Mana Eirotūres dienasgrāmata (2 daļa)

Ilze Baiža 11.10.2015 5 min lasīšanai 1 foto

Maršruts: Spofforth – Hull (UK) – Rotterdam (NL) – Berlin (DE) – Prague (CZ) – Bratislava (SK) – KrK (HR) – Blend (SL) – Bavaria (DE) – Paris (FR) – Le Mont-Saint-Michel (FR) - Arromanches-les-Bains (FR) – Calais (FR) – Back to the UK

19. Augusts, Ceturtdiena, KrK sala (Horvātija)

Mūsu apmešanās vieta ir kempings KrK salā, kas ar kontinentu savienota ar tiltu. Tūrisms nepārprotami ir šejienes galvenais ienākumu avots, jo uz katra pagrieziena redz ar kārdinošām fotogrāfijām rotātas norādes uz kādu kempingu vai viesnīcu. Klinšainās augsnes dēļ sala never lepoties ar lielu koku un krūmu daudzveidību, taču tas netraucē dažu labu vietējo sev ierīkot omulīgu dārziņu, kurā aug vīģes, vīnogas, melones un citi augļi. Pludmales izskatās tieši tā, kā to atspoguļo tūrisma katalogi – tirkīza krāsas ūdens, brūnas, pelēkas un baltas klintis, un brīnišķīgi līči, kurās iekārtotas peldvietas.

Tiesa, vakar no tā visa redzējām gandrīz neko, lietus lija tik spēcīgi, ka mēs pabraucām garām vairākiem veikaliem tos pat nepamanot. Taču šorīt spīd saule un es esmu sajūsmā. Pagatavoju kafiju un steidzos uz terases izbaudīt krāšņumu. Mans vīrs un ome jau augšā, un abi sēž ārā pie galdiņa un uzņem ikdienišķo kofeīna devu. Mūsu mājiņa ir kalnā, un skats no tās ir vienkārši aplaimojošs – jūra, zaļie smaržīgie vīģes koki un zilas debesis bez neviena mākonīša! Te mūsu svētlaimi pārtrauc Atis tērpies vienās peldbiksēs un gatavas tūlīt iebrist Adrijas jūrā. Kā tad ar brokastīm, un visu pārējo? Nē, peldēšanās viņam ir pirmajā vietā. Ati vedam peldēties uz maiņām vismaz piecas reizes tajā dienā. Bērnam neko vairāk arī nevajag, tieši pretēji, mums ir grūti viņu no ūdens dabūt ārā. Pats nosalis zils, lūpas dreb, zobi klab, bet viņu pierunāt iznākt un apsildīties iznāk ar lielām grūtībām. Es arī vairākas reizes nopeldos. Ir jauki, taču ātri vien atceros kolēģēs brīdinājumu par speciālajiem apaviem, kurus neesmu nopirkusi. Šeit pludmales ir akmeņainas un tie pamatīgi duras kājās, īpaši padarot grūtu iznākšanu krastā. Omei arī tas nepatīk, bet nolemjam, ka šoreiz iztiksim kā ir.

Lielāko daļu no Kempinga viesiem, ieskaitot mūsu kaimiņus, sastāda vācieši, otro vietu dala austrieši un Horvātijas kaimiņi slovēņi, trešajā vietā itāļi. No Latvijas un Anglijas nepamanu nevienu numura zīmi. Kempingā ir pieejams pludmales bārs, restorāns, pārtikas veikals, augļu un dārzeņu stends un pludmales preču veikals, kur tirgo peldkostīmus, speciālos pludmales apavus, niršanas parīkojumu un citas lietas. Cenas Eiropeiskas. Atis izdīc no tēva niršanas aprīkojumu.

Pārtiku mēs tomēr braucam pirkt uz vietējo supermārketu, apmēram 3-4 km no kempinga. Šajā veikalā ir lielāka izvēle, bet svarīgākais - ļoti garšīga maize un desa. Tāda desa ilgi nav ēsta, gandrīz tāda, kāda bija padomju laikos no īstas gaļas. Stīvs nogaršo vietējo alu, esot nekas.

