Mana Eirotūres dienasgrāmata (4. Daļa - noslēguma daļa)
|
Ilze Baiža
|
Maršruts: Spofforth – Hull (UK) – Rotterdam (NL) – Berlin (DE) – Prague (CZ) – Bratislava (SK) – KrK (HR) – Blend (SL) – Bavaria (DE) – Paris (FR) – Le Mont-Saint-Michel (FR) - Arromanches-les-Bains (FR) – Calais (FR) – Back to the UK
25. Augusts, Trešdiena, Francija, Parīze – Monsenmišela (Le Mont-Saint-Michel)
No kempinga atvadāmies ap 10.00 no rīta. Nav jau, kur steigties, jo nākamais apskates objekts, Monsenmišela, ir tikai 4 stundu attālumā, turklāt viesnīcā ir īpaši vēla reģistrēšanās - no 16.30. Saules spīd, bet pirmā pusstunda, izbraucot no Parīzes, paiet diezgan drudžaini koncentrējoties uz ceļa. Uzelpot var tikai tad, kad esam tikuši ārā no pilsētas.
Diemžēl, jo tuvāk savam šodienas galamērķim braucam, jo vairāk debesis piebiezinās ar mākoņiem. Visbeidzot sāk arī līt. Atkal, turklāt pūš brāzmains un auksts vējš. Ārā no mašīnas līst, nu pavisam negribas, kur no vēl kaut ko iet skatīties! Viesnīcas autostāvvietā iebraucam vismaz divas stundas pirms reģistrēšanās, bet es nolemju mēģināt, vissliktākajā gadījumā turpināsim gaidīt mašīnā, labākajā gadījumā tiksim uz savām istabām, man zaudēt nav ko. Reģistratūrā mani nedaudz sabar, ka esam par agru, taču beigās atslēgas uz numuriņu tomēr saņemu. Bingo! Varam nolikt mantas un doties ekskursijā.
Apbruņojušās ar lietussargiem un vējjakām es, oma un Atis dodamies uz Monsenmišelu, kuru var redzēt jau no mūsu viesnīcas loga. Oma man pa visām varēm grib iestāstīt, ka, ja iesim pa taisno pāri laukam, kolosterpilsētā nokļūsim ātrāk. Es tomēr nepiekrītu. Pa dubļiem brist negribu, un kaut kā liekas, ka patiesais attālums ir lielāks nekā izskatās, tāpēc vien čāpojam uz lielo autostāvvietu un no tās ar autobusu uz Monsenmišelu. Jā, sanāk iet trijstūrī, un tāpēc ik pa laikam nākas dzirdēt omes burkšķēšanu, ka ejam pilnīgi nepareizi un greizi. Taču, kad esam tikuši pie pilsētiņas mūra ieejas, viņa atzīst, ka attālums tomēr ir lielāks, kā izskatās. Beidzot, uzvara!
Monsenmišela ir viduslaiku pilsēta, kas būvēta uz klinšainas salas. No pilsētiņas ēku kompleksa visslavenākās ir Benediktīniešu abatija un klostera ēkas, kas atrodas pašā klints korē. Leģenda vēsta, ka bīskapam sapnī trīs reizes parādījies eņģelis Miķelis. Eņģelis viņam devis norādes uz salas uzcelt klosteri. Šodien klostera ēkas ir iekārtots muzejs, bet pilsētiņas citās ēkās - moderni suvenīru veikali un restorāni. Mūsu vizīte ir bēguma laikā, ūdens ir atkāpies diezgan tālu. Izrādās šajā vietā novēro lielākās plūdmaiņas Eiropā. Ūdens līmenis bēguma un paisuma laikā var atšķirties pat par 14 metriem.
Viesnīcā atgriežamies salijuši galīgi slapji, taču par laimi radiatori strādā un drēbes, apavus var izžāvēt.
Vakariņas paredzētas viesnīcas restorānā. Es ar omu sapošamies, taču viņa jūtas tik nogurusi, ka knapi spēj pasmaidīt. Es vakariņās pasūtu mīdijas Normandiešu gaumē, Atis lasi, Stīvs gaļu, bet oma haizivi. Mums trim vakariņas garšo un pat ļoti, omai gan nē. Es pagaršoju un atzīstu, ka Haizivs ir neieēdama. Tādu vairāk nepasūtīsim.
Kad Aits un mamma devušiem pie miera, mēs ar Stīvu izejam laukā. Monsenmišela izgaismota tālumā spīd, uzburot romantisku atmosfēru. Ir tik jauki apskauties un skatīties tālumā. Mēs taču galu galā esam Francijā, mīlestības zemē.
26. Augusts, Ceturdiena, Francija, Monsenmišela (Le Mont-Saint-Michel) - Arromanches-les-Bains
Ir mirts miegains rīts, es dzeru kafiju un pēkšņi dzirdu savādu dipoņu aiz loga. Paskatos laukā - viss balts. Vait tiešām sniegs augustā? Nē, tas kustas. Visa iela pilna ar bieziem vilnas kamzolīšiem. Izrādās - aitiņas tiek dzītas uz ganībām. Mamma skrien pēc fotoaparāta visu iemūžināt.
