Sapņu sala. Sāmsala
|
Vija Beinerte
|
Eiropā svelme, Latvijā – te saule, te lietus, bet mums ar vīru pēkšņi iegrozījušās sešas ar pusi brīvas dienas. Ilgi neprātojot, nolemjam atklāt mums līdz šim nezināmo Sāmsalu.
Izdrukāju Sāmsalas tūrisma un informācijas centra mājas lapā atrodamo naktsmītņu sarakstu un pirmajā brīdī esmu gatava apraudāties. Sešdesmit nosaukumi, no kuriem atpazīstu tikai divus: "Georg Ots SPA", jo tas bieži reklamējies Latvijā, un "Kaali Guest Centre", jo tur slavenais meteorīta krāteris. Kā lai saprotu, kas īsti aiz katra viesnīcas, brīvdienu mājas vai lauku sētas nosaukuma slēpjas? Vīrs mierinot saka, lai neraizējos par cenu – ja jau netriecamies pāri visai Eiropai un neplānojam pavadīt uz salas veselu mēnesi, varam atļauties arī dārgāku viesnīcu. Aptaujājuši draugus un izlasījusi Sāmsalas Tūrisma un informācijas centra mājas lapā teikto, uzmargojam sarakstiņu ar vietām, kas noteikti jāredz: Kuresāres vecpilsēta un cietoksnis, Pangas stāvkrasts, Anglas vējdzirnavas, Kāli meteorīta krāteris, Sēres rags, Kubasāres mežs un kadiķu audzes jeb tā sauktie alvāri.
Izpētījuši karti, saprotam, ka pamatā ir jādzīvo Kuresārē, jo ikviens apskates objekts ir ne vairāk kā stundas braucienā no galvaspilsētas, kas patiesībā ir arī vienīgā pilsēta uz šīs salas.
Izbūrušies cauri aprakstiem un tīmeklī atrodamajiem foto, nolemjam, ka pirmo nakti mēs varētu pavadīt Kāli, no rīta apskatīt muzeju un tad doties uz Kuresāri, kur divas pirmās dienas padzīvot "Ekesparre Boutique Hotel", bet, kad galvaspilsētas apskate būs veikta un sāksim klejojumus pa salu, pārcelties uz mazāk dārgu naktsmītni – "Arensburg Boutique Hotel&SPA" piederošo viesu namu.
Ceļā dodamies vēlā pēcpusdienā. Aprēķins vienkāršs – ja nu Latvijā ir kāds ātri braucams ceļš, tad tā ir Tallinas šoseja. Tiesa, pirms izbraukšanas neesam ieskatījušies Latvijas Valsts ceļu mājas lapas sadaļā "Būvobjekti un satiksmes ierobežojumi", tāpēc par remontu un piecpadsmit luksoforiem starp Salacgrīvu un Svētciemu uzzinām empīriski.
Igaunijas ceļi ir dziesmas vērts temats. Te vienīgais ātruma ierobežojums ir cieņa pret ceļu policistiem.
Prāmis no Virtsu uz Sāmsalu, pareizāk sakot, uz Muhu kursē ik pa pusstundai, biļetes pērkam uz vietas, pārbrauciens beidzas, īsti pat nesācies, un mēs no kontinenta jau esam nonākuši arhipelāgā – Sāres apriņķa paradīzē, kas aptver ne tikai Sāmsalu, bet vēl aptuveni piecus simtus salu un saliņu.
Sākumā ir jāšķērso Muhu sala, ko ar mūsu galamērķi savieno mākslīgi uzbērts ceļš, kam abās pusēs viļņojas ūdeņi. Nez kā te izskatās vētras laikā? Kārlis, mans vīrs, zina stāstīt, ka šo trīsarpus kilometru garo dambi savulaik zemnieki ne nu gluži ar cepurēm sanesuši, bet saveduši ar ķerrām un vezumiem.
Kādu brīdi braukuši pa Sāmsalu, pēkšņi abi vienā balsī iesaucamies: cik skaisti! Abpus ceļam līdz pašam asfaltam zied magones, rudzupuķes, dadzīši un vēl desmitiem citu puķu, kuru vārdus ātrumā nepateikšu. Tā vien šķiet, ka šeit puķu ir vairāk un to krāsas ir košākas un izteiksmīgākas nekā Latvijas un arī citviet Igaunijas ceļmalās. Jau sen esmu ievērojusi, ka salām piemīt kāda īpaša burvība. Noslēgtas pasaules noslēpumaina pievilcība.
