PERU – Andu kalnu, avokado garšas un Pachamama zeme

Vineta Raituma 22.10.2015 21 min lasīšanai

Pēc Tibetas atceres vakara no 9.janvāra sāka virpuļot gaisā doma par nākamo trekingu kalnos – Butāna vai Peru. Tomēr Peru – cits kontinents, Andu kalni, inku civilizācija. Vēl mēs nezinājām, ka Nepālā būs zemestrīce un šajā reģionā labāk kādu laiku neatgriezties (Butāna ir Nepālas kaimiņvalsts). 19.janvārī esmu nosūtījusi Ainai pagājušajā gadā internetā atrasto tūrfirmas Apus Peru mājaslapu un tieši ar to trekinga maršrutu Choquequirao - Machu Picchu, ko mēs arī iziesim. Nekas nenotiek vienkārši tāpat vien – visam ir savs laiks. Aina, savukārt, ātri uzņēma kontaktus ar Metu no Apus Peru , kurš, izrādās, bijis Latvijā, tajā skaitā arī Cēsīs, kas ir Ainas un Edvīna puse.

5.septembris – visi pieci ceļotāji – Aina, Edvīns, Māris, Valdis, Vineta– pl.6.30 tiekamies lidostā. Mūsu lidojums ir Rīga – Amsterdama –Lima. Reiss uz Limu ilgst 13 stundas un laika starpība ar Latviju ir 8 stundas. Pie tam, šķērsojam ekvatoru un ielidojam citā gadalaikā – ziemā. Pavasaris Peru iestāsies 23.septembrī, kad Latvijā tiks atzīmēti rudens saulgrieži. Peru pavasaris nāk ar lietus periodu, kas tiek ļoti gaidīts, jo dos svaigo zaļumu augu valstij un agrokultūrai. Bet mums atkal jau kuro reizi būs palaimējies noturēties uz „šaurās zilās svītriņas” un nesamirkt lietū. To, cik tas varētu būt neiedomājami bīstami uz kalna takām, parādīja īsā lietusgāze Puno pilsētā pie Titikakas ezera. Neilgās 15 minūtēs pludoja visas ielas līdz potītēm kā upes.

5.septembra vakarā ap pl.18.00 ielidojam Limā (Peru galvaspilsēta). Laika starpības dēļ turpceļā esam pavadījuši tikai vienu dienu, toties atpakaļceļš izvērsīsies divu dienu garumā. Mūs jau sagaida šoferis ar uzrakstu ”Latvian Family”. Šāda precīza organizācija tiks nodrošināta visu ceļojuma laiku, par ko milzīgs paldies Peru tūrfirmai Apus Peru!

Nākamā dienā mums ir iekšējais pārlidojums Lima – Kusko, bet no rīta visi esam agri piecēlušies jo laika starpības dēļ ir grūtības ar iemigšanu. Šāds režīms – celties ap pl.5.00 vai 6.00 no rīta un iet pie miera ap 20.00 – 21.00 vakarā saglabāsies visu ceļojuma laiku. Lima mūs sveicina ar silti mitru un miglainu rītu. Pēc brokastīm vēl paspējam iziet samainīt naudu uz vietējām solām (kurss 1 ASV $ : 1 SOL = 1: 3,12) un aizstaigāt uz Gaudi stilā veidoto Parc de Lamour, no kura paveras skats uz Klusā okeāna krastu. Atpakaļceļā pabūsim pie paša okeāna krasta, kas ir ļoti akmeņains. Varenie viļņi nomāc jebkuru domu par peldēšanās iespēju okeānā un, kā nekā ir ziema.

Pēc pusotras stundas lidojuma ielidojam Kusko (Cusco), kas atrodas 3400 m.v.j.l., kas sagaida mūs, atšķirībā no Limas, ar saulīti.

Jau savlaicīgi ar Ainu esam iedzērušas Diacarb tabletes, jo pēc pieredzes ir zināms, ka pēc pāris stundām varēs sagaidīt ”kalnu slimības” simptomus. Šoreiz visiem tas ir saudzīgāk nekā pēc lidojuma uz Lhasu (Tibeta). Man ‘’kalnu slimība” šoreiz izpaudās ar vedera uzpūšanos un burbuļošanu, izpaliekot galvassāpēm. Bet neliela ”bremze” reakcijā gan pārsvarā izpaudās visiem. Aklimatizācijai Kusko ir paredzētas 4 dienas. Ar tām arī pietika, lai vēlāk dotos kalnu trekingā augstumā līdz 4600 mv.j.l. Aklimatizācija ir ļoti svarīgs nosacījums, jo šajā laikā mūsu ķermenis, kas pieradis pie jūras līmeņa augstuma, pārkārtojas augstkalnu režīmam. Un katram šī aklimatizācija var izpausties atšķirīgi, arī laika garuma ziņā.

Kusko mierīgi tiek pavadītas pāris dienas, veltot tās vēturiskā centra, šokolādes muzeja apskatei un pirmo suvenīru iepirkšanai. Kusko līdz 1532.gadam ir bijusī inku impērijas galvaspilsēta, kad spāņi iekaroja Peru un valdīja 300 gadus. Spāņu konkistadoru laikā par galvaspilsētu, izdevīgās stratēģiskās atrašanās vietas dēļ, tika izvēlēta Lima, kas ir arī tagadējā Peru galvaspilsēta. Šajās dienās apmeklējam tūraģentūru Apus Peru un tiekamies ar mūsu kalnu trekinga gidu Viljamu. Pie viena nokārtojam visas finansiālās saistības, kas palikušas ar aģentūru, atdodam savus līdzatvestos suvenīrus - konfektes un Rīgas Melno balzāmu. Pretī, savukārt, saņemam kartiņas ar Maču Pikču attēlu un nelielus austus maciņus. Viljams ir 31 gadu jauns, zinošs, savu zemi mīlošs un humora pilns peruānis. Mūsu grupiņā viņš ātri tika nodēvēts par Viljamu Šekspīru (Būs mums vēl viens gids pie Titikakas ezera, vārdā Cēzars, kas tika nodēvēts par Jūliju Cēzaru. Tā nu mums bija divi gidi – rakstnieks un imperators). Precizējam vēl līdzi ņemamās lietas trekinga pārgājienam, vienojamies par vienu divvietīgu telti man un Ainai un vienu trīsvietīgu telti grupiņas vīriešiem. Katram tiek izdalītas divas „duffel bag” jeb ceļojuma somas, kurās būs jāsaliek trekinga mantas nešanai uz mūļa muguras. Kopā katram drīkst būt 10-11 kg. Svara nosacījuma limitus esam ievērojuši, kaut gan, atšķirībā no Nepālas un Tibetas trekingiem, neviens nepārsvēra mūsu somas.

