Cita Igaunija

Vita Puriņa 03.10.2015 6 min lasīšanai

Kad radusies ir sajūta, ka Igaunija ir jau kaut cik iepazīta - protams, ka šī sajūta ir mānīga - pamanu interesantu piedāvājumu - paradoksālā Igaunija. Izlasot programmu, saprotu, ka tas tiešām varētu būt savādāk, un tā nu mēs, 20 cilvēku grupiņa, skaistā septembra dienā pošamies uz Igaunijas pusi. Neliela kafijas pauze Valmieras pusē, un caur Mulgimā teritoriju, kurā ietilpst Valga, Pērnava un Vīlande, iebraucam Igaunijā. Pirmā pieturvieta ir Karksi - Nuija - neliela pilsētiņa Igaunijas dienvidu daļā. Pilsētiņas iedzīvotaji var lepoties ar to, ka viņiem ir pašiem savs Pizas tornis - Karksi Nuijas pilsdrupās uz pilskalna atrodas baznīca, kuras tornis ir sasvēries uz vienu pusi. Kad kokiem nokrītot lapas, varot redzēt, ka arī otra baznīcas puse esot sašķiebusies, tikai uz otru pusi. Jāpiebilst, ka tas gan ir dabas pārmaiņu radīts efekts.

Tālākais ceļš ved uz Vīlandi. Šodien ir pilsētas svētki, ieeja muzejos un izstādēs bez maksas. Pavisam nejauši ieklīstam Kondasa centrā - vecā mācītājmuižā atvērts mākslas centrs, veltīts naivisma mākslai. Apskatām Paula Kondasa - igauņu pazīstamāka naivista gleznas, patērzējam ar vietējo mākslinieci, kuras apgleznotie trauki ir tikpat spilgti un atraktīvi, kā pati māksliniece. Savirknējot latviešu, igauņu, angļu, krievu vārdus, nonākam pie kopīga secinājuma, ka dzīve ir lieliska.

Vīlande ir pilsēta ar odziņu - un ne tikai tāpēc, ka pilsētas ieliņas var izstaigāt pa 8 lielu sarkanu betona zemeņu rādītājiem. Ideja ir aizgūta no Paula Kondases gleznas "Zemeņu ēdāji", kas līdzinoties Vīlandes iedzīvotājiem.

Vēlāk uzkāpjam Vīlandes vecajā ūdenstornī, kas ir 30 metrus augsts, no augšas paveras skats uz pilsētas panorāmu un Vīlandes ezeru. Vēl izstaigājam Vīlandes Livonijas ordeņa pilsdrupas, pārejam pār Rīgas uzņēmuma Felser & Co izgatavotais tiltu, kas tika uzstādīts Vīlandes pilskalnā 1931. gadā. Tilta garums ir 50 metru, un tas šķērso 15 metrus dziļu gravu.

Nākošā vieta, uz kuru dodamies, ir Enerģijas sēta. Vietai tāds interesants nosaukums - Suure-Jaani. Tas ir lielākais ārstniecības augu audzēšanas uzņēmums Igaunijā. Sākums tam visam ir bijis pirms 20 gadiem, kad uzņēmīgi saimnieki ir uzsākuši savu uzņēmējdarbību. Mūs sagaida saimnieks, izrāda savu saimniecību. Lielākā daļa augu jau ir novākti un pārstrādāti, daļa žāvējās lielās žāvētavās. Uz lauka joprojām koši zied kliņģerītes, cigoriņi, malva, ehinācijas, dobēs sastādītas piparmētras, raudenes, deviņvīru spēks, timians, krūmos spilgti oranžas gozējās smilšērkšķa ogas. Lauku sētā izstaigājam augu takas, uzkāpjam skatu tornī, ko kura paveras skats uz augu laukiem, torņa pakājē ir tējas namiņš, kur mūs sagaida ar zāļu tēju un svaigi ceptu ābolmaizi. Turpat upes krastā atrodas arī nesen uzceltais eko SPA centrs. Un lauka vidū ir arī stikla kosmiskas enerģijas uzņemšanas piramīda. Piramīdas vidū ir galds, apkārt dažādi ārstniecības augi, apgulies uz galda un meditē. Rezultāts - tas atkarīgs no katra paša pārliecības un ticības stipruma

