2 mēneši Latīņamerikā. Čīle (1. daļa)

Žigimants fon Krēsliņš 15.10.2015 26 min lasīšanai 8 foto

Čīles puse izskatās nopietnāk. Pirmkārt jau robežsargi atgādina robežsargus. Viens pat runā angliski! Tas viss gan nemazina sviestaino procedūru. Jāstāv garā rindā lai tiktu pie lodziņa. Pirms paša lodziņa rinda sadalās divās rindās, no kurām viena nonāk pie ļoti neapmierinātas sievietes, bet otra pie neapmierināta vīrieša. Finālā es nonāku pie dāmas. Dodu pasi un pasmaidu. Pretī saņemu skatienu- “ ja tu gribi smaidīt, dari man to neredzot”. Dāmīte ilgi groza manu pasi, līdz beidzot apjukusi man jautā no kuras valsts es īsti esmu. Spāniski saku Letonija. Viņa turpina grozīt pasi līdz izdomā izņemt to no ādas vākiem. Protams, ka uz vākiem nekāda papildus informācija nav atrodama. Mēģinu teikt nosaukumu angliski- Latvia. Bet, nu patiesībā, to jau var izlasīt otrajā lapā, pie manas fotogrāfijas. Tas nelīdz. Kundzīte saka, ka man vajag vīzu. Bet tas neskan ļoti pārliecinoši. Savukārt es pārliecinoši saku, ka man vīzu točna nevajag. Talkā tiek saukts kolēģis, kas arī groza manu pasi un netiek skaidrībā. Brīnos, vai grozot pasi var iegūt papildus informāciju, neskatoties rakstītajā. Var jau būt, ka Čīlē ir pases kas izdala smaržas vai atspīd uz sienām, bet cik es zinu, lai iegūtu informāciju, pietiek paskatīties pases galvenajā lapaspusē, ko abi tā kā ne īpaši grib darīt.

Neteikšu, ka es baigi uztrauktos, jo tiešām zinu, ka vīza man nav vajadzīga, bet kaitinoši ir. Iesaku tantei pārbaudīt datorā. Par laimi viņa mani paklausa un pēc minūtes atviegloti dod pasi man atpakaļ, sakot, ka vīza nav vajadzīga. Es sniedzu to viņai atpakaļ rādot, ka vīza ta varbūt nav vajadzīga, bet pie izbraukšanas, iespējams, viņas kolēģiem radīsies jautājumi kā es tiku valstī bez zīmoga. Viņa ķer pie galvas un iespiež zīmogu. Atdodot pasi viņa tiešām jauki pasmaida un novēl laimīgu ceļu. Un smaidot viņa izskatās simpātiski.

Tas vēl nav viss. Tagad ir jāatrod sava soma un jāizlaiž viņa cauri skanerim. Par laimi mans vecais ceļabiedrs stāv stūrītī un gaida saimnieku. Izlaižu caur skaneri gan lielu mugursomu, gan mazo, gan arī jostas somiņu. Viss kārtībā, var kāpt atpakaļ busā.

Tagad brīdinājums! Čīlē iebraucot nekādā gadījumā nedrīkst būt augļi! Pat viens banāns ne. Jo visur ir uzraksti, un arī vairāki ceļotāji man stāstīja, ka ja gadās robežsargi sliktā omā, tad šīs mantas netiek vienkārši atņemtas, bet vēl jāmaksā sods, kas ir milzīgs.

Tikmēr laiks ir apmācies un sāk līt. Pēc brīža snigt. Vējš pieņemas spēkā, un gribas ātrāk tikt siltumā. Kādam no autobusa rodas problēmas ar robežās šķērsošanu, bet nezinu vai dokumentu, vai bagāžas dēļ. Tas visu procedūru aizkavē uz labu pusstundu. Seko vēl vairāku stundu brauciens, kura laikā daba pilnībā mainās. Kalni pārvēršas diezgan nabadzīgās ielejās, savukārt ielejas pamazām pārvēršas tuksnesī. Paliek tumšs un viss ko redzu pa logu ir tikai smiltis. Turklāt ceļš ir briesmīgs. Salīdzinot ar Bolīviju. Un jau Bolīvijā ceļš bija briesmīgs. Iedomājos traģiskāko Latvijas posmu ko esmu braucis, salīdzinu, un saprotu, ka Latvijā ir vismaz 3 reizes labāks. Nopietni. Un tāds šis ceļš ir diezgan daudzus kilometrus. No otras puses var saprast. Šajā apkārtnē izņemot Arikas pilsētu, vispār nekā nav. Vispār nekā. Reāli šis ir ceļš tēlaini izsakoties- uz nekurieni. Tas gan nemazina sajūtu, ka braucam akmeņainu kalnu ceļu, kas principā nav braucams.

Pulkstenis jau tuvojās pusnaktij. Pēc grafika mums bija jāiebrauc 8 vakarā. Grafiks šajā kontinentā ir svešvārds, kam īstais tulkojums vēl nav atrasts.

Beidzot parādās palmas, apgaismojums un mājas. Ceļš paliek gluds. Skatos uz apbūvi un saprotu, ka esmu nonācis pilnīgi citā pasaulē. Līdz šim biju bijis tikai Peru un Bolīvijā, un visur, pat vislabākajos rajonos, tāda apbūve neeksistēja. Čīle ir moderna un pievilcīga. Labi, ir nakts, un es pusi neredzu, bet jo tālāk braucam, jo labāks skats. Nekādu gružu. Skaistas mājas, žogi, ielas. Cilvēki izskatās pēc eiropiešiem. Nav tādu mazo un iesauļoto. Ņem jebkuru čīlieti un nepateiksi ar ko viņš atšķiras no spāņa, vai pat vācieša.

Bet tas ir arī saprotams, ņemot vērā lielo ieceļotāju skaitu Čīlē. Un jau jau pieminēju to, tad laikam ir vērts nedaudz ieskatīties Čīles vēsturē. Lai šis raksts nepārtaptu par garlaicīgu vēstures lekciju, pakavēšos vien pie svarīgākajiem punktiem, tā teikt, nemeklējot kurš īsti no Ādama tuvākajiem radiniekiem pirmais ieradās Čīlē un ar ko īsti nodarbojās.