Mūsu tikšanās ar Viljamu turpinās, ceļojot nākamajā dienā uz Svēto ieleju (Sacred Valley) ļoti ērtā busiņā. Jāatzīmē, ka visi izmantotie Peru tūrfirmu piedāvātie busiņi, atšķirībā no Nepālas, bija jauni, ērti un tīri. 30 km attālumā no Kusko izvietojies Chinchero (3700 m.v.j.l. ) ciematiņš. Nosaukums tulkojumā nozīmē varavīksne. Savulaik tas bijis nozīmīgs inku tirdzniecības centrs, jo savienoja Svēto ieleju un Kusko reģionu. Pēc spāņu kolonizācijas svētvieta tika izpostīta un tās vietā tika uzcelta baznīca, kas pastāv vēl šodien. Nākamais apskates objekts ir Morejas (Moray) agrokultūras terases amfiteātra veidā, kas saglabājušās no inku astotā karaļa Pačakuti valdīšanas laikiem. Terasēs tika veikta eksperimentāla dažādu klimatisko joslu kultūraugu audzēšana. Spāņu kolonozācijas laikā terses tika iznīcinātas. Mūsdienās tās ir atjaunotas tikai 30% apmērā, tomēr iespaids ir grandiozs.

Nākamais apskates objekts ir Marasas (Maras) sāls terases, kas saglabājušās no inku laikiem. Kopā ir 3000 terases un katra terase ir vienas Marasas ciema ģimenes īpašums, kuru tā apsaimnieko. Savulaik inkiem nebija nauda un tirdzniecība notika preču apmaiņas ceļā. Spāņu iekarotāju meklētais zelts un sudrabs inkiem nešķita vērtība, tas tika izmantots svētvietu rotājumiem. Inkiem pamatvērtība bija zemesmātes (Pachamama) dotās veltes – sāls, labība, kartupeļi, kvinoja. 1822.gadā pēc Peru neatkarības atgūšanas sāls terases tika atdotas tās likumīgajiem īpašniekiem – Marasas ģimenēm.

Iebraucot pieputējušā vienas ielas pilsētiņā Urubambas krastos nekas neliecināja par to, kāda skaista oāze pavērsies aiz vārtiem La Capilla Lodge, kas ir mūsu nakstmītne nākamajām divām dienām.

Lodžas saimnieks ir franzūcis Kriss, kas Londonā apprecējis peruānieti un tagad ģimene ar divām meitām dzīvo laimīgi un piepildīti šajā zemē. Mēs tikām lutināti ar izcilām peruāņu virtuves vakariņām un Pisco Sour kokteili, ko gatavo no pisco (vīnogu liķiera/brendija), laima sulas, ledus un sakulta olas baltuma, pievienojot Angosttura bitter pilienus. Jāsaka, ka mans, Ainas un Māra iecienītākais dzēriens Peru bija, ir un būs pieminētais Pisco Sour. Otra izvēle palika pie peruāņu alus (Cusquena beer). Peruāņu virtuve pašlaik ļoti augstu tiek vērtēta gardēžu pasaulē. Paši to izbaudījām gan katrā restorānā, gan trekinga laikā pavāra Fortunato izpildījumā. Katrās pusdienās tika pasniegta zupa, otrais ēdiens, kas sastāvēja no dažādiem kartupeļiem (to Peru pavisam ir 3000 veidu), kvinojas (27 veidi), dārzeņiem un vakariņās obligāti kā punkts uz „i” tika noslēgts ar saldo ēdienu, piemēram, ceptu banānu ar šokolādi, vai bumbieri mango mērcē. Un viss tika gatavots no svaigiem dārzeņiem, augļiem, olām utt., neizmantojot pulverīšus, kubiciņus un paciņas. Pārsteidzoši!

Kriss mums ieteic lietot kokas lapas košļājot un tējas veidā, lai mazinātu „kalnu slimības” simptomus. Kokas lapas satur alkaloīdus, palīdz sirdsdarbībai un tiek uzskatīts par papildu enerģijas avotu, līdz arī kā anestēzijas līdzeklis. Kokas lapas (pēc izskata atgādina lauru lapas) tēju jau izmēģināju pirmajā dienā Kusko, bet man tā likās bezgaršīga. Krisa padomu - nepārtaukti košļāt kokas lapas - atcerējos trekinga laikā, kad atrados virs 3000 m.v.j.l. un tiešām varu apstiprināt pēc savas pieredzes, ka kokas lapas tēja un to košļāšana ievērojami palīdz pie kalnu grūtībām. Kokas lapas Peru šamaņi izmanto informācijas lasīšanai, līdzīgi kā Indijā palmu lapas.

Šajā pat lodžā notika mūsu rīta tikšanās ar šamani, kas mums veica Pachamama jeb Zemes mātes rituālu pusotras stundas garumā, lai izdotos viss iecerētais kalnu pārgājienā. Rituālu angļu valodā tulkoja šamaņa palīdze.

