at­bil­di, ka tie bi­ju­ši ma­ois­ti, kas mu­ku­ši no In­di­jas ar­mi­jas un at­ra­du­ši ie­spē­ju pa­slēp­ties Bu­tā­nas džun­gļos, pa­ma­tī­gi pār­bie­dē­jot vie­tē­jos ie­dzī­vo­tā­jus.

No Dol­ču­las pār­ejas pa­vē­rās va­rens skats uz ie­le­ju un kal­niem, ta­ču mā­ko­ņu dēļ ne­bi­ja re­dza­mas Hi­ma­la­ju snie­go­tās vir­sot­nes. Vien­al­ga, ķē­ru kat­ru mo­men­tu un fo­to­gra­fē­ju, bū­tī­bā vie­nu un to pa­šu ra­kur­su, bet šķi­ta, ka skats kat­ru rei­zi ir pil­nī­gi cits. Mā­ko­ņi, kal­ni, me­ži, sau­le — tas viss ne­pār­trauk­tā vē­ja brāz­mu de­jā mi­jās sa­vā star­pā, ra­dot at­kal un at­kal jaun­as pa­sa­kai­nas aina­vas. Brau­cot tā­lāk, vir­zī­jā­mies le­jup, un lai­ka ap­stāk­ļi mai­nī­jās kā uz bur­vja mā­jie­nu, kļu­va sil­tāks par 10 grā­diem! Ug­jens ap­lie­ci­nā­ja, ka pār­eja, ku­ru nu­pat šķēr­so­jām, no­da­la ar kal­nu grē­du šos re­ģi­onus un bie­ži vien ir tā, ka ot­rā pus­ē ir auksts, bet ša­jā pus­ē ir mē­re­ni vai sil­ti lai­ka ap­stāk­ļi. Zie­mas pe­ri­odā vi­sa val­dī­ba pār­brau­cot no Tim­pu uz Pu­na­ku, lai ne­bū­tu jā­salst. Pār­brau­ciens ne­bi­ja ilgs, bet lai­ka ap­stāk­ļu mai­ņa — kā no Rī­gas zie­mā aiz­brau­cot uz Kri­mu.

Šķēr­so­jām rī­sa lau­kus, ba­lan­sē­jot pa šau­riem uz­bē­ru­miem, kas no­šķī­ra vie­nu lau­ku no ot­ra, ga­rām lau­ci­nie­ku mā­je­lēm, lai ap­mek­lē­tu vēl vie­nu ie­vē­ro­ja­mu vie­tu Bu­tā­nā. Či­mī, ne­lie­lais se­nais tem­plis kā­da lau­ka ma­lā, sla­vens ar to, ka se­nat­nē šeit bu­dis­ma mā­cī­bu slu­di­nā­jis no Ti­be­tas at­nā­ku­šais Die­viš­ķais trakais — vīrs, kas tā no­dē­vēts sa­vas eks­tra­or­di­nā­rās uz­ve­dī­bas un ne­stan­dar­ta me­to­žu dēļ. Viņš iz­pel­nī­jies lie­lu po­pu­la­ri­tā­ti un at­zīts par di­žu sko­lo­tā­ju. Pie­mē­ram, sie­vie­tes, kas ne­kļu­va grū­tas, viņš ie­svē­tī­jis, pie­ska­ro­ties pie pie­res ar ko­ka fal­la fi­gū­ru. Tas pa­lī­dzē­jis, pro­ti, vi­ņas ti­ku­šas pie bēr­niem. Arī ta­gad uz šo no­ma­ļo tem­pli do­das ģi­me­nes no vi­sas Bu­tā­nas pēc svē­tī­bas, un vie­tē­jais mūks at­kār­to ri­tu­ālu. Bie­ži vien mūks ve­cā­kiem pa­sa­ka arī bēr­na vār­du. Re­dzē­ju sa­vām acīm, kā di­vas ģi­me­nes god­bi­jī­gi uz­ru­nā­ja mū­ku, lū­dzot svē­tī­bu bēr­ni­ņa ie­ņem­ša­nai. Ve­ca­jam vī­ram bi­ja ne­no­sa­kāms vecums — sir­mi ga­ri ma­ti, tum­ša āda, vi­ņa drē­bes bi­ja klā­tas ar gais­mek­ļu tau­ku ple­ķiem. Tem­plī elek­tris­kā ap­gais­mo­ju­ma ne­bi­ja, un viņš iz­ska­tī­jās vi­sai cie­nī­ja­mā ve­cu­mā, ta­ču balss tembrs ska­nē­ja pār­lie­ci­no­ši, un vi­ņa kus­tī­bas bi­ja spri­ga­nas. Man šis skats aso­ci­ējās ar bēr­nī­bā la­sī­tām pa­sa­kām par ra­ga­nas mā­ji­ņu, trū­ka ti­kai «vis­tas kā­ji­ņas». Arī vī­rie­šiem mūks pie­skā­rās gal­vai ar ko­ka rī­ku, un man arī ti­ka, ja jau tur bi­ju pa­ga­dī­jies.

Tem­pļa ār­pu­sē, sa­tu­pu­ši zā­lē, ko­ka ēnā ma­zi bu­dis­tu pui­še­ļi sar­ka­nās drā­nās cī­tī­gi stu­dē­ja sūt­ras (bu­dis­ma svē­tos rak­stus). Brī­di tie ma­ni pa­pē­tī­ja, drau­dzī­gi pa­mā­ja ar ro­ku un no­de­vās at­kal mā­cī­bām. Ir vie­la pār­do­mām — dzī­vo na­ba­dzī­gi, bet sko­lo­jas. Ir pa­ēdu­ši un ap­ģēr­bti, ir jumts virs gal­vas… Un vi­ņi smai­da, lie­li un ma­zi, lau­kos un pil­sē­tās, pie­ņe­mot sa­vu esī­bu tā­du, kā­da tā ir, un ne­gau­žo­ties, ka kaut kam va­ja­dzē­tu būt ci­tā­di.

