Pa Makkenas zelta takām
|
Bens Latkovskis
|
Manas paaudzes cilvēkiem Amerika savulaik bija tāla, nesasniedzama zeme, kur koncentrējies visas pasaules labums un ļaunums. Pareizāk sakot, Amerikas bija divas. Vienu nosacīti iemiesoja Ņujorka ar tās debesskrāpjiem un kontrastiem, bet otru pārstāvēja indiāņu virsaitis Čingačguks (dienvidslāvu aktiera Goiko Mitiča veidolā), kurš Amerikas prērijās cīnījās ar alkatīgajiem amerikāņu kolonizatoriem. Tiesa, šo Ameriku uzņēma tepat Krimā, bet pašu amerikāņu vesternus, izņemot 1969. gadā uzņemto filmu Makkenas zelts , kinoteātros nemaz nerādīja. Šoreiz ceļojums bija tieši uz šo Ameriku. Uz Mežonīgajiem Rietumiem.
Lidojums no Stokholmas uz Losandželosu ilgst vairāk nekā desmit stundas. Tā kā lidojam pāri Grenlandei pretēji Zemes griešanās virzienam līdzi Saulei, tad laiks it kā stāv uz vietas. Par spīti spožajai saulei aiz loga, lidmašīnā tiek aptumšoti iluminatori un salonā radīta nakts sajūta. Vairums pasažieru guļ, kā nu katrs spējis iekārtoties. Katram sēdeklim uz aizmugurējās atzveltnes ir monitors, kurā var skatīties filmas, koncertus, spēlēt spēles vai vienkārši no dažādiem rakursiem sekot līdzi maršrutam un lidojuma parametriem.
Losandželosas lidostas ielidošanas terminālis visus iebraucējus sagaida ar ASV prezidenta Baraka Obamas portretu (ap 70 x 90 cm) pie termināļa ieejas, un tāds pats portrets ir, ieejot robežpārejas zālē. Pirms gada tādā pašā ceļotāju kompānijā bijām Zimbabvē, tāpēc ironizējot saku: «Harāres lidostā tik daudz prezidenta Mugabes portretu nebija.» Jāatzīst gan, ka turpmākajā ceļojuma laikā prezidenta portretus nemanījām vairs ne reizi, lai gan visdažādāko izmēru ASV karogi plīvoja visur, kur vien tos varēja uzspraust.
Pirmā saskarsme ar ASV cilvēku savstarpējo attiecību kultūru iznāk turpat robežpārejas zālē. Robežpārejas procedūra ir vienkārša. Katrs ieceļotājs tiek nofotografēts, elektroniski viņam noņem pirkstu nospiedumus, daži jautājumi par ceļojuma mērķi, apmešanās vietu, zīmogs pasē un welcome to USA. Lai tiktu līdz robežšķērsošanas kabīnei, atbraucēji stāv pagarā, ar lenšu nožogojumiem norobežotā čūskveidīgā rindā. Rinda uz priekšu virzās samērā lēni. Diezgan patālu no robežsargu kabīnēm stāv tumsnēju, proletāriska izskata iebraucēju bariņš. Viņiem līdzi arī vairāki bērni, daži pavisam mazi, vēl uz rokām turami. Bērni, tāpat kā visi, pēc lidojuma ir pārguruši un čīkst. Zīdainītis skaļi brēc, māte viņu kušina, kā nu māk.
Dūšīgs melnādains robežsargs, iespiedis kārtējā ieceļotāja pasē zīmogu, ar asu rokas mājienu aptur nākamo rindā stāvošo. Lēnā, uzsvērti cienīgā gaitā viņš iziet no savas kabīnes un nāk rindas virzienā. Tikpat nesteidzīgi viņš atkabina katru nožogojuma lenti un tuvojas trokšņainajam bariņam. Nonācis līdz viņiem, viņš bez vārdiem ar rokas mājienu tos aicina sev līdzi un, palaidis pa priekšu, tikpat nesteidzīgi aiz sevis aizkabina nožogojuma lentes. Visa šī cilvēku ar bērniem palaišana bez rindas notiek, nevienam neko nepaskaidrojot un neizsakot ne vārda. Dūšīgais robežsargs izstaro tādu pašapziņu, ka ir pilnīgi skaidrs – viņam šeit ir absolūta teikšana un ne viņam kādam kas jāpaskaidro, ne arī kāds varētu ko iebilst.Līdzīgu situāciju novēroju Losandželosas pilsētas autobusā pēc tam, kad gandrīz katrā pieturā izskanēja neizpratnes pilni saucieni, kāpēc neatveras autobusa durvis. Autobusa šoferis klusējot iznāca no kabīnes salonā un, sākot no aizmugures durvīm, visiem pasažieriem uzskatāmi parādīja, ka, ar pirkstu galiem viegli pieskaroties durvīm, tās pieturvietā pašas atveras. Mierīgi un bez mazākās uzvilkšanās šoferis šo durvju atvēršanas paraugdemonstrējumu atkārtoja pie visām trim autobusa durvīm.
