Rotaļu pilsēta tuksnesī – Lasvegasa
|
Bens Latkovskis
|
Latviešiem Lasvegasa ir unikāla pilsēta jau ar to vien, ka saīsināti tā tiek apzīmēta ar mums tik tuvo burtu salikumu LV. Šī pilsēta ir uzcelta vietā, kur pēc loģikas likumiem nekādai pilsētai nevajadzētu atrasties – tuksneša vidū. Runā, ka par mafijas naudu. Nezinu, cik patiesības un cik leģendu par to mafijas naudu, bet pilsētas apkārtnē neaug tikpat kā nekas.
Braucot uz Lasvegasu, autostrāde desmitiem jūdžu iet gar zemes gabaliem, kuri apjozti ar vieglu, elektriskam ganam līdzīgu vienas stieples žogu. Pliks akmeņu un grants klajums ar retiem, pie zemes pieplakušiem pelēkzaļu ērkšķainu augāju puduriem. Kā sen pamests būvlaukums daudzu desmitu kilometru garumā.
Bezgaumības pievilcīgais šarms
Lasvegasā iznāca pabūt gan ceļojuma sākumā, braucot uz Lielā kanjona apkaimi, gan atpakaļceļā, kopā šajā pilsētā paliekot trīs naktis. Par Lasvegasu nevar teikt, ka brauc pa tuksnesi un tad aiz kādas kraujas malas gluži kā mirāža skatam paveras krāsaina pilsēta ar debesskrāpjiem un mirdzošām ugunīm. Lasvegasas debesskrāpji ir redzami no vairāk nekā desmit kilometru attāluma, vienalga no kuras puses pilsētai tuvojies. Tomēr, pirmo reizi iebraucot pilsētā, pārsteigums ir nenovēršams. Lasvegasa ir kā liela Disnejlenda vai Lunaparks, tikai pieaugušajiem. Pilsētvidē dominē bērniem raksturīgā rotaļu estētika un liela daļa arhitektūras ir ieturēta tādā kā pasaku pilsētiņas stilistikā.
Te ir viesnīcas kā viduslaiku cietokšņi, te ir sava Heopsa piramīda ar neiztrūkstošo Sfinksu, ir viesnīca kā samazināta Ņujorkas Empire State Building kopija ar gandrīz naturāla lieluma Brīvības statuju tās priekšā
un ir arī savs Eifeļa tornis, kurš vakarpusē izgaismojas visās varavīksnes krāsās. Jebkura veida kičs, kas citur izskatītos vienkārši bezgaumīgs, Lasvegasā iegūst pievilcības šarmu.
Lasvegasā bijām pasūtījuši viesnīcu pašā pilsētas centrā (viesnīcas Nevadā ir salīdzinoši lētas visur, jo galvenais ienākums ir no plašajiem kazino šo viesnīcu vestibilos) un nedaudz satraucāmies, kur tur varēs novietot automašīnu. Mūsu bažas izrādījās veltas, jo uzreiz aiz viesnīcu augstceltnēm, kuras sarindojušās gar galveno Lasvegasas bulvāri (tā dēvēto Stripu), ir ārkārtīgi plaši automašīnu stāvlaukumi. Tie ir bezmaksas, mašīnu tur var nolikt jebkurš gribētājs, un tam nav obligāti jābūt tuvējās viesnīcas klientam.
Greznībai neatbilstošās sajūtas
Pa dienu Lasvegasa ir samērā ikdienišķa pilsēta, kurā, kā ASV Rietumos ierasts, mājo vējš. Toties pievakarē, tiklīdz sāk satumst, tā uzplaukst kā dinamiska, jautra un krāšņās ugunīs zaigojoša pilsēta, kurā iemiesojušās visas cilvēces baudkārās kaislības.
Lasvegasā viss koncentrējies ap pilsētas galveno izklaides jomu – kazino, kas savukārt rada asociācijas ar lielu naudu, dārgiem pulksteņiem, briljanta kaklarotām un neaprakstāmu greznību.
Tā tas arī ir, taču ar vienu mazu, bet būtisku niansi. Tiesa, šī nianse nav redzama. Tā ir tikai saožama.
Par spīti ārējam spožumam, Lasvegasas viesnīcas smird. Neatkarīgi no viesnīcām piešķirto zvaigžņu skaita, tās visas ož ar vienādu smaku. Pat ieejot greznā viesnīca, kuras grīda izlikta pulēta marmora plāksnēm un klāta persiešu tepiķiem, degunā iecērtas ieskābena veca ūķa smaka.
Tiesa, cilvēku organisms ir tā iekārtots, ka šī smirdoņa rada diskomfortu tikai pirmajās minūtēs. Pēc tam pie tās ātri pierod un vairs nemana.
Šai smakai ir vienkāršs izskaidrojums. Lasvegasas viesnīcu vestibili vienlaikus ir arī spēļu zāles. Tie savā starpā nekādi nav nodalīti, tieši otrādi – nav iespējams tikt savā numuriņā, neizejot cauri plašām spēļu zālēm. Centra viesnīcās, kuras sabūvētas viena pie otras, šie vestibili ir savienoti vienā garā nebeidzamā spēļu zālē, kur viss ir vienkopus – spēļu automāti, pokera, ruletes un metamo kauliņu spēļu galdi, restorāni, tūrisma biroji, visdažādākie veikali un viss cits naudas slaukšanai nepieciešamais. Tā kā pie spēļu galdiem joprojām drīkst smēķēt, tad ar tabakas dūmiem ir piesūkušās mēbeles, tepiķi, drapērijas un viss pārējais, kas vien var uzsūkt šo neizdzēšamo smaku. Gadu gadiem tas ir krājies un ne ar kādiem gaisa atsvaidzinātājiem šī smaka nav izskaužama.
