Četri tūristi un suns (I). Pie Trīs zobiem
|
Jānis Līgats
|
Ceru, ka manis rakstītais kādam noderēs funktierējot kādu nelielu eirotripiņu. Īpaši tiem, kuri iecerējuši ceļot kopā ar savu četrkājaino mīluli.
Maršruts: LIT-POL-GER-AUT-ITA — Dolomīti — Gardas ezers — Toskāna — SLO — Triglavas nacionālais parks — ITA-AUT-SVK-POL — Aušvice — LIT. Laiks — divas nedēļas. Tūristi — četri, kā arī Herkuless (bokseris). Pārvietošanās līdzeklis — VW Passat.
30. septembris
Ceļojumu sākam no Valmieras, ap pl. 7 no rīta. Pēc iekraušanās automašīnas jumta bagāžnieks aizslēdzas ar zināmām grūtībām. Arī auto bagāžas nodalījums pa pusei piebāzts. Vienā tās pusē savu vietu salonā uz divām nedēļām sāk iepazīt Herkuless. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka vācu bokseris šo ceļojumu 6000 km garumā izturēja godam, kaut pirms tā mūs pārņēma zināmas raizes.
Neliela atkāpe. Ja esat nolēmuši doties ceļojumā pa Eiropu ar savu suni, tad lūkojiet laikus (vismaz mēnesi pirms brauciena) nokārtot visas ar dzīvnieku saistītās formalitātes. Galvenokārt jau lai pret trakumsērgu būtu sapotēts. Tāpat nepieciešams veterinārārsta ieraksts dzīvnieka pasē par tā veselības stāvokli (to veic pāris dienas pirms izbraukšanas). Zvanot uz PVD jūs par visu nepieciešamo laipni informēs.
Ceļš trešdienas rītā saulains, arī kilometri virzienā uz pirmo naktsmītni (https://goo.gl/97DrHw) Polijā deldējas raiti. Neliela dīkstāve sanāk vien aiz Paņevežas apvedceļa dēļ ceļa remonta darbiem. Vēl leišmalītē esot mēģinām izprast, kāda velna pēc viņi veloceliņus sprauž šosejai tieši pa vidu Bet ja nopietni, ceļi, vismaz tranzīta, kaimiņiem joprojām līmenī.
Nespēju beigt apbrīnot poļus. Saucu tos par Eiropas ķīniešiem. Šķiet pat viņu govis strādā 24h diennaktī, reklamējot savu piena biznesu acu piesaistošā plakātā ceļa malā. Visur rosība, jauni ceļi tiek būvēti pa labi un pa kreisi, arī vietās kur to esamībai nav nekādas vizuālas pamatotības. Šajā valstī tādi projekti kā Rail Baltica tiek realizēti tādā ātrumā, ka neviens pat nepaspēj nošķaudīties. Līdz poļu uzņēmībai mums vēl dikti tāls ceļš ejams.
Izbraucot caur Varšavai tālākie ceļi jau samērā baudāmi — izvēlies ātrumtrasi un aidā. Naktsmājās Osjakovā ieripojam ap pusē 22. Veikti ap 1000 km. Izvēlētajā neviļamies. Saimnieks stāsta, ka šurp braucot daudz krievu tūristu, to skaits gan krasi sarucis pēc ES sankciju ieviešanas pret Krieviju. Blakus upe Varta — ūdenstūristu iecienīts objekts, šogad gan pārāk sausa — vēl viena neraža vietējiem. Šeit varētu palikt vēl kādas dienas — klusi, mājīgi, lēti. Pārnakšņošana uz četriem — 59 EUR.
1. oktobris
Rīts Polijā mūs sagaida ar salnām. Ceļi nedaudz apsarmojuši. Rīta saulē tie gan ātri atkūst. Žigli tiekam uz jaunā S8 bāņa, kas ved uz Vroclavu. Kad nobraukti ap 1125 km beidzot arī bāka sāk uzstāt uz tās piepildīšanu. Tālāk ceļš uz Drēzdeni pa E40, vien piestājam KFC lai caur internetu pasūtītu naktsmājas Itālijā, vēlami Kortīna d’Ampeco apkārtnē. Izvēlamies šo (https://goo.gl/zEJikv), kas ideāli atbilst mūsu vēlmēm. Cena par divām naktīm — 120 EUR.
Fāterlandē iebraucam ap pusdienas laiku. Ceļš pa bāni visai nogurdinošs, lai arī gaita raita. Acīs krīt auto markas, vieni vienīgi vācieši, citas valsts ražojumi redzami gaužām reti. Ātruma ierobežojuma neesamību gan līdz galam neizprotu, mauc viņi nežēlīgi. Ar mūsu 130 km/h liekas ka rāpojam. Ātrāk arī nespiežam, jo lidojošu jumta bagāžnieku pieredzēt negribam un bākā liet tuvākā laikā arī neplānojam. Par lielo steigu vēlreiz liek padomāt pirms Minhenes redzētā avārija pēdējā joslā — iespiesti cilvēki dzelžos, ātro pūliņi glābt to dzīvības...
Tuvojoties Austrijas robežai arī bānis kļūst tukšāks. Sāk pavērties varenais Alpu masīvs. Vēl pirms tumsas iestāšanās izbaudām skatus, uz robežas nopērkam vinjeti (8,90 EUR) un dodamies Itālijas virzienā. Starpcitu, bēgļus nekur nemanījām, tik poliči divas reizes ar sirēnām kur aiztraucās. Priekšā vēl viena nodeva — 9 EUR par Brennera autobāni. Tuvojoties Itālijas robežai nolemju uzpildīties, bākā gan vēl gana daudz, bet informācija, ka makaroņņiku dzimtenē dīzelis maksā ap 1,45 EUR/l nebūt nesilda. Diemžēl neko dižu neietaupu, jo trāpu Eni tankštellē, kurā cena 1,389 EUR/l nav neko labāka par neizbēgamo blakus valstī.
