Prāga. Divreiz vienā upē... Varbūt vēl trešoreiz?
|
Skaidrīte Sudraba
|
Kaut gan Čehija daudziem ir „pirmās ārzemes”, mani ceļi vienmēr bija veduši citur. Tā nu bija sanācis, ka gandrīz deviņus gadus ilgajā manu patstāvīgo ceļojumu laikā nebiju apmeklējusi Prāgu. Izskaidrot to var, attaisnot ne: vienkārši esmu vairījusies braukt uz valstīm, kur norēķinu valūta nav eiro. Beidzot ievilku elpu un devos – kad jau, tad jau! – uzreiz uz triju valstu galvaspilsētām, kur katrai ir sava nacionālā valūta: uz Prāgu, Budapeštu un Varšavu. Pie tam Prāgā izdevās paviesoties divas reizes – jūnijā un septembrī.
Mana cieņa un apbrīna ceļotājiem, kas spēj izplānot visu bezmaz pa minūtēm. Viņi zina, kur atradīsies un ko skatīsies tajā stundā, cik laika tam atvēlēs, pa kādām ielām ies un ar kādu transportu brauks. Man, pirmoreiz esot svešā pilsētā, plānotais realizējas apmēram 50/50.
Un tā – pirmā tikšanās ar Prāgu. Starp citu, pirmā tā ir man, mana ceļabiedrene Aija te jau reiz ir bijusi. Pateicoties Luxexpress 3+3 eiro biļetēm, kādā jūnija priekšpusdienā izkāpjam Prāgas autoostā Florenc. Uz viesnīcu doties vēl par agru, tāpēc noliekam somas bagāžas glabātavā un ejam pilsētas ielās. Pavisam drīz ieraugām Vaclava laukumu ar Nacionālo muzeju un Svētā kņaza Vaclava statuju tā priekšā. Kā to atzīmē daudzos aprakstos, tas, ko redzam, neatgādina laukumu, drīzāk ziedos un stādījumos slīgstošu bulvāri.
Necik tālu neejot, piesēžam slavenajā kafejnīcā-tramvajā, lai iemalkotu pirmo rīta kafiju un karstās šokolādes tasi.
Mundrums ir atgūts, varam doties uz priekšu, uz vecpilsētu. Kad nonākam Vecpilsētas laukumā, pulkstenis tuvojas veselai stundai, un mēs kopā ar tādu pašu ziņkārīgo pūli pulcējamies pie Astronomiskā pulksteņa, lai nolūkotos tā izrādē.
Turpinām ceļu pa pilsētas ieliņām, gan aizejot nomaļus no tūristu straumes, gan ļaudamies, lai tā mūs nes. Tā līkumojot, esam nonākušas pie Prāgas vizītkartes – slavenā Kārļa tilta. Ejam pāri un pētām daudzās statujas abās tā malās. Tagad es zinu, ka Kārļa tilta apgūšanai ir nopietni jāgatavojas, jālasa informācija, kas ir tie svētie, kuru skulptūras atrodas uz tilta, un kāpēc tieši viņi.
Piemēram, toreiz nezināju, ka visvecākā te ir sv.Jana Nepomuka statuja. Nepomuku godā par Prāgas un visas Čehijas aizstāvi. Viņš dzīvoja 14.gs., karaļa Vaclava IV valdīšanas laikā, un bija garīdznieks. Īsti nav zināms, kāpēc Nepomuks krita karaļa nežēlastībā, bet iespējams, ka viņš atteicās karalim atklāt, ko grēksūdzes laikā stāstījusi viņa sieva. Pēc ilgas spīdzināšanas karalis pavēlējis nepaklausīgo sodīt ar nāvi, iemetot no tilta Vltavas upē. Teiksma vēsta, ka brīdī, kad upuris nogrima, virs ūdens parādījās piecas starojošas zvaigznes. Kopš tā laika Janu Nepomuku attēlo ar zvaigžņu oreolu virs galvas. 1683.gadā svētā Nepomuka statuja tika novietota uz Kārļa tilta.
Bronzas bareljefi tās pakājē ir tūristu plaukstu nospodrināti, jo ir ticējums, ja tiem pieskarsies, piepildīsies vēlēšanās.
Taču ir vēl viena vieta, kur, izdarot visu rituālu pareizi, vēlēšanās noteikti piepildīsies! Proti, vietā, kur svēto mocekli iemeta upē, uz margām ir plāksne ar krustu un piecām zvaigznēm..