Rituāla laikā vīstokļa veidā no kokas koka lapām, ziediem, saldumiem, lellītēm, konfeti u.c. lietām tika izveidots ziedojums ugunij, kur katrai lietai bija sava nozīme. Viss kopums tika veltīts Zemes mātei un Andu kalnu gariem (Apus), lai tie ir labvēlīgi mūsu ceļojumam. Mums tiešām viss izdevās – visi izgājām maršrutu, bija labi laika apstākļi un beidzām trekingu Wayna Picchu (Vaina Pikču) kalnā. Lai gan oficiālā reliģija Peru pēc spāņu kolonizācijas līdz pat šodienai ir katoļticība, tomēr peruāņi ir pamanījušies visā šajā reliģijas kamolā iepīt arī savas daudzdievības, tajā skaitā Pachamama un Pachatata, Inti (Saule), Apus (kalnu gari) u.c. Sadzīvē pirmais dzēriena malks, nolejot to zemē, tiek ziedots mātei Zemei. To ievērojām arī mēs, kad apmeklējām chicha (fermentētas kukurūzas alkoholisks dzēriens) darinātavu.

Pēc vienas dienas izmēģinājuma kalnu kāpiena atgriežamies Kusko, lai sagatavotos 8 dienu trekinga tūrei Choquequrao - Machu Picchu. Visiem ir pacilāts garastāvoklis un nepacietība ieraudzīt kalnus.

12.septembra (1.diena) pl.5.00 no rīta ceļamies 4 stundu braucienam uz Cachora ciemu (2850 m.v.j.l.), no kura sāksies mūsu trekinga maršruts. Šeit mūs Viljams iepazīstina ar mūsu pavadošo grupu – pavāru Fortunato un viņa palīgu un diviem mūļu dzinējiem. Mēs pieci un mūsu 5 pavadoņi, ieskaitot gidu, kopā veidosim kalnu ģimeni turpmākās nedēļas laikā. Rīts ir skaidrs un solās izvērsties karstā dienā. Saules stari ir nežēlīgi, tapēc to un moskītu dēļ jau pēc stundas tiek uzvilkta flīsa jaka. Galvu aizsargā cepure ar platām malām un visas atsegtās vietas tiek sasmērētas ar saules aizsargkrēmu SPF 50 vai SPF 65. Kopējais plānotais šodienas kāpšanas ilgums 6 stundās ir 16 km – 2 stundas augšup un 4 stundas lejup. Visu pirmās dienas kāpšanas laiku skaitu pie sevis spēka dainas un sarunājos klusībā ar kalniem, jo ir sajūta, ka esam svešinieki un tiekam vēroti. Lūdzot kalniem iespēju visai grupai iziet plānoto maršrutu, aicinu uz sapratni un savstapēju enerģijas apmaiņu, jo nenākam iekarot kalnu, bet iepazīt tos, nesot apmaiņai savas zemes informāciju.

Izvēlētais trekinga maršruts ir viens no grūtākajiem, tāpēc visa sava gājiena laikā praktiski nesastapsim tūristus. Mūsu izvēlētais septembra mēnesis ir pēdējā iespēja iziet maršrutu vēl pirms lietus sezonas iesākšanās. Un mums tiešām atkal paveicās, tāpat kā trīs nedēļu laikā Tibetā, jo visas astoņas dienas bija tikai saulains laiks. Pusdienas laika maltīte ir zem salmu jumtiem brīvā dabā, pagaidām vēl bez ēšanas telts ierīkošanas. Pēc pusstundas pēcpusdienas atpūtas turpinām savu taku un pirmās dienas nakstmītnes nometni Santa Rosa (1950 m.v.j.l.) pie dārdošās Apurimac upes sasniedzam vēl pirms tumsas iestāšanās, kas kalnos ir ap pl.18.00. Ir nogurums, bet pirmajai dienai tas bija labs sniegums, jo kāju muskuļi vēl nav pieraduši pie kāpšanas slodzes. Kalnu takas kopumā šī maršruta pirmajās divās dienās grūtākas kā Nepālas Himalajos, jo kopā iet gan trekeri, gan mūļi un zirgi, kas izdangā stāvās un ārkārtīgi akmeņainās kalnu takas. Takas ir akmeņu un smilšu sajaukta putra un ilgstoši ir jāiet vai nu augšup, vai lejup. Visa maršruta laikā praktiski nebija jaukta veida taku. Augšup ejot ir jārēķinās ar pastiprinātu slodzi sirdij, savukārt lejup ejot – slodze mugurai, ceļu locītavām. Man pašai nepatīkamāka ir lejupiešana, kas sagādā papildu slodzi mugurai. Šo divu dienu laikā saspiedu un apdauzīju kājām īkšķu nagus, kas nepatīkami sapampa un par sevi atgādināja pie katra zābaka spiediena. Papildu slodzi radīja arī karstums, kas dienas vidū tika nolasīts kā +540C (vairāk līdzpaņemtam termometram nebija iedaļu). Diemžēl, takas nav izejamas kalnu botās, nemaz nerunājot par sandalēm, kā līdz šim esmu gājusi Nepālas trekingos. Nakts bija silti sutīga, pietika guļammaisu tikai pāklāt sev pāri kā segu. Lai arī telts tika uzslieta uz cietas zemes, Rīgā veikalā ”Virsotne” iegādātais četru sezonu piepūšamais paklājiņš tikai 3 cm biezumā ir lielisks, jo ir silts un gana mīksts.