Vērts pieminēt, ka pirms Čīles teritorijā ieradās spāņi un sāka blatot, šīs valsts teritoriju varētu nosacīti iedalīt trijās daļās. Ziemeļu daļā liela ietekme bija inku kultūrai. Patiesībā vairāk kultūrām, kas bija pirms inkiem, bet mīļā miera labad sauksim viņus par inku kultūrai piederīgiem. Vidus Čīle bija Araukānijas kultūras ietekmē. Šīs kultūras viena no kareivīgākajām sastāvdaļām bija mapuči cilts, kas lika spāņiem pamatīgi iesvīst, lai varētu pakļaut šo ne visai viesmīlīgo zemi. Nu un tuvāk dienvidiem, tā, protams, ir Patagonijas kultūra. Interesanti, ka lai arī Araukāniešiem nebija savas vienotās rakstu valodas, tomēr saziņai gan viņi izmantoja vienu valodu, tādā veidā padarot Spānijas centienus iekarot šo teritoriju vēl sarežģītāku. Taču vēl labu laiku pirms spāņu ierašanās, mapučiem bija pietiekoši problēmu ko risināt, un galvenā bija uzbāzīgie inki, kas gribēja ieviest savu pārvaldes formu visur, kur vien varēja. Un tā kā Inku impērija 15. gadsimtā bija sasniegusi savas slavas virsotnes, mapuči, lai arī sīvās cīņās, bet regulāri dabūja pa mizu, atkāpjoties arvien tālāk uz dienvidiem. Inku uzvaras gājiens beidzās 15. gs. Beigu daļā pie Maules upes. Stāsts ir pietiekoši interesants lai būtu pieminēšanas vērts. Inku sapulcēja armiju, kopskaitā uz 50 tūkstošiem cilvēku, un ieradās pie Maules upes, tā teikt uzsist klaču, bet pie vajadzības arī izmest pūku. Taisnības vārdā, jāpiemin, ka inki piedāvāja mapučiem pieņemt inku virskundzību un nedabūt pa seju. Mapuči dziļi pateicās par šo lielisko piedāvājumu, bet plānotās atkāpšanas vietā, nākamajā dienā, inku nometnes priekšā stāvēja ap 20000 labi noaugušu tēvaiņu, kas nebija mudināmi uz izkaušanos. Eh, kas tās bija par jaukām trim dienām! Vēstures avoti min, ka kautiņš gājis vaļā nepajokam, bet neviens tā īsti virsroku nav guvis. Ceturtās dienas rītā neviena no karojošajām pusēm nemaz neiznāca uz kara lauka, bet sēdēja savos nocietinājumos, gatavi aizstāvēties. Spēku un resursu uzbrukumam gluži vienkārši vairs nebija. Notusējuši pāris dienas nocietinājumos, abas armijas saukājot pretiniekus nesmukos vārdos, devās mājās. Maules upe kļuva par nosacītu robežu, ko inki vairs neuzdrošinājās pārkāpt.

Ko neuzdrošinājās inki, izdarīja spāņi. 1541. gadā spāņi nodibina savu pirmo koloniju Čīles teritorijā- Santjago. To pašu pilsētu, kas mūsdienās ir šīs valsts galvaspilsēta. Protams, ar to spāņiem nepietiek, un viņi dodas dziļāk mapuči teritorijā. Mapuči grūtsirdīgi nopūšas, sak, atkal kaut kādi jefiņi nedod miera, un ceļas kaujai. Gadu desmitiem ilgušās kaujas ar inkiem, mapučus ir uztrenējušas, un spāņiem iet grūti. Patiesībā spāņi tiek vien pārsimts kilometrus tālāk, un saprot, ka nafig ar tiem trakajiem ņemties. Tāpēc spāņi pasludina par savām teritorijām visu Čīli, lai gan lielākajā daļā viņi nemaz nav savu kāju spēruši, un prātīgi atgriežas Peru. Čīle tiek pārvaldīta no Limas. Tas nozīmē tikai to, ka pa lielam tāda pārvalde nemaz nepastāv. Tas dod diezgan brīvas rokas pirātiem, kas jauno pasauli uzskata bezmaz vai par savu rotaļu laukumu. Pirāti ik pa laikam izmantojot to, ka spāņu vara Čīlē ir vairāk uz papīra nekā dzīvē, ierodas nedaudz papildināt savu kasi. Tas gan diezgan ātri beidzas, jo viņus sagaida...mapuči, kam nu jau ir pilnīgi pie kājas ar ko kauties. Mapuči joprojām kontrolē teritorijas uz dienvidiem no Biobio upes, un ciemiņus it nemaz negaida. Gribat laupīt- dodieties uz Santjago. Protams, uz papīra izskatās vieglāk atņemt kaut ko no indiāņiem, nekā uzbrukt spāņu kontrolētajām teritorijām. Bet tas ir tikai uz papīra. 300 gadus mapuči pēcteči aizsargā savu zemi un tikai pēc Čīles neatkarības kļūst par daļu no valsts.

Savukārt patagonieši dzīvo nosacītā mierā. Fernando Megelāns sava jūrasbrauciena laikā satiktos patagoniešus nosauc par milžiem. Mūsdienās par Magelāna apzīmējumu var pasmīkņāt, ņemot vērā, ka viņš dēvē par milžiem cilvēkus, kas tajā laikā bija ap 1.80 metrus gari. Bet ja ņem vērā, ka vidējais spānis tajā laikā knapi pārsniedzxa 1.50 metru atzīmi, tad tik smieklīgi tas vairs nešķiet.

Čīle savu neatkarību, gluži kā Latvija ieguva 18ajā gadā, tikai gadsimtu agrāk. Un ceļš uz brīvību arī šajai valstij nebija rozēm kaisīts.

1810. gadā vietējie nolemj, ka tā dzīvot vairs nevar, un pieprasa savu neatkarību. Viss iet nosacīti labi līdz 1814. gadam, kad galvenā čīlieša O`Higinsa armiju spāņi sakauj, bet pats pulkvedis knapi paspēj pamukt uz Argentīnu. Un, iespējams, spāņi vēl labu laiku varētu paturēt Čīli ka savu koloniju, ja vien nebūtu pārņemti ar atriebības alkām. Neatkarības kustības pašā sākumā nebija vienprātības par Čīles tālāko likteni. Daži vienkārši gribēja lielāku pašnoteikšanos, citi lielākas privilēģijas, bet citi vienkārši negribēja palaist garām kaut ko svarīgu un bija gatavi pacīnīties da par jebko. Taču spāņi visu salaida dēlī. Sakaujot Bernarda O`Higinsa armiju 1814. gadā, spāņi metās meklēt vainīgos un sodīt visus pēc kārtas. Sākumā tas bija daudz maz saprotami, bet kad soda procedūras ievilkās triju gadu garumā, un pie atbildības tika saukti pat cilvēki, kas agrāk simpatizēja spāņiem, tika panākts pretējs efekts. Uz 1817. gadu spāņus necieta neviens. Turklāt O`Higins savācis jaunu armiju sakāva spāņus ar argentīniešu ģenerāļa San Martina palīdzību. 1818. gada sākumā, Čīle deklarē savu neatkarību. Bet tas vēl nav viss. Spānija savāc armiju un tiekās O`Higinsa spēkiem kaujā pie Maipu. Neatkarība atkal karājās zobena galā. Taču brīvību vairs sakaut nevar. Čīles neatkarības spēki uzvar, un spāņi ir spiesti atkāpties. Līdz pat 1826. gadam notiek kaujas ar rojālistiem, kas joprojām simpatizē spāņiem. Bet tas tad ir arī viss. 1840. gadā, jauno republiku atzīst pat pati Spānija.

