Mana Eirotūres dienasgrāmata (3. daļa)
|
Ilze Baiža
|
Maršruts: Spofforth – Hull (UK) – Rotterdam (NL) – Berlin (DE) – Prague (CZ) – Bratislava (SK) – KrK (HR) – Blend (SL) – Bavaria (DE) – Paris (FR) – Le Mont-Saint-Michel (FR) - Arromanches-les-Bains (FR) – Calais (FR) – Back to the UK
21. Augusts, Sestdienas vakars, Berhtesgādene (Bavārija, Vācija)
Berhtesgādene un vispār Bavārija mani ļoti patīkami pārsteidza. Domāju, ka neesmu vienīgā, kam Vācija asociējas pavisam ar ko citu, un lai gan it kā zini, ka Bavārijā ir gan kalni un gleznaina daba, to, ka uz turieni patiešām ir vērts aizbraukt, saproti tikai tur esot!
Pēc mantu nolikšanas viesnīcā, mēs ar Stīvu divatā devāmies pārtikas veikala meklējumos. No sākuma šī misija mums nepavisam nevedās, bet no tā arī daudz ieguvām - kārtīgi apskatījām šo nelielo pilsētiņu Alpu pakājē.
Berhtesgādene saistās arī ar vienu no tumšākajām personībām Pasaules vēsturē – Ādolfu Hitleru. Tieši šeit viņam uz 50to dzimšanas dienu tika kalna galā uzcelts atpūtas nams, zināms kā “Ērgļa ligzda”. Tomēr trešajam reiham ne visai tas paticis un viņš tur uzturējies samērā maz. Šodien “Ērgļa ligzda” ir restorāns un tūristu apskates objekts.
Apkārtnē ir arī daudzas dabas takas, piemērotas cilvēkiem ar dažādu fizisko sagatavotību. Mēs gan no tā visa izbaudījām diezgan maz, bet plānojam to pa visam tuvākajā nākotnē mainīt.
Kad beidzot bijām noskaidrojuši, ka veikals atrodas tikai neilga gājiena attālumā no viesu nama, nolēmām uz mirkli atpūsties kāda restorāna alus dārzā. Katrs pasūtījām pa ‘’kausiņam’’ alus.
Es gan neesmu nekāda alus dzērāja, bet man šad tad patīk nogaršot mazo darītavu brūvējumu. Savā izvēlē neviļos, ir labs. Tā sēdēt un izbaudīt apkārtējo skaistumu varētu vēl ilgi, bet bija vien jāslienas augšā un jāpiegādā pārtika diviem izsalušiem, kas mūs nepacietīgi gaidīja atgriežoties viesu namā. Vakaru noslēdzam sēžot uz balkona, veroties kalnu virsotnēs un vēlāk zvaigznēs. Noteikti Berhtesgādenē vēl atgriezīsimies.
22. Augusts, Svētdiena, Berhtesgādene (Bavārija, Vācija) - Francija
Brokastis ir iekļautas cenā, un viesu nama īpašnieki nav skopojušies. Ēdamistaba iekārtota īstā Bavāriešu stilā ar koka mēbelēm un baltiem galdautiem. Mamma ir sajūsmā par izšūtajām gleznām, kas izkārtas vestibilā. Šodien jābrauc visu dienu, tāpēc brokastis paēdam kārtīgi.
Pavisam drīz jau dodamies ceļā, arī šoreiz plānota pietura, lai apskatītu Noišvānšteinas pili. Pirmo ceļa posmu pavadām traucoties pa autobāni. Stīvs jūtas kā gonkās, izspiežot no mūsu 11. gadus vecā Pežo ar 1.4 litru lielo dzinēju pat 160 km stundā un aizmirstot par aizmugurē sēdošo omi. Priekš ātrgaitas šosejas Vācijā tas nemaz nav ātri, citi mums vienkārši palido garām uz pazūd skatienam vienā acu mirklī. Atliek tikai minēt ar kādu ātrumu viņi brauc – 250-300 km/h? Jā, vācieši brauc ātri, taču korekti, ko nevar teikt par uz autobāņa tikušajiem ārzemniekiem, kas triecas bez jēgas neaprēķinot savas braukšanas prasmes. Tā vienam itālim gandrīz izgāja plāni - viņš teju, teju paspēja izvairīties no ietriekšanās kādas fūres pakaļgalā. Tas gan prasīja labu devu nervu citiem autovadītājiem, jo viņš, lai izvairītos no sadursmes, ieleca otrā joslā, apdzenot blakus braucošo mašīnu no nepareizās puses!