Saule jau sliecas uz rietu, tāpēc dodamies taisnā ceļā uz mūsu pirmo pieturas punktu – Kāli. Pagūstam ne tikai iekārtoties numuriņā, bet arī apskatīt lielo meteorīta krāteri. Teritorija ap to rūpīgi sakopta, vairākās vietās uzlikti lieli stendi ar informāciju trīs valodās. Uzzinām, ka šis ir Eiropā lielākais meteorīta krāteris. Tā diametrs ir simt desmit metri, dziļums – divdesmit divi metri. Krātera malā 12. gadsimtā ticis uzcelts pilskalns. Vēsturnieki domā, ka krātera ezeriņš kalpojis par svētvietu.
Nākamā rītā pēc brokastīm nolemjam iegriezties Meteorīta muzejā. Viesnīcas dežurante runā pa telefonu. Viņai līdzās stāv sportisks vīrietis labākajos gados. Uzzinājis, ka vēlamies apskatīt muzeju, viņš plati pasmaida un aicina nākt līdzi.
Pusstundas laikā uzzinām gan to, kā pirms cik tur tūkstošiem gadu Sāmsala izcēlusies no jūras, gan par pirmajām apmetnēm uz tās un, protams, arī par leģendāro meteorītu.
Un tad Alvers Sagurs, tā sauc mūsu gidu, kas patiesībā ir nevis gids, bet visa šā kompleksa īpašnieks, mudina mūs uzlikt rokas un kādu brīdi paturēt tās uz paprāva neregulāras formas metāla gabala, ko neskaitāmie pieskārieni vietām nopulējuši gluži spožu. Tā gan nav Kāli meteorīta atlūza, jo, brāžoties cauri atmosfēras slāņiem, Kāli meteorīts pa daļai iztvaikojis, pa daļai sadalījies sīkās šķembās, dažas no kurām ir eksponētas Vēstures muzejā Kuresārē. Tur lielākā šķemba sver pusi grama. Bet šo deviņdesmit sešus kilogramus smago meteorīta gabalu Alvers ir atvedis no Sihotealinas, un tas ir vienīgais šāda veida eksponāts Eiropā, kam apmeklētāji drīkst pieskarties. Īpaši tas esot ieteicams vīriešiem, viltīgi smaidot piebilst Alvers.
Kad apskate pabeigta, Alvers grib zināt, kur vēl plānojam pabūt. Saku: šodien un rīt plānā Kuresāre, tad – Panga, Angla, Serves rags un kadiķu audzes. Alvers sniedz savu vizītkarti un smaidot piekodina, lai piezvanot viņam, kad sadomāsim doties uz Pangu un Anglu, viņš labprāt būšot par mūsu gidu arī tur.
Kuresāre mūs apskauj kā bērnībā vecmāmiņa. Gaiša, omulīga un mīlīga, gluži kā no pasaku grāmatas iznākusi. Gaiss smaržo pēc puķēm, jūras, kafijas un vīraka. Tas pēdējais tāpēc, ka esam apstājušies pie indiešu veikaliņa, lai pajautātu, kā aizkļūt līdz viesnīcai. Saimnieks dzidrā angļu valodā novērtē mūsu izvēli un smaidot teic, ka tepat jau tā esot – uz saliņas, kas līdzās cietoksnim.
Zinājām, ka mūsu pirmā apmešanās vieta būs īpaša, tomēr tas, ko ieraugām, pārspēj gaidīto. Burvīgs jūgendstila trīsstāvu koka nams ar desmit numuriņiem. Pirmajā stāvā brokastu telpa, trešajā stāvā – bibliotēka. Mūsu numuriņam ir balkons, no kura redzams pilsētas parks, bet cauri logiem paveras skats uz cietoksni.
Pilsētas apskati nolemjam sākt ar tuvāko objektu – cietokšņa ansambli, kas ir vislabāk saglabājies viduslaiku cietoksnis Baltijā. 2003. gadā tas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma kandidātu sarakstā. Savulaik kalpojis par bīskapa rezidenci, tagad tajā mājvietu radis viens no Igaunijā senākajiem un lielākajiem apriņķa muzejiem. Šogad tas svin 150 gadu jubileju.
Cietoksnis ir uzcelts uz salas, ap kuru izveidotas vēl trīs mazākas mākslīgas saliņas (uz vienas no tām – mūsu viesnīca). Sākumā izstaigājam un izkāpelējam teritoriju ap cietoksni, izpētām fortus un aplūkojam vienā no tiem nesen atklāto fotoizstādi. Tad dodamies uz galveno ēku, kur izvietotas vairākas pastāvīgas ekspozīcijas, kas iepazīstina ar salas dabu un vēsturi, kā arī cietokšņa noslēpumiem. Muzeja krājumā ir vairāk nekā simt piecdesmit trīs tūkstoši eksponātu, par vērtīgākajiem tiek atzīta viduslaiku koka skulptūru un 17. gadsimta ģerboņu kolekcija. Trīsarpus stundas paiet gluži nemanot.