De­vā­mies tā­lāk, lai ap­mek­lē­tu fo­to­grā­fi­jās re­dzē­to un daudz sla­vi­nā­to «Pu­nak­haDzong» — cie­tok­sni un klos­te­ri, kas uz­bū­vēts di­vu up­ju sa­te­cē uz sa­las. Tas pār­steidz ar sa­vu va­re­nī­bu un krāš­ņu­mu, at­gā­di­not Po­ta­las pi­li Lha­sā, Ti­be­tā. Dī­vai­ni, bet abās upēs, kas ap­vij tem­pli, ūdens ir da­žā­dās krā­sās: vie­nā gai­šāks, ot­rā tum­šāks. Uz cie­tok­sni ved liels ko­ka tilts ar jum­tu un mar­gām. Il­gi pē­tī­ju uz iek­šē­jām sie­nām glez­no­tās Bu­das dzī­ves­stās­ta ainas. Bez mums tem­pļa te­ri­to­ri­jā bi­ja ti­kai da­ži ce­ļo­tā­ji no Ja­pā­nas, iz­ņe­mot pār­is mū­kus, kas aiz­stei­dzās sa­vās gai­tās pa iekš­pa­gal­mu. Ug­jens past­ās­tī­ja, ka šeit, ie­vē­ro­jot bu­dis­ma tra­dī­ci­ju at­tiek­smē pret augs­tiem la­mām, īpa­šā tel­pā kopš 17. gad­sim­ta gla­bā­jas Bu­tā­nas līdera Šab­run­gaNga­van­gaNam­gja­laķer­me­nis me­di­tā­ci­jas po­zā. Tem­plī gla­bā­jas arī ar mis­tis­kām le­ģen­dām ap­vī­tā līdz­cie­tī­bas un līdz­jū­tī­bas bod­hi­sat­vasAva­lo­ki­teš­va­ras fi­gū­ri­ņa (to var ie­likt plauk­stā), kas tiek uz­ska­tī­ta par vi­sas Bu­tā­nas lab­klā­jī­bas un dro­šī­bas sar­gā­jo­šo ele­men­tu. Fi­gū­ri­ņai pie­dē­vē ne­pa­ras­tas īpa­šī­bas un ap­gal­vo, ka tai pie­mīt ne­ti­ca­ma ener­ģi­ja. Pēc vēs­tu­ris­ka­jām lie­cī­bām, 7. gs. pēc tās nā­ku­ši ti­be­tie­šu ka­ro­tā­ji, ta­ču sta­tu­ja pa­li­ku­si Bu­tā­nā un jo­pro­jām kal­po šīs Hi­ma­la­ju ka­raļ­valsts lab­klā­jī­bai. Ug­jens zi­nā­ja teikt, ka 20. gad­sim­ta 30. ga­du bei­gās no hit­le­ris­kās Vā­ci­jas uz Ti­be­tu no­sū­tī­tā SS eks­pe­dī­ci­ja arī bi­ju­si ie­in­te­re­sē­ta šīs fi­gū­ri­ņas ie­gū­ša­nā. Es­mu la­sī­jis, ka 1938.—1939. ga­dā SS reih­sfī­rers Hein­rihs Him­lers sū­tī­ja eks­pe­dī­ci­jas uz Ti­be­tu, lai ie­man­to­tu tu­rie­nes mis­tis­kās zi­nā­ša­nas un teh­no­lo­ģi­jas, bet vai Ern­staŠē­fe­ra va­dī­tā eks­pe­dī­ci­ja at­ra­da ce­ļu arī uz Bu­tā­nu?

Ma­nī rai­sī­ja iz­brī­nu pa­va­do­nis Ug­jens. Viņš dzī­vo tā­lā, Hi­ma­la­ju ie­le­jās pa­slēp­tā ka­raļ­val­stī un ir la­bi in­for­mēts par vēs­tu­ris­ka­jām no­ri­sēm Ot­rā pa­sau­les ka­ra lai­kā. Pro­tams, Ot­rais pa­sau­les karš skā­ra arī Āzi­jas val­stis, ta­ču tas bi­ja sais­tīts ar ja­pā­ņu ar­mi­jas eks­pan­si­ju, ku­rai ne­kā­da kon­tek­sta ar tā­du or­ga­ni­zā­ci­ju kā SS ne­bi­ja. Viņš sa­pra­ta ma­nu iz­brī­nu un pa­skaid­ro­ja, ka esot pa­va­dī­jis di­vas bri­tu un fran­ču eks­pe­dī­ci­jas Bu­tā­nā 1992. un 1999. ga­dā, ku­ru mēr­ķis bi­ja sais­tīts ar na­cis­tis­kās Vā­ci­jas 1938.—1939. ga­da Hi­ma­la­ju eks­pe­dī­ci­ju marš­ru­tu un pē­tī­ju­mu ob­jek­tu ap­zi­nā­ša­nu. Abas eks­pe­dī­ci­jas Bu­tā­nas te­ri­to­ri­ju ap­se­ko­ja pēc vai­rā­ku mē­ne­šu uz­tu­rē­ša­nās Ti­be­tā. Uz ma­niem jau­tā­ju­miem, vai šīs eks­pe­dī­ci­jas gu­va kā­dus re­zul­tā­tus, Ug­jens at­bil­dē­ja, ka pēt­nie­ki esot daudz pie­rak­stī­ju­ši, zī­mē­ju­ši kar­tes un shē­mas, ar no­līg­to tul­ku pa­lī­dzī­bu iz­tau­jā­ju­ši sirm­gal­vjus at­tā­los kal­nu cie­ma­tos. Ma­ni šī tē­ma ļo­ti in­te­re­sē­ja, bet Ug­jens diem­žēl ne­ko vai­rāk past­ās­tīt ne­zi­nā­ja. Aiz no­slē­pu­ma plī­vu­ra jo­pro­jām ir tē­ma par Tre­šā rei­ha ezo­tē­ris­ka­jiem mek­lē­ju­miem un pa­nā­ku­miem ša­jā jo­mā, jo mo­der­nā zi­nāt­ne ne­grib at­zīt šo pa­nā­ku­mu fak­tis­kos ap­mē­rus, tā­pēc ig­no­rē vai, ti­ca­māk, no­klu­sē vi­su, kas ar to sais­tīts. Lai nu kā, bet ne­no­lie­dzams ir fakts, ka Vā­ci­jas mi­li­tā­rās teh­no­lo­ģi­jas pēc šo eks­pe­dī­ci­ju at­grie­ša­nās at­tīs­tī­jās ar mil­zī­gu lē­cie­nu, iz­vei­do­jot ie­ro­ču sis­tē­mas, kas par vai­rā­kām des­mit­ga­dēm pār­spē­ja ta­jā brī­dī pa­sau­les liel­val­stu rī­cī­bā eso­šās un zi­nā­mās. Kā­da da­ļa no vi­siem šiem ma­te­ri­āliem pēc uz­va­ras 1945. ga­dā no­nā­ca sa­bied­ro­to val­stu ro­kās, bet šo teh­no­lo­ģi­ju iz­cel­smi līdz šai die­nai ir pie­ņemts no­klu­sēt.