Dzīve vienos priekos
Lai arī Lasvegasa ir ļoti dinamiska un salīdzinoši jauna pilsēta, nevar teikt, ka tā strauji attīstās. Par spīti labvēlīgajai ASV ekonomiskajai situācijai, nekāds celtniecības bums tur nav vērojams. Drīzāk otrādi. Redzami puspabeigti, iesaldēti objekti, kuru celtniecība pārtraukta. Tāpat pilsētas centrā redzamas lielas, kādreiz greznas viesnīcas, kuras jau slēgtas. Nav tā, ka šādu bankrotējušu objektu būtu daudz, taču tie ir. Runā, ka otra lielākā Nevadas štata izklaides industrijas pilsēta – Rino, pārdzīvojot pilnīgu panīkumu. Par Lasvegasu to tā nevar teikt, jo vakaros ielas ir pilnas ar acīmredzami bezbēdīgiem tūristiem, kuri visas savas rūpes atstājuši savās pastāvīgās mītnes vietās un atbraukuši uz šo Sin city (grēku pilsētu) baudīt, baudīt un vēlreiz baudīt. Šī ir pilsēta, kurā var likties, ka pasaulē darbs neeksistē un dzīve mutuļo vienos priekos. Te ir mūžīgi svētki. Gluži kā paradīzē, un šo paradīzes sajūtu paspilgtina pa ielām staigājošas trūcīgi apģērbtas skaistules ar milzīgiem butaforisku eņģeļu spārniem.
Jāuzsver, ka atmosfēra ir vienreizēji labdabīga un nemana nekādas agresivitātes pazīmes, tai skaitā no bezpajumtnieku puses, kuru Lasvegasā uz ielām netrūkst.
Tiesa, Lasvegasas bezpajumtnieki diezgan būtiski atšķiras no mūsējiem, kaut vai ar to, ka ir daudz sakoptāki, labāk ģērbušies un nav tik ļoti nolaidušies. Viņi drīzāk atgādina aktierus, kuri piedalās konkursā par asprātīgāko veidu, kā izdabūt naudu no garāmgājējiem. Šeit gan nenākas saskarties ar uzstājīgu diedelnieku uzmācību, kā tas vērojams dažās trešās pasaules valstīs. Ubagi sēž ietvju malās un viņu priekšā izliktas kartona plāksnītes ar uzrakstiem, kāpēc viņi atrodas šeit un lūdz naudu. Piemērām: «manai šķirtajai sievai bija labāks advokāts»; «esmu pārāk neglīta, lai būtu prostitūta, pārāk dumja, lai zagtu»; «nindzjas nolaupīja draudzeni, vajadzīga nauda kungfu nodarbībām» vai vienkārši «kāpēc melot, gribas iedzert aliņu».
Atraktīvie diedelnieki
Lasvegasā vakaros ielās iziet lērums visdažādāko personāžu, kuri cenšas nopelnīt vienalga ar ko. Izejot no viesnīcas uz centrālo Lasvegasas bulvāri, uzreiz uzdūrāmies divām padruknām meičām, kuras ielas malā grozījās ar atkailinātu ķermeņa augšdaļu. Tiklīdz viņas pamana kāda garāmgājēja rokās fotoaparātu, tā pagriežas ar muguru un rāda aiz muguras saliektā rokā sažņaugtu dolāru vīkšķīti.
Turpat blakus divas citas meičas ietērpušās policistu formā ar superīsiem svārciņiem. Viņas ir ar daudz slaidākiem augumiem un par fotografēšanos arī prasa naudu.
Pa ielām staigā dažnedažādi elvisi spīguļojošos kostīmos ar milzu sprādzēm un augstu matu vilni, betmeni, spaidermeni piegulošos lateksa tērpos un citi Holivudas varoņi.
Ar visiem par nelielu ziedojumu (ja esi nedaudz nekaunīgāks, tad arī par velti) var nofotografēties.
Drūzma uz Lasvegasas galvenā bulvāra ir salīdzināma ar drūzmu Vecrīgā 18. novembrī īsi pirms salūta.
Lasvegasa ir ievērojama arī ar to, ka šeit var salaulāties tikpat viegli kā nopirkt loterijas biļeti – burtiski uz katra stūra ir nelielas kapelas gluži kā pie mums frizētavas vai ziedu veikali, kur par zināmu samaksu mācītājs jūs salaulās, reģistrēs un izdos laulību sertifikātu. Turpat uz vietas var nopirkt vai izīrēt tradicionālo līgavas kleitu, kas sievietēm acīmredzot ir ļoti svarīga, jo pilsētā laiku pa laikam sanāk saskrieties ar sievietēm šajās kleitās, kurām blakus līgavaiņi gluži ikdienišķos tērpos. Diezgan komiski izskatās, kad spēļu zālē pie automātiem stāv līgava kuplā kāzu kleitā, bet viņai blakus sēž līgavainis krosenēs.
Jāsaka, kā ir – tas, ka Nevada ir vienīgais lielais štats ASV, kur atļautas azarta spēles (citur tās atļautas tikai atsevišķās pilsētās, piemēram, Atlantiksitijā, Ņūdžersijā), nav nejaušība. Nekāda cita nopietna darbība šajā dzīvībai nepiemērotajā tuksnesī nav iedomājama. Pretpoli pievelkas – nedzīvs tuksnesis un tā vidū pilsēta, kurā dzīve mutuļo pāri malām.