Atkāpjoties no kaujām, un pievēršoties cilvēkiem, ir vērts pieminēt slavenākos Čīles politiķus. Jau pieminētais Bernards O`Higins bija lāga puisis. Ļoti demokrātisks un spējīgs valsts galva, bet par nelaimi, ne visi prata to novērtēt. Dažādu sazvērestību rezultātā. O`Higins ir spiests atkāpties un pēdējos dzīves gadus viņš pavada Peru.

Jau pievēršoties vairāk mūsdienām, pieminēšanas vērti ir divi vīri, kas bija pilnīgi pretstati. Pirmais ir pārliecināts sociālists un komunists Salavdors Aljende, kas pie varas nonāca 1970. gadā. Aljendes darbību nevar vērtēt viennozīmīgi, un patiesībā šeit būtu labāk padiskutēt ar kādu gados vecāku čīlieti, kas varētu izstāstīt kas bija labi, un kas nē. Bet ja ņemam vērā tikai sausus faktus, tad Aljende bija tas, kurš palielināja valsts sociālās garantijas. Viņa laikā pieauga strādnieku algas, tika attīstīta izglītības sistēma, attīstīta rūpniecība. Bet dziļi sirdī, Salvadors, protams, bija komunists, kurš uzskatīja, ka visam ir jāpieder tautai. Tāpēc tika nacionalizēts viss kas kustās, un kas nekustās. Un ap 1973 gadu nedaudz tika uzmests arī parlaments, kurš nobalsoja pret vairākiem Aljendes plāniem. Salvadors ar lepni paceltu galvu pasūtīja visus trīs mājas tālāk un turpināja darboties sev ierastā manierē. Tauta tā kā mazliet saviļņojās- sak, kā tā var? Uz to Aljende atbildēja atlaižot no amatiem vairākus armijas ģenerāļus. Laikam jūtot, ka armija sāk nostāties pret viņu... Gada vidū parlaments ar lielu balsu vairākumu pieņem lēmumu pārtraukt Salvadora Aljendes nacionalizācijas plānus, un atgriezties pie “ saprātīgas demokrātijas”. Patiesībā Aljende tiek apvainots ļoti daudzos pārkāpumos, bet nacionalizācija, šķiet, visvairāk sāp vidēji statistiskajam čīlietim.

Ko Aljende? Neko. Pēc divām dienām viņš caur puķēm pasūta visus dirst un ērti iekārtojas sava darba kabinētā. Pie parlamenta ēkas sāk pulcēties cilvēki un armija, un jau pēc desmit minūtēm armija, ģenerāļa Augusto Pinočeta vadībā, valdības ēku ieņem. Salvadors Aljende uztaisa pašnāvību, mirkli pirms tam vēršoties pie tautas ar īsu uzrunu, ko īsumā var raksturot- “ Lai dzīvo darba tauta!”

Esam nonākuši pie otrā varoņa. Augusto Pinočets, kas pie varas sabija no 1973 līdz pat 1990 gadam. Arī par šo kungu domas dalās. Atšķirībā no Aljendes, kurš teorētiski bija pakļauts parlamentam, Pinočets izvēlējās pakļauties pats sev, un pēc apvērsuma varu vairs nevienam neatdeva. Protams, sākumā tika atrasti visi Aljendes atbalstītāji, kuriem dažādos veidos tika paskaidrots, ka viņi kļūdās savos politiskajos uzskatos. Visbiežāk paskaidrojums tika noformēts lodes izskatā. Tomēr atkal nevar visu mālēt tikai melnu. Ne mums spriest, kas bija labāks Čīlei. Arī Pinočeta laikā tika uzlabotas daudzas lietas. Un arī pats Pinočets kaut kur dziļi sirdī, laikam tomēr bija mazliet demokrāts. Sabijis pie varas līdz 1988. gadam viņš paziņoja, ka nu ir laiks balsot par jaunu valsts galvu. Un vēlēšanas bija demokrātiskas. Arī pats ģenerālis piedalījās vēlēšanās, jo uzskatīja, ka joprojām var palīdzēt savai tautai. Tomēr tauta lēma par pārmaiņām. Ar nelielu balsu vairākumu, bet tomēr. Un 1990. gadā Pinočets pārstāj būt valsts pirmā persona. Lai arī sirmais kungs tiek arestēts Londonā par noziegumiem pret cilvēci, reālas apsūdzības tiek noraidītas un jau pēc diviem gadiem viņš atgriežās Čīlē, kur 2006. gadā mirst.

Tāds lūk, ir īsais Čīles vēstures kurss.

Kamēr es filozofēju, autobuss iebrauc autoostā, un es izkāpju Čīles naktī. Ir 11, bet ārā ir vismaz 25 grādus silts. Pāris stundu laikā klimats ir pilnībā nomainīts. Tas viss ir jauki, bet man nav poņas ko es naktī šeit varu darīt. Nezinu ne kā tikt uz Santjago, ne kur gulēt, ne ko ēst. Un visam pa virsu ir tas, ka man nav skaidra nauda. Par to gan es kreņķi neķeru. Pie +25 viena nakts uz ielas nekaitēs pat salīgam cilvēkam, turklāt guļammaiss man ir. Bet no sākuma man jātiek galā ar vienu problēmu. Kādā veidā tikt uz Santjago.

Autoosta, neskatoties uz vēlo stundu, strādā pilnā sparā. Cilvēku ir vairāk nekā Rīgas autoostā noslogotākajā brīdī. Pie kasēm veidojās rindas, cilvēki atbrauc un aizbrauc, un sajūtas, ka tagad būtu dienas vidus, nevis bez dažām minūtēm pusnakts. Mēģinu atrast kādu internetu, lai pārbaudītu cik maksā lidojums uz Santjago. Citreiz pēdējā brīža piedāvājumi ir galīgi pieņemami. Tomēr interneta nav. Pareizāk viņš ir, bet neviens sivēns negrib atklāt paroli. Apstaigāju dažādas firmas un uzzinu, ka pirmais autobuss uz Čīles galvaspilsētu izbrauc 5. no rīta. Tad autobusi kursē simtiem, katru stundu pa vairākiem. Ir viens sīkums. Attālums. No Arikas līdz Santjago ir vairāk kā 2000 kilometru un brauciens aizņem gandrīz 2 diennaktis. Līdz ar to esmu ar mieru piemaksāt par komfortablo autobusu ar atsevišķu sēdvietu. Un šāds autobuss ir pieejams tikai nākamajā dienā, desmitos vakarā. Super! Varēšu vienu dienu apskatīt pilsētu. Sieviete pie kases saka, ka biļetes gan varēs nopirkt tikai rīt no rīta. Nu kaut vai. Šobrīd tad jārisina nakšņošanas problēmas. Bet lai tiktu līdz tam ir jānoņem nauda.