Kā­pām dži­pā un de­vā­mies tā­lāk. Smi­dzi­nā­ja lie­tus, au­to trau­cās pa vi­jī­gu ce­ļu gar upes kras­tu, kas ve­da starp bie­ziem me­žiem no­augu­šiem kal­niem. Jau pa ga­ba­lu pa­ma­nī­ju kā­da tem­pļa zel­tī­to jum­tu at­tā­lā stā­vā kal­nā viņ­pus upes un pa­lū­dzu ap­tu­rēt au­to, lai mē­ģi­nā­tu to no­fo­tog­ra­fēt. Mans pa­va­do­nis bil­da, ka mēs tie­ši turp do­da­mies. Džips pie­stā­ja smil­šai­nā kras­tā, kur pār­i upei vē­jā šū­po­jās pie­ka­ri­nā­mais tilts, kā­dus Hi­ma­la­jos var re­dzēt daudz­viet. Šis tilts bi­ja ar me­tā­la kon­struk­ci­jas ele­men­tiem un ko­pu­mā iz­ska­tī­jās tī­ri drošs. Es­mu vai­rāk­kārt sa­vos Hi­ma­la­ju ce­ļo­ju­mos re­dzē­jis til­tus, kas ar iz­ska­tu vien at­ņem vēl­mi spert uz tā kaut vie­nu so­li, jo ko­ka kāp­šļi ir iz­pu­vu­ši un no­stiep­tās vir­ves, kas tur šo ļo­dzī­go kon­struk­ci­ju, ir da­ļē­ji sa­trū­ku­šas, bet vie­tē­jie rāp­jas pār­i arī tā­diem. Tilts skai­tās ne­lie­to­jams, kad tā vairs nav, pro­ti, ja tas ne­sa­is­ta vie­nu kras­tu ar ot­ru.

Ug­jens stās­tī­ja, ka rie­tum­nie­ki, ie­ro­do­ties šeit, pa­ras­ti ap­ro­be­žo­jas ar fo­to­gra­fē­ša­nos uz til­ti­ņa uz tā­lu­mā re­dza­mā tem­pļa fo­na, bet do­ties līdz pa­šam tem­plim ne­ņe­mas. Iši ar dži­pu pa­li­ka upes ša­jā kras­tā, bet mēs šķēr­so­jām til­tu, kas šū­po­jās uz vi­sām pus­ēm — gan no vē­ja, gan no kat­ra mū­su so­ļa. Va­ja­dzē­ja tu­rē­ties pie sā­nu ma­lās eso­ša­jiem stri­ķiem, kas bi­ja ap­tī­ti ap me­tā­la tro­sēm. Tad sā­kām ce­ļu uz tem­pli. Sā­ku­mā šķēr­so­jām vai­rā­kus rī­sa lau­kus un pa­gā­jām ga­rām ne­lie­lam cie­ma­ti­ņam, ku­ra ie­dzī­vo­tā­ji vien­al­dzī­gi no­rau­dzī­jās uz mums. Kad sa­snie­dzām kal­na pa­kā­ji, sa­pra­tu, ka kā­pie­nu augš­up sa­rež­ģīs mā­lai­nā ta­ka, ko lie­tus bi­ja iz­ska­lo­jis. Tā bi­ja sli­de­na, tā­pēc lē­niem un no­svēr­tiem so­ļiem sā­kām kā­pie­nu augš­up. Brī­žiem ķē­ros pie ta­kas ma­lā eso­ša­jiem krū­miem un ko­ku za­riem, lai ras­tu bal­stu un raus­tos augš­up, bet pār­is rei­zes, pa­slī­dot kri­tu gan es, gan mans pa­va­do­nis. Ta­ka vi­jās zig­za­gā, lai ne­bū­tu pā­rāk stāvs kāp­ša­nas leņ­ķis, un brī­žiem nā­ka­mais ta­kas posms bi­ja ma­nas gal­vas augs­tu­mā, tur­pat bla­kus, bet līdz tai vie­tai bi­ja jā­iet kā­das trīs mi­nū­tes. No­taš­ķī­ju­šies ar mā­liem, sa­li­ju­ši un slap­ju mu­gu­ru no pie­pū­les pēc gan­drīz stun­du ga­ra un ne­at­lai­dī­ga kā­pie­na mēs no­nā­cām pie vār­ti­ņiem, kas ve­da uz tem­pli. Skats un gai­sot­ne, kas šeit pa­vē­rās, bi­ja kā sal­dais ēdiens, kā bal­va par ne­at­lai­dī­bu un pū­lēm! Kā uz bur­vja mā­jie­nu lie­tus bi­ja pār­stā­jis smi­dzi­nāt un mā­ko­ņi pa­šķī­rās, lai pie­va­ka­res sau­les sta­ri ie­lauz­tos ie­le­jā. Uz kā­du brī­di no­ņē­mu mu­gur­so­mu un ap­sē­dos tem­pļa pa­kā­jē, vē­ro­jot pa­sa­kai­no aina­vu gan augš­ā, gan ie­le­jā. Tā­lu­mā, viņ­pus upes re­dzē­ju mū­su dži­pu kā ma­zu mel­nu pun­kti­ņu. Upes vi­jī­gie kras­ti ie­zī­mē­jās starp kal­nu no­gā­zēm. Ug­jens el­sdams ap­sē­dās man bla­kus un vē­rās pa­sa­kai­na­jās aina­vās, bet arī — sa­vā pulk­ste­nī. Bi­ja jau pēc­pus­die­na, un tum­sa Hi­ma­la­jos ie­stā­jas ļo­ti ātr­i, tik­līdz sau­le pa­slīd aiz kal­na, tā­pēc il­gi at­pūs­ties ne­va­rē­jām at­ļau­ties.