Nākošā un pēdējā pieturas vieta ir Arromanches-les-Bains, pilsētiņa pavisam netālu no Monsenmišelas. Stīvam ļoti interesē vēsture, īpaši viss, kas saistīts ar otro pasaules karu, tāpēc mūsu ceļojuma maršrutā tika iekļautas tādas vietas, kā Berlīne, Berhtesgādene un arī Arromanches-les-Bains. Tieši šeit 1944. gada 6. jūnija agrā rītā Francijas ziemeļu piekrastē Normandijā izbūvētajos bunkuros snaudošie vācu karavīri ieraudzīja līdz tam neredzētu skatu: cik vien tālu sniedzās skatiens, jūra bija pilna ar karakuģiem. Pasaules vēsturē šis rīts iegājis kā «D-Day» jeb «D-diena», militārajā terminoloģijā šis uzbrukums bija nosaukts par operāciju «Neptūns». Ilgi gaidītais prethitleriskās koalīcijas jeb sabiedroto uzbrukums Ziemeļfrancijā bija sācies. Operācija «Neptūns» iegāja pasaules militārajā vēsturē kā vērienīgākā jūras desantoperācija — tajā vienlaikus krastā izcēlās 156 000 vīru, un tās īstenošanā bija iesaistīti gandrīz 7000 dažādu tipu kara un tirdzniecības kuģu, kā arī ap 30 000 desantlaivu un dažādu citu peldlīdzekļu. (Juris Ciganovs, http://www.sargs.lv).
Par godu šim notikumam, mūsdienās pilsētiņā ir vārāki muzeji, apskatāma kara tehnika un gandrīz katrs restorāns uzrunā amerikāņus, angļus, beļģus, kanādiešus un citus - kā savus atbrīvotājus!
Mēs paliekam viesnīcā pašā jūras krastā. Omai ar Ati tiek istaba ar skatu uz jūru. Ak laimīgie!
Laiks ir nevisai labs, taču restorānā satiktais nīderlandiešu vēstures entuziastu pāris kliedē uznākušo drūmumu. Atkal našķojos ar Normandijas stilā gatavotām mīdijām (Moules frites). Iesaku to pagaršot visiem, kam jūras veltes tīk. Sākumā porcija var likties ļoti liela, bet vajag atcerēties, ka lielāko daļu sastāda mīdiju vāciņi un par frī kartupeļiem variet aizmist. Tie ir tikai klāt piekošanai, ja sakārojas, taču var palikt arī neskarti.
23. Augusts, Piekdiena, Francija, Arromanches-les-Bains - Calais – Spofforth (UK)
Rīts ir skaists un saulains, vakardienas drūmums ir pazudis un pilsētiņa atmirdz neparastā krāšņumā. Paliek nedaudz skumji, mūsu ceļojums būs galā. Jau šodien kaut kad vēlu vakarā būšu mājās un varēšu ieritināties pati savā gultā. Taču par to es domāšu vēlāk. Dodamies uz pludmali, lai Atis vēl pēdējo reizi varētu kārtīgi izpeldēties. Arī tur viņam uzrodas draugs, šoreiz franciski runājošs. Abi priecājas un lec pāri viļņiem.
Pēc tam apskatām vienu no karavīru kapsētām, un tad jau sākam doties Kalē (Calais) virzienā.
Eirotunelis ir visātrākais veids, kā ar mašīnu šķērsot Lamanša šaurumu uz Lielbritāniju, tikai pusstunda un esi jau Anglijā. Taču pēdējā laikā pie Kalē ostas un vilciena stacijas ir novērotas nekārtības. Nelegālie imigranti, kas vēlas nokļūt Lielbritānijā, nereti cenšas ielekt smagajās mašīnās, lai šķērsotu robežu, bet daži iet soli tālāk un aplaupa ceļotājus. Paldies Dievam, mums nekas slikts nenotiek. Ir neliela kavēšanās vilcienu satiksmē, bet citādi esam drošībā. Pirmo reizi izmantoju šo pārcelšanos veidu, tāpēc nezināju, ko īsti gaidīt. Izrādās pavisam vienkārši - pa rampu iebraucām sudrabotā vilcienā un turpinājām braukt līdz pienāca mūsu kārta apstāties. Ceļa laikā sēdi mašīnā.
Anglijā paēdam kopīgas pusdienas/vakariņas – ‘Subway’ sviestmaizes, un Stīvs jautā: ’Kur dodamies nākošreiz?’ Par spīti tālajam ceļam, nobrauktajiem 5364 km, mēs nejūtamies noguruši, kā to varēja gaidīt - tieši pretēji iedvesmoti nākotnes plāniem. Uzreiz jau rodas sapnis ar mašīnu izpētīt noslēpumaino Austrāliju, top pat plāns, bet pēc mēneša to atliekam uz aiznākošo gadu. Nākamgad braucam iepazīt Amerikas austrumu krastu un Kanādu! Biļetes jau nopirktas un maršruts pamazām sāk iezīmēties, bet tas jau būs pavisam cits stāsts.