Čīlē ir viegli būt milijonāram. Kā nu nē, ja par vienu eiro vari savā īpašumā iegūt apmēram 660 vietējās naudiņas, kas saucās par peso. Tagad saprotu, kāpēc man pie kases nebija skaidra summa ko kasiere nosauca. Starp citu, ja liekās, Čīlē bez visiem pārējiem uzlabojumiem ir pieejama arī angļu valoda, tad nāksies apbēdināt. Čīle, šķiet, ir vienīgā valsts Dienviamerikā, kas vispār, nu nemaz, nerubī angļu valodu. Es nesatiku nevienu pašu cilvēku ( izņemot vienu hostu), kas runātu angliski.

Tātad, uz pirkstiem uzmetu, ka vajadzētu no bankomāta noņemt 100 tūkstošus. No tādas summas reāli paliek bail. Tomēr pārvēršot tos atpakaļ eiro, sanāk visai pieklājīgie 150 eiro. Sacīts, darīts. Uzsāku cīņu ar bankomātu. Pirmajā raundā es zaudēju bez variantiem, jo uzspiest spāņu valodā kaut kādas muļķības negribas. Otrajā piegājienā atrodu kā var samainīt valodu, tomēr finālā mani atkal apčakarē. Trešajā raundā tieku līdz naudas izņemšanai, bet īsi pirms tās parādās uzraksts, ka banka par šo operāciju atvilks no manis 3500 peso. Panikā spiežu NO un rauju ārā karti. Pēc tam parēķinu, ka tas ir apmēram 5 eiro un nomierinos. Grūti rēķināt tajos tūkstošos, reāli iet ciet. Ceturtajā piegājienā beidzot tieku pie naudas. Manās rokās gozējas 10 vienādi vīriņi ar pliku galvu. Esmu diezgan apmierināts. Lielākoties tāpēc, ka karte darbojās. Jo man ir pārsimts dolāri, bet tas arī viss. Pusotram mēnesim nu nekādi nepietiktu.

Ēšanas problēmu atlieku uz brokastīm. Ir jau pusnakts, un varbūt nebūtu par sliktu atrast kādu hosteli. Uz kuru pusi jāiet, nav ne jausmas. Metu kapeiku. Ja uzkritīs eiro, iešu pa labi, ja tautumeita- pa kreisi. Uzkrīt Zelmiņa. Nu tu man skaties. Piečakarēsi tautieti, būšu dusmīgs.

Eju pa kreisi. Zelma ir uzdevuma augstumos. Apmēram 200 metru no stacijas atrodu hosteli. Iekšā gan netieku, bet tā vairs nav Zelmas vaina. Mēģinu ujināt, švilpt, un beigās raustu vārtus. Pēc minūtes pa durvīm izlien aizgulējies tips, kas prasa ko man pie velna vajag. Ir brīva vieta hostelī? Nu ir. Cik maksā? 14000. Bļin, padārgi. Bet iet vēl vazāties pa nezināmu pilsētu cerībā ietaupīt, nav ne mazākās gribas. Turklāt čalītis apgalvo, ka man būs atsevišķa istabiņa.

Istabiņa man ir atsevišķa. Tajā ir vieta gultai, un manai mugursomai. Logs iziet uz koridori, bet esmu noguris un man kaut kā jau ir pie vienas vietas. Neliela problēma ir tajā, ka gulta ir diezgan īsa, un ir apmales. Tas nozīmē, ka es nevaru izstiept kājas. Tā kā nāk miegs, smadzenes darbojās ātri. Izlieku somu koridorī, izstiepju gultas matraci turpat, apgāžu gultas karkasu uz sāniem un ienesu atpakaļ matraci un somu. Tāds Feņ Šuj princips sanāca, ka dirst negribas, toties parādījās nedaudz brīvas vietas, un varu izstiept kājas uz grīdas. Turklāt matracis ir biezs un ērts. Šķiet jau pēc minūtes esmu paralēlajā pasaulē..

Guļu vienkārši ideāli, līdz mani no miega uzrauj zvans. Aizmirsu nogriezt skaņu telefonam. Pēc vietējā laika ir 4 no rīta. Latvijā 10. Numurs nepazīstams, un celt negribas. Nospiežu atteikuma pogu un iekārtojos uz otriem sāniem. Sapņoju, ka skrienu pa džungļiem, apkārt man ir zebras un papagaiļi, un skan forša mūzika. Tiešām forša mūzika. Kaut kur baigi dzirdēta. Dzirdēta viņa ir bieži. Reāli gandrīz katru dienu. Tā ir mūzika no mana mobilā tālruņa zvana signāla. Respektīvi, man atkal zvana. Atkal tas pats numurs. Laikam kaut kas svarīgs. Samiegojies lieku telefonu pie auss un čukstu- jā?

Šajā brīdī man nāk laukā viss, kas var nākt laukā reāli izbesītam cilvēkam, ko ir pamodinājuši divreiz sūda dēļ. Mudīte/ Rudīte otrā galā noteikti nekad nebija dzirdējusi tik daudzus epitetus un izteicienus, kurā galvenais varonis būtu Top Shop veikals un viņa centīgie operatori. Esmu uzvilcies ne pa jokam, bet kaut kur sirds dziļumos saprotu, ka visu nepaspēšu pateikt, jo par ienākošo zvanu man arī jāmaksā nenormāli dārgi.

Pēc šādas rīta rosmes miegs vairs nenāk. Atlikušo rīta daļu pavadu čekojot internetu un gaidot pulkstens septiņus, kad varu doties nopirkt biļetes.

Pirms došanās prom vēl ieeju dušā. Auksta. Bet pat griežoties ventilatoram, var just, ka ārā ir normāls karstums. Prasu vakardienas džekiņam vai var atstāt lielo somu pie viņiem un vakarā savākt? Nevarot gan. Bļin, kāpēc? Skan garš arguments, ko es nespēju iztulkot. Tas gan nav labi, parasti da jebkurā hostelī var atstāt somu, un ja godīgi, šobrīd esmu apjucis. Iet staigāt pa pilsētu ar 17 kg. uz muguras, pie 35 grādu temperatūras ir maigi sakot, idiotiski. Bet citas opcijas man nav.

Eju uz autoostu. Strādā tā pati sieviete kas vakar, un mani ieraugot viņa jau smaida un māj ar roku. Pērku biļeti. Autobuss attiet vēlu pa nakti un pats brauciens ilgst 38 stundas. Tā padomājot- vājprāts. Toties biļete maksā 50000. Mūsu naudā ap 70 eiro. Un tas ir par super komfortablo autobusu. Manuprāt galīgi ok darījums. Lidojums maksā ap 160 eiro. Būtu pircis laicīgi, būtu 120. Pats vainīgs.

