Itālijas un Šveices Alpu ezeri septembrī
|
Aelita Biķerniece
|
16.-21.septembris 2015. gada 26. septembris
BULTA TŪRS
1.d. 16.sept.
Autobuss ļoti precīzi 5.30 ir izbraucis no Rīgas un, lietum līstot, skaisti atlīgojis līdz manis pieBauskā. Gide ir ļoti pretimnākoša un no jau slavenā RIMI apļa Bauskā man piezvana, lai precizētu mūsu tikšanās vietu. Viss notiek pat labāk, kā biju cerējusi. Čemodāns ātri tiek novietots bagāžas nodalījumā un es ielecu autobusā.
Kāda laime – brīnumi notiek! Mana lūgšana par to, lai man blakus ir brīva vieta, ir uzklausīta (JUHŪ!!!) un tā tiešām ir. Pāri ejai pretī sēdošās ceļabiedrenes ir samaksājušas arī par man blakus esošo brīvo vietu, lai izmantoto to atpūtai. Bet lielāko ceļa daļu es lepni esmu iekārtojusies viena pati.
Veikli ripinām cauri Lietuvai, jau 10.00 iebraucam Polijā un manā braucējas pieredzē pat necerēti ātri - jau ap 13mitiem jau pusdienojam Lomžā. Mums paveicas, jo pie daudziem ceļotājiem(arī man) jau labi zināmā bistro mēs esam vienīgais autobuss, mūs apkalpo ātri un tikpat ātri atkal dodamies ceļā. Autobusa termometrs ar katru nobraukto km rāda arvien augstāku gaisa temp. Laukā ir jau +26! Atgriežamies VASARĀ! Uhh! kādā apstāšanās vietā skaidri sajūtu, ka esmu pārāk biezi ģērbusies, bet ko lai dara, ja pie mums no rīta bija knapi +8?
Braucot cauri katrai valstij gide Olga (visa ceļojuma laikā pārliecināsimies, ka viņa ir pilnā vārda nozīmē superīga, jo spēj sniegt plašu info stundas garumā latviešu valodā un tad to tikpat raiti un ar smaidu atkārtot krieviski.) mums piedāvā TV skatīties dokumentālās filmas par Lietuvu, Poliju. Ir patiešām interesanti un man rodas vēlme atkal paceļot pa Lietuvu – apskatīt sen neredzētās Viļņu, Trakai...
Tuvojamies Čehijas robežai un ap 22.20 esam Olomoucā – arī man jau pazīstamajā viesnīcā Flora. Tiekam sadalīti pa istabiņām un lai saldi sapnīši! Beidzot varam atpūtināt nogurušās muguras un kājas. Esam pieveikuši 1200km. Uhh! http://flora-olomouc.hotel.cz
2.d. 17.sept.
Mostamies agri, jo 7.00 jau brokastis, bet 7.50 jau dodamies ceļā. Laukā +20, silts, saulains laiks un arī brokastis bija gana gardas. Līdz Austrijai 125km., līdz Mondsē pilsētiņai un ezeram 430km.
Aiz loga dūmaka, zaļi lauki, nopļauti labības lauki, saule...
Plkst. 10.15 jau Čehijas-Austrijas robežpilsētiņa Mikulova un netālu no robežas arī jau zināmais Travel Free Shop. Katrs iepērk ko nu vēlas – kafiju, šokolādi, smaržas, alkoholu. Es dodu priekšroku Šveices šokolādei, jo visai ciešas aizdomas, ka Šveicē tā būs daudz dārgāka. Ārpus autobusa (jeb kā mūsu gidei patīk teikt – aiz borta) valda jau īsts vasaras karstums +27.
Austriju ik gadu apciemojot ap 10 milj. tūristu. Un es viņus pilnīgi saprotu Braucam Lincas virzienā garām vīnogu, ķirbju un saulespuķu laukiem. Saulespuķes, diemžēl, vairs nav koši dzeltenas, bet brūnas(bet kā gan citādi septembrī). Šogad ķirbju audzētāji ziņo, ka ķirbju esot nogatavojušies mēnesi ātrāk kā parasti. Tas vasaras karstuma dēļ, kurš Eiropā valdīja jūlijā un augustā. Mums Latvijā no tā tika tik mazs gabaliņš augustā.