13.septembris (2.diena) – otrā pārgājiena diena sākas savā pierastajā rīta agrumā ēšanas teltī ar teicamām kalnu brokastīm putras veidā, rīta kafiju, ceptu olu, ievārījuma maizi. Nakts laikā abas ar Ainu esam trūkušās augšā no miega, jo likās, ka līst lietus, vai arī kāds mēģina tikt teltī. Patiesībā lielā dārdoņa atskan no garām plūstošās Apurimac kalnu upes. Šodienas kāpiens sākas ar jaunizbūvētā metāla tilta šķērsošanu pāri upei. Vēl pirms pāris gadiem tā vietā būtu jāmēģina pārkļūt pāri upei vagoniņā ar trīša palīdzību. Šodienas kāpiens iesākas ap pl.6.30 no rīta ar 3-4 stundu augšupeju, par laimi, pa kalna ēnas pusi. Ir svaigi un viegli kāpt rīta agrumā. Pirmais galamērķis ir Maranpata 3100 m.v.j.l., kur apēdam savu rūgtās šokolādes devu un izdzeram Coca Cola, lai ātri paceltu cukura līmeni un sasniegtu pēc divām stundām šīsdienas galamērķi un otro nometnes vietu pie Choquequirao. Valdis ir atrāvies un sasniedzis nometni 10 minūtes pirms mūsu ierašanās. Šoreiz nometnē ir arī citi tūristi, un teltis tiek uzslietas uz zāliena klātas inku terases. Ir pasakaini gardas kalnu pusdienas, iespēja izmantot dušas un izmazgāt kādu drēbju kārtu, kā arī vienkārši pabūt skaistā vietā ar skatu uz Andu kalniem. Nav moskītu. Pieņemu lēmumu neturpināt pēcpusdienas radiālo gājienu uz Choquequirao inku drupām, bet atpūtināt savas kājas un sakrāt spēkus rītdienas kāpienam. Manam lēmumam pievienojas Māris. Un, tā kā laiks jau ir pēc trijiem pēcpusdienā un atgriešanās no apskates vietas solās būt pēc sešiem vakarā ar lukturīšiem, arī pārējie trīs ceļabiedri izlemj atpūsties. Lai arī augstums ir virs 3000 m.v.j.l. un pacelšanās vienas dienas laikā bijusi vairāk kā 1 km, pašsajūta visiem ir laba. Laiku pavadām apcerēs, sarunās, vērojot Andu kalnu ainavas, iestiprinoties ar tēju un kādu malku līdzpaņemto Rīgas „Melno balzāmu”. Ir zvaigžņota debess, apgāzts mēness un Viljams mums sola nākamajā nometnes vietā parādīt debesīs Dienvidu Krustu.

14.septembris (3.diena) – trešā diena iesākas ar kāpienu uz Choquequirao inku drupām, kur Viljams mums izstāsta senās inku civilizācijas vēsturi. Drupas ir atjaunotas tikai par 30%, bet ir ļoti iespaidīgas. Šī ir pēdēja inku apmešanās vieta pēc spāņu uzbrukuma un uzvaras Vilkabambā (Vilcabamba). No šīs vietas pēdējie 300 inki esot pazuduši bez pēdām – nav ne kaulu, ne apģērbu atlieku. Ir izvirzīta viena hipotēze, ka inki devušies pa takām uz džungļiem, lai paslēptos no spāņiem, un tur mitinās vēl līdz šai baltai dienai. Jāpiebilst, ka uz šo vietu spāņu iebrucēji nekad nav atnākuši. Pašas drupas atklātas tikai pirms 10 gadiem. Vēl joprojām, kāpjot pa taku uz šo vietu, caur aizaugušajiem brikšņiem var manīt inku celtās akmens sienas. Iespaidu ziņā Choquequirao inku drupas nav vājākas par pasaulslaveno Maču Pikču, bet, tā kā ir tik grūti pieejamas, tad pašlaik apskatīt tās iespējams tikai trekeriem, kas iziet šo maršrutu. Un mēs esam šo laimīgo pulkā. Iespējams, ka pēc pāris gadiem uz šejieni tiks izbūvēts trošu vilciens un tūristu pūļi sāks velties arī uz šejieni. Bet uz šo brīdi mēs esam vienīgie senās civilizācijas drupu apmeklētāji un to izbaudām, nokāpjot lejā uz lauksaimniecības terasēm un uzkāpjot uz ziedojumu/upuru laukumu.

Lai arī ir skaidrs laiks un solīts redzēt kondorus, šoreiz mums tie neparādās savā lidojumā, bet tāda iespēja mums būs dota vēlāk un nākamajās dienās. Šīsdienas pasakaini skaistais un grūtais inku taku kāpiens beidzas pēc pusdienām ar 1,5 stundu ilgu nolaišanos uz nometnes vietu pie Rio Blanco ap 2000 m.v.j.l., kur mūs sagaida izsalkušu moskītu bari. Esam noputējuši, noguruši un upes ūdens tā vien aicināt aicina noskalot to visu nost, bet... tas prasa arī upurus – moskītu bari kā melni punktiņi aplīp ap jebkuru atklāto ķermeņa daļu. Šajā vakarā un naktī sakosti tiek visi. Labi, ka šajā reģionā nav izplatīta malārija. Moskīti pēc izskata ir nevainīgi mazi, melni knišļi, kuru kodumu nejūt. Koduma vietā paliek tikai melns punktiņš, ko nedrīkst nokasīt, bet ko prakstiski ir neiespējams nedarīt, jo naktīs sākas nevaldāma nieze. Tiem, kam ir tendence uz insektu koduma vietu sapampumu un alerģiju, lai rēķinās, ka tas būs neizbēgami. Man pašai koduma vietu melnie punktiņi pazuda tikai pēc trijām nedēļām. Aina cieta no moskītu kodumiem un to reakcijām visvairāk un dzēra antihistamīna tabletes. Vēl šāds moskītu asinskārais uzbrukums mūs sagaidīs Santa Teresa karsto avotu vietās.