Tem­pļa te­ri­to­ri­ja bi­ja ļo­ti uz­kop­ta, krāš­ņas pu­ķes ap­stā­dī­tas gar ta­ci­ņu, kas iz­lik­ta no šķel­tām ak­mens plāk­snēm. Te­pat bla­kus bi­ja uz­plau­ku­ši ro­do­den­dru ko­ki (ne krū­mi kā pie mums). Pats tem­plis (KhamSumYueleyChor­ten), trīs stā­vu cel­tne, kas uz­bū­vē­ta stā­vas klints ma­lā, ne­bi­ja liels, bet ļo­ti ie­spai­dīgs un krāšņs. No di­vām pus­ēm to ies­kā­va snieg­bal­tu stū­pu rin­das, un tur­pat bla­kus bi­ja re­dza­mas mū­ku dzī­vo­ja­mās un saim­nie­cī­bas ēkas — ma­zi­ņas un da­ļē­ji ie­bū­vē­tas klints sie­nā. Jum­tu klā­jums vi­sām bi­ja no ak­mens plāk­snēm. Tu­vo­jo­ties tem­plim, dzir­dē­jām mo­no­to­nu daudz­bal­sī­gu man­tru skai­tī­ša­nu, ko pa­va­dī­ja zva­ni­ņa spal­gās ska­ņas. No­ti­ka va­ka­ra pu­dža, un vi­si mū­ki sē­dē­ja tem­pļa apakš­ējā stā­vā ie­pre­tim al­tā­rim. Kā al­laž ce­re­mo­ni­jas lai­kā da­ži at­bil­dī­gie mū­ki rū­pē­jās par kār­tī­bu, par tē­jas pie­ne­ša­nu, par ce­re­mo­ni­ālo in­stru­men­tu pa­snieg­ša­nu un vi­su pā­rē­jo.

Viens no mū­kiem pa­ma­nī­ja, ka at­nā­ku­ši di­vi dub­ļai­ni un lie­tū iz­mir­ku­ši in­te­re­sen­ti — no lai­cī­gās pa­sau­les. Mūks, smai­dot un sa­lie­kot plauk­stas pie krū­tīm, pa­ti­pi­nā­ja mums pre­tī, tad, vieg­li pa­kla­nī­da­mies, svei­ca mūs un pie­dā­vā­ja kar­stu svies­ta tē­ju. At­bil­dē­ju­ši uz svei­cie­nu, mēs pa­tei­cī­gi pie­ņē­mām cie­nas­tu, kas uz­reiz at­grie­za ener­ģi­ju un sil­tu­mu ķer­me­nī. Bi­ju pār­steigts par mū­ka pie­dā­vā­ju­mu ie­vest mūs tem­plī. Uz­ma­nī­gi pa­ejot ga­rām pu­džā ie­slī­gu­ša­jiem mū­kiem, viņš uz­ve­da mūs tem­pļa ot­ra­jā un pēc tam arī tre­ša­jā stā­vā. Pēc Ug­je­na teik­tā, kaut kas tāds no­ti­cis pir­mo rei­zi vi­ņa pie­re­dzē, jo ne­kad ie­priekš šai svē­ta­jā vi­dē viņš nav aici­nāts ie­iet. Tem­pļa ār­pu­sē at­stā­jām ap­avus un no­ska­lo­jām kā­jas ar kau­sā pa­snieg­to ūde­ni. Pat ie­do­mā­ties ie­priekš ne­bū­tu va­rē­jis, kā­di māk­slas še­dev­ri gla­bā­jās tem­plī. Sie­nas un gries­ti bi­ja ap­glez­no­ti ar vadž­ra­jā­nas (ezo­tē­ris­kā bu­dis­ma) mi­to­lo­ģis­ka­jiem tē­liem, uz gries­tiem pa­sa­kai­nas man­da­las, kas pār­stei­dza ar ār­kār­tī­gu smal­ku­mu un krā­su gam­mu spē­li, tur­pat arī māk­sli­nie­cis­ki ko­kā griez­tas un iz­krā­so­tas die­vī­bu un bod­hi­sat­vu fi­gū­ras, gan lab­vē­lī­ga­jās, gan bries­mī­ga­jās iz­paus­mēs. Es zi­nā­ju, ka Bu­tā­nas māk­sli­nie­ki ir vis­sla­ve­nā­kie ar sa­vu pras­mi vi­sā ma­ha­jā­nas bu­dis­ma pa­sau­lē, ta­ču pir­mo rei­zi šo ne­ap­rak­stā­mo un per­fek­to māk­slu va­rē­ju ska­tīt klā­tie­nē un tik ba­gā­tī­ga klās­tā. Iz­sa­kot sa­vu cie­ņu un pa­tei­cī­bu, kā arī ie­vē­ro­jot tra­dī­ci­ju, es aiz­kū­pi­nā­ju un no­li­ku vī­ra­kus pie al­tā­ra.