Gide stāsta par Austriju un austriešiem, pēdējā laikā par austriešiem joko, ka uz katru austrieti esot 1,5 suņi un 0,5 bērni. Visai paskumja statistika.
Ap 15.20 esam Mondsē!!! Tā atrodas Zalckammergūtas apgabalā pie Mondsē ezera.
http://mondsee.salzkammergut.at/en/startseite-englisch.html
Izkāpjam stāvlaukumā pie ezera, bet vispirms dodamies iekšā pilsētiņā. Tipiskas, skaistas, krāsainas austriešu mājas ar (kā gan citādi) puķēm pie logiem, uz balkoniem. Ir saulaina diena, topam sasildīti. Ieejam arī skaistajā Sv.Mihaela baznīcā, tajā tika filmētas filmas „Mūzikas skaņas” galveno varoņu – Marijas un kapteiņa Fon Trapa kāzas. Augsta, plaša baznīca ar zeltītām svētbildēm. Miers un gaisma. Mirklītis klusuma, miera un savas domu pasaules.
Dodamies atpakaļ un pastaigājam gar ezeru, top fotogrāfijas, laiks pamazām sāk apmākties, ceļas arvien spēcīgāks vējš... Līdz ar arvien spēcīgākām vēja brāzmām dodamies atpakaļ uz autobusu un tā tik vien paspējam, jo drīz sāk līt lietus.
Dodamies Itālijas virzienā.
Aiz logiem kalni, kalni, dūmaka, meži. Bet mums autobusā skan mūzika no filmas „Mūzikas skaņas”. Baudām skatus un dungojam līdzi
Ap 17.00 nonākam pie robežas ar Vāciju un kas tad tas? SASTRĒGUMS!!!
Vācijas robežsargi mūs novirza sānis un tiek pārbaudītas pases. Iekavējam ap 45 min., bet pārbaudi esam izturējuši un dodamies tālāk.
Kalni, meži, melni mākoņi, strauji paliek arvien tumšāks... Skaistas lauku saimniecības kalnos – mājas ar sārtu dakstiņu jumtiem, baltām sienām un ziediem uz koka balkoniem. Nekā lieka, viss sakopts un kārtīgs, ceļi asfaltēti līdz katrai mājai, lai cik augstu kalnā tā atrastos. Kādā ielejā pamanu tenisa un futbola laukumus, varbūt tur ir skola?
Pabraucam garām koši zilganzaļajam Kimzē ezeram un jau 18.40 esam atpakaļ Austrijā!
Lietus, lietus, lietus...
Ap 19.00 vakariņojam Rozenbergerā. Un pēc stundas dodamies tālāk, priekšā vēl 250 km līdz viesnīcai.
20.50 – SVEIKA, ITĀLIJA!!!
Aiz loga tumsa un neredzam nekā no skaistajiem Alpu kalniem un Brennera kalnu pārejas, bet gide sola – atpakaļceļš būs dienas gaismā un varēsim izpriecāt!
Ap 23.00 esam viesnīcā GARDESANO un veikli iekārtojamies istabiņās un saldu dusu! Esam nobraukuši 950 km!
3.d. 18.sept.
Mostos agri, mani pamodina gaiļa balss. Guļu un domāju – vai tā tiešām ir reāla?
Man ir interese par koši zilo un ļoti vilinošo peldbaseinu viesnīcas pagalmā. Dodos turp un ar sajūsmu vēroju skatu uz kalniem, vīnogulājiem, austošo sauli... Plašums un brīvība! Peldēt gan nesadūšojamies, jo īsti nezinām vai tik agri drīkstam.
Brokastojam 7.00. Brokastis ir „pastiprinātās”- ir gan olu kultenis, gan siers, desu šķēlītes, jogurti, musli, sulas un kafijas aparāts, kurā izmēģinām dažādus piedāvājumus līdz atrodam kafiju savai gaumei. Taisnība ir gidei, kura teica – cafe americano ir nedaudz stipras kafijas, kura atšķaidīta ar ūdeni un pienu. Pat man tā ir par švaku. Izvēlos Cafe latte un tā der
+23 grādi jau agri no rīta, ir gan nedaudz apmācies.