Vēlāk navigācija mūs novirzīja pa mazākiem ceļiem, kas mani tikai priecēja, jo varēja labāk apskatīt Bavārijas laukus. Pa ceļam redzam daudz motociklistus, kas pārsteidzoši lēnām, bez steigas kuģoja pa gludo asfaltu, izbaudot apkārtējās dabas brīnumaino veldzējumu. Netālu no Noišvānšteinas pils ievērojami pieaug auto ar ārvalstu numuriem skaits. Pašu pili mēs apskatām tikai no ārpuses. Ļoti jau skaisti, kā no pasakām. Mums bieži pārmet to, ka neesam apskatījuši pilis arī no iekšpuses, bet te nu jāsaka, ka katram savs. Tāpat darījām 2013, kad apceļojām Spāniju, Portugāli, Gibraltāru un Maroku. Man pilis patīk, pat ļoti, bet to ārpuse, novietojums dabā, mani noteikti piesaista vairāk kā iekštelpas. Ja esi vairākas pilis no iekšpuses redzējis, liekas esi redzējis tās visas. Mamma manam viedoklim piekrīt, un Stīvs tāpat, Atis gan labprāt paciemotos trakā Ludviķa rezidencē, bet šoreiz paliek mazākumā, un piekāpjas.
Turpinām ceļu, kas paliek ar vien līdzenāks un līdzenāks. Francijas viesnīcā, kas atrodas pāris desmitu kilometru attālumā no Vācijas – Francijas robežas, mums paziņo, ka svētdienās Francija guļot. Slēgts esot viss - veikali, benzīntanki, un pat restorāni. Ģimene ir izsalkusi, un mēs ar Stīvu braucam uz tuvējo pilsētiņu pārliecināties par viesnīcnieku teikto. Un patiesi – vairums veikalu gaismas ir izslēgtas, taču palaimējas atrast picēriju, kas gatavo picas arī līdzņemšanai. Vakarā visi ir paēduši un dodas pie miera - rīt atkal gara diena priekšā!
23. Augusts, Pirmdiena, Francija, ceļš uz Parīzi
Ceļamies agri, bet nevis, lai steigtos izbraukt, bet lai kārtīgi izpeldētos viesnīcas baseinā. Svētdienās, ka jau lielākā daļa Francijas, tas bija slēgts, tāpēc izmantojām Pirmdienas rītu peldei. Ūdens baseinā ne visai silts. Sākumā ielīst grūti, bet kad saņemas, tad jau viss ir kārtībā. Atim par godu peldamies divas stundas.
Parīzē būsim pēc 4 stundām. Ceļš ir diezgan garlaicīgs, tāpēc pastāstīšu par tīri praktiskām lietām, par kurām pavisam aizmirsu piebilst savas dienasgrāmatas iepriekšējos ierakstos.
Tātad, ja vēlies ar savu Lielbritānijā pirkto auto doties izbraucienā pa Eiropu ir derīgi iepazīties ar ceļu satiksmes noteikumiem citās dalībvalstīs:
Pirmkārt, jāsāk ar mašīnas lukturiem. Braucot ‘nepareizajā pusē’ ar priekš Britu salām ražotu auto, to gaismas var apžilbināt pretimbraucošos, tāpēc gaismas ir jāpielāgo, lai tas nenotiktu. To var izdarīt pavisam vienkārši, uzlīmējot speciālas uzlīmes uz lukturiem. Šādas uzlīmes var iegādāties autoveikalos, benzīntankos, internetā un citās vietās. Noteikumi par gaismām attiecas uz visām valstīm, kur braukšana notiek labajā pusē. Ja to neizdara, var nākties maksāt sodu, bet sliktākajā gadījumā policija var auto savākt kā braukšanai nederīgu.
Otrkārt ir svarīgi iepazīties, kādiem piederumiem jāatrodas mašīnā pirms izbraukšanas uz ceļa konkrētajā valstī. Daudzām valstīm noteikumi ir visai līdzīgi – mašīnā jābūt aptieciņai, domkratam, avārijas trijstūrim un luminiscējošai vestei, bet, piemēram Francija pieprasa, lai līdzi vēl būtu vismaz divi alkometri.