Diena aizrit bezrūpīgi atpūšoties, bet uz vakaru es jau sāku tapināt pirkstus uz galda aiz garlaicības, jūtos tā, ka neko neesam redzējuši šodien. Nedaudz nožēloju, ja negājām pastaigāties ārpus kempinga robežām, bet mans mazais peldētājs nebija no ūdens atraujams, vēl jo īpaši pēc tam, kad bija ticis pie niršanas aprīkojuma. Visi šodien gribēja atpūsties, un man vien nācās pielāgoties.

20. Augusts, Piektdiena, KrK sala (Horvātija) - Plitvices ezeri - KrK sala

Šodien dodamies ekskursijā uz Plitvices ezeriem. Par šo vietu uzzināju pavisam nejauši - internetā ieraudzīju fotogrāfiju, un uzreiz iemīlējos. Sapratu, ka Horvātija nebūs redzēta, ja neaizbrauksim līdz Plitvices nacionālajam parkam. Rīts kempingā ir tikpat skaists kā vakar, tāpēc saģērbjos vienos šortiņos un krekliņā. Līdzi vēl paņemam peldkostīmus un dvieļos. Tos stiepjam līdzi vienmēr, tā gadījuma pēc, ja nu pēkšņi ceļā gadās kāda skaista vieta, kur nopeldēties. Lai nesanāk žēli uz to skatīties un neizbaudīt mājās atstātu pelddrēbju dēļ. Braucam 2,5 stundas, pa ceļam apskatam Horvātijas vidieni, tā ir ļoti atšķirīga no piekrastes, kas nenoliedzi atgādina jau iepazītās Vidusjūras valstis - Itāliju un Spāniju, taču tālāk no krasta viss kļūst zaļāks un vietām atgādina pat Latviju. Laukos novēro diezgan bēdīgu ainu - daudzas pamestas mājas, dažas pat ļoti labā stāvoklī. Oma jokojas, ka varētu vienā ievākties un dzīvot. Sākam fantazēt par omas dzīvi Horvātijā. Par dārzu, vistām un pat zirgu, ar kuru es varētu jāt, kad atvaļinājumā atbrauktu ciemos. Skaists sapnis! Interesenti, kāds tracis būtu, ja kāds tiešām tā izdarītu - vienkārši ievāktos kādā no atstātajām mājām – viss ciemats būtu kājās, un drīz atrastos kāds nikns mājas īpašnieks, kam līdz tam brīdim māja nemaz neinteresēja.

Parkā ierodamies ap 11, un uzreiz var redzēt, ka parkam nākas uzņemt vairāk apmeklētāju kā tas spēj ietilpināt. Mašīnas stāvvietu ir ļoti grūti atrast. Viss ir pilns un klāt mašīnas tikai brauc un brauc. Ar grūtībām atrodam vienu stūrīti. Izkāpjot no mašīnas, es saprotu, ka esmu saģērbusies stipri par plānu. Ir tik auksts, ka vienīgais, kā varu sasildīties ir ietīties lielajā dvielī kā apmetnī. Mans oriģinālais apģērbs liek atskatīties ne vienam vien cilvēkam, un dažam labam pat pašausmināties, taču man ir dziļi vienalga, ka tikai silti, pareizāk sakot, siltāk.

Pie biļešu kioska stiepjas ļoti gara rinda. Lai to izstāvētu paies vismaz stunda, ātri novērtēju situāciju un saprotu, ka ņemot vērā to, ka mums vēl jātiek atpakaļ, pretēji maniem principiem, citas izvēles nav kā mēģināt ieliek rindā kaut kur tuvāk kasei. Tas man izdodas. Taču mazliet mokos ar sirdsapziņas pārmetumiem, kas izklīst vēlāk, kad ieraugu milzīgās rindas lai tiktu uz kuģīti, kas apmeklētājus pārceļ pāri ezeram, kur sākas tūristu takas. Parks ir ļoti skaists un noteikti ir vērts to redzēt, taču jārēķinās uz lieliem cilvēku sastrēgumiem pirms vietām, kuras cilvēki steidz fotografēt. Rindas ir visur, uz kuģiem, autobusiņiem, kas aizved izeju un uz takām pirms ūdenskritumiem.