Izejot autobusu stāvvietā tepat blakus, ieraugu mazu zoodārzu ar vistām, aitām un citām dzīvām radībiņām, starp vistām lepni grozās arī rīta modinātājs gailis
Dodamies uz Komo. Braucam garām Milānai. Ak, šī Itālijas panorāma – vīnogulāji, cipreses, ēkas ar lēzenajiem dakstiņu jumtiem, novākti kukurūzas lauki, kalni labajā pusē... Dodamies iekšā Lombardijas reģionā. Top arvien siltāk un saulaināk.
Ap 11tiem esam Komo, neliela pastaiga pa pilsētiņu
Komo (itāļu: Como) ir Itālijas pilsēta Lombardijas ziemeļos, Šveices pierobežā. Tā atrodas pie Komo ezera.
Apskatām nelielās ieliņas, Komo Domu un dodamies uz Komo ezeru, kur mūs gaida kuģītis. Ar nelielu izbrīnu vēroju cilvēkus, kuri ģērbušies vējjakās, džemperos un pat biezākās drēbēs. Mēs – pavisam vasarīgi – šorti, topiņi, kleitas. Nuja – itāļiem jau šķiet, ka rudens, kamēr mums – īsta vasara, jo ir patiešām ļoti silts +26.
Kuģītis dodas 2st peldējumā pa Komo ezeru, uzpūšot vējam gan lieti noder šalles un kāda jaciņa. Ar prieku vērojam skatus ar kalniem, villām, piestājot mazās pieturvietās ezera krastā, varam tuvāk papētīt greznās villas ar skaistiem dārziem, peldbaseiniem, āra kafejnīcas pašā ezera krastā.
Vējš, zilas debesis, koši zils ūdens saule, miers... klausāmies gides stāstījumu austiņās, relaksējamies un atpūšamies un, protams, neaizmirstam tvert skaistākos mirkļus fotoaparātos.
14.00 ir klāt mūsu pieturvieta, kāpjam krastā un garām slavenajai villai Carlotta dodamies tālāk. Villas botāniskais dārzs vēl ir koši zaļš, bet vasarā, protams, tas ir krāsains un ziedošs. Acālijas, magnolijas un vēl un vēl ziedi veidojot krāšņu ziedu jūru.
Te neliels video:
Kāpjam autobusā un dodamies uz Šveici – mūsu mērķis Lugano pilsētiņa un ezers. Līdz turienei esot nieka stundas brauciens. Un tā arī ir – izlīkumojoši pa tuneļiem, ap 15mitiem esam jau Lugāno! Izkāpjam pieturvietā pie strūklakas.
Lugāno (itāļu: Lugano) ir pilsēta Šveicē, itāliski runājošajā Tičīno kantonā.
Atkal maza pastaiga pa pilsētu, izejam cauri mazam tirdziņam: sieri, vīni, maizes izstrādājumi, suvenīri.
Apmeklējam Sv.Marijas Eņģeļu baznīcu, kuru rotā renesanses mākslinieka Bernardino Luini gleznotā freska. Tā ir ne mazāk krāšņa kā Mikelandželo darbi.
Tiek dots brīvais laiks un neliela grupiņa (arī es) kāpjam augšā kalnā, lai papriecātos par Lugāno panorāmu. Blakus kāpnēm ir funikuliera sliedes, bet tās, diemžēl, ir sen neizmantotas un jau sarūsējušas.
Augšā paveras lielisks skats uz ezeru un pilsētu, Brē kalnu un Sansalvatores kalnu. Ezerā kā mazi balti punktiņi redzamas jahtas.
Lugāno ezers (itāļu: Lago di Lugano) vai Čerēzio (Ceresio) ir ezers uz Šveices un Itālijas robežas. Ezera krastā atrodas Itālijas anklāvsKampione d'Itālija (Campione d'Italia), ko no pārējās Itālijas teritorijas nodala ezers un kalni.
1848. gadā pāri ezeram tā centrālajā daļā tika uzcelts Melides dambis. Mūsdienās pa šo dambi ezeru šķērso autostrāde un dzelzceļš. Dambis ezeru sadala ziemeļu (27,5 km²) un dienvidu (21,4 km²) daļās.