ASV simboli, kuru tur nav
Jāsāk ar to, kā Amerikā nav vai ko mums negadījās piedzīvot. Ar īrētu automašīnu pa Mežonīgo Rietumu ceļiem nobraucām gandrīz 4000 km un bijām cerējuši, ka pa vietējo radio fonā skanēs amerikāņu country mūzika.
Nācās vilties, jo kanālu, kuros skan šāda mūzika, tikpat kā nav. Tikai vienuviet radiouztvērējā atradām Classic country kanālu. Tuksnesī un kalnos vispār bija ļoti vāja uztveramība, bet tur, kur signāls bija pietiekami stiprs, pārsvarā skanēja primitīvs amerikāņu popsis (parasti ar afroamerikāņu piesitienu). Nonācām līdz ironiskam secinājumam, ka, braucot pa ASV, visvairāk trūkst grupu Klaidonis, Apvedceļš un Dakota mūzikas ierakstu.
Saskaitāmus uz vienas vai divu roku pirkstiem, gadījās redzēt «īstus» kovbojus – tradicionālajās kovboju cepurēs, rūtainos kreklos un džinsa biksēs ar milzīgām siksnu sprādzēm. Iespējams, Teksasā tādu ir vairāk, bet apvidos, kur pabijām, cilvēkus kovboju cepurēs uz ielām varēja redzēt ne biežāk kā Vecrīgā sievietes latviešu tautas tērpā ar cakaino kroni galvā. Dažus eksemplārus tomēr izdevās satikt. Iespaidīgi, kad pilnā kovboju apģērbā tērpts vīrs izkāpa no tur iecienītās pilnpiedziņas automašīnas ar puskabīni un vaļējo kravas kasti salona vietā. Īpašā cieņā ir šādas mašīnas ar speciāli pārbūvētu paaugstinātu piekari. Jo augstāk esi virs ceļa un jo vairāk redzami rupji, masīvi dzelži, jo skaitās krutāk.
Indiāņi bez spalvu rotām
Lai arī apmeklējām navaho cilts indiāņu teritorijas Arizonā, neizdevās redzēt nevienu indiāni to tradicionālajos, nacionālajos tērpos. Tas šķita visai dīvaini, ņemot vērā, ka tūrisms ir viņu galvenais ienākuma avots un gribētāju nofotografēties kopā ar indiāņu «virsaiti» tradicionālajā ērgļu spalvu galvasrotā noteikti netrūktu. Pieņēmums, ka indiāņi varētu būt pārāk lepni, lai šādi izrādītos, ir šaubīgs, jo uz lūgumu ļaut dažus no viņiem nofotografēt pie zirgu aploka atskanēja prasība pēc pieciem dolāriem.
Iespējams, ērgļu spalvu galvasrotu drīkst nēsāt tikai īstais virsaitis un viņš patiešām varētu būt pārāk lepns, lai par naudu ar kaut kādiem klaidoņiem fotografētos. Parunājoties ar vietējo indiānieti, kura Monument Valley teritorijā tirgojās ar indiāņu suvenīriem, atklājās, ka indiāņi ļoti mīl šo tuksnesīgo zemi un grūti iedzīvojas kaut kur citur. Daudzi indiāņu jaunieši, kuri izmācījušies pilsētās, atgriežas dzimtajā pusē par spīti skarbajam klimatam un sadzīves grūtībām, jo visai slikti iedzīvojas «balto» sabiedrībā.
Navaho zemes, kuras atrodas vienos platuma grādos ar Spānijas dienvidiem, ik ziemu pārklāj krietna sniega kārta, kas gan pavasarī strauji nokūst, un sākas gara, sausa un svelmaina vasara. Jāatzīmē, ka visa ASV dienvidrietumu teritorija, kura kopumā ir lielāka nekā Francija, ir viens liels kalnains tuksnesis. Atsevišķi zaļumi, kuri no tālienes atgādina kaut ko līdzīgu mūsu ainavā tik ierastajām pļavām un kur it kā varētu ganīties lopi, pieejot tuvāk, atklājas kā zemi, asi krūmi, kuri atgādina stiepļu čemurus ar sīkām, cietām zaļganām lapiņām, kas diez vai kādam lopiņam var kalpot kā barība. Redzot šos neauglīgos, bezgalīgos plašumus, kļūst skaidra tā nežēlīgā nolemtība, kad Holivudas vesternos «sliktais» kovbojs kādam «labajam» atņem zirgu, ūdeni un pasaka – ej vien, draugs, kur acis rāda.
