Brīvdienas Parīzē.

  • 7 min lasīšanai
  • 12 foto
Vai ar nepilnām trim dienām pietiek lai apskatītu Parīzi? Lai gūtu pietiekamu priekšstatu - noteikti. Man gan šī nebija pirmā reize Parīzē, bet Aigai gan bija. Mums bija rezervēta viesnīca un arī Airport Shuttle no lidostas uz viesnīcu. Yellow Van Shuttle pieprasa lai pirms bagāžas saņemšanas viņiem piezvana no telefona automāta uz bezmaksas telefonu un apstiprina savu ierašanos, bet tas nemaz nav tik viegli izdarāms, jo pirmā vieta kur redzēju telefona automātu bija tikko izkāpjot no lidmašīnas, bet tiem priekšā ir sastājusies rinda ar ļaudīm, kas izlido un gaida, kad varēs iziet drošības kontroli. Telpā pie bagāžas saņemšanas taksofonu nav - nākas zvanīt no mobilā telefona. Pēc kāda laika kāds ofisa arī paceļ klausuli, esot viss OK, lai tik ejot pie izlidošanas stāva 16. durvīm. Pēc bagāžas sanešanas atrodam 16. durvis, bet tur neviens mūs negaida. Tagad gan ir pieejami taksofoni bieza slānī - zvanu šiem... Jā, jā viss ir OK, pēc 5 minūtēm būs busiņš klāt. Pēc kāda laika parādās arī dzeltenais busiņš, šoferis pamāj ar roku, esam jau ceļa jūtīs, bet izbraukšana no lidostas nemaz tik ātri nenotiek, jo esot jāpaņem vēl kāds no mūsu reisa, bet tā kā buss nevar stāvēt pie lidostas durvīm esam spiesti riņķot ap termināli, kamēr parādās lietuviešu paris, vēl viens aplis ap termināli, paņemam kādu kundzīti un tagad gan dodamies Parīzes virzienā. Piepilsēta vietām vēl ir redzams sniegs. Pēc kādas pusstundas brauciena esam pie savas viesnīcas, samaksāju puisim 40 eiro - puisis aiziet uz busiņu, laikam puisis 4 eiro uzskatīja par dzeramnaudu, nē - pēc mirkļa viņš ir klāt ar sīknaudu. Viesnīcas apkalpojošais personāls ļoti laipns, uzreiz iedod karti, parāda kur mēs esam un ko mums vajadzētu apskatīt, pat piedāvā rezervēt vietas uz Moulin Rouge šovu. Atsauksmes par viesnīcu jau lasīju, ka viesnīca esot mazs lifts, bet nu tiešam ir MAZS, rakstīts, ka esot 3 personām, bet mums jau divatā ar vienu vidēju koferi, knapi pietiek vietas, numurs arī diezgan mazs, bet vietas pietiek. Tā ka nemaz neesam tālu no visiem apskates objektiem, nolemjamam doties ar kājām nelielā pastaigā. Pēc nelielas līkumošanas Operas kvartālā esam nokļuvuši Elizejas laukos. Laikam jau nav prātīgi braukt uz Parīzi februāra vidu, bet ko padarīsi, ja Valentīna diena ir tādā laika? Ir apmācies un pilsēta izskatās diezgan drūma, iespējams, ja būtu vasara un koki būtu sazaļojuši pilsēta neizskatītos tik drūma. Pēc pastaigas gar peļķēm esam nonākuši pie Luvras. Pēc kāda laika dodamies gar Sēnu Parīzes Dievmātes katedrāles virzienā. Baržas, ka stāv Sēnas krastos fascinē, uz rakstāmgalda stāv laptopi, bet baržas īpašniekus nekur tuvuma nemana. Cik tur vajag lai izsistu logu, paķertu laptopu un aizskrietu prom. Vel Senas krasta redzama, kāda māja uz kuras stūra ir atzīmēts ūdens līmenis vairāku plūdu laikā - 1910. gada vienstāva mājai laikam bija redzams tikai jumts. Tā ir arī augstāka atzīme uz šīs mājas. Pēc kāda laika esam jau pie Parīzes Dievmātes katedrāles. Aigai liekas ka tā ir par