Nopērku biļeti un seko dienas labākais piedāvājums. Es varot savu lielo mugursomu atstāt viņu ofisā. Jē! Esmu glābts. Priecīgs iemetu mazajā mugursomā dzeramā pudeli, fotoaparātu un jaku. Pēdējās nedēļas laikā temperatūra ir mainījusies tik strauji, ka es saulei un +32 grādiem šobrīd neticu.

Dodos iepazīt Ariku. Arikas moto ir- “ pilsēta, kurā ir mūžīgais pavasaris”. Nu ja pie šitāda žarona ir pavasaris, tad man galīgi negribas te nonākt vasarā. Bet karstums ir saprotams. Lai arī kalni ir netālu, bet tie vairs nepiedod pilsētai aukstumu. Vēl jo vairāk- kalni aiztur aukstās atmosfēras frontes, bet Atakamas tuksnesis, kas faktiski ir rokas stiepiena attālumā, bagātīgi apgādā pilsētu ar siltumu. Lūk, tev arī mūžigais pavasaris.

Distancējoties no laika apstākļiem, Arika ir pilsēta, ar aptuveni 200 tūkstošiem iedzīvotāju, un tās vēsture ir pietiekoši interesanti lai īsos vārdos to pastāstītu. Pirmkārt, pa lielam tā ir Peru pilsēta, un ir piederējusi Peru līdz pat 1883. gadam, kad Peru un Čīles konflikta rezultātā, to paturēja pēdējie. Miera līguma nosacījumos pilsēta palika čīliešu pārvaldījumā.

Lai arī šķiet, ka pilsēta atrodas nekurienes vidū, tomēr tās stāvoklis ir diezgan unikāls. Galvenokārt tās ostas dēļ. Bolīvija, kas arī konfliktu rezultātā ir zaudējusi piekļuvi jūrai, izmanto šo ostu, lai veiktu savus darījumus. Ostas nozīmi saprata un novērtēja viduslaikos, un Arikas vēstures lappusēs ir ierakstītu tādu slavenu pirātu vārdi, kā Freniss Dreiks, Tomass Kavendišs un citi, kas šo ostu labprāt izmantoja.

Arika bija viena no pirmajām pilsētām visā Latīņamerikā, ko savienoja kopējā dzelzceļa sistēmā. Tas notika vēl 19. gs. vidū, kad tika atklāts dzelzceļš Takna- Arika. ( Arika tobrīd vēl bija Peru sastāvā). Arī Čīles valdības nesnauda, saprotot šīs pilsētas nozīmību, 20. gs. vidū, piešķīra pilsētais daudzas privilēģijas, kā arī investēja daudz līdzekļu. Plašākai pasaulei Arikas vārds kļuva zināms 1962. gadā, kad pasaules futbola čempionāts risinājās Čīlē, un Arika bija viena no četrām pilsētām, kas uzņēma futbola mačus. Mūsdienās Arika pateicoties savai infrastruktūrai un pareizi investētajiem līdzekļiem, nav ne par matu sliktāka atpūtas vieta kā Florida vai tamlīdzīgi kurorti.

Bet nu šobrīd es gribētu kaut ko redzēt no visa šī apraksta. Kur iet, nav ne mazākās nojausmas, bet šodien es kapeiku nemetīšu. Šodien es jautāšu diviem policistiem, kas dežūrē pie autoostas, kur ir Centro historico. Policisti izrādās lāga zēni, un mēs vēl mazliet uzsitam klaču no kurienes es esmu un ko es te daru. Centrs ir virzienā pa kreisi. Skaidrs. Dodos turp. Jau pēc 10 minūšu soļošanas mugura ir slapja. Un pēc centra nudien neizskatās. Kaut kādas noliktavas un aizdomīgas ielas. Bet tas nekas- es dzirdu okeāna šalkoņu, un mērķtiecīgi eju turp. Vēl pēc piecām minūtēm manā priekšā paveras pasakains skats. Zilum zils ūdens, ar tajā dejojošiem saules stariem. Pēc nedēļas kalnos, ne pārāk vizuāli pievilcīgos apstākļos, šis skats liekās nereāls. Fotogrāfēju kā traks, līdz attopos, ka neviens taču man neliedz pieiet tuvāk. No sāķuma gan jāšķērso diezgan liela maģistrālā iela. Tas nav viegli, un patiesībā domāju, kā vispār pareizi būtu to izdarīt, jo nekur tuvākajā apkārtnē neredzu ne luksaforu, ne gājēju pāreju. Runājot par gājēju pārejām- Čīle ir vienīgā Latīņamerikas valsts, kas tiešām respektē gājēju pārejas! Vienīgā, no tām, kurās esmu bijis. Ja citur tā ir lotereja, ar nelielām iespējām netikt notriektam, tad Čīlē tas ir gandrīz kā likums. Nu gandrīz.

Kaut kā manevrējot cauri satiksmei tieku pāri un nonāku smilšainā pludmalē. Mani sagaida liels uzraksts, ka ar mašīnām šeit iebraukt nevar, jo šeit tusējot zaļie bruņrupuči. Kādus simts metrus no šīs zīmes stāv noparkotas divas mašīnas. Tātad, vai nu analfabēti, vai bruņrupuči nindzjas. Ceru uz pirmo variantu. Spāniski ieskaidrot, ka es neesmu Šrēders, nebūtu viegli.

Bet pludmale dievīga. Tālumā ir redzamas daudzdzīvokļu mājas, un palmu birzis. Tepat netālu no manis bariņš ar jauniešiem uzmanīgi klausās instruktorā, pirms laisties okeānā ar kanoe laivām. Piesardzība vietā, jo vēl kādus simts metrus tālāk ņemas sērfotāji, ķerot diezgan normāla izmēra viļņus.