Mūks, kas mūs pa­va­dī­ja, vei­ca tel­pas uz­kop­ša­nu un pie­dā­vā­ja mūs uz­vest arī uz tem­pļa jum­ta. No tu­rie­nes pa­vē­rās ko­lo­sāls skats uz ie­le­ju un kal­nu no­gā­zēm vi­sap­kārt. Es ju­tos kā no­burts, kā no­kļu­vis ci­tā di­men­si­jā! Li­kās ne­ti­ca­mi, ka ša­jā tā­la­jā, no­slē­pu­mai­na­jā Hi­ma­la­ju ka­raļ­val­stī man pa­ver dur­vis uz vi­ņu svē­tā­ka­jām vie­tām, kurp ti­kai re­tais sve­ši­nieks var ce­rēt kād­reiz no­nākt. Arī mans pa­va­do­nis Ug­jens stai­gā­ja pa tem­pli pil­nī­gi sa­mul­sis no vi­sa, ko re­dzē­ja un kur at­ra­dās. Viņš, bū­dams bu­dists, ne­kad ne­bi­ja pie­dzī­vo­jis lai­mi ie­lū­ko­ties tan­tris­kā bu­dis­ma svēt­nī­cās. Gri­bē­tos gan pie­bilst, ka pa­ti gal­ve­nā svēt­nī­ca at­ro­das mū­sos, mū­su sir­dīs, ti­kai va­jag to ap­zi­nā­ties un at­rast ce­ļu pie se­vis, tad arī at­vēr­sies dur­vis uz vi­su pa­sau­li un tās bū­tī­bu. Jo kā gan lai mēs iz­pras­tu pa­sau­li, ja ne­esam iz­pra­tu­ši pa­ši se­vi?

At­ro­do­ties šeit, at­kal uz­plaik­snī­ja at­zi­ņa, ka tie­ši tā­lu Hi­ma­la­jos pa­slēp­ta­jā Bu­tā­nā, kas lai­ka gai­tā pa­li­ku­si ka­ra ne­skar­ta, da­bas sti­hi­ju ne­sa­grau­ta un ne­iz­pos­tī­ta, ne­ie­tek­mē­ju­sies no kon­tak­ta ar ci­tām kul­tū­rām un ār­pa­sau­li, ir sa­gla­bā­ju­šās un iz­kop­tas se­nās zi­nā­ša­nas un tra­dī­ci­jas, kas nav ne­kad iz­nes­tas uz ār­u. Šeit viss ir auten­tisks, tāds, kā tas bi­jis se­nat­nē, arī at­nā­cis līdz mūs­die­nām cau­ri gad­sim­tiem.

Vēl uz­me­tu at­va­du ska­tie­nu, stā­vē­dams uz tem­pļa jum­ta, tā­lu­mā uz Pu­na­kas ie­le­ju, kas bi­ja jau ie­krā­so­ju­sies rie­to­šās sau­les to­ņos, un sacīju — pal­dies! No­teik­ti vē­lē­jos kaut kad at­kal at­griez­ties ša­jā vie­tā, un ide­āli bū­tu, ja va­rē­tu sa­vam dē­lam pa­ra­dīt šo brī­niš­ķī­go pa­sau­li.

Pa­tei­cā­mies mū­kam, kas mums iz­rā­dī­ja tem­pli. Ie­de­vu vi­ņam par pie­mi­ņu NBS lau­ka for­mas tēr­pa ro­kas uz­šu­vi ar LR Dro­šī­bas die­nes­ta sim­bo­li­ku, kur re­dzams mū­su valsts ģer­bo­nis. Bū­tu in­te­re­san­ti re­dzēt, kā šo uz­šu­vi kād­reiz uz­lū­kos kāds cits ce­ļo­tājs, kas gri­bēs sa­prast, kā augs­tu kal­nos Bu­tā­nas pro­vin­cē eso­ša­jā bu­dis­tu klos­te­rī mū­ka rī­cī­bā uz­ra­dies «ar­te­fakts» no pa­sau­les ot­ras ma­las.

At­ce­ļā at­kal pār­is rei­zes bi­ja jā­paš­ļūc pa dub­ļiem, bet va­ja­dzē­ja steig­ties, jo tum­sa nā­ca vir­sū ar jo­ni. Kad sa­snie­dzām dži­pu, va­ja­dzē­ja upē no­ska­lot gan ap­avus, gan drē­bes, jo Iši mūs tā­dā iz­ska­tā dži­pā ne­gri­bē­ja laist. Kad bi­jām ga­ta­vi braukt, de­be­sis jau bi­ja pie­li­ju­šas ar zvaig­znēm, vējš pie­ri­mis un tā­lu­mā, kal­nā eso­ša­jā tem­plī vēl ska­nē­ja vā­ji dzir­da­mas zva­ni­ņa ska­ņas.