mazu, viņa bija iedomājusies, ka tā ir lielāka. Pēc Parīzes Dievmātes katedrāles apskates dodamies uz Latīņu kvartālu, jo ir vēlēšanās kaukto apēst. Iekšārāvēji sajūsmina ar savu neatlaidību, bet nelielam pārdomām dodamies pie[i ]"cepures". [/i]Interesanta ir izvēle ēdienkarte: ir izvēle no trim ēdieniem par 10 eiro un arī trim ēdieniem par 16 eiro. Rēķina lielāko daļu protams sastāda vīns. Esam diezgan saguruši un dodamies ar metro uz viesnīcu. Izejot no metro stacijas, nedaudz jāpamaldās līdz atrodam ielu uz kuras ir viesnīca. Pēc nelielas apspriešanās par rītdienas plāniem dodamies pie miera. Brokastis neesam pasūtījuši, jo maksāt desmit eiro par brokastīm mums liekas par dārgu, iedzēruši kafiju numuriņā dodamies ielās. Ieejam kādā kafejnīcā, bet viņiem ir tikai kafija, atrodam arī kafejnīcu kur var nopirkt kruasānus. Pēc brokastīm mūsu ceļš ved kalnā augšā uz Monmartru. Drīz vien esam pie Svētās sirds baznīcas. Skats uz Parīzi no kalna ir iespaidīgs. Arī baznīca ir iespaidīga. Neliela pastaiga pa Monmartras ieliņām un suvenīru veikaliem līdz mums divi ielu mākslinieki piedāvā uzzīmēt portretus, Džuzeppe stāsta, ka viņam ļoti patīk mana bārda un viņš ļoti vēlas to uzzīmēt. Mākslinieks, kas zīmē Aigas portretu, uzzinājis ka mēs esam no Rīgas, stāsta ka esot spēlējis šahu ar Tālu. Tādā aukstā rītā nemaz nav patīkami sēdēt uz gaidīt, kamēr uzzīmē tavu portretu, bet rezultāts nemaz nav tik labs, esam uzzīmēti skaistāki, nekā esam dzīvē, bet tomēr samaksājam māksliniekiem par darbu un dodamies uz metro lai dotos uz Defensu. Parīzes metro līnijas ir diezgan atšķirīgas, dažas ir lēnas, dažas - ātras, dažas pat vagoni ir ar riteņiem ar riepām, vienā metro līnijā ir dubultdurvis vienas metro vagonā otras uz perona, tā laikam ir pati noslogotākā un ātrākā līnija un uz perona šie nožogojumi ir lai neuzstumtu cilvēkus uz sliedēm. Defansa ir interesanta ar savu arhitektūru. Nolemjam arī uz braukt ar liftu uz Lielās Arkas jumta. Pilsēta ir pārskatāma, bet nav tāda unikāla iespaida, kāds piemēram ir braucot ar London Eye. Arkas augšējā stāvā ir arī vairākas izstādes. Tad dodamies apskatīt Eifeļa torni. Arī tas Aigai liekas par mazu. Ieraugot rindas, kādas ir pie torņa kasēm, Aiga saka, ka viņa tādā rindā nestāvēs, lai apskatītu pilsētu no torņa augšējās platformas. Mani tas nesarūgtina, jo esam Parīzes panorāmu redzējuši gan no Monmartras, gan no Lielās Arkas. Tagad dodamies uz Aleksandra III tiltu, kas iespējams ir greznākais tilts Parīzē. Tilta pamatakmeni ir ielicis Krievijas cars Nikolajs II. Beidzot Elizejas laukos mums izdodas nopirkt ceptus kastaņus. Pastaigājoties pa Elizejas laukiem nonākam pie Triumfa arkas. Elizejas laukos ir daudz cilvēku, liekas ka Parīzieši ir tusētāji un viņiem patīk bezmērķīgi doties ielās, jo Elizejas lauki ir pilni ar cilvēkiem. Pēc Triumfa arkas apskates dodamies uz viesnīcu, jo esmu pasūtījis Valentīna dienas vakariņas kādā restorānā. Netālu no viesnīcas izdodas arī atrast kādu pārtikas veikalu. Liekas neizprotami, ka tik lielā pilsēta ir tik maz pārtikas veikalu, bet