Dodos tuvāk ūdenim. Pašā ūdens malā sēž bariņš ar kaijām, un ar interesi vēro notiekošo. Šobrīd vairāk mani, jo nevar saprast lasīties prom, vai tas lielas pamuļķis pats aizvāksies. Labi, atslābstam, pats aizvākšos. Dodos pa kreisi. Lai arī šobrīd esmu tā kā pa vidu abiem rajoniem, kuros ir mājas, atceros, ka vēsturiskais centrs ir pa kreisi. Paejot aptuveni puskilometru, iemaldos kaut kādā neriktīgā vietā. No sākuma it kā ir ok. Kaut kādi akmeņi, veci pāļi. Tad parādās krūmi, un dzeloņdrāšu žogs. Gar jūru gan joprojām var iet uz priekšu, bet rajoniņš nav no omulīgākajiem. Žogs gan ir šķībāks par Pizas torni, bet esencīti piedod novērošanas tornis, nožogotās teritorijas vidū. Pilnai laimei pietrūks kāds nervozāks vecis ar bisi rokās, kam nepatīk, ka es te vazājos. Vecis atrodas. Ne ar bisi, un pat ne nervozs. Vīrietis, kas laikam ķer vientulību, laiski izgūlies starp akmeņiem, smaidot mani sveicina. Atņemu sveicienu, un lavierējot starp akmeņiem, dodos tālāk. Šī nu būtu piemērota vieta pārmainīt savas garās bikses pret šortiem. Pat nesaprotu kāda velna pēc no rīta uzreiz neuzģērbu šortus. Uzreiz kļūst patīkamāk. Patīkamāk ķermenim, bet ne estētiskajiem baudījumiem. Šī laikam ir vieta, kur atlido nomirt putni. Apkārt mētājās daudzi pussažuvuši ķermeņi, žogs ir gandrīz pie pašas ūdens malas, un es domāju kāpēc man vienmēr sanāk izvēlēties stulbākos maršrutus. Tak mierīgi varēju iet pa galveno ielu, bet nē, redz, man vajag gar jūru. Nu tad ej gar jūru un nečīksti pats sev.

Par laimi vairs nav tālu. Izeju uz daudz maz plašāku pludmalīti. Netālu no manis, pašā svelmē guļ kaut kāds sīņuks, no kura normāli nes pēc dvingas. Prātīgi eju garām. Priekšā atrodas tādas kā laivu būdas, vai vienkārši kaut kāda māja, pašā ūdens krastā. Kaut kā man liekās, ka man viņa jānofočē. Turklāt gribas pabradāt pa ūdeni. Ieeju ūdeni un fotogrāfēju. Nav tas, jāiet dziļāk. Atkal nav. Nu vēl mazliet. Pakaļu saslapināt galīgi negribas. Beidzot noķeru smuku kadru un bilde rokā. Pareizāk sakot fotoaparātā. Kamēr priecīgs pētu bildi, piezogās devītais vilnis, un no sirds iedod man pa dirsu. Paspēju kaut ko jēlu nostenēt un sāku lamāties. Labi, ka vienkārši pa pakaļu, nevis no priekšas pa dokumentu maku, vai kameru. Skāde gan nav liela, jo pie šī karstuma pēc stundas esmu sauss.

Viss ir labi, bet jātiek ārā no pludmales. Joprojām no šosejas mani atdala kaut kāds žogs, kam es pāri netieku. Bet tā kā netālu sauļojās vēl vairāki cilvēki, tad skaidrs, ka viņi kaut kā šeit nonāk. Starp palmām redzu tādu kā stāvvietu ar sarga būdiņu. Dodos turp. Būdiņa ir neliela, un cik saprotams, tad darbs kaulus nelauza. To spriežu pēc pilnībā tukšās stāvvietas, un sarga, kas normāli rauj masā. Žēl modināt, bet patiešām neredzu izeju. Paeju dažus metrus atpakaļ un tēloju, ka es nupat pienācu, radot maksimāli daudz trokšņa. Nestrādā. Pa taisno modināt netīkās, ja nu viņam ir slikts sapnītis un viņš pamostās gluži kā es no rīta pēc Top Shop zvana? Var sanākt šmucīte. Atkal paeju mazliet atpakaļ un spārdot akmeņus un švilpojot nāku klāt vēlreiz. Šoreiz nostrādā. Vecis panikā kaut ko ķer, ne ta telefonu, ne ta grāmatu, un tēlo, ka viņš patiesībā nemaz nav gulējis. No malas izskatās reāli ņirdzīgi. Es sveicinu un saprotu, ka es spāniski esmu aizmirsis kā ir izeja. 99 gadījumos no 100 es to pateiktu, bet tieši šobrīd es to nevaru. Nevarot izdomāt neko gudrāku, es vienkārši jautāju kur ir vēsturiskais centrs. Šajā brīdī tas jautājums apmēram skan tāpat kā- “ atvainojiet, ar kāda tipa degvielu ir vislabāk uzpildīt raķešu dzinējus?”. Es redzu paniku viņa acīs, un paiet pāris sekundes līdz viņš pārjautā- “ Ko, lūdzu?”

Vēsturiskais centrs?

Vēsturiskais centrs...

Vēsturiskais centrs ir tur- un apsargs man pamāj ar roku pareizajā virzienā.

To, ka vēsturiskais centrs ir tur, es saprotu. Bet bļin, kā lai tiek ārā no šī nožogojuma? Un pēkšņi es atceros burvju vārdiņu Salida. Pareizi, salida ir izeja.

Jo dziļāk mežā, jo vairāk koku... Es pat latviski nespētu īsti noformulēt kāda tipa izeja man vajadzīga. Nu vienkārši izeja. Par laimi vecais ir pamodies. Ā, ķipa tu gribi tikt no šejienes ārā? Jā, jā, labo vīriņ, ļaujiet man lūdzu iet. Vecis pamāj man ar roku uz vārtiem.

Labi, tos vārtus es redzēju, bet tur priekšā ir laba ķēde ar ne sliktāku piekaramo atslēgu. Jau galvā izveidoju nākamo dialogu ( Kur ir atslēga. Atslēga? Jā, atslēga. Kāda atslēga?) un atkal bezizeja. Kaut kad jau viņam apniks un viņš mani vienkārši nošaus. Tāpēc eju vārt virzienā cerot uz brīnumu. Brīnums notiek. Izrādās, ka ķēde karājās gan, bet vārti ir vienkārši sastumti kopā, nevis aizslēgti. Priecīgs attaisu vārtus un tikpat akurāti aiztaisu. Ejot domāju, kur gan es biju iebridis.

Savas 20 minūtes pasoļojot nonāku vēsturskajā centrā. Ir smuki, bet baigas wow nav. Krāsainas vienstāva un divstāvu ēkas. Daudz cilvēku un satiksmes. Izeju uz lielās gājēju ielas un lēnām virzos uz priekšu mēģinot noķert katrai pilsētai raksturīgo fīlingu. Izdodas. Sajūtu Ariku un tās apbūvi. Sajūtu cilvēkus. Ir forši tā iet, ne par ko nedomājot. Bet karstums nav foršs. Galīgi nē. Turklāt gribas ēst. Pēdējo reizi ēdu autobusā uz Čīli.

Uz dullo lavierēju starp nelielajām ieliņām, līdz nonāku pie ķīniešu restorāna. Ārā stāv rakstīts, ka pusdienas maksā man pieņemamu cenu. Izskatās, ka esmu goda viesis, jo no virtuves mani apskatīt, galvu pabāž vismaz 5 cilvēki. Turklāt esmu vienīgais apmeklētājs. Speciāli man tiek piestumts lielais ventilators, kas patīkami atsvaidzina mani sakarsušo miesu.