Pieķeru sevi pie domas, ka šeit labprāt uzkavētos ilgāk...bet gribas taču redzēt vēl un vēl Tāpēc dodamies lejā un platām acīm lūkojamies apkārt. Ievēroju, ka arī šveicieši ir ģērbušies daudz biezāk un melnbaltipelēkāk kā mēs
Staigājam pa ieliņām, tirdziņā, kurš pamazām jau tiek slēgts, vēl nopērku kruasānu ar ļoti gardu vārīto krēmu un gar ezera krastu aizejam līdz Lugāno parkam. Nav laika izpētīt to dziļāk, bet arī tik, cik redzam, mūs priecē. Šveicieši pastaigājas ģimenēm, sporto, skrituļo, spēlējas ar bērniem.
Skaistums un miers...
Pulcējamies pie strūklakas un gaidām autobusu, bet šoreiz nākas pagaidīt. Jo ir vakars un transporta kustība uz ielām ļoti lēna. Toties mums ir laiks mierīgi sajust Lugāno atmosfēru, pavērot cilvēkus un skaistos ezera un kalnu skatus. Tas dāvā dziļāku prieku un spēcīgākas atmiņas.
Un tad jau autobuss ir klāt, lecam tajā iekšā un pa Melides dambi dodamies atpakaļ uz Itāliju.
Un tikai autobusā pēkšņi atceramies, ka mūs neaizveda pie Raiņa un Aspazijas...bet, kas nokavēts, tas pazaudēts... Nekas, kas zin – varbūt nākošreiz?
Atkal tuneļi, atkal skati ar ezeriem, pilsētiņām...pamazām satumst, pilsētas un kalni skaisti iegaismojas gaismiņās un ap 22.30 esam atpakaļ viesnīcā.
4.d. 19.okt.
Šis rīts sākas brīnišķi – ceļos tā agrāk un dodos uz peldbaseinu. Zilais ūdens ir tik vilinošs, iepretim skats ar kalniem un austošu sauli...ir pasakainas sajūtas...ienirstu peldbaseinā...Uhhh...BRĪNIŠĶI! esmu viena pati, kaut kur kavējas manas ceļabiedres, kuras arī solīja ierasties uz agro rīta peldi...Bet varbūt tieši tāpēc sajūtas ir vēl fantastiskākas...prieka enerģija mani savirpuļo galvu reibinošā priekā... Varētu lēkāt un spiegt aiz labsajūtas – gaiss patīkami vēss, ūdens silts un pāri visam Itālijas ar katru mirkli arvien košāki zilās debesis un brīvības sajūta tagad es saprotu kāds kaifs ir āra peldbaseins pagalmā
Brokastīs pēc ceļabiedru ieteikuma esmu izmantojusi dubulto piedāvājumu kafijai – Kapučino+Cafe Latte, šī formula beidzot ir man īsti pa prātam. Rezultāts ir garda kafija tieši manai garšai
Dodamies Bergamo virzienā, līdz tai ap 100km un jau 10.00 esam Bergamo vecpilsētā.
Bergamo (dažkārt kļūdaini Bergāmo; itāļu: Bergamo, latīņu: Bergomum) ir pilsēta Lombardijā, Itālijas ziemeļos. Bergamo atrodas Alpu dienvidu piekājē starp Brembo un Sērio upēm, aptuveni 50 km uz ziemeļaustrumiem no Milānas.
Gide Natālija veikli vadā mūs pa senatnīgajiem pagalmiņiem, šaurajām vecpilsētas ieliņām. Dažs pagalms skaisti apzaļumots.
Apskatām arī skaisto Bergamo Doma laukumu ar pulksteņa torni un pašu Domu ar skaistiem griestu gleznojumiem. Vecpilsēta ir brīva no ofisiem, toties ik uz stūra maza kafejnīca, suvenīru vai vīna veikaliņš, picērijas un mazas ēstuvītes. Viena no lietām, kura jānogaršo Bergamo, ir kūciņa no kukurūzas – polentas miltiem.