iespējams, ka tie kas dzīvo pilsētas centrālajā daļā nemaz mājās negatavo ēst. Nu arī pienāca laiks Valentīna dienas svinīgajām vakariņām, tas jau biju rezervējis un apmaksājis Rīgā, jo bija aizdomas, ka Valentīna dienas vakarā būs problemātiski dabūt vietu, kur romantiski pavakariņot, bet laikam nevajadzēja pirkt kaķi maisā, jo tās bija sliktākās vakariņas šo triju dienu laikā Parīzē. Īstenībā no romantikas, tur bija diezgan maz, jo restorāns bija pārpildīts, un restorānā vienīgais, kas liecināja par svinīgumu bija daži spīdīgi akmentiņi un zvaigznītes uz galda. Es pat nesaprotu, kāpēc rezervācijas apstiprinājumā viņi bija uzrakstījuši, ka jāierodas formālā apģērbā. Pēc vakariņām bija vēl ieplānots braukt ar kuģīti pa naksnīgo Parīzi, kuģu piestātne nebija tālu no restorāna, pie Devītā tilta, bet man nebija līdz kartes un pēc atmiņas nez kāpēc aizgājām gar Sēnu pretējā virzienā. Pie viena no tiltiem pajautājām kādam kungam, kur te ir Devītais tilts. Izrādās ka esam centra salu pilnīgi pretējā galā. Uz reisu deviņos nepaspēsim, bet mierinu, sevi ar domu, ka nākamais reiss ir pēc pusstundas. Kad atnācām uz piestātni, izrādījās, ka nākamais reiss ir desmitos, nevis pusdesmitos. Mums ir 40 minūšu laika, bet nekur iet negribas, tā nu mēs klimstam pa piestātni. Kādas piecpadsmit minūtes pirms desmitiem sākas vietu ieņemšana uz kuģa. Ierodas arī kādu kāzinieku kompānija. Sākumā ieņemam vietas uz apakšējā klāja, bet no tā ir slikta redzamība, tāpēc dodamies uz otro klāju, kur ir stigri vēsāks. Kuģis ir aprīkots ar spilgtiem prožektoriem sānos un var ļoti labi redzēt visas ēkas Sēnas krastos. Eifeļa tornis ir pilnībā izgaismots un izskatās iespaidīgi uz naksnīgās Parīzes fona. Arī Aleksandra III tilts izskatās iespaidīgi naktī. Visas ievērojamās celtnes ir labi izgaismotas. Pie Eifeļa torņa kuģītis apgriežas un mēs dodamies atpakaļ. Mums paliek nedaudz vēsi un mēs dodamies atpakaļ uz pirmo klāju. Kad kuģītis piestāj, nolemjam doties uz viesnīcu ar metro, jo pa dienu esam daudz staigājuši un arī noguruši. Svētdien bija doma aizbraukt līdz Versaļai, bet tā kā sestdien daudz staigājām ar kājām. Tāpēc izlemjam apskatīt Parīzes tirgus. Ceļvedī bija apraksti par vairākiem tirgiem pilsētā, bet daži no tiem ir slēgti svētdienās, tāpēc apjautājamies viesnīcas reģistratūrā par tirgiem. Mums iesaka divus, viens esot kur pārdod visu, bet otrs pārtikas tirgus. Vispirms dodamies uz Pouces tirgu, kas atrodas kādas metro līnijas galapunktā. Kad tur ierodamies, rajons nedaudz atgādina mūsu Maskačku. Dodamies pa ielu, kas ir diezgan netīra. Nospriežam, ka mūsu Maskačka ir tīrāka. Atrodam, kādu tirgus laukumu, kur pārdod drēbes, tas izskatās, kā mūsu Centrāltirgū. Sākam meklēt, kur pārdod vēl kaut ko, bet bez panākumiem, tāpēc dodamies atpakaļ metro stacijas virzienā, kad izvelku karti un sāku skatīties to, no tuvējās tirgotavas, kāds vīrs rāda ka jāiet tajā virzienā, kur jau bijām, kad viņam saku, ka tur nekā daudz nav šis atbild, ka esot jāiet tālāk. Kad aizejam līdz tirgum, tas izrādās antikvāru priekšmetu tirgus, daudzas