Īstenībā, te katrai statujai ir sava vēsture un sava leģenda. Svētā Ludmila attēlota ar lakatu, ar kuru pēc vedeklas pavēles tika nožņaugta. Svētais Jūda Tadeušs tur rokās milnu, ar kuru pats tika piekauts līdz nāvei. Svētais Vits attēlots kopā ar lauvām, kuras viņu tomēr nesaplosīja.
Labi, tas tāds ekskurss vēsturē. Atgriežamies tagadnē. Pārejam pāri Kārļa tiltam un nonākam Prāgas Hradā. Pāri visam slejas sv.Vita katedrāle.
Tā ir tik varena, ka ietilpināt kadrā neizdodas. Vēl īsa pastaiga pa Karaļa pils dārzu, un tad dodamies uz viesnīcu.
Vakarā paredzēts manis visvairāk gaidītais pasākums – Muzikālās strūklakas. Izrādes sākas vakaros, notiek ik pa stundai, un katru reizi muzikālā tēma ir cita. Ierodamies pie strūklakām, kad jau krēslo, jo tad priekšnesums izskatās visefektīgāk. Bez tam mums ir paveicies divtik: mūzikas, krāsu un ūdens harmoniju papildinās arī deja. Šovakar mēs redzēsim Bizē baletu „Karmena”. Izrāde ir ļoti krāšņa un iespaidīga.
Nelielu video fragmentu var noskatīties te:
Uz tādas pacilājošas nots arī noslēdzas mūsu viesošanās Prāgā, jo jau rīt mums priekšā ceļš uz Bratislavu un tālāk uz Vīni.
Kad no šī ceļojuma esam atgriezušās mājās, tik vien laika, kā atvilkt elpu, un jāsāk domāt par nākošo braucienu, kas iecerēts septembrī. Divas dienas tajā atkal atvēlētas Prāgai. Ja pilsētā vienreiz būts, tad gatavot apskates plānu var ar daudz lielāku sapratni. Šoreiz iecerētais izdevās, es teiktu, tā par 99%.
Sākotnēji bija doma atkal braukt ar autobusu, taču nolemjam lidot ar Ryanair caur Brēmeni. Biļetes gadās pavisam lētas, bez tam, ja nesūkstās par nakšņošanu Brēmenē, bet uztver to kā bonusu (Vācija man vienmēr ir kā bonuss), tad sanāk vieni vienīgi plusi.
Pēc lidojuma dienas vidū esam Prāgas lidostā. Varu sev uzsist uz pleca un paslavēt, viss tik veiksmīgi saplānots, ka iekļaujamies pat paredzētajos laikos. Noliekam somas viesnīcā un dodamies skatīt gan to, kas jau redzēts, gan to, kas nav.
Mūsu mērķis šodien – Petršinas kalns ar savu skatu torni. Skatu tornis nav nekāds parastais, tas ir kā Parīzes Eifeļa torņa kopija, tikai piecas reizes mazāks. Taču pirms tam iecerēts apskatīt slaveno „Dejojošo māju”. Projekta pamatā no 20.gs.30.gadiem ņemts amerikāņu mūziklu sižets, kad uz skatuvēm laurus plūca dejotāju pāris Džindžera un Freds. Arhitekts attēlojis šo pāri kā divus torņus. Stiklotais - Džindžera plīvojošā kleitā, betona - Freds, kas ar rokām balkoniņu izskatā skauj partneres vidukli.
No šejienes turpinām ceļu augšup ar to pašu 176.autobusu līdz pieturai Stadion Strahov. Protams, daudz interesantāk būtu braukt kalnā ar funikulieri, taču dažas dienas pirms mūsu ierašanās funikulieris tika slēgts un nedarbosies līdz nākošā gada martam.
Cauri rožu dārzam ejam Petršinas torņa virzienā. Pa labi redzama sv.Labrenča baznīca (kostel sv. Vavřince).
Aiz kokiem redzama Bada siena. Sienu tā sāka saukt sakarā ar lielo badu, kas plosījās valstī 1361.gadā. Kā vēsta leģenda, sienu sāka celt pēc Kārļa IV pavēles, lai pavalstniekiem dotu darbu un par saņemto atalgojumu viņi spētu uzturēt savas ģimenes šajos bada gados. Patiesībā gan sienas celtniecībai bija tīri stratēģiska nozīme, jo bads sākās jau pēc tam, kad nocietinājuma siena tika būvēta.
Esam klāt! Vēl tikai pa vītņu kāpnēm jāuzkāpj 299 pakāpieni (neskaitīju, tā vēstī