15.septembris (4.diena) – lai izvairītos no moskītu rīta uzbrukuma, nometni atstājam jau pirms sešiem ar stāvu zig-zag veidīgu augšupejošu kāpienu 3 stundu garumā. Eju pirmā un uzņemu labu tempu. Viljamam problēmas ar vēderu un viņš saka, ka mēs varot nekāpt tik ātri. Bet es esmu jau piemērojusies straujajam kāpienam un pārējie tāpat. Mūsu mērķis ir Maizal 3000 m.v.j.l. Tātad paceļamies apmēram 1 km augšup. Esmu izplānojusi, ka pēc 600 m kāpiena sākšu samazināt straujo tempu un īsās 5 minūšu atpūtas būs biežākas, lai neveidotos elpas trūkums, paātrināta sirdsdarbība un pulsācija deniņos. Šodien tiek ieviestas izmaiņas plānotajā maršrutā, kam par iemeslu varētu būt Viljama sliktā pašsajūta. Tā rezultātā beidzam kāpt ap pl.10.30 no rīta un paliekam uz nakstmītni vienā kalnu mājas lauku sētā. Man tā ir īsta svētība, jo abi kāju īkšķi ir bīstami uztūkuši. Lūdzu man sagatavot sālsūdeni un visu atlikušo dienas daļu mercēju kājas sālsūdens vanniņā un izsildu saulē. Nākamais rīts parādīs, ka veiktās procedūras nebija veltīgas. Īsti nav ko darīt, kā tikai sēdēt niecīgajā paēnī, kur nu katrs ir atradis vietu piemesties. Teltīs ir neciešami karsts, tās pat nav iespējams ierīkot naktsguļai. Iedzēris Edvīna līdzpaņemtās zāles, Viljams aizgājis gulēt. Mēģinu piebiedroties vīriešiem pasēdēt zem salmu nojumes, kas dod ēnu, bet te ir pilns ar moskītiem. Kā izrādās, tie nesmādē arī augstumu vairāk kā 3000 m.v.j.l.

Izvēlos piemesties uz matrača zemē pie paša žoga, mēģinot ieritināties ēnā. Apkārt skraida vistas, gaiļi, tītari, iemaldās pa kādai aitai. Apkārt ir skaisti kalnu skati, kas kaut cik atrauj domas no neciešamā karstuma un īkšķu sāpēm. Fortunato ir izmantojis lietderīgi brīvo dienu un pagatavojis mums launagā pārsteiguma kūku, kas garšo lieliski. Šovakar vakariņas baudām tikai mēs pieci, Viljams atsakās no ēšanas un paliek savā teltī. Iestājoties tumsai, naksnīgajās debesīs atrodam Dienvidu Krustu. Ir vēl viena kārtējā zvaigžņotā un apgāztā mēness nakts.

16.septembris (5.diena) – Šorīt beidzot spēju pamosties vienā laikā ar Ainu, tas ir kādas 10-15 minūtes pirms grupas kopīgā celšanās laika pl.5.00. Aina šajās naktīs esot nosapņojusi visu savu dzīvi. Šajā naktī viedie sapņi jeb, varbūt, augstkalnu murgi parādījās arī man. Formulējums atkarīgs no attieksmes un no tā, kam tici. Mūsu pavadošās grupas sastāvs modina savus klientus ar tasi karstas kokas tējas. Kas var būt jaukāks agrajā un vēsajā rīta stundā Andu kalnos par šo mazo uzmanības apliecinājumu! Viljams jūtas krietni labāk. Pabrokastojot un sakravājot mantas sākam savu ikdienas darbu – kāpšanu, šoreiz atkal uz augšu. Manas kājas jūtas stipri labāk, bet, kad pēc pusotras stundas kāpiena pa inku akmeņiem, kas var sasniegt pat pusmetra augstumu, tiek piedāvāts emergancy horse, nolemju šo iespēju izmantot. Un tā mans ceļš turpmākās stundas augšup paiet zirga mugurā. Interesants piedzīvojums, jo tikpat ir jānokāpj reizes piecas no zirga, ejot ar kājām un dodot iespēju zirgam atpūsties. Secinu, ka šāds ”ātrās palīdzības” zirgs pie nopietnām problēmām, kā sastiepums, izmežģījums jeb lūzums nekādu atspaidu nedotu. Viņa loma ir tikai nedaudz piepalīdzēt kāpējam noguruma gadījumā un arī tikai ejot augšup kalnā. Lejupiešana jāveic katram pašam, jo esot pārāk bīstami to darīt zirga mugurā. Mūsu mērķis ir Janamas (Yanama) pāreja 4100 m.v.j.l. Pa ceļam virs galvas ieraugu kondora plašos spārnus, kamēr tas pazūd aiz kalna kores. Ja pie Rio Blanco man šķita, ka esmu nolaidusies elles mocībās, tad šodien, šķiet, esmu nokļuvusi debesīs tiešā vārdu nozīmē.

Pāreja ir neaprakstāmi iespaidīga, jo paveras skats uz upju ieleju un uz sniegotajām kalnu virsotnēm apkārt. Saule starp mākoņiem dod pietiekošu siltumu. Savējos gaidu kalna pārejā kādu stundu un šī vienatne ir klusuma un skaistuma piepildīta. Nespēju noturēties un dziedu sev un kalniem latviešu spēka dziesmas. Esmu tikai es, mākoņi un kalnu kores... lūk, dēļ šādiem momentiem es kāpju kalnos un izeju no savas komforta zonas. Vēl top kopējā bilde ar mums pieciem un tad seko ceļa taka uz mūsu Yanama nakstmītni.

Guļam visi saldā miegā, jo nākamā ir grūtākā pārgājiena diena 22 km garumā, šķērsojot trekinga laikā augstāko pāreju Qhiswa Pass 4600 m.v.j.l.