Nolemjam izmest līkumu cauri vecpilsētai un iegriezties Tūrisma un informācijas birojā, lai paņemtu kartes un bukletus. Birojs izvietots 17. gadsimtā būvētā rātsnama ēkā, kas ir viena no vecākajām akmens celtnēm pilsētā. Turpat līdzās vēsturiskais ugunsdzēsēju depo, kur tagad ierīkots krodziņš. Otrpus ielas stalti slejas svētā Laurencija baznīca. Klusi skan ērģeles – Baha korāļu prelūdija fa minorā. Tiesa, ierakstā, taču tas nemazina mirkļa brīnuma sajūtu.
Pusdienot dodamies uz restorānu "Ku-Ku", kas atrodas līdzās mūsu viesnīcai. Sēžam uz terases ar burvīgu skatu uz cietoksni un parku. Fantastiska virtuve, produkti lielākoties no vietējiem fermeriem un zvejniekiem, lieliska vīnu izvēle un negaidīti labas cenas. Šurp mēs atgriezīsimies vēl vairākkārt.
Vakarā mūs gaida ūdensprieki. 19. gadsimtā pirmajā pusē pilsētas pievārtē tika atrastas dziedīgas dūņas. 1840. gadā Kuresārē, ko tolaik dēvēja par Ārensburgu, atvēra pirmo SPA. Kopš tā laika pilsēta ir slavena ar savām kūrmājām. Viesnīcā mums tiek izsniegta karte "GO SPA" bezmaksas apmeklējumam. Milzīgs komplekss ar vairākiem baseiniem – gan slēgtiem, gan zem klajas debess. Baseinos ūdenskritumi un dažnedažādas masāžas strūklas, turpat līdzās sauna un turku pirts. Laba vieta ģimenēm ar bērniem.
Otrā dienā nesteidzīgi apskatām ostu un jahtklubu, izstaigājam krastmalas promenādi un parku, aizlaižam līdz tiltam ar lokveida arkām, kas, izrādās, ir garākais un vecākais tilts Igaunijā. Īsāk sakot, elpojam prieku un bezrūpību.
Līdz šim mūsu iemīļotās pilsētas bija Brige un Celle, jūtu, ka tagad tām ir pievienojusies arī Kuresāre.
Nākamajā dienā pārceļamies uz viesu namu. Arī te mūs gaida patīkams pārsteigums. Viesu nams iekārtots vēsturiskā jūgendstila ēkā ar skaistu iekšpagalmu. Pa mūsu numuriņa logu paveras skats uz agrīnā klasicisma stilā celto Svētā Nikolaja baznīcu.
Un nu dodamies apceļot Serves pussalu. Zinīgi ļaudis teic, ka skaidrā laikā no tā spices varot saskatīt Kurzemes piekrasti. Nav brīnums – attālums no Sēres raga līdz Kolkas ragam ir nepilni trīsdesmit kilometri.
Ceļš vijas gar jūras piekrasti. Ik pa laikam redzamas norādes uz kādu viesu namu vai kempingu gleznaina mežā ielokā. Patiesi, Sāmsalā ir jaukas vietas arī ekonomiskā atpūtas režīma cienītājiem.
Sēres rags mūs sagaida ar pamatīgām brāzmām. Sērfotāju paradīze. Un arī gulbji te jūtas labi. Kārlis atrod vairākus akmentiņus ar caurumu. Tas esot uz laimi. Kolkas rags iezīmējas gluži skaidri. Kad iezvanās telefons, redzu, ka LMT signāls te spēcīgāks par vietējo.
Atpakaļ braucam gar pussalas otru piekrasti, lai apskatītu Jerves pludmali. Un atkal ik pa brīdim iesaucamies: cik skaisti!
Vakarā dodamies uz "Arensburg Boutique Hotel" SPA kompleksu. Atturīgi elegants interjers, klusinātas gaismas, fonā tīkama mūzika, divu veidu pirtis, divi nelieli baseini ar masāžas strūklām un ūdenskritumu. Īstā vieta tiem, kas ūdenspriekus vēlas baudīt nesteidzīgi un bez liekas kņadas.
Pamazām jūtu, ka sāk zust laika izjūta. Vairs īsti nezinu, cik dienas jau esam uz salas. Un nedomāju par to, cik vēl atlicis.
Nākamā rītā mums sarunāta tikšanās ar Alveru. Viņš mūs jau gaida Pangas stāvkrastā.
Un te nu man aizraujas elpa. Kādu brīdi vienkārši skatos uz jūru un nespēju izteikt ne vārda.