Cena par ieeju parkā augustā vienam cilvēkam 180 kunas (apmēram 18 mārciņas), bērniem līdz 7 gadiem pa brīvu. Atim ir astoņi gadi, bet viņu darbiniece palaiž pa brīvu. Cenā ir iekļauti kuģīši, vagoniņi, kas aizved no vienas ieejas uz otru, un protams ezeru apskate.

Mājās (kempingā) atgriežamies jau krēslā, bet Atis vēl steidz uz pēdējo peldi Adrijas jūrā.

Vakariņas ieturam kempinga restorānā. Es pasūti zivju un jūras veltes plati. Nav lēti, bet ļoti garšīgi.

21. Augusts, Sestdiena, KrK sala (Horvātija) – Bled ezers (Slovēnija) – Berhtesgādene (Bavārija, Vācija)

Šorīt atvadāmies no omulīgās mājiņas Krk salā. Kempinga ofisā samaksāju rēķinu, kas uz pirmā uzmetiena liekas šausmīgi liels 3000 kunas! Kunas uz mārciņām pārrēķināt ir ļoti vienkārši, tā ļoti rupji rēķinot 10 kunas ir 1 mārciņa.

Pēc 2 stundu brauciena, robežu šķērsojam ļoti ātri. Slovēnija sagaida ar kalniem un zaļumu. Man ļoti patīk, noteikti gribētu šajā valstī atgriezties un apskatīt to vairāk. Mūsu pieturas punkts ir Bled ezers – vēl viena vieta, kuru atradu internetā, un iekļāvu ceļojuma maršrutā. Pirmos skatos no ezera ieraugam meklējot stāvvietu. Iespaids pamatīgs – pasaku valstība realitātē. Ūdeni ieskauj klintis, no kurām lepni debesīs slejas viduslaiku pils, bet ezera vidū ir sala ar vēsturisku baznīcu.

Šoreiz mums ļoti noveicās – esam vieni no pēdējiem, kas dabūn stāvvietu apsargātā stāvlaukumā pāris soļus no ezera. Šajā vietā pavadām divas stundas. Peldamies un pamielojuma acis ar apkārtējo skaistumu. Arī šeit tomēr speciālie apavi noderētu, jo ezera gultne ir akmeņaina, taču visādi citādi jūtos vienkārši brīnišķīgi. Oma skumst, ka varējām jau palikt ilgāk, bet neko darīt viesnīca mums šovakar rezervēta jau Bavārijā, tāpēc gribot negribot turpinām ceļu.

Slovēnijas – Austrijas robeža ir gandrīz 8 km garš tunelis cauri kalnu grēdai. Lai tiktu tam cauri mums nākas sēdēt vismaz divu stundu ilgā sastrēgumā. Saule cepina, jūties kā uz pannas, bet mašīnu rinda uz priekšu kustas gaužām lēni. Kad beidzot iebraucam tunelī, mans cerības par vēso gaisu nepiepildās, tieši pretēji tas šķiet silts un piesmacis. Mirki liekas, ka ir grūti elpot.

Pat braucot pa šoseju var izbaudīt Austrijas dabu un skaistumu. Es un oma cenšamies to iemūžināt fotogrāfijās, kas ne vienmēr izdodas.

Mūsu naktsmītne viesu nams Alpina atrodas Vācijā tikai pāris kilometrus no Austrijas robežas. Tiekam ļoti laipni sagaidīti un izmitināti ģimenes numurā, atkal ceturtajā stāvā. Uzkāpt ar mantām dažam labam ir grūti, bet tiekam atalgoti ar kalnu skatu no balkona.

Berhtesgādene ir tā vieta, no kuras es neko negaidīju, bet kas mani ļoti labi pārsteidza, bet par to manas dienas grāmatas 3. Daļā.