17.septembris (6.diena) – esam gatavi pašai garākajai un grūtākajai dienai šajā trekinga laikā. Sākotnēji pirmo stundu ceļš ved taisni uz priekšu. Esmu jau izlēmusi, ka izmantošu zirgu līdz pat pārejai, jo no tās ceļš vīsies lejup un būs jāiet. Tāpat kā iepriekšējā dienā, zirgam ik pēc brīža ir jādod atpūsties, tad kāpju nost no tā un turpinu ceļu augšup kājām. Jo tuvāk nāk pāreja, jo grūtāk paliek ieelpot pie slodzes. Mainās apkārt kalnu augu veģetācija, parādās vairāk sūnas un ķerpji. Ainavas kļūst līdzīgas Tibetai.

Pērejā pūš stiprs vējš, saule paslēpusies aiz mākoņiem, tāpēc nolemju sagaidīt savējos, pakāpjot jau nedaudz uz leju aiz pārejas. Atrodu mīkstu sūnu pauguriņu un atlaižos tajā. Ik pa laikam mākoņi izklīst un tālumā paveras Salkantai sniegotā virsotne. Šoreiz, šķiet, ka mākoņi nesīs nokrišņus, bet, kā par spīti, tieši šodien mugursomā nav lietus drēbes. Tās sapakotas mierīgi guļ somās uz mūļu mugurām, lai atvieglotu mūsu mugursomu svaru garā gājiena laikā. Iedzeru silto tēju no termosa, apēdu enerģijas batoniņu un turpinu gaidot vērot debesis un kalnus. Lēnām retinātais kalnu gaiss ietin mani miega seģenē - it kā guļu, it kā nē. Kļūst vēsi ar visu dūnu jaku. Nožēloju, ka neesmu paņēmusi līdzi cimdus, jo asinsrite nav tik aktīva un sāk salt pirkstu gali. Kad sāku domāt par ceļa turpināšanu vienatnē, izdzirdu mūsu grupiņas balsis. Pēc nelielas atpūtas pauzes ceļu turpinām visi kopā. Norasina pāris piles, bet, par laimi, tas ir arī viss, ko nes mākonis. Mūsu taka ved lejup, kur ir saule un siltums. Kalnos nekad nevar zināt, ko nesīs mākonis, bet neko labu tas nesola. Noieti apmēram 19 km, kad mums pretī atbrauc busiņš. Esot jau pagatavotas pusdienas, kas mūs gaidot. Itin priecīgi sasēžam busiņā, lai pēdējos kilometrus neietu kājām. Atkal nedaudz pamainām plānoto maršrutu un paliekam nakšņot Totora ciemata lauku sētā 3300 m.v.j.l, lai no rīta celtos un brauktu uz Santa Teresa karstajiem avotiem. Kārtējais pareizais lēmums, jo šis vakars bija brīvs no moskītiem, kas jau pamatīgi nogurdinājuši, tāpat kā karstā saule. Nakts dzestrums ap +4 grādiem atveldzējis mūsu miegu. Tomēr man pietiek ar termoveļu un joprojām guļammaisu izmantoju kā segu. Pēc vakariņām sakām „paldies” mūsu diviem mūļu dzinējiem. Kad jautājam, kā patika mūsu grupa, atbilde skan, ka patikusi mūsu humora izjūta un smaidīgās sejas, kaut arī mūsu grupiņa bijusi palēna. Nu ko, vidējais mūsu grupas vecums ir 52 gadi. Ievēroju, ka pārsvarā trekingu Andos veic cilvēki ap gadiem 20-30. Un trekeri ir no ASV, Dienvidamerikas, Austrālijas, mazāk no Eiropas. Savukārt Himalajos nebūs retums sastapt vecāka gadagājuma kalnākāpējus. Mūsu trekinga laiks Andos strauji tuvojas nobeigumam, bet ne ceļojuma laiks, jo priekšā vēl gaida Titikakas ezers.

18.septembris (7.diena) – No rīta mūs modina saulīte un tītara buldurēšana. Braucam ar busiņu uz Santa Teresa pilsētiņas termālajiem avotiem. Ir skaista vieta, maz cilvēku pašā rīta agrumā un ļoti daudz moskītu. Tā rezultātā var aizmirst par vaļošanos peldkostīmos, bet steidzīgi noskaloties pēc avotiem, saģērbties un mesties iekšā busiņā. Visa plunčāšanās siltajos ūdeņos aizņēma pusstundu. Toties izstaigājam vietējo tirgu un izgaršojam svaigi spiestu sulu no banāniem, ananāsa, papaijas, bietes, apelsīna. Garšo lieliski! Te es palūdzu man nogriezt gabalu alvejas, kas ir mana pēdējā cerība sadziedēt satūkušo īkšķi. Līdzēja izcili – nakts laikā pazuda viss uztūkums. Ne velti alveja tiek saukta par „mājas dakteri”. Un nākamais mūsu šīsdienas pasākums ir 12 km pārgājiens apkārt Maču Pikču no Hidroelektrostacijas līdz Aguas Calientes pilsētiņai, kur ir mūsu nakstmītne. Atvadāmies no mūsu lieliskā pavāra Fortunato un viņa palīga. Pārgājiena laikā gatavotā maltīte bija izcili garšīga, daudzveidīga un svaiga. Tika sagatavots pat jūrascūciņas cepetis, kas Peru ir īpaša delikatese un tiek gatavota tikai uz svētkiem. Tostarp arī alpakas gaļa un mājas vistas cepetis. Man pilnīgi noteikti Rīgā pietrūks peruāņu virtuve pavāra Fortunato meistarīgajā izpildījumā! Kriss jau mūs bija stāstījis, ka šajos kalnu pārgājienos tūraģentūras parasti uzaicina izcilus pavārus atbalstošajās komandās un pārgājiena laikā gatavotie ēdieni būšot ļoti garšīgi. To es tagad arī varu apliecināt.