Nā­ka­ma­jā rī­tā cē­lā­mies ag­ri, ie­tu­rē­jām ātr­as un pie­ti­cī­gas bro­kas­tis un de­vā­mies ce­ļā. Bi­ja vēl ti­kai as­to­ņi no rī­ta, bet jau va­rē­ja just, ka die­na būs kar­sta. Bi­jām 1200 m augs­tu­mā Pu­na­kas ie­le­jā, bet de­vā­mies uz ci­tu ie­le­ju rie­tu­mos, kur būs jā­šķēr­so kal­nu pār­eja 3200 m augs­tu­mā. Pēc div­ar­pus stun­du brau­cie­na pa vi­jī­go kal­nu ce­ļu augš­up pa­ma­nī­ju, ka jau esam vie­nā lī­me­nī ar mā­ko­ņiem. Sa­snie­dzot 3200 m at­zī­mi pār­ejas augst­āka­jā vie­tā, sa­ju­tu vieg­lu rei­bo­ni, ko iz­rai­sī­ja strau­jā augs­tu­ma mai­ņa, gal­va kļu­va sma­ga, re­ak­ci­ja — sa­brem­zē­ta. Ta­ču Hi­ma­la­ju pār­brau­cie­nos šīs iz­jū­tas ir pa­zīs­ta­mas.

Se­ko­ja tik­pat straujš un lī­ku­mots brau­ciens le­jup, un vi­sas augs­tu­ma strau­jās mai­ņas pa­zī­mes ātr­i pa­gai­sa. Kal­nu grē­das ot­rā pus­ē, kur at­ra­dās ci­ta ie­le­ja, pat no­gā­zē augo­šie krū­mi un ko­ki bi­ja pil­nī­gi at­šķi­rī­gi. It kā bū­tu ie­mon­tēts cits kadrs fil­mā, ko nu­pat vē­ro­jām. Vi­de bi­ja at­šķi­rī­ga, pū­ta ci­ti vē­ji, un gai­sa tem­pe­ra­tū­ra mai­nī­jās te­ju par 10 grā­diem. Jā­velk ja­ka mu­gu­rā!

Pie­brau­cām pie 17. gs. cel­ta klos­te­ra «GangteyGom­pa», kas pār­stāv njin­gma sko­lu. Ļo­ti vien­kāršs, ne­daudz pa­plu­cis, bez elek­tro­ap­gā­des, bet dzī­vo­jošs klos­te­ris, ku­rā ap 200 mū­ku ap­gūst 9 ga­du ap­mā­cī­bas prog­ram­mu. Klos­te­ris ne­pie­der pie Bu­ta­nā do­mi­nē­jo­šās kag­ju kar­ma sko­las, tā­pēc ne­sa­ņe­mot valsts do­tā­ci­jas kā ci­ti klos­te­ri. Ta­ču šim klos­te­rim esot kāds spon­sors ASV, un par šiem zie­do­ju­miem klos­te­ris tiek uz­tu­rēts un arī at­jau­nots. Dau­dzus ap­saim­nie­ko­ša­nas dar­bus veic ga­dos jaun­ākie mū­ki. Re­dzē­ju, kā tie si­jā­ja caur sie­tu smil­tis un jau­ca be­to­nu klos­te­ra saim­nie­cī­bas ēku ap­da­rei. Ie­gā­jām arī klos­te­ra iekš­tel­pās, kur bi­ja diez­gan tumšs un drēgns. Sve­ču gais­mā, kas pie al­tā­ra vi­jās vē­ja plūs­mas de­jā, uz klos­te­ra iek­šē­jām sie­nām va­rē­ja vē­rot se­nat­nē glez­no­tus bu­dis­ma pan­te­ona tē­lus, ku­ru acu ska­tie­ni, par spī­ti lai­ka, pu­tek­ļu un sod­rē­ju ie­tek­mei, li­kās dzī­vi un pa­va­dī­ja mūs ar vē­rī­gu un pat drau­dī­gi aiz­do­mī­gu iz­teik­smi.

Kāds mūks, mums pie­ejot pie al­tā­ra, sa­svei­ci­nā­jās, tra­di­ci­onā­li pa­kla­no­ties, un, kā ie­rasts, ie­lē­ja mums sau­jās pār­is pi­lie­nus svē­tī­tā ūdens no īpa­ša ce­re­mo­ni­ālā trau­ka, tā­dē­jā­di do­dot svē­tī­bu ce­ļi­nie­kiem.

Pēc klos­te­ra ap­mek­lē­ju­ma mums bi­ja pa­re­dzēts pa­ma­tīgs pār­gā­jiens pa me­ža ta­kām le­jup ie­le­jā. Sa­ģēr­bos sil­tāk, un de­vā­mies ce­ļā ko­pā ar Ug­je­nu. Šī past­aiga man brī­žiem at­gā­di­nā­ja Lat­vi­jas aina­vas Kur­ze­mē, Kan­da­vas pus­ē, ko da­ži dē­vē par Lat­vi­jas Švei­ci. Prie­des, eg­les, pa­par­des, sku­jas un čie­ku­ri uz ta­kas. Jā, čie­ku­ri gan šeit ir prā­vā­ki un ie­ga­re­nas for­mas. Mežs smar­žo­ja pēc sve­ķiem un sku­jām, si­jā­ja viegls lie­tu­tiņš. Es gā­ju pa ta­ku klu­sē­dams, mans pa­va­do­nis so­ļo­ja kā­dus 30—50 m pa priekš­u, rā­dot ce­ļu. Pār­do­mā­ju, cik daudz­vei­dī­ga un at­šķi­rī­ga ir še­jie­nes da­ba, kas kat­rā ie­le­jā pa­sniedz kaut ko pil­nī­gi ne­gai­dī­tu. Ie­brau­cot vie­nā ie­le­jā, ir sil­ta un sau­lai­na va­sa­ra, ie­kop­ti rī­sa lau­ki un kla­ju­mi, bet tur­pat bla­kus, aiz nā­ka­mās kal­nu pār­ejas, pūš auk­sti vē­ji un val­da ru­de­nī­ga no­ska­ņa. Vēl tā­lāk, ne­daudz augst­āk ir sniegs un le­dus. Tā­da ir Hi­ma­la­ju da­ba. Pa­sa­kai­ni ska­ti uz upēm, ie­le­ju, ar me­žu ap­augu­šiem kal­niem un mā­ko­ņiem, kas lie­kas, ir ti­kai pār­is met­ru virs gal­vas.