Brīvajā laikā dodos līdz panorāmas skata laukumiem, kur no vecpilsētas paveras skats uz pārējo Bergamo daļu. Laikam esmu nepareizi sapratusi virzienu, kurā man jādodas, mans panorāmas skats mazāk ietver pilsētu, vairāk kalnus tālumā un zaļu zālāju un pat sakņu dārzu tepat netālu, nokalnē. Bet skats tik un tā ir brīnišķīgs, stāvu, kavējos tajā, izbaudu šo mirkli un sajūtu, ka gribētos pabūt te vēl un vēl. Bet pulkstenis man saka – jādodas atpakaļ uz autobusu.
Atpakaļceļā paspēju vēl nopirkt polentas kūciņu – gardu, bet ļoti saldu. Apkārt ir plāna polentas mīklas kārtiņa, vidū brūns krēms un pašā viducītī brūna biskvīta gabaliņš.
Precīzi dienasvidū dodamies uz Sirmioni un Gardas ezeru. Šo brīdi esmu gaidījusi 3 gadus Pirms 3 gadiem vasarā –savā otrajā Itālijas ceļojumā pabiju pie Gardas ezera un vēlējos tur atgriezties! Nu mana vēlēšanās ir piepildījusies. Un pēc stundas jau varu teikt – sveika, skaistā Sirmione! Ir +28 grādi – absolūta vasaras, prieka, brīvības sajūta! Tā kā ar kuģīti pa Gardas ezeru esmu jau braukusi, tad tagad dodos individuālā pastaigā pa pussalas pilsētiņu Sirmioni – un tās man ir 3 stundas absolūtas relaksācijas, brīvības, smaida, saules, prieka, zilu debesu, smaragdzaļa ūdens, atgriešanās skaistās vietās, kuras atceros, pabūšana vietās, kur neesmu vēl bijusi. Smaidu, smaidu, smaidu visu dienu, kaut itāļu valodu nezinu(tie pāris vārdi jau neskaitās), bet – jā, smaids ir valoda, ko saprot visa pasaule, lai kādā valodā cilvēki runātu Viss ir tā, kā atceros – pie tiltiņa - turpat, kur iepriekšējoreiz, nopērku augļu gabaliņu mix un apsēžos ēnā uz soliņa, lai izbaudītu ik mirkli, ik kumosu. Labsajūta...
Pilsētiņa sagaida ar baltu akmeņu cietoksni, akmeņu plāksnēm klātām ielām, vēl ziediem uz balkoniem, pagalmos, protams, viss nav tik krāšņš kā vasarā, bet tik un tā ir joprojām skaisti un vasarīgi. Aizeju līdz pagalmiņam, kurš man iepatikās iepriekšējā reizē, to nofotografēju, atrodu vietu ezera krastā, kur tapa mans foto toreiz. Pašai prieks, ka šo pilsētiņu tik labi atceros.
Eju, kurp deguns rāda, apēdu picu, garda, bet tomāti manai garšai ir mazliet par skābu. Izeju peldvietā, pabradāju pa ūdeni, palūdzu kādam puisim mani nofotografēt... Ieeju lavandu veikaliņā, protams, nopērku dažus suvenīrus suvenīru veikalā... Otrreiz izejot pludmalē satieku jau dažus savus ceļabiedrus, pasēžam ēnā, jo saule ir mazliet mūs jau nokausējusi... Baudām košo zilumu no ūdens un debess savienojuma...tālumā dūmakā vīd kalni... Pilnīgs relax
Laika vēl ir gana, bet es lēnītēm gar ezera krastu, pa promenādi dodos uz stāvvietas pusi, jo gribas visu izbaudīt lēnām, pašai saplūst ar sauli, siltumu, mieru un esības prieku. Paņemt šīs sajūtas sevī dziļi, lai būtu kur atgriezties ikdienas pelēkākos brīžos Esmu atkal apburta Un jūtu kā no smaidīšanas sāp vaigi
Gardas ezers (itāļu: Lago di Garda) ir pēc platības lielākais ezers Itālijas teritorijā. Atrodas Itālijas ziemeļos, pusceļā starp Milānu un Venēciju.Alpu ezers, veidojis ledājs pēdējā ledus laikmeta beigu posmā. Lielākais no Alpu dienvidu nogāzes ezeriem.
Sapulcējamies autobusā un dodamies uz Veronu. Tur mūs atkal sagaida gide Natālija un ved pastaigā pa Veronu. Šoreiz autobusiem ir jau cita stāvvieta – aiz upes, ne tā, ko atceros no iepriekšējās reizes.