Izstaigājuši augu takas, iemalkojuši zāļu tēju, vietējā veikaliņā sava īpašumā ieguvuši sev piemērotāko tējas paciņu - mani uzrunāja malvas tēja - spilgti zili violeti ziedi, palīdz pret klepu, tēja zilizaļā krāsā, stikla traukā izskatās, ka kāds ūdenim nedaudz tinti piešāvis... , tad dodamies tālāk - uz Olustveri. Lauku ciemats, kur kādreizējā padomju laika sausās skābbarības tornī izbūvēta ir observatorija. Arī kādreiz viss ir sācies ar sapni - ģimene pārdevusi dzīvokli pilsētā, nopirkuši lauku māju un pārvākušies uz dzīvi laukos. Lauku sētas saimnieka vēlme uzcelt savu observatoriju daudzos bija izsaukusi neizpratni - tas tā, vēl maigi izsakoties. Bet laikam jau tā notiek - ja tu kaut ko ļoti ļoti vēlies, tas piepildās. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast telpas, tika piedāvāts vecs sausās skābbarības tornis, kas vairāk kā 30 gadus nebija lietots. Sekoja ilgs darbs, lielāko daļu celtnes restaurācijas un iekārtošanas tika paveikta saviem spēkiem. Pēc tam izdevās piesaistīt Eiropas naudu, un tagad torņa pirmajā stāvā atrodas graudu klēts, otrajā fizikas izmēģinājumu auditorija, trešajā astronomijas klase, bet pēdējā stāvā ir griežams kupols, kur novietots teleskops ar 320 reižu palielinājumu. Mums šodien paredzēta fizikas nodarbība - praktiskās nodarbības - gan pedāļus minot, elektrību ražojam, gan zibeni rokās turam, gan elektrību caur sevi laižam tā, ka mati ceļas stāvus vārda tiešā nozīmē. Divas stundas paiet nemanot. Ja tā fiziku pasniegtu skolā, interese par šo priekšmetu noteikti būtu lielāka. Uz šejieni bieži braucot arī skolēnu grupas.

Nākošā vieta ir Vehmas sveču fabrikas apmeklējums. Fabrika pieder kādam zviedru uzņēmējam, kurš nodarbina 17 strādniekus un mums izrāda kā šeit top sveces. Stāstījums ir interesants un atraktīvs, varam paši arī izliet katrs savu sveci. Kad sveces gatavas, saimnieks saķer galvu, un saka, ka nu esot radušās problēmas. Gribējis ļaut mums pašlietās sveces dot līdz, bet tās esot sanākušas tik skaistas, ka tagad žēl atdot Fabrikas otrā stāvā ir mākslinieku darbnīca, kur sveces tiek apgleznotas. Tiek nodarbināti 4 mākslinieki, bet atkal esot viena problēma - vakaros viņi visi gribot iet mājās. Ja varētu no tā atradināt, būtu pavisam labi Apgleznotās sveces tiešām ir fantastiskas - lielāko tiesu tie esot pasūtījuma darbi. Ko tikai cilvēki nepasūtot - viena kundze esot pasūtījusi uz sveces NATO karaspēka lidmašīnu...Viens no pēdējiem darbiem ir apmēram metru garas sveces, veltītas katra savai Igaunijas pilsētai. Vehmas fabrikā ražoto sveču krāsu skaits sasniedzot 160 krāsu toņus. Kad nav pasūtījumu, mākslinieki nodarbojas ar ikdienas darbiem - arī šobrīd uz galda rindojas baltas sveces ar tuvojošos Ziemassvētku motīvu. Fabrikas veikaliņā mani uz brīdi atstāj veselais saprāts un materiālās realitātes izjūta, un tikai jau vēlāk jūtu, kā smaržo vaniļa, kanēlis, kafija, pipari, mandarīni, mango, jasmīni...manā smaržīgo sveču pirkuma maisiņā...

Noslēgumā izmēģinām slidošanu pa parafīnu. Blakus sveču fabrikai atrodas parafīna seguma slidotava. Kurš vēlas, saņem slidu pāri un dodas izmēģināt. No sākuma jāuzkāpj uz tādas kā mazas elektiskās plītiņas, kur slidu asmeņi tiek uzkarsēti, un tad var doties slidot. Nu ko lai saka - pa ledu tomēr slīd daudz labāk... bet izmēģinājuši esam, zinām, kā tas ir. Un tad jau vakars klāt, dodamies uz naktsmājām, viesnīca atrodas Aegviidu, gleznaina vieta ar ezeru, tiek piedāvāta arī pirtiņa.

No rīta agrās brokastis, šodien vēl daudz kas skatāms un daudz kur braucams. No rīta braucam uz Lahemā nacionālo parku, Sagadi muižu. Sagadi muiža ir liels muižas komplekss ar daudzām ēkām, sakoptu parku, dīķi. Muižā darbojas arī dabas skola, kas ir mūsu šodienas apmeklējuma mērķis. Šodien mēs uzzināsim, ka sēnes liek ne tikai uz pannas un burciņās, bet no tām gatavo arī papīru. Sēņu papīra izgatavošanai izmanto piepes - tās sasmalcina, sajauc ar ūdeni, sablenderē, un iegūto masu plānā kartiņā uzklāj uz auduma, kurš uzvilkts uz rāmja. Kad masa izžuvusi, papīrs gatavs! Papīra krāsa atkarīga no piepes krāsas. Papīru var izmantot dāvanu iesaiņošanai, ierāmēt neapstrādāta koka rāmīti, tādejādi iegūstot darbiņu ar pievienoto vērtību...un vēl, un vēl - kā nu kuram fantāzija darbojas...Apskatām arī kukaiņu "viesnīcu" neliela mājiņa, kuras sienas veidotas no visdažādākajiem dabas materiāliem - koku zariem, salmiem, akmeņiem, bluķīšiem, ķieģeļiem - šādās mājiņās labprāt uzturās kukaiņi.