Kad at­nā­cām uz ēku, kur bi­ja pa­re­dzē­tas pus­die­nas, no­skaid­ro­ju, ka vi­sā šai ie­le­jā nav elek­tro­ap­gā­des un vie­tām ap­gais­mo­ju­mu no­dro­ši­na ar ģe­ne­ra­to­riem. Pa­ma­to­jums tam, kā­pēc elek­trī­ba nav pie­vil­kta šai ie­le­jai, iz­rā­dī­jās pār­stei­dzo­ši hu­mā­na rak­stu­ra, pro­ti, šai ie­le­jā kopš se­niem lai­kiem ir lie­la mig­rē­jo­šo put­nu ap­met­nes vie­ta. Tie al­laž no­lai­žas ie­le­jā, bū­da­mi ce­ļā no vai uz Ti­be­tu. Sa­vu­kārt elek­tro­pār­va­des lī­ni­jas, kad tās sā­ku­ši ie­vilkt, iz­rai­sī­ju­šas put­nu mas­vei­da bo­jā­eju. Bu­dis­ma ka­no­ni nosaka — jā­da­ra viss, lai ne­vie­na dzī­vā ra­dī­ba ne­cies­tu cil­vē­ku lab­klā­jī­bas dēļ. Die­nā, kad es bi­ju ie­le­jā, man tāl­ska­tī pa­rā­dī­ja ti­kai vie­nu dzēr­vi, kas ša­jā vie­tā uz­tu­ro­ties past­āvī­gi, jo spār­na sa­vai­no­ju­ma dēļ zau­dē­ju­si spē­ju li­dot. Jau pār­is ga­dus vie­tē­jie ļau­dis šo put­nu ap­rū­pē­jot. Man ne­bi­ja ko teikt un ne­bi­ja pat ko­men­tā­ru šim hu­mā­nis­ma pa­rau­gam.

At­ce­ļā ie­grie­zā­mies kā­dā 1630. ga­dā cel­tā cie­tok­snī, kas bi­ja iz­slē­jies Pu­na­kas upes stā­va­jā kras­tā, ce­ļu krus­to­ju­mā. Cie­tok­snis tem­plis bi­ja sa­gla­bā­jies kopš sen­se­niem lai­kiem, uguns­grē­ku un ze­mes­trī­ču ne­skarts. Se­nat­nes el­pa bi­ja ma­nā­ma, jau ie­ejot pa vār­tiem. Cie­tok­šņa ko­ka kon­struk­ci­jas bi­ja sa­gla­bā­ju­šās, se­nie zī­mē­ju­mi uz sie­nām pa­di­lu­ši, ta­ču bod­hi­sat­vu tē­li ir at­pa­zīs­ta­mi cau­ri gad­sim­tiem. Cie­tok­šņa pa­kā­jē ļau­dis tir­go­jās ar dār­ze­ņiem un aug­ļiem, tur­pat bla­kus bi­ja cū­kas un ja­ki, ēze­ļi un zir­gi. Ne­kas ne­lie­ci­nā­ja, ka es pa­tie­šām bū­tu 21. gad­sim­tā. Var­būt arī ne­bi­ju vai arī bi­ju ti­kai es, kas aizs­krē­jis pa lai­ka ta­ci­ņu? Pā­rē­jiem, šķiet, laiks bi­ja sa­vā­dāks jē­dziens vai arī iz­prat­ne par to bi­ja kar­di­nā­li at­šķi­rī­ga. Es tie­šām ju­tos kā vie­sis no ci­tas di­men­si­jas, kā sap­nī, kā ilū­zi­jā, kas mai­nī­jās kat­rā ie­le­jā, kur va­sa­ra mi­jās ar zie­mu, lie­tus ar vē­ju, svel­me ar auk­stu­mu. Viss vie­no­tā, mai­nī­gā un ne­pār­trauk­tā de­jā. Lai­kam šeit ne­bi­ja no­zī­mes, tam šeit ne­bi­ja at­skai­tes sis­tē­mas…

Cil­vē­ki mēdz teikt, ka laiks skrien. Laiks sa­ka, ka cil­vē­ki pa­iet ga­rām.

Nā­ka­ma­jā die­nā iz­gā­ju uz bal­ko­na sa­gai­dīt rīt­aus­mu. Pu­na­kas upe le­jā rā­mi ne­sa sa­vus ūde­ņus, kras­ta pe­lē­ko smil­šu krā­sā.