Cilvēku mazāk nekā Dundagas mežos
Ar pasakainām dabas ainavām Dievs šo zemi nav apdalījis. Lielais kanjons,
Klinšu kalni, Braisa kanjons.
Cionas nacionālais parks,
gigantisko sekvoju mežs,
Nāves ieleja,
Džošua koku (kaktusu) nacionālais parks
ir tikai slavenākie vārdi nebeidzamā fantastisku ainavu virknē, kura, braucot pa apvidu, kas pazīstams kā Route 66, nepārtrūkst ne mirkli – viena neaizmirstama vieta mijas ar nākamo. Nav jēgas par to rakstīt – tas ir jāredz. Jau pēc atgriešanās mājās internetā vēlreiz noskatījos bērnībā redzēto vesternu Makkenas zelts. Jau filmas ievadkadros redzamais Braisa kanjons, kurā nesen pabūts, raisa savādas izjūtas.
Arī filmas tālākajā gaitā redzamās ainavas šķiet neparasti pazīstamas – viss tiešām tāds arī ir. Gadu simtiem un tūkstošiem nemainīgs. Šo laika elpu vislabāk var sajust, braucot pa nomaļām vietām, kur nav nedz elektrības, nedz mobilo sakaru zonas, nedz arī kādas apdzīvotas vietas desmitiem kilometru rādiusā.
Varētu domāt, vai mūsdienu ASV ar vairāk nekā 300 miljoniem iedzīvotāju vispār ir tik nomaļas vietas? Jūtas, Arizonas un Nevadas štatu zemais iedzīvotāju blīvums lauku apgabalos bija viens no ceļojuma pārsteigumiem. Braucot pa turienes grants ceļiem, var desmitiem jūdžu ilgā posmā neredzēt nevienu māju (rančo), nesatikt nevienu cilvēku un nevienu pretimbraucēju. Rodas jautājums, kādam nolūkam šie ceļi, kuri turklāt tiek kopti un regulāri greiderēti, ja apkārtnē neviens nedzīvo? Uz šo jautājumu mums tā arī neradās atbildes.Pokera vietā cepti kartupeļi
Kāda gan var būt ciemošanās Mežonīgajos Rietumos bez tradicionālā ceļmalas krodziņa – salūna apmeklējuma? Tāpat kā vesternu laikos, visās pilsētiņās (Sabiles izmēra) ir viena centrālā iela (kā minimums ar četrām braukšanas joslām), ap kuru virmo visa dzīve – veikaliņi, ēstuves, moteļi, degvielas uzpildes stacijas, automašīnu apkopes servisi un, protams, salūns, kas veidots pēc visiem kanoniem – ar mazu priekštelpu, atsperīgu reliņu ieeju, kas kustas uz abām pusēm, garu bāra leti un galdiņiem zālē, pie kuriem spēlēt pokeru.
Mūsdienās gan viss izskatās mazliet citādi. Džošuatrīsitijas salūnā pie bāra letes ir trīs lieli plakanie televizora ekrāni, neiztrūkstošo kovboja klātbūtni nodrošina attiecīgi ietērpta koka figūra zāles stūrī,
bet pie galdiņiem sēž visdažādākā vecuma un izskata apmeklētāji (daži pat ar kovboju cepurēm galvās), kuri kāršu dalīšanas vietā grauž eļļā ceptu kartupeļu stiebriņus, pamērcējot kečupā.
Uz skatuves ir diskžokejs kovboju cepurē, kurš pieņem karaokes pieteikumus.
Citu starpā uz skatuves dziedāja arī kāds sirmgalvis, kuram, bez pārspīlējuma, bija tuvāk simt gadiem nekā deviņdesmit.
Vakara gaitā viņš uz skatuves kāpa pat divreiz.
To, kuri gribētu piedalīties karaokes priekšnesumos, netrūka, ko nevar teikt par dejotājiem. Mūsējie bija vienīgie, kuri uzdrošinājās uz skatuves uzdancot. Vairums dzēra alu, lai gan pieejams bija arī plašs stiprā alkohola klāsts ar viskiju priekšgalā. Cenas visiem dzērieniem aptuveni vienādas – aptuveni pieci dolāri par alus kausu un tikpat arī par stiprā dzēriena kokteili (ar 40 ml stiprā alkohola). Piedzērušos gan nemanīja, un, lai gan bija piektdienas vakars, jau pirms desmitiem salūns sāka manāmi tukšoties.
Īpaša vieta turienes smilšu un akmens tuksneša vidū ir Lasvegasa, kas nesagatavotam ceļotājam liek pārsteigumā atkārties žoklim. Taču par to nākamajā rakstā.