Afganistāna, jeb kā es braucu Muhameda znota kapu lūkoties.
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Neskaitot dažādas neatzītās teritorijas un kolonijas kā Kosova, Reinjona, Puertoriko, Folklendu salas, Karību jūras kolonijas un citas, nākošajai manis apciemotajai zemei vajadzēja kļūt par 100. ANO atzīto valsti pasaulē, tāpēc gribējās ieripot otrajā simtā ar ko īpašu - un kas gan var būt vēl īpašāks par Afganistānu? Te nu es esmu- valstī, ko neviena impērija nespēja pakļaut, valstī, kas pēdējās dekādes vienmēr bijusi pasaules mēdiju uzmanībā, valstī, kur persieši, turki, moguli, briti, krievi un amerikāņi piedzīvoja sakāvi, valstī, ko vēsturnieki sauc par Impēriju kapsētu (Graveyard of Empires).
Izkāpju no taksometra pie Zilās Mošejas Mazarišarifas pilsētā Afganistānas ziemeļos, lai saņemtu drosmi un uzvilktu dūmu pirms došanās plašajā kompleksa teritorijā. Iela šķiet pilnībā sastingst, cilvēku sarunas apraujas, tirgošanās tiek pātraukta un rodas sajūta, ka pilnīgi visi skatās uz diviem dīvainiem ceļotājiem, kas iemaldījušies zemē, kas ir tālu no populārāko galamērķu saraksta.
Apkārtējo sejas neizskatās no tām draudzīgākajām, sievas ietītas zilās burkās, ka acis redzēt nav iespējams, bet vīri bruņojušies ar nopietnām un dzīves smaguma nomāktām sejas izteiksmēm, turbāniem galvā, palagiem mugurā un pamatīgiem bārdas kušķiem ap vaigiem atgādina personāžus no CIP meklētāko teroristu saraksta vai no mēdījos publicētajiem Islāma Valsts kaujiniekiem.
Ja vēl pieliek klāt manu ierašanos pilsētas labākajā viesnīcā pirms mirkļa, kas atgādināja nocietinātu cietoksni jeb armijas bāzi, tad pirmās sajūtas ir nedaudz satraucošas un kņudinošas. Bet izrādās, tā ir tikai aisberga virsotne, ejot klāt pie drūmajiem Al Qaeda biedriem līdzīgajiem vīriem un jautājot pēc foto, šie atmaigst kā mazi bērni dabūjuši konfektes, smaida un priecājas, un saka, lai droši tik bildē. Pat atsevišķu dāmu tradicionālajā zilajā afgāņu burkā izdodas nobildēt, lai gan tas nav pieņemts, dažas neatsaka.
Vēl vairāk, ātri vien sapazīstos ar draudzīgajiem vietējiem un tieku uzaicināts vakarā paviesoties kā ciemiņš vietējo mājās, ko protams izmantoju apmeklējot veselus divus vietējo mitekļus un gūstot labu priekštatu, kā dzīvo mūsdienu afgāņi reģionos, kuros karš un terorisms met līkumu.
Mazarišarifa ir Ziemeļafganistānas galvaspilsēta un ceturtā lielākā pilsēta valstī. Ceļotājiem tā ir visdraudzīgākā un liberālākā pilsēta Afganistānā, jo valsts ziemeļu daļa vienmēr pretojusies Taliban kustībai, kaujinieku idejām un to varai. Tas galvenokārt saistīts ar Afganistānas nacionālajām īpatnībām – ziemeļus apdzīvo tadžiku un uzbeku izcelsmes afgāņi, bet bīstamos austrumus un dienvidus, kur parasti notiek Taliban aktivitātes - puštuni. Lai gan es biju gaidījis, ka Mazarišarifā vietējie staigās uzbeku un tadžiku tjubatjeikās-cepurītēs, tomēr tas izrādījās kļūdains pieņēmums. Padomju Savienības un Krievijas Impērijas dzelzs priekškars pārāk atsvešinājis abās robežas pusēs dzīvojošos uzbekus un tadžikus un tie zaudējuši gan brāļu sajūtas, gan mainījuši ģērbšanās stilu. Tagad ziemeļos dzīvojošie tadžiki uzskata sevi par afgāņiem jeb tadžiku izcelsmes afgāņiem un ģērbšanās mode tiem ir daudz konservatīvāka un tuvāka puštuniem kā tadžikiem Tadžikistānā.