At­ceļš at­kal vi­jās augš­up, pār­i stā­vām pār­ejām, ga­rām aizām, kas pa­vē­ra ska­tu uz pa­sa­kai­nām aina­vām ie­le­jās, uz mā­ko­ņiem, kas bi­ja apakš­ā. Kā­dā ce­ļa pos­mā re­dzē­jām di­vus au­to, kas bi­ja pie­stā­ju­ši ceļ­ma­lā, jo pirms kā­da brī­ža kāds cits au­to bi­ja no­li­do­jis aizā. Ma­nī šāds fakts iz­rai­sī­ja sa­trau­ku­mu, bet Ug­jens, tā­pat kā pā­rē­jie ceļ­ma­lā stā­vo­šie ne­ga­dī­ju­ma lie­ci­nie­ki, ti­kai līdz­jū­tī­gi sa­ska­tī­jās, jo tas šeit no­tie­kot bie­ži. Pār­sva­rā iz­nā­kums ir le­tāls, jo no­gā­zes ir ļo­ti stā­vas un augst­as. Pēc tā­da kri­tie­na nav vairs ko glābt. Ug­jens pie­bilst, ka po­li­ci­jai jau zi­ņots, bet tie ie­ra­dī­sies kaut kad vē­lāk, lai fik­sē­tu no­ti­ku­šo. Sa­vu­kārt aizā no­kri­tu­šo ra­di­nie­ki no­līgs cil­vē­kus, kas no­kāps le­jā un no­gā­dās augš­ā mir­stī­gās at­lie­kas. Tad tiks rī­ko­ta at­va­du ce­re­mo­ni­ja un ķer­me­ņi tiks sa­de­dzi­nā­ti uguns­ku­rā sa­ska­ņā ar tra­dī­ci­ju. Jau pēc brī­ža aizas ma­lā pie­stā­ju­šie ga­rām­brau­cē­ji de­vās tā­lāk katrs sa­vās gai­tās, at­stā­ju­ši spo­ži krā­so­tu zī­mi ceļ­ma­lā, kas po­li­ci­jai un ci­tiem brau­cē­jiem pa­rā­dīs ne­sen no­ti­ku­šās ne­lai­mes vie­tu.

Vēl kā­du lai­ku ne­ti­ku va­ļā no dī­vai­nām iz­jū­tām pēc šī ga­dī­ju­ma. Ug­jens pa­skaid­ro­ja, ka au­to­ma­šī­nu vra­kus var re­dzēt daudz­viet stā­vā ce­ļa ma­lā un tā tas no­tie­kot jau no lai­ka ga­la. Arī ag­rāk, kad ne­bi­ja as­fal­tē­ta ce­ļa, ga­dī­jās, ka ka­ra­vā­nas ar ja­kiem un ēze­ļiem ie­slī­dē­ja aizās. Upu­rus pra­sī­ja gan snie­ga la­vī­nas, gan ak­mens no­bru­ku­mi, gan šļū­do­ņi. Šo­fe­ris Iši no­pra­ta, par ko mēs ru­nā­jam, un pa­tei­ca vie­nu frā­zi. Kad pa­vai­cā­ju Ug­je­nam, ko Iši tei­ca, viņš iz­tul­ko­ja — tā­da ir kar­ma, cil­vē­ki dzimst un mirst, kad nu ku­ram pie­nāk laiks.

Kad at­grie­zā­mies Tim­pu, bi­ja sest­die­na un pil­sē­tas ie­las ļau­žu pil­nas. No­teik­ti pie­mi­nē­ša­nas vērts ir le­ģen­dā­rās Bu­tā­nas amat­nie­ku sko­las ap­mek­lē­jums. Ar šo sko­lu le­po­jas un ir sla­ve­na šī valsts. Rie­tu­mos var­būt re­tais ir kaut ko dzir­dē­jis par Bu­tā­nas rok­dar­bnie­kiem, amat­nie­kiem un māk­sli­nie­kiem, bet Āzi­jā vi­ņiem ir ļo­ti la­ba re­pu­tā­ci­ja. Sko­lā uz­ņem jaun­iešus, kas bei­gu­ši des­mit kla­ses vi­dus­sko­lā, un amat­nie­cī­bas sko­lā vi­ņi tur­pi­na mā­cī­bas vēl se­šus ga­dus, kļūs­tot par pro­fe­si­onā­liem kok­grie­zē­jiem, audē­jiem, iz­šu­vē­jiem, tēl­nie­kiem, zī­mē­tā­jiem un glez­no­tā­jiem. Vai­rā­kas stun­das stai­gā­jot pa kla­sēm un vē­ro­jot mā­cī­bu pro­ce­su da­žā­dos lī­me­ņos un dis­cip­lī­nās, ra­dās ie­spaids, ka tās ir pa­ma­tī­gas un me­to­dis­ki smal­ki iz­strā­dā­tas. Uz ma­nu jau­tā­ju­mu par šo spe­ci­ālis­tu pie­pra­sī­ju­mu dar­ba tir­gū, Ug­jens smai­dot at­bil­dē­ja, ka sko­las ab­sol­ven­ti uz­reiz ir no­dro­ši­nā­ti ar dar­bu. Vi­ņi ir pie­pra­sī­ti ne ti­kai Bu­tā­nā, bet arī ci­tās val­stīs, kur ir bu­dis­ti.

Nā­ka­ma­jā die­nā jau trau­cā­mies uz Pa­ro lid­os­tu. Rīts bi­ja lie­tains un drēgns. Iz­kāp­jot no dži­pa, Ug­jens no­tu­rē­ja īsu at­va­du ru­nu, un arī es pa­tei­cos abiem, ie­stum­dams plauk­stā kat­ram kā­du nau­di­ņu, kas vi­ņus va­ren ie­prie­ci­nā­ja. Ātr­i iz­gā­ju imig­rā­ci­jas kon­tro­li un tad — at­li­ka vien gai­dīt, kad at­li­dos tā pa­ti vie­nī­gā lid­ma­šī­na, kas veic li­do­ju­mu De­li—Kat­man­du—Pa­ro un at­pa­kaļ. Vē­lāk gan no­skaid­ro­ju, ka tā ne­būt nav, es vien­kār­ši pa­ga­dī­jos brī­dī, kad ci­tas lid­ma­šī­nas lid­os­tā ne­bi­ja.