Pēc septiņu dienu būšanas kalnos un nakšņošanu teltīs Aguas Calientes mazpilsētiņa, kaut arī tūristu pārpildīta, uzrunā ar savu atrašanās vietu un iespēju izmantot numuriņā siltu dušu. Arī šeit numuriņā ir moskīti, kurus viesnīcas recepcijas darbinieks iznīcina ar aerosola palīdzību. Esam jau gana jutuši uz savas ādas moskītu nedarbus, tāpēc cītīgi sekojam, lai uz nakti nepaliktu dzīvs neviens lidonis.

19.septembris (8.diena) – esam sarunājuši tikties ar Viljamu pl.6.00, bet paiet pusstunda un no gida nav ne vēsts. Nesaprotam, ko darīt. Un tad jau viņš skrien, atvainojoties, ka aizgulējies. Aši dodamies ieņemt vietu milzīgi garajā rindā uz autobusu, kas mūs aizvedīs kalnā uz Maču Pikču (2430 m.v.j.l.) kompleksu.

Laikā no pl.10.30 līdz 13.00 mums ir jāpaspēj vēl uzkāpt Wayna Picchu kalnā. Kad ap pl.13.30 atvadāmies no septītā pasaules brīnuma, kas tulkojumā nozīmē „vecais kalns”, tūristu ir neaprakstāmi daudz. Esam laimīgi, ka tik ātri sākām apskati un varam savlaicīgi to pabeigt. Par Maču Pikču var ļoti daudz iegūt informāciju internetā, bet uz mani gaidīto iespaidu komplekss neatstāja. Vairāk man patika Choquequrao, laikam tāpēc, ka tā nebija tūristu meka. Viljams klusiņām par katru vietu mūs informē un tad ātrā gaitā tiekam novesti garām apskates objektam. Ievērības cienīgāks ir ap 400 m stāvais kāpiens Wayna Picchu kalnā, ko veicam četratā, jo Māris ir pieņēmis lēmumu nekāpt. Plānotās stundas vietā virsotni sasniedzam 45 minūtēs. Kāpšana notiek pa inku pakāpieniem, vienam aiz otra, pie klints sienas ir nostiepta trose, kur pieturēties. Bet pašā kalna galotnē vēl jāizlien cauri alai, kas sagādā zināmas neērtības mūsu četrotnes garā auguma vīriešiem ar mugursomām plecos. Piedevām vēl pašā virsotnē nav nekāda veida stiprinājuma vai nožogojuma.

Var tikai pabrīnīties, kā nav notikuši nelaimes gadījumi pie tik liela kāpēju apjoma. Tas gan tiek noteikts divas reizes dienā, iepriekš nopērkot biļetes, noteiktās stundās un 200 cilvēku apjomā. Atpakaļ kāpšana prasa koncentrēšanos un spēju pieņemt bezdibeņa skatu uz leju. Katra kļūda var būt bīstama. Redzu, ka vairāki kāpēji no Āzijas valstīm ieķērušies klints akmeņos trīcošām rokām, jo bailes stindzina un atņem spēkus. Galvenais ir skatīties sev zem kājām un kaut lēnām, bet virzīties uz priekšu. Mēs visi četri bez grūtībām un sarežģījumiem nolaižamies lejā. Viljams jau iepriekš mums teica, ka pēc trekinga šis kalns mums būšot kā „piece of cake”. Tomēr, ja es iepriekš būtu zinājusi par kāpiena sarežģīto izpildījumu kalna virsotnē, tad vēl pārdomātu, vai vajag kāpt.

Pēc pusdienām Aguas Calientes mapilsētiņā ar vilcienu atgriežamies Kusko, lai nākamajā, 20.septembra rītā, ērtā tūrisma autobusā turpinātu mūsu ekspedīciju uz Puno pilsētu 3800 m.v.j.l. un Titikakas ezeru. Tas ir pasaulē augstākais kuģojamamais ezers, kas izvietojies starp Peru un Bolīviju. Nākamjā rītā motorlaivā ar citiem tūristiem pusstundas laikā sasniedzam Urosa salu arhipelāgu Titikakas ezerā. Uz tām dzīvo etniska grupa ar savu valodu un tradīcijām, kuras saknes meklējamas pirms inku laika tautību senčos. Pavisama tādas pašdarinātās peldošās salas ir ap 45. Šiem cilvēkiem nav dokumenti un viņi prakstiski nēeksistē Peru valdībai. Arhipelāgā ir pašiem savs bērnudārzs un skola, neliels medicīniskās palīdzības sniegšanas punkts. Nopietnākas slimības salinieki brauc ārstēt uz Puno slimnīcu. Salinieku ikdienas dzīve paiet, sagaidot tūristus, izrādot savu nelielo peldošo salu-mājokli, pārdodot pašdarinātos suvenīrus. Pārtiek viņi no noķertajām zivīm, putnu olām (tās tiek iemainītas Puno pret kartupeļiem, kvinoju), totora (niedru paveids) saknes daļas. Salenieku sievietes ir ļoti apaļīgas, kas saistīts ar mazkustīgo dzīvesveidu. Vīriešus nemanījām, jo tie bija devušies zvejā. Tas viss šķiet nereāls un butaforisks kā filmā jeb Disnejlendā, bet šie cilvēki un salas ir autentiski un izvēlētais dzīvessveids ir reāls, kā arī viens no pārsteidzošākajiem veidiem pasaulē. Tieši Urosa salu arhipelāgā norvēģu etnogrāfs, arheologs, ceļotājs un rakstnieks Tūrs Heijerdāls būvēja savas papirusu laivas "Ra I" un "Ra II", izmantojot peldošo salu principu, šķērsoja Atlantijas okeānu, lai pierādītu, ka senie ēģiptieši varēja nokļūt Amerikā. Mūsu grupiņa izmanto iespēju pārbraukt no vienas uz salas uz otru ar šādi būvētu niedru laivu. Te ir iekārtota kafejnīca un par nelielām naudiņām saņemam savās pasēs Urosas salas īpašo spiedogu.