No Sagadi muižas dodamies uz Rakveri. Rakverē divu gadu laikā esmu jau trešo reizi, bet Policijas muzejā vēl nav būts. Mūs sagaida smaidīga muzeja darbiniece. Sākumā mums tiek izsniegti radari, ar kuru palīdzību cenšamies uz ielas noķert ātruma pārkāpējus. Laikam esam pārāk daudz ar pārāk daudz radariem, lai autobraucēji mūs uztvertu nopietni un kaut kā reaģētu Pēc tam dodamies muzeja telpās, kur mums atraktīvi izstāsta par Igaunijas policijas vēsturi un ikdienu, pārbaudam savu reakciju, sēžot pie stūres, uzliekam brilles, kuru gaismā uzzinām, kāda ir mūsu redze pie stūres, kad esam noguruši vai alkohola reibumā, uzzinām, kāpēc mašīnā nedrīkst mētāties liekas mantas - pie ātruma 100 km stundā sadursmes gadījumā CD diska svars lidojot sasniedz 13 kg svaru, minerālūdens pudele - 65 kg, grāmata- 165 kg, klēpjdators - 325 kg. Pie sienas ir svari, uz kuriem uzkāpjot, parādās tabula, kādu svaru tu sasniedz, ja sadursmes laika neesi piesprādzējies - lidojot pie 100 km stundā, mans svars sasniedz 9 tonnas!

Vienkārši un uzskatāmi - un nevis tāpēc, ka nedrīkst, nevis tāpēc, ka nav ērti un nevis tāpēc, ka būs jamaksā sods...

Vēl noņemam savus pirkstu nospiedumus, muzeja pagalmā iepozējam policijas mašīnas un busiņos, un braucam pusdienās. Pusdienas mūs gaida Avinurmē. Pie galda izraisās diskusija par ēdienu - nevaram vienoties, kas tā par gaļu, kas mums tiek pasniegta ietīta follijā - sārti rozīga krāsā, ar odziņām. Gandrīz visi nonākam pie secinājuma, ka tā nav ne vista, ne cūka, ne liellops. Tiek izvirzītas 3 versijas - trusis, soja vai kalmārs. Liels ir mūsu pārsteigums, kad uzzinām, ka tā tomēr ir vista - iemarinēta medū ar brūklenēm, kas ir arī piedevušas šo rozīgo toni.

Pēc garšīgajām pusdienām ieejam turpat esošajā mākslas veikaliņā, kurš piedāvā interesantus igauņu darinājumus - pītus grozus, paplātes, dažādus koka izstrādājumus. Mana plaukstā iegulst liepu koka karote un tā arī tur paliek...

Nākošais mūsu apskates objekts ir Igaunijas Ceļu muzejs Polvā. Tā ir brīvdabas izstāde, kur ar dažādu interesantu ekspozīciju palīdzību iepazīstina ar ceļu un kustības veidu attīstību no seniem laikiem līdz mūsdienām. Šeit var redzēt ceļazīmes, kuras sen vairs nav sastopamas uz ceļiem - gan vēl no kara laikiem, gan no ne tik senas pagātnes. Nezināju, ka ir ceļa zīme - aizliegts stopēt - pacelts īkšķis, pāri sarkana strīpa. Daudzie muzeja eksponāti - dažādās ceļu būvniecības mašīnas - iztādīti milzīgā hallē un arī ārpus tās. Šī vieta ir apzīmēta ar National Geographic dzelteno logu. Igaunijā es tādu esmu redzējusi tikai vēl Vastselinas pilsdrupās. Intersanti, kur vēl ir?

Ceļojuma noslēgumā mūs gaida Hellenurmes ūdensdzirnavas. Tās ir lielas, četrarpus stāvus augstas dzirnavas, kuru iekārtojums ir saglabājies no pagājušā gadsimta 30-tajiem gadiem. Mūsu acu priekša tiek sijāti un malti milti, ir iespēja vērot šo procesu no sākuma līdz beigām. Dzirnavās ražo ekoloģiski tīru produkciju, tā nav rūpnieciskā ražošana, darbs tiek veikts pēc pasūtījuma. No dzirnavu augšējā stāva paveras - kā teica dzirnavu saimniece - miljona vērts skats - dzirnavas atrodas skaistas ūdenskrātuves malā. Tiekam cienāti ar maizīti, kas cepta no šeit maltajiem miltiem. Šeit, tāpat kā citur, varētu uzkavēties vēl ilgāk, bet mūsu šoferīša sauciens - mums laika vairāk nav ne tikai teorētiski, bet arī praktiski - ja gribam šodien vēl atgriezties mājās, ir jābrauc. Neliela šopinga pauzīte Valgā, Selver veikalā, un pēc pārdesmit metriem mēs jau šķērsojam Latvijas robežu. Pavadītas divas kolosālas dienas, satikti interesanti cilvēki, uzzināts tik daudz jauna.

Bildes galerijā.