Paēdis, metot zigzagus, atkal iznāku pie stacijas. Līdz autobusa atttiešanai laika vairāk kā saprašanas. Diezgan prātīgi laikam būtu iepirkt kaut ko dzeramu un nedaudz ēdamu. Prasot vietējiem kur atrodas supermārkets, man tiek norādīts virziens, kurā vēl neesmu bijis. Patiesībā neko daudz zaudējis neesmu. Apskatīt šeit nav ko. Ja nu vienīgi kāds interesējās par angāru arhitektūru. Sanāk soļot labu gabalu līdz nonāku pie supermārketa. Neizskatās diez ko populārs, jo stāvvietā ir novietotas labi, ja desmit mašīnas. Bet pats veikals ir liels. Salīdzinot cenas ar pārējām Latīņamerikas valstīm, jāsaka, ka Čīle ir ļoti dārga. Daudz dārgāka par Latviju. Nav ne jausmas cik vidēji pelna šīs zemes iedzīvotāji, bet cenas reāli augstas. Un var ņemt salīdzināšanai gan pārtikas produktus, gan tehniku, gan transporta biļetes. Patiesībā Čīle pēc Skandināvijas un Lielbritānijas cenām, šķiet, ir dārgākā valsts, kur esmu bijis. Pilnīgs kontrasts salīdzinoši lētajai pārējai Dienvidamerikas daļai. Tas mani diezgan nogalina. Labi, neesmu braucis iepirkties, bet pārvietošanās un ēšana ir neatņemama ceļojuma sastāvdaļa. Tā kā, ja braucat uz Čīli, rēķinieties ar labiem izdevumiem.

Nopērku sev vajadzīgo un izbaudu apkalpošanas mirkli pie kasēm. Lai arī veikalā mēs esam uz abiem rokas pirkstiem saskaitāmi apmeklētāji, strādā puse no kasēm, kas varētu būt ap desmit. Izskatās, ka katrs klients šeit ir reāls notikums. Kasiere pļurkstot noskanē preces, tālāk viena meitene pasniedz maisiņu otrai meitenei, kas savukārt ar jauna puiša palīdzību, visas manas mantas sakrāmē. Proti, abi mani jogurti, mitrās salvetes, un augļi gādīgi tika nogādāti maisiņā. Izejot no veikala, redzu, ka apsargs, vai kas viņš tur pēc papīriem skaitās, ar nopietnu seju laista asfaltu. Var jau būt, ka ja esi dziļi ticīgs par to ko dari, asfaltā tiešām sāks augt bērzu birzis un rozes. Intereses pēc piesēžu netālu uz apmalītes un izdzeru vienu no jogurtiem, ar acs kaktiņu vērojot apsargu. Viņš neliekās traucēts. Izskatās, ka asfalts ir pāri visam. Nu, lai tev veicas, čali!

Ka jau esmu atnācis tik tālu, un laiks ir, nolemju paieties vēl uz priekšu, un tad nogriezties pa kreisi uz okeānu. Lai cik tas stulbi neskanētu tuvākās pusstundas laikā, kreisā pagrieziena vienkārši nav. Iet atpakaļ, pa šo pašu ielu galīgi negribas. Apstādinu kaut kādu vietējo aktīvistu, un prasu kā var nokļūt līdz okeānam. Viņš sāk skaidrot, bet redzot, ka pretī stāv lohs, atmet ar roku, un aicina mani nākt līdz. Paejamies nedaudz uz priekšu, un pa kreisi ir neliela eja, kas ved gar labu laiku pamestām dzelzceļa sleidēm. No vienas puses ir metrus 5 augsts rūpnīcas žogs, no otras puses nedaudz zemāki garāžu jumti. Ja kaut kur Arikā var dabūt pa muti, tad šī vieta ir šeit. Izbrīnīti skatos uz vietējo, bet viņš nejoko. Ja es iešot taisni, tad iziešu uz okeānu. Nu davai. Sen neesmu bijis nekādos aizdomīgos rajonos. Jau gandrīz 4 stundas kā bez piedzīvojumiem, kāpēc gan nē?

Rūpnīcas žogs beidzās. Tagad no vienas puses ir sēta ar caurumiem. Ļoti daudz gružu, un pietiekošs daudzums vecu riepu lai varētu tās pārstrādājot, nodrošināt visu Latviju uz pāris gadiem. Vienīgais, kaut cik, drošais punkts ir vecās sliedes. Kaut kur taču viņām ir jāizved?

Šausminoties par apkārtni, nonāku līdz kaut kādai vietai, kur acīmredzot senākos laikos sadalījās sliedes, un vecs dzelzceļnieks, manuāli varēja pārslēgt vilcienu ceļus. Apkārtne sastāv no brūnas, saules izdedzinātas zemes, atkritumiem, un kaut kādiem angāriem tālumā. Kaut kur pie angāriem ierejas suns. No sākuma nedroši, bet tad, ieraugot mani, aizvien uzstājīgāk. Viņam pievienojas vēl viens suns, un pēc brīža vēl viens. Tā kā fantāzija man ir labi attīstīta, tad iedomājos, ka man pilnai laimei pietrūkst apsarga, ko satiku no rīta. Iedomājos, ka apsargs, iespējams strādā divos darbos, un nupat pabeidzis maiņu, ir ieradies jaunajā objektā. Un te parādās divmetrīgais gringo un prasa kur ir okeāns. Un tagad jautājums uz attapību- Vai viņam neliktos, ka ir tāda mazliet deja vu sajūta? Vai viņš aizejot mājās, sāktu dzert? Vai varbūt vienkārši mani nošautu un ieraktu zemē? To, ka mani šeit neviens neatrastu gadu desmitiem, ir skaidrs pat mazākajam no suņiem, kas pa gabalu mani sirsnīgi aprej.

Viss beidzas pa zolīdo. Suņi mani nesakož, un arī nevienu cilvēku nesatieku. Gruži beidzas aiz angāriem. Esmu tādā kā kalnā, un pārsimts metrus no manis, skalojās okeāns. Tomēr vietējais mani nepiečakarēja. Atrodu lēzenāku vietu un nolaižos līdz šosejai. Mazliet izveicības, un atkal jau esmu pludmalē. Atšķirībā no rīta puses, šobrīd esmu patiešām normālā pludmalē. Cilvēku gan nav daudz. Laikam siestas laiks, jo ārā ir bezdievīgi karsts, un normāls čīlietis šajā laikā sēž iekštelpās pie kondicioniera. Toties ne pārāk normāls latvietis, dienas laikā pabijis divās vietās, kur, iespējams, viņš ir bijis pirmais ārzemnieks kopš kolonijas laikiem, nosvīdis kā pensionēta slieka, prātīgi brien pa krastu centra virzienā. Manā rīcībā esošais soļu skaitītājs uzrāda, ka uz doto brīdi jau ir nostaigāti 20 kilometri. Liekas nenormāli daudz. Tobrīd vēl nezinu, ka lielākoties tā būs mana ikdienas norma.