Tālāk savā motorlaivā dodamies uz Amantani salu, kur mums paredzēta nakstmītne vietējā ģimenē. Jau pie piestātnes mūs sagaida Valters, kas būs mūsu namatēvs un visi kopā dodamies uz viņa mājām pie sievas Vilmas un abu trijiem bērniem. Esam pārsteigti, jo mums ir iekārtotas trīs jaukas istabas. Katra gulta pārklāta ar namamātes Vilmas pašas austo segu peruāņu dzīvespriecīgajās krāsās. Pusdienas (kvinojas zupa) ieturam kopā ar gidu Cēzaru un nama saimniekiem. Vakarā ap pl.18.00 ir paredzēts skatīt kalna galā saulrietu. Saule skaisti iegrimst mākoņos, bet ir auksti asajā vējā. Baudām tēju un priecājamies par mieru visapkārt un zilo lagūnu. Atgriežamies mājās jau tumsiņā. Un tad tiekam ietērpti nacionālajos apģērbos un dodamies uz pusotru stundu garu vakara deju pasākumu. Priekšā jau mūs sagaida citi salas tūristi tērpti etnogrāfiskajos tērpos. Sākumā negribēju vilkt uz trekinga biksēm un flīsa jakas izšūto balto blūzi un kuplos svārkus, ko satur kopā apsieta plata josta. Bet beigās nekur nespruku, vēl melno seģeni aplika ap galvu. Toties bija silti, bet dejojot pat karsti. Spēlēja salas vietējais ansamblis, dejas soļus mācīja paši salinieki. Izdancojos kārtīgi gan ar mūsu namatēvu Valteru, gan gidu Cēzaru, gan visi salinieki un tūristi kopā. Cēzars mūs aicināja būt atvērtiem, pieņemt visu bez kritikas un ļauties notikumu plūdumam, tādējādi nebūšot vilšanās un varēs izvairīties no ”kalnu slimības” grūtībām. Un viņam bija taisnība.

Nākamajā dienā pēc brokastīm mājas saimniece Vilma rādīja, kā ar akmeņu palīdzību tiek bīdelēta kvinoja miltos un kā notiek aušana. Atkal jāatzīmē, ka attālumam un vietai nav nozīmes, jo viss ir viens – Latvijā gan vienu, gan otru lietu dara pilnīgi tāpat. To pašu mēs secinājām par alpaka vilnas krāsošanu ar dabīgajām augu krāsvielām. Uz piestātni atpakaļceļam mūs pavada Vilma.

Sirsnīgi šķiramies un ar motorlaivu dodamies uz nākamo Takilas salu, kur pēc pāris stundu pastaigas ieturam pusdienas – kvinojas zupu un vietējo foreli. Garšo lieliski!

Un tad atgriežamies atpakaļ Puno, kur mūs pārsteidz spēja lietusgāze un negaiss. Kājas samirkušas, bet tas nekas, jo ceļš mūs vairs ved tikai uz lidostu, lai ļoti vēlu vakarā ielidotu Limā.

23.septembrī mūs sveicina miglainais rīts Limā. Šodien ir brīva diena. Nolemjam apmeklēt zooloģisko dārzu, lai apskatītu anakondu. Diemžēl, anakondu šeit nav. Toties redzējām pumas un melnās panteras. Vakariņas baudām smalkā zivju restorānā uz mola, kas iestiepjas Klusajā okeānā.

Nākamajā dienā esam pieteikušies Limas apskatei nelielā grupas tūrē. Redzam gan galveno laukumu ar centrālo katedrāli, gan Svētā Franciska katedrāli un muzeju, gan katedrāles katakombas.

Katakombas ir Limas kapsēta kopš spāņu iekarotāju laikiem. Tiek lēsts, ka šeit ir apglabāti ap 75 000 cilvēku, kas veido tādus kā masu kapus. Atmosfēra zemajās katakombās zem katedrāles grīdas ir nospiedoša, gaiss smags un nav nekāda prieka apskatīt neskaitāmos kaulus un galvaskausus. Sāk sāpēt galva un ir vēlme pēc iespējas ātrāk atstāt šo vietu. Lai izvēdinātu sevi no šiem iespaidiem, visi nolemjam doties uz Klusā okeāna piekrasti. Krasts ir akmeņains un nav vēlmes iebrist vēsajā ūdenī. Okeānā ir daudz sērfotāju un Valdim parādās nevaldāma kāre viņiem pievienoties. Bet, tā kā ir jau pl.14.00 dienā un pē 3 stundām mūsu ceļš ved uz lidostu, tad nodoma īstenošanai būs jāatrod cits laiks un vieta. Ne šoreiz. Kopējās pusdienas Limā tiek noslēgtas ar Pisco Sour kokteili un tad sakām ardievas siltajai Peru par iespaidiem. Pilnīgi noteikti tā ir zeme, ko ieteikšu apmeklēt, ja rodas tāda iespēja. Ja Nepālu un Tibetu raksturo laipnība pret līdzcilvēkiem, kas ir vadošo reliģiju budisma un hinduisma sastāvdaļa, tad Peru raksturo maza bērna labestība un vienkāršība, kas ar plašām acīm raugās pasaulē. Reizē kaut kas naivs un atklāts. Te lomu nespēlē reliģija, jo tā ir kristietība, tāda pati kā rietumeiropā un ASV, bet reizē arī kaut kas bērnišķīgi nesamaitāts, kas ir atšķirīgs. To varēja sajust Titikakas ezera salu ļaudīs, kalnos sastaptajos cilvēkos un mūsu pavadošajā grupā. Iespējams, ka to var sajust arī džungļos dzīvojošajās ciltīs, bet man nav tādas pieredzes. Sajūtas grūti ietērpt vārdos, tās vajag izbaudīt katram pašam. Tāpēc teikšu, ka Peru ir Andu kalnu skaistuma, avokado garšas un Pachamama zeme.