preces izskatās nožēlojami, atgādina Latgalīti, tikai preces no cita gadsimta. Ir arī mēbeles un citi priekšmeti, kas ir ideālā stāvoklī, bet tās tirgotavas izceļas uz citu fona. Aigai te ļoti nepatīk un mēs meklējam citu preču tirgu, jo mums teica, ka te esot viskautkas, bet neizdodas neko citu atrast, tāpēc jautājam policistiem, tikai viens no diviem nedaudz runāja angliski un ar mokām saprata, ko mēs gribam, un mums kļuva skaidrs, ka te ir tikai antīkas lietas. Dodamies atpakaļ uz metro staciju, tirgotājs, kas mums rādīja ceļu, ir neizpratnē, ka mums nepatika tirgus. Dodamies uz pārtikas tirgu, iznākot no metro stacijas ir pavisam cita sajūtas. Šis rajons ir pavisam savādāks un te ir patīkami uzturēties. Nolemjam ieturēt mazas brokastis, jo Pouces rajonā mums nebija vēlēšanās, iet iekšā kādā kafejnīcā. Dīvaini ir tas, kas ekspreso kafija maksā aptuveni divi eiro, bet tēja - četri. Nez ar ko tas būtu izskaidrojams? Iespējams tas atkarīgs no dzēriena tilpuma un cik ilgi jāpavada laiks kafejnīcā... Tirgus nav liels, bet te ir patīkami uzturēties, ir visāda veida pārtikas produkti, gan jūras, gan gaļas, gan piena, gan dārzeņi. Netālu atrodas vēl viena ieliņa, kur ir daudz veikaliņu un kafejnīcu. Dodamies atpakaļ uz viesnīcu, izkāpuši no metro konstatējam, ka gandrīz visi veikali ir ciet, arī lielais pārtikas veikals, ko vakar atradām. Mierinu Aiga, ka gan jau kāds arābu veikaliņš būs vaļā, un tā tiešām ir, netālu no viesnīcas vienu atrodam, kur nopirkt nedaudz uzkodas un dzērienu. Nedaudz atvilkuši elpu viesnīcā, dodamies vēlreiz uz Monmartru, šoreiz izdodas, aiziet pa taisnāku ceļu. Pāris foto pie Moulin Rouge un varam doties tālāk. Atkal nopērkam ceptus kastaņus, bet jāsaka gan, ka tā ir otrā vieta, kur mēs tos redzējām. Kaut kā likās, ka tos tirgo bezmaz vai uz katra stūra. Ieejam atkal Svētās sirds baznīcā – notiek dievkalpojums. Un vietējie darbinieki, ļoti uzmana lai viesi netrokšņotu un nefotografētu. Sajūtas ir pacilājošas, bet mūķenes gan šoreiz nedziedāja tik daudz, kā manā iepriekšējā Parīzes apmeklējuma laikā. Nedaudz vēl pastaigājam pa Monmartras ielām un dodamies uz Parīzes Dievmātes katedrāli. Ir jau satumsis un daudzas nakts fotogrāfijas sanāk lieliskas. Arī Parīzes Dievmātes katedrālē notiek dievkalpojums, bet mēs te ilgi neuzturamies. Pēc kārtējām vakariņām Latīņu kvartālā dodamies uz viesnīcu. Nu jau vairs palicis tikai pirmdienas rīts Parīzē, kuru gribējām izmantot nedaudz pastaigājot pa veikaliem, bet laika nav daudz, jo vienpadsmitos, mums jau būs pakaļ busiņš, kas vedīs uz lidostu. Ir tikai daži veikali, kas strādā no pusdesmitiem, lielākā daļa strādā no desmitiem. Nopērkam saldumus mājiniekiem, sakravājam somas un dodamies hallē gaidīt busiņu. Par atgriešanos gan gribētu brīdināt - ja lidojat ar AirBaltic no Charles de Gaule, ņemat vērā, ka Tax-free zonas tur praktiski NAV! Un nav nekādas jēgas laicīgi ierasties lidosta, jo no garlaicības var nomirt. Pie 70tām izejām ir tikai viens Tax-free veikals ar augstam cenām.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais