Gruzija
|
Deserts
|
Mājās ir labi, bet Gruzija – tas ir īpašs stāsts. Par dabu, par ēdienu, par cilvēkiem, par mūziku, par pilnīgi visu – par to, kas mums, ziemeļniekiem, atver sirdis, liek smaidīt, baudīt dzīvi un saprast, ka tu esi dzīvs tik ilgi, kamēr gribi un vari baudīt to, ko dzīve tev var sniegt. Gaumardžus!
Gruzīns. Pret baltieti ļoti pozitīvi noskaņots, izpalīdzīgs (protams, ar savu aprēķinu), ja ko gribēsi – būs! Vajag tik vēlēties ☺ Visas lietas sakārtos, jo šķiet, ka visi gruzīni savā starpā ir saistīti ja ne radnieciskām, tad draudzīgām saitēm. Ļoti ticīgs. Bērnus jau no mazotnes māca ticēt un uzticēties Dievam. Ļoti viesmīlīgs. Ciemiņš – tā ir Dieva dāvana, tā ir svētība mājai. Esot Telavi pilsētā, vērojām kalnu ainavu stāvot netālu no mājas, pēc brīža atvērās durvis un iznāca sieviete ar diviem šķīvjiem – uz viena plūmes, uz otra – vīnogas. Cienājieties! Viņas acīs bija neviltots prieks par to, ka apstājāmies tieši pie viņas mājas durvīm.
Vīns un čača ( īpaši persiku čača! Neesi baudījis? Brauc nākamreiz līdz, lai zinātu, kas tas ir!)
Hinkāļi un hačapuri, lobiani un pildīti pipari, tomāti ar fantastisku tomātu garšu, svaigs kizils rīvēts ar cukuru, un čurčellas ....augļi.....
Vai te latvieši saimnieko?!
Un ŠAŠLIKS! Esot iepriekšējo reizi Gruzijā vīlos šajā ēdienā, tāpēc tagad bija noruna ar mūsu vietējo gidu, ka pēdējā dienā viņš uztaisīs šašliku tā, kā to taisa paši gruzīni, kad dodas piknikā.
Šoreiz manā grupiņā esam kopā 20 cilvēki. Un katram jau ir sava izpratne kā to šašliku vajadzētu pagatavot ☺ ( pēc mūsu saprašanas). Tiek nopirkta tirgū gaļa, zaļumi, tomāti, gurķi, sīpoli, sāls. Un dodamies uz piknika vietu. Nonākam lielā aizā, caur kuru tek kalnu upe uz kuras ir uzcelts HES. Apkārtne diezgan piemēslota, (bet tā pamatā ir visur Gruzijā, tas ir jāpieņem, ja nevar, tad būs grūti). Gids izvēlas 2 palīgus no mūsu vidus ( protams, vīriešus), pārējos aizsūta pastaigāties un apskatīt upi no kalna iekšpuses. Atgriezties lika garda ceptas gaļas smarža. No pilnīgi nekā ir uztaisīta uguns vieta, aplikta ar akmeņiem, restītes, uz kurām salikti iesmi ar milzīgiem gaļas gabaliem. Ieraugot tos, atskan saucieni – tik lieli gabali uz tik mazām oglēm neizcepsies! Mazliet pacietības un – mielasts var sākties! Neticami – kā var tā garšot it kā vienkārši uz oglēm cepta gaļa! Un lielie gabali izcepti, mīksti un gardi! Un klāt, protams, vīns – Gaumardžus!
Mūsu ceļojums ilga nedēļu, pietiekami ilgs laiks, lai mājās atgrieztos saguruši, bet ar domu – noteikti atgriezties. Tas, ko mēs redzējām un izbaudījām, atsvēra nogurumu un negulētās nakts stundas. Brauciens pa Gruzijas kara ceļu uz Kazbegi, daudzie klosteri, katrs ar savu stāstu un nozīmi, vīna un čačas gatavošanas tradīcijas, kanjons ar pārkares tiltu, pa kuru ejot dažam reibst galva, brauciens ar laivām pa Dinozauru ieleju, Vardzija- alu pilsēta, un Tbilisi vecpilsēta , sērūdens pirtis ar gandrīz verdošo ūdeni, ādas pīlings, pēc kura šķiet, ka esi izlobīts no netīrumu čaumalas kā tāds mandarīns. Un neizsakāma viegluma sajūta pēc tā visa.