Mans galvenais Afganistānas apmeklējuma iemesls atrodas pašā Mazarišarifas centrā – Hazrat Ali svētnīca. Bieži saukta arī par Zilo Mošeju, tā ir viena no skaistākajām sakrālajām celtnēm Islāma pasaulē un viena no nozīmīgākajām svētceļojuma vietām musulmaņiem, kurai dailes ziņā līdzvērtīgas celtnes var atrast tikai Samarkandā vai Isfahānā. Afgāņi un Vidusāzijas musulmaņi uzskata, ka šeit atrodas Muhameda brālēna un znota Ali kaps, turpretī Tuvo Austrumu zemēs par Ali atdusas vietu uzskata Najafu, Irākā – vietu, kur pirmais šiītu imams un tiešais Pravieša sekotājs tika nogalināts 661. gadā. Afgāņi atsaucas uz senu leģendu, kas vēsta ka šiīti Ali mirstīgās atliekas slepus izveduši un paslēpuši leģendārās Balhas pilsētas apkārtnē mūsdienu Afganistānā, baidoties, ka ienaidnieki tās varētu apgānīt un iznīcināt. Līdz pat 12. gs. Ali kapa vieta nebija zināma, kad 400 Balhas augtmaņi vienā naktī nosapņoja precīzu atdusas novietojumu, nākošā rītā to atrodot 25 km no slavenās pilsētas. Seldžuku turku valdnieks uzreiz izveidoja svētnīcu virs kapavietas, ko nopostīja Čingishans gadsimtu vēlāk, bet 15.gs. Tamerlana mazmazdēls Sultāns Baikara to atjaunoja Timurīdu (Samarkandas) stilā ar daiļām flīzēm. Ap krāšņo celtni izauga jauna pilsēta, Mazarišarifa, kas tulkojumā nozīmē Svētā kapavieta. Zilā mošeja ne tikai aizrauj ar flīžu dekorācijām, bet tā ir arī lieliska cilvēku vērošanas vieta, tāpat kā bazārs, pa kuru brīvi var paklejot iemūžinot afgāņu cilvēku un ikdienas ainas fotogrāfijās.
Nākošā vieta manā plānā bija leģendārā pilsēta Balha, jeb Baktra, kā to sauca senie grieķi. Tagad tā ir maza provinciāla pilsētiņa, bet ilgus, jo ilgus gadsimtus tā ir bijusi milzīga Āzijas metropole ar tik bagātu vēsturi, ka nav daudz pilsētu pasaulē, kas spētu ar to sacensties. Nozīmīgs Zoroastrisma, Budisma, Sūfisma un Islāma centrs laikmetu līkločos un galvaspilsēta dažām impērijām, arābi šo pilsētu, pateicoties tās vēsturei, dēvē pat par ‘’visu pilsētu Māti’’. Balha ir Zoroastrisma jeb pasaules pirmās monotejiskās reliģijas dzimtene, te dzimis un miris tās izveidotājs Zaratustra. Vēsturniekiem tā vispirmām kārtām saistās kā Persijas impērijas pēdējais bastions un kaujas vieta cīņā pret Maķedonijas Aleksandru, pēc kuras ieņemšanas Balhā Aleksandrs Lielais aprecēja vietējo afgāņu princesi Roksanu un izveidoja pilsētu par bāzi saviem tālākajiem karagājieniem uz Indiju, Afganistānu un Centrālāziju. Šai slavenajā pilsētā dzimis un savu daiļradi veidojies viens no Austrumu literatūras etaloniem – Persiešu dzejnieks, rakstnieks un Sufi mistiķis Rūmī, bet pēc islāma tradīcijām Balhu izveidoja Noass, kura šķirsts pēc plūdiem šeit pirmo reizi piestājis uz Zemes. Mūsdienās no antīkās Balhas spožuma gan maz kas palicis pāri, tikai atsevišķas celtnes un gandrīz 3000 gadus seni mūru fragmenti, bet tos man nebija lemts vērot, jo vietējie drošības apsvērumu dēļ nerekomendēja turp doties vienam. Tā rezultātā man vairāk laika palika trešajai zīmīgajai vietai Afganistānā – Takht-e Rostam (Rostama tronis). Pazemē, klintī cirstā Rostama budistu stūpa ir pasaules mēroga vieta, jo otras tādas vietas uz Zemes nav. Etiopijā cilvēks pazemē spējis izcirst vairākas Lalibelas baznīcas, Rietumkazahstānā pazemes mošejas, bet tikai Afganistānas ziemeļos var atrast klintī cirstu stūpu. Šo nozīmīgo budistu kompleksu izveidoja 4-5. gs., kad visa Afanistāna, Pakistāna un daļa Centrālāzijas atradās Kušanu impērijas parziņā. Par to, kāpēc stūpa ir izveidota zem zemes, nevis virs tās, viedokļi dalās, jo neviena no versijām nav pilnībā pierādīta, bet visticamākās ir maskēšanās iemesls un pārmērīgi karstās Afganistānas vasaras.
Blakus stūpai atrodas ne mazāk interesants klintīs cirsts alu klosteris, kas vairāk atgādina mazu pilsētiņu nevis reliģisku celtni. Ja par alā veidoto budistu templi, nebūtu jābrīnās, tad par klintī cirstu bazāru, pirts kompleksu un valdnieku precību zāli gan. Kurā gan klosterī atrodas tirgus un zakss? Tāpēc versija par to, ka šis komplekss bijis tikai klosteris raisa šaubas. Tāds nu reiz bija ieskats Afganistānā, gribētos jau protams apceļot arī citus šīs kalnainās zemes reģionus, bet politiskā un drošības situācija to neļauj un izskatās, ka neļaus vēl ilgi Impēriju kapsētai atvērties tūrismam pilnībā.
IMPRO vēstnieks Jānis Kreicbergs