Verona (itāļu: Verona, venēciešu: Veròna) ir pilsēta Itālijas ziemeļos, Veneto reģionā, Veronas provincē pie Adidžes upes. Atrodas vidēji 59 metrus virs jūras līmeņa, netālu no Gardas ezera un 412 kilometru attālumā no Itālijas galvaspilsētas Romas. Veneto reģiona otrā lielākā. Viens no Itālijas ziemeļu daļas nozīmīgākajiem tūrisma centriem. Pilsētas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Pilsēta ir plašāk pazīstama ar Viljama Šekspīra stāstu Romeo un Džuljeta un pilsētā ir iespējams apskatīt Džuljetas māja, kurā atrodas Džuljetas bronzas statuja un Džuljetas balkons.
Gide Natālija stāsta, acis viņai mirdz un es novērtēju ar kādu aizrautību viņa to dara, var just, ka darbā viņa ieliek visu sirdi un dvēseli, tas ir viņas sirdslieta un man šķiet, ka nav lietas, ko viņa nezinātu. Ir sestdienas vakars, pilsētiņas ielas ir cilvēku piepildītas, kādā laukumā notiek koncerts, muzikanti atskaņo kaut ko līdzīgu īru tautas melodijām. Citā lielākā laukumā notiek stafetes sacensības – cilvēki sacenšas, nesot uz galvas lielas krūkas, pat nezinu – tukšas vai pilnas.
Protams, tiekam aizvesti līdz Džuljetas pagalmiņam. Un tur arī atvadāmies no gides uz paši savā pulciņā dodamies uz autobusu.
Tā kā Veronā esmu jau trešo reizi, tad man nākas dažiem ceļabiedriem būt par ceļa rādītāju. No iepriekšējās reizes atceros, ka netālu no arēnas bija saldējuma kafejnīca, dodos to meklēt. Laiks ir ierobežots, kafejnīcu gan neatrodu, nopērkam saldējumu parastā saldējuma veikaliņā. Izvēlos ne to lielāko porciju tiramisu saldējumu. Ir gards, ļoti sātīgs un nākas papūlēties, lai to pievārētu.
Ejam pa tiltu pāri Adidžes upei un turpat jau ir arī lielā, jaunā autostāvvieta, kur mūs gaida autobuss... Uhhh...kājas ir mazliet nogurušas un esam priecīgi kāpt autobusā un atpūsties. Ilgi sēdēt gan mums neizdodas, jo, braucot ārā no pilsētas, mums ir iespēja apmeklēt lielveikalu. Vēl palikušas kādas 40 min līdz veikala slēgšanai, tad nu ienirstam tajā, lai iegādātu ko nu sirds kāro un maciņš atļauj. Apstājamies pie augļu stenda un ieraugām, ka itāļu vīnogas Veronā ir tieši uz pusi dārgākas, kā pie mums LV Bet toties tepat uz vietas, bet toties Itālijā itāļu vai ne? Tad jau tiek meklēt gan limončello, gan vīni, gan šokolādes konfektes, kantučini cepumi, olīveļļa, kafija, spageti un vēl un vēl...
Mājupceļš līdz viesnīcai šoreiz ir īss un atliek vien pirkumus salikt somās, čemodānus sakārtot starta gatavībā un Saldus Sapnīšus pēdējā Itālijas naktī!
5.d. 20.okt.
Šorīt pavisam agra rīta pelde - mazliet pāri 6iem rītā, debesīs pat vēl zvaigznītes mirdz...atkārtošos, bet atkal saku – pasakainas, nebijušas sajūtas. Šoreiz peldes priekus izbauda arī vēl citas ceļotājas un visas esam sajūsmā. Tik maz vajag, lai cilvēks sajustos laimīgs un dzīvesspēka un prieka pilns Ir jāļauj sev būt, sevi atvērt pasaules skaistumam un saplūst ar to! Patiesi un īsti! Aizrautīgi!
Atkal brokastiņas un tad jau čemodāni busā un aidā ziemeļu virzienā.