Pirms septiņiem gadiem Alvers ir nopircis te divdesmit hektārus zemes, sakopis, izvietojis stendus ar informāciju, uzlicis soliņus, ierīkojis atkritumu tvertnes un tualetes. Naudu par iebraukšanu neņem un arī teltis ļauj uzsliet, samaksu neprasot. Smej, ka ne jau viss esot naudā izmērāms. Viņš nopelnot ar citām lietām. Te darbojas kafejnīca un suvenīru tirgotava. Alvers rāda mums saules pulksteni, kas darināts pēc viņa skicēm, un esot precīzākais Baltijā. Kamēr es lasu meža zemenes, kas koši sārtojas abpus takai, viņš uzlasa un izmet miskastē vairākas skārdenes un pudeles. Esam nonākuši līdz vietai, kur iestiprināta virve, pa kuru var nolaisties līdz jūrai. Tiesa, atpakaļ uzrāpties spēj ne jau katrs, tādēļ tie, kas tikuši lejā, atpakaļceļu lielākoties veic pa šauro klints pakāji. Alvers stāsta, ka Pangas stāvkrasts stiepjas divarpus kilometru garumā, zemākajā vietā tā augstums ir trīspadsmit metru, bet augstākajā – nedaudz vairāk nekā divdesmit viens.
Un nu Alvers grib parādīt mums vēl vienu savu lolojumu – Anglas vējdzirnavas un muzeju. Vējdzirnavas ir Sāmsalas simbols. Anglas kalnā to ir veselas piecas. 2011. gadā viņš te nopircis zemi, divus hektārus, bet vējdzirnavas, kas ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis, uz divdesmit pieciem gadiem paņēmis nomā un restaurējis. Vienas no tām ir atjaunotas un darbojas, pārējās – savestas tādā kārtībā, lai interesenti varētu tajās ieiet un izpētīt to uzbūvi. Turpat līdzās viņš ir uzcēlis staltu namu, kurā ierīkojis seno arodu muzeju. Muzeja trīs stāvos var aplūkot plašu visdažādāko amata rīku kolekciju – visu, kas bijis līdz elektrībai, proti, darbināms ar ūdeni, tvaiku vai muskuļu spēku un ir nepieciešams koka, metāla, akmens un māla apstrādei. Virpas, frēzes, visdažādāko veidu ēveles un zāģi, šujmašīnas, ogļu gludekļi, podnieka ripas – turklāt viss darbojas. Ja dienu iepriekš piesakās, meistara vadībā te var gan maizi izcept, gan grīdsegu noaust, gan sviesta nazīti no kadiķa sagataves izdrāzt. Pirmajā stāvā darbojas krodziņš, trešajā stāvā iekārtota bibliotēka, kā arī konferenču un semināru telpa. Savukārt pagalmā var aplūkot restaurētas droškas un kuļmašīnu. Turpat arī tāda kā lauku saimniecība, kur truši, tītari, pīles, kazas un aitas.
Skatos un nevaru vien nopriecāties par to, ko spēj paveikt viens īstens savas zemes patriots. Nav brīnums, ka muzeja atklāšanu ar savu klātieni pagodinājis arī Valsts prezidents Ilvess.
Nākamā dienā nolemjam doties, kurp acis rāda. Magoņu lauki mijas ar kadiķu audzēm. Neesam nobraukuši ne divdesmit minūtes, kad asfalts beidzas un tālāk aizvijas trīs zemesceļi. Kārlis uz labu laimi iegriežas vienā. Nobraukuši nepilnu kilometru, līgani ieripojam 19. gadsimtā – guļbaļķu mājas ar niedru jumtu, aka ar vindu, simtgadīgi ozoli. Tiesa, stāvvietā vairāki smalki auto, bet uz mājas sliekšņa sēž džinsa biksēs ģērbta sieviete, kam klēpī dators. Saimniece laipni atļauj mums atstāt auto un izstāsta, kā tikt līdz jūrai. Esot gan krietns gabals, bet mēs smejam, ka esam krietni staigātāji.
Gaiss smaržo pēc medus un sveķiem, viss san, zum, vidžina, treļļo un vītero, galva griežas no prieka un krāsu krāšņuma. Kadiķi mijas ar dažnedažādiem lapkokiem. Kad tiekam līdz jūrai, jūtos, kā Tūves Jānsones "Vasaras grāmatā" ienirusi.
Pēdējā dienā nolemjam vēlreiz aizlaist uz Pangu. Tāpat vien. Apsēžamies kraujas malā un klausāmies jūru. Ir brīži, kad gribas vienkārši sēdēt un vērot, kā plūst laiks, sajust, kā elpo zeme…
Sešarpus dienās esam nobraukuši nedaudz vairāk par tūkstoti kilometru, paguvuši gan atpūsties, gan uzpildīt savas pozitīvo iespaidu un iedvesmas baterijas, bet galvenais – esam atklājuši savu sapņu salu un paguvuši to iemīlēt.
VIJA BEINERTE
P.S. Ja vēlies aplūkot fotogaleriju un uzzināt vēl dažus svarīgus faktus par Sāmsalu, seko saitei http://www.la.lv/sapnu-sala-samsala/