Treškārt, neaizmirstiet samaksāt par ceļa nodokli. Lai varētu braukt pa ātrgaitas šosejām Čehijā, Slovākijā, Austrijā un Slovēnijā, ir jāiegādājas vinjeta. Vislētākās vinjetas ir derīgas 7-10 dienas. Cena apmēram 12-15 eiro, atkarībā no valsts. Iegādājoties vinjeti, saņemsiet uzlīmi, kas jāuzlīmē redzamā vietā uz priekšējā stikla, iesaku arī salabāt čeku.
Ja dodieties uz Vāciju svarīgi noskaidrot, vai nav nepieciešama "umwelt" zaļās kartes atļauja. Berlīnē mums tāda bija nepieciešama, tāpēc jau laicīgi internetā to nokārtojām. Bija jāreģistrējas, jāievada dati par auto un jāpievieno skenēta reģistrācijas sertifikāta kopija. Apmēram pēc nedēļas pa pastu saņēmām zaļo kartes atļauju –uzlīmi zaļā krāsā. Taču pretēji vinjetēm, no kurām vari savu stiklu atbrīvot tūlīt atiežoties mājās, šī atļauja ir derīga visu auto mūžu un nav jāatjauno.
Ērtākai braukšanai Francijā variet pasūtīt ierīci, ko piestiprina priekšējā stikla, un kas automātiski reģistrē visus jūsu braucienus maksas punktos, bet rēķins tiek atsūtīts vēlāk. Šādā veidā jūs netiksiet lieki aizkavēti uz lielceļiem stāvot rindās un meklējot naudu, lai samaksātu par kārtējo ceļa posmu.
Pa ceļam mamma mani lūdz, lai nofotografēt uzrakstus, ka braucam uz Parīzi. Es arī paklausu, kā nekā šī pilsēta ceļojuma maršrutā iekļauta tieši viņas dēļ. Es pati Francijas galvaspilsētā esmu ciemojusies jau divas reizes, un abas reizes, esmu vēlējusies ātrāk no turienes tikt prom. Pirmo reizi Parīzē viesojos sava ‘Lielā ceļojuma’ (https://www.draugiem.lv/user/181361/blog/?p=5459566) laikā, kas ar stopiem devos labākas dzīves meklējumos. Toreiz šajā pilsētā dikti vīlos. Viss likās netīrs, pilns ar zagļiem un ubagiem, kas izstiepušies snauda uz metro grīdas. Arī slavenās celtnes man nešķita nekas īpašs. Šodien ir pagājis vairāk nekā 10 gadu kopš manas uzdrīkstēšanās spert pretim soli uz labāku nākotni. Tas ceļojums bija mans dzīves pagrieziena punkts. Tagad esmu iemācījusies gan piedot, gan dzīvot, bet galvenais sevi pieņemt tāda, kāda esmu. Ai, tās ir skaistas un sāpīgas atmiņas vienlaikus, bet šoreiz ne par to. Šoreiz par mammu un viņas sapni redzēt izslavēto Parīzi. Padomju laikā, kad Francija likās, kas tāls un nesasniedzams, viņa ar manu tēvu jaunībā mēdza jokot, ja viņi reiz tur tiktu, viņi to nosvinētu mīlējoties zem paša Eifeļa torņa! Visi toreiz Parīzi daudzināja kā kaut ko īpašu, skaistu un ļoti romantisku. Šodien mamma Parīzē ierodas pirmo reizi mūžā, viņai ir 68 gadi, tēva vairs nav, un mums nav jāuztraucas, ka pusnaktī saņemsim zvanu no policijas iecirkņa, ka vecāki ir arestēti par seksu publiskā vietā. Tie tik būtu piedzīvojumi! Apzinos, ka viņai daļa no romantikas ir aizgājusi līdz ar tēvu, taču vairāk par visu ceru, ka šī pilsēta nesagādās tādu vilšanos, kāda tā reiz bija man.
Parīzē iebraucam agrā pēcpusdienā, paliekam kempingā pilsētas nomalē. Tas tāpēc, ka tomēr neesam tik drosmīgi, lai ar auto uzdrīkstētos braukāt pa pilsētas centru. Kempingā vēl reģistrācija nav sākusies, bet nenolemju mēģināt un izdodas! Ja pavisam godīgi uzreiz pamanu, ka apkārtne ir nedaudz nolaista, un ne tik saistoša kādu to var redzēt booking.com mājas lapā ievietotajās bildēs, taču mēs neesam no tiem, kam tas tik dikti traucētu, ka būtu jāskrien un jāsūdzas! Galu galā ne jau kempinga pagalmā braucām dzīvot! Mūsu mājiņa toties ir ļoti jauka un omulīga. Te paliksim divas naktis - šonakt un rītnakt.