Visi atzīstamies, ka nu jau bijām saraduši ar to, ka istabiņas tik mazas, nu viss mums bija LIELISKI. Dažiem bija palaimējies pat ar balkonu.
Pietrūkst mums tik vēl 1 dienas mierā un iespējas izbaudīt dienas un vakara peldes baseinā.
Arivederči Gardesano!
Mums priekšā ap 3st ceļš līdz Svarovski paradīzei Austrijā.
Un tad sākas kalnu baudīšana – ahh! Kalni, kalni, kalni, zilas debesis, ciematiņi, ielejas, Brennera pāreja. Burvīgi! Autobusā skan tiroliešu melodijas
Ap 11.30 esam jau Austrijā pie Svarovski Muzeja. Mums dod 2st pastaigai pa muzeju un veikaliņu. Man pavisam dumjā kārtā šķiet – kur nu tik ilgi? Muzejs mani nepārsteidz, lai arī ir gana žilbinošs.
Toties VEIKALIŅŠ! Man pašai nākas sevi pārsteigt – izrādās arī es neesmu vienaldzīga pret Svarovski akmentiņiem Kas to būtu domājis?
Rotaslietas veikalā ir skaistas, dažādas – visādām gaumēm un maciņa izmēriem. Kad pēdējā brīdī atgriežamies autobusā, smejoties secinām, ka iepirkšanās Svarovski veicina apetīti. Pusdienojam busiņā, atgriežoties Latvijas Garšā. Jo somās vēl ir gana daudz – Lāču rupjmaize, siers, no mājām vesti tomāti, gurķi, tieku uzcienāta pat ar Selgas cepumiem
Līdz naktsmītnei vēl pāri par 600km. Nevar jau vēl zināt kā mūs sagaidīs Vācija?
Aiz loga kalni, mākoņi, meži, ciematiņi, šoreiz skan vācu melodijas...top neskaitāmas - „nu šoreiz vēl pēdējā kalnu bilde”... Jo katrs jauns pagrieziens paver acīm ko skaistu un vēl neredzētu. Un kad vēl ieraugām skatus ar mākoņiem kalnu ielejās!!!!...
Sievieškārtas ceļotājas apspriež iespēju kāpt laukā no autobusa un doties kāda „Alpu daktera” meklējumos Vairākas (arī es) atzīstas, ka, atgriežoties mājās, iemetīs aci šai seriālā
Ap 15mitiem neliels sastrēgums uz Vācijas robežas uz 50 min un Sveika, Vācija! Atkal nopietni, jauni puiši pārbauda pases. Vēlāk uzzinām, ka gide jautājusi – vai tik vienkārši pārbaudot var ko atrast? Un viņi atbildējuši, ka pietiekami daudz atrodot arī šādi.
Braucam, snauduļojam, skatāmies komēdijas Tv un ap 23jiem esam Olomoucā un mums jau lai pazīstamajā viesnīcā Flora! Šoreiz un manai istabas biedrenei iedalīts 3vietīgs numuriņš OHO!
6.d. 21.okt.
Brokastis, kurās kāri notiesājam iepelēko maizīti un karstas desiņas. Itālijā esam gana atēdušies baltmaizi, picas, visādus balto miltu izstrādājumus. Tāpēc vietā gides stāstījums, kā Reiz Bulta Tūrs ceļojumā uz Itāliju, ārzemju kolēģi dokumentus noformējuši firmai BULKA TURS.
Pēc brokastīm paspēju iebrist otrpusielai esošajā rīta saules caurspīdētajā Olomoucas parkā, sajust rudens dzestrumu, - nākas salstošos pirkstus slēpt jakas kabatās(gaisa temp. +10), ieraudzīt pirmdienas rīta steidzīgos uz darbu gājējus. Aizeju līdz nelielam viaduktam pār ielu un papriecājos par skatu uz vecpilsētu. Vairāk laika nav...
Attā, Olomouca un 9.30 esam jau uz Polijas robežas. 14.00 braucam garām Varšavai, aiz borta nieka +16 grādi... laikam negribas atpakaļ uz mājām
Atkal mūzika, filmas, pitstopi. Pusdienojam Lomžā un 19.30 jau Lietuvas robeža.
Un ap pusnakti – Sveika, mīļā LATVIJA!!!
ESAM MĀJĀS!!!