Stundas laikā esmu nonācis līdz zaļo bruņrupuču zīmei. Turpmākās perspektīvas nav spīdošas. Vai nu atkal brienu garām beigtajiem putniem, un guļošiem sīņiem, un apciemoju savu draugu apsargu, vai nu dodos autoostas virzienā, pa garlaicīgo ceļu. Izvēlos otro. Nonākot pie autoostas, saprotu, ka vēl ir piecas stundas laika līdz autobusa atiešanai. Bet šobrīd nav ne spēka, ne patikšanas vēl kaut kur iet. Atlikušo laiku pavadu netālu no sava nakts hosteļa. Iemesls ir vienkāršs- viņiem ir labs wifi, kas perfekti ķer arī uz ielas. Sazinos ar savu hostu Santjago, jo nav pārliecības, ka autobusā būs internets. Meitene man atsūta informāciju, ka atrast viņas māju, un novēl jauku ceļu.

Beidzot pienāk autobusa atiešanas laiks. Paņemu savu somu, samaksāju nodokli par atļauju iziet uz platformas, un nemierīgi dīdos pie izejas. Iekāpšana mazliet kavējās. Tas nekas, vairāk nāks miegs.

Autobuss ir ērts. Par laimi esmu iegādājies atsevišķu sēdvietu, līdz ar to varu grozīties kur un kā gribu. Un ja nav vietas kājām, mierīgi varu tās izstiept ejas virzienā. Vārdu sakot- esmu apmierināts. Kaut gan gandrīz divu diennakšu pārbrauciens tik un tā mani biedē. Cenšos nedomāt par to. Pirms autobuss izkustās no stacijas, katram pasažierim tiek izsniegtas vakariņas, kas sastāv no kaut kādas maizītes, pāris cepumiem, un tāda kā saldā ēdiena. Slāpes var noskalot ar nelielu sulas dzērienu.

Stjuarts savāc visu pases un pēc nepilnas stundas autobuss apstājās. Autobusā iekāpj vietējais FIB, tikai Čīlē viņi saucās par PDI. Paspīdina ar lukturīti acīs, paskatoties kurš, iespējams, šeit ir nelegālisi. Tad labi noaudzis tēvainis nezin kādu motīvu vadīts mēģina atlauzt kaut ko aiz televizora, mazliet vēlāk aiz kafijas automāta. Lai izskatītos vēl iespaidīgāk, autobusā iekāpj vīrelis ar suni. Cik var noprast suns ir sarunāts kaut kāds nebūt. Nu, ķipa, davai tu šodien būsi policijas suns. Suns ir piekritis, un tagad asti luncinādams skraida pa eju un mēģina ar kādu sadraudzēties. Var jau būt, ka šis ir īpašais suns un strādā tieši šādā tehnikā, bet manuprāt, mierīgi autobusā varēja ielaist arī kaķi vai pat kāmi. Efekts būtu tāds pats. Ņemšanās turpinās gandrīz stundu.

Atsākam braukt. Nav pagājušas ne desmit minūtes, kad es jau sapņoju otro sapnīti. Pa retam pamostoties, uzmetu skatienu ainavai, un redzu, ka nekas nemainās- tuksnesis un tikai tuksnesis. Uz brīdi piestājam trešajā lielākajā šā apgabala pilsētā- Ikikē ( Lai nu man piedod par tulkojumu, ja kāds spēj iztulkot labāk Iquique, lūdzu, dariet to J). Ikike lieluma ziņā ir apmēram tikpat liela cik Arika. Un arī vēsture ir diezgan līdzīga. Līdz 1883. gadam tā bija Peru teritorija, kas tika zaudēta karā ar Čīli. Ikikes attīstībā lielu lomu ir spēlējušas netālā apkārtnē esošas salpetra raktuves. Čīlei, protams, šīs teritorijas ir neatsverams ieguvums, savukārt peruāņiem, sāpīgs zaudējums. Nakts laikā neko daudz no pilsētas redzēt nevar. Varbūt pat labi, jo nepilnu gadu atpakaļ, Ikike diezgan cieta stiprā zemestrīcē, kuras stiprums pilsētā pārsniedza 8 balles. Neko sagruvušu es gan neredzēju, un ja tā pavisam godīgi, tad vienīgais ko es redzēju, bija autoosta un tās apkārtne.

Izbraucam no Ikikes un atkal virzāmies pa Ruta del desierto. Nebeidzamais tuksneša ceļš, kas kā šaura artērija vijas starp kalniem, smiltīm un akmeņiem, savienojot Čīles ziemeļus. Dodot dzīvības dvašu mazajiem ciematiņiem okeāna krastā, dodot iespēju cilvēkiem pārvietoties uz un no attīstītākajiem un vairāk apdzīvotiem dienvidu apgabaliem, izmantojot sauszemi. Šoseja ir ideālā stāvoklī. Patiesībā nav brīnums, ja ņem vērā, ka šoseju sāka būvēt tikai 2010. gadā. Galīgi svaigs projekts.

Brīdī, kad sāk aust gaisma, autobuss apstājās, un stjuarts kaut ko spāniski nober. Lielākā daļa turpina gulēt, bet daži kāpj ārā. Ko nu darīt? Domāju, ka nenāks par ļaunu izkāpt, palocīt kājas, kaut gan acīs vēl normāli skalojās miegs. Izkāpju un apstulbstu. Čīlieši tuksneša vidū ir uztaisījuši robežkontroli! KO ATKAL? Vāks vispār… Kāda suņa pēc tas ir vajadzīgs, man nav ne jausmas. Tuvākā robeža ar Argentīnu, varētu būt ap 200 kilometriem uz austrumiem. Un šī ir nevis šāda tāda pasu kontrole, bet normāla pārbaude. No autobusa tiek izdzīti pārējie samiegojušies pasažieri, un atkal stāvam rindā. Atkal no autobusa tiek izmestas somas. Atkal tās jālaiž cauri skanerim…. Kas, viņiem kaut kāda nacionālā trauma visiem?Kur loģika, cienītie? Ķipa, Čīles ziemeļu daļa aizvakar pasludināja neatkarību? Arikas tautas republika? Izskatās, ka vidēji statistiskā čīlieša diena ir sadirsta, ja vismaz reizi diennaktī neizlaid somu cauri skanerim. Rodās sajūta, ka ir Čīlē ir robežsardze un kontrole kas tos kontrolē. Un lai šī kontrole neatslābtu, ir izveidota kontrole, kas kontrolē kontroli. Iespējams, ka ir vēl kontrole, kas kontrolē kontroli, kas kontrolē kontroli, bet tas jau priekš manis ir par daudz.

Izmantojot gadījumu var pacisāt. Lai atstātu lieko ūdeni ir jāāķiras no 300 naudiņām. Aizeju aiz būdiņas un izdaru to par velti.