Vakarā mēs ar Stīvu ejam uz veikalu, kas izrādās laba gājiena attālumā no Kempinga, taču, nekas, izkustēties nenāk par sliktu. Ilgi meklējam, ko pirkt, ko nepirkt, un iznākot tikai pamanām, ka ir sācis krēslot. Bet tas netraucē mums nesteigties un pasēdēt vietējā kafejnīcā, panašķojoties ar vienu dzērienu. Ir reizēm tik jauki divatā izbēgt no visiem un vienkārši pavadīt laiku kopā. Mēs runājamies, vērojam cilvēkus un sapņojam par nākotni, varbūt tomēr man vajadzēja uz Parīzi atbraukt trešo reizi, lai atrastu tās šarmu? 24. Augusts, Otrdiena, Francija, Parīze
Kempinga birojā nopērku katram pa transporta kartiņai visai dienai un esam gatavi doties. Uz autobusu nav tālu jāiet tikai pāris soļu no ieejas un pietura jau klāt. Autobuss mūs aizvizina līdz vilcienam, ar kuru tiekam līdz Parīzes centram. Apskatām Parīzes galvenos objektus Luvru, Elizejas laukus, Triumfa arku, Eifeļa torni, Parīzes Dievmātes katedrāli un citus. Par tiem es daudz nestāstīšu, gana daudz prasmīgāki autori par mani ir jau sarakstījuši. Taču atzīšu, ka Parīze šoreiz mani iepriecināja. Kontrastā ar pēdējo reiz, kad šeit viesojos, ubagu skaits bija samazinājies vismaz trīs reizes, turklāt šoreiz nemanīju uz ielas gulošos alkoholiķus un narkomānus, un citus dzīves pabērnus. Kāds no satiktajiem francūžiem pajoko, ka viņi vis aizvākti uz Kalē (Calais). Nez kāpēc man liekas, ka aiz viņa joka slēpjas daļa taisnības.
Šodien Parīze sākt pat patikt - tā ir tīra, gaiša, tāpat neizjūtu ierasto tūristu burzmu. Jā, tūristi ir, kur nu bez tiem - mēs jau to skaitā, bet ne tādās masās, ka agrāk.
Pie Eifeļa torņa ļoti nožēloju, ka biļetes tomēr nenopirku internetā. Iesaku visiem to izdarīt. Ietaupīsiet daudz laika, bet no otras puses pusotru stundas stāvēšanai rindā ir sava piedzīvojuma garša - tur vari ar ķīnieti kopā pasūdzēties par garo rindu, piestrādāt par personīgo fotogrāfu japāņiem un aprunāties ar austrāliešiem par dzīvi!
Džims Morisons ir viens no maniem jaunības elkiem, jā zinu nekāds eņģelis viņš nav bijis, taču kaut kas viņa mūzikā un dzejā ir saistošs. Tā nu es par savu pienākumu uzskatīju apmeklēt viņa kapu Perlašēza kapsētā un nolikt ziedus. Taču par nelaimi mēs tur ieradāmies jau tad, kad viss bija slēgts. Diemžēl vandāļu aktivitāšu dēļ kapsēta ir atvērta tikai agrās dienas stundās un no ārpuses izskatās gandrīz pēc cietuma - ar augstu sētu un asiem žuburiem virs tās. Džima Morisona kaps izrādās viens no visvairāk izdemolētajiem kapiem, kas bieži cietis tā saukto ‘fanu’ dēļ. Šie apsēstie esot mēģinājuši izrakt Džima kaulus suvenīriem un viņa kapakmens galvas formā ir bijis nozagts divas reizes. Trešajā reizē to vairs neatjaunoja un tagad pie viņa kapa ir tikai plāksne. Man tāda fanošana nav saprotama, bet tavu skādi būs vien uz Parīzi jābrauc ceturto reizi!
Pašā vakarā jau sapņoju par Le Mont-Saint-Michel, taču tad paliek nedaudz skumji mūsu Eirotūre drīz būs galā.