Itālijā ieripojam pilnīgā tumsā. Priekšā maksas ceļa stacija, paņemam biļeti un braucam nelielu gabalu līdz pagriezienam uz Bruniko. Šis prieks izmaksā ap pāris eiro. Iepazīstamies ar itāļu šoferīšu manierēm. Lai arī ārā piķa tumsa, pa kalnu ceļiem tie pēdu no gāzes pedāļa noņem visai reti. Acīmredzot tā ir viņu ikdiena, pie kā mums bezkalnu radījumiem grūti pierast.
Otrajā mūsu pieturvietā pilsētā Sesto iebraucam ap pl. 22. Veikti ap 1180 km. Nelieli līklocīši un esam galā — viesu mājā kalna nogāzē ar skatu pret Trīs zobu nacionālo parku. Mitekļa saimniece dzīvokļa atslēgas atstājusi durvīs — tāda lūk uzticēšanās. Apartamenti brīnišķīgi. Nelielas vakariņas un uz auss.
2. oktobris
Pirmais rīts Dolomītos pa mitekļa logu paver šādu skatu. Pa otru logu skats nedaudz bojātāks. Jau no agrām stundām pie mājas rosās strādnieki — gatavojas augšstāvā veikt kaut kādus celtniecības darbus. Jāteic, ka esam vienīgie viesi visai palielajā viesu mājā. Un tā kā ir pauze starp tūrisma sezonām, tad šādi skati nav neko neparasti.
Ceļošana pēc tūrisma sezonas dod daudz būtiskas priekšrocības. Pirmkārt jau tas ir ekonomiskāk, viesnīcās un viesu mājās cenas tiek nolaistas līdz telšu vietas izmaksu līmenim kempingos. Lai arī mums līdzi bija paņemtas teltis, tā arī tās nekur neizmantojām. Otrkārt, tūristu skaits krietni samazinās - īpaši izdevīgi tas ir tiem, kam līdzi brauc suns, daudz kur var palaist to brīvsolī. Treškārt, arī laikapstākļi ir krietni patīkamāki.
Šī diena tiek veltīta visu Dolomītu spilgtākā objekta — Trīs zobu kalnu apskatei. Līdz Auronzo kalnu nometnei (2333 m, https://goo.gl/yjD2M6), pastaigas starta vietai, no Sesto jāveic vien 38 km. Ja lūkojiet augšā nokļūt ar mašīnu, tad jārēķinās ar 24 EUR nodevu. Lētāk — 16 EUR, pēc pl. 15. Daži mašīnas atstāj turpat lejā, pie maksas stacijas un augšup pa pēdējo serpentīnu dodas kājām. Mēs uzbraucam.
Izdevumus šajā vietā, pēc paša neuzmanības, paaugstinu līdz 30 EUR nopērkot karti par 6 EUR Auronzo nometnē. To it nemaz nevajadzēja, jo tāda jau bija bukletā, kuru mums iedeva maksas stacijā. Kaut arī oktobris, tūristu šeit netrūkst arī šajā gada laikā. Gaisa temperatūra turas 10 grādu robežās. Nolemjam apiet apkārt Paterno kalnam. Līdz Locatelli nometnei (2405 m) ved tūristu skudru taka. Tūristi ar suņiem šeit nav retums. Pretī nāk lieli un mazi četrkājainie ar saviem saimniekiem. Nogriežoties no Locatelli nometnes pa labi cilvēku kļūst krietni mazāk. Sašķobās arī laikapstākļi, te sāk līt, te krusa krist, te viss noskaidrojas un paveras varavīksne. Laiks kalnos mainās ik pēc 10 minūtēm. Ziemeļu nogāzes jau klāj neliela sniega kārta.
Apkārt Paterno kalnam ved marķēta trase Nr. 104. Jārēķinās ar pāris stundu gājienu, kopā ap 12 km. Augstākā vieta ap 2500 m. Vietām kāpumi liek aizelsties. Atelpā var pabaudīt burvīgos skatus, uzņemt kādu bildi, padzerties. Šķiet, Herkulesam šis pārgājiens ir tīrais nieks — ar skābekli viņam problēmu nekādu, vien šķeltos akmeņus viņš labprātāk nomainītu pret jūrmalas smiltiņām.
Pa ceļam sastopam arī taku pieķēzītājus — ēzeļus un ponijus, kuri laiski sukā zāli starp akmeņu krāvumiem, pievēršot savu uzmanību jau no tāluma — to kaklu zvaniem skaļi zvanot. Šie muzikālie lopi piesaista Herkulesa neviltotu interesi, no otras puses gan tāda nav vērojama. Šķiet, viņiem viss vienalga — tūristi un citi lopi ir viņu ikdiena.
Vispār, šī vieta, kuru apmeklējām ir vēsturiska ar to, ka Pirmā pasaules karā te atradās bija frontes līnija starp divām karojošajām valstīm — Austriju un Itāliju. Kalnos daudzviet vēl apskatāmi tuneļi, pa kuriem pārvietojās kareivji. Dienvidtiroles reģionā, lai arī tas jau vairāk kā 100 gadus kā Itālijas sastāvā, īsto Itāliju nesajust — te uz katra stūra jūtama austriešu ietekme.
Tā kā esam atbraukuši baudīt Itāliju, tad Dolomītos nolemjam ilgāk neuzturēties un jau vakarā atrodam nākamo pieturas punktu pie Gardas ezera (https://goo.gl/Lw6UJf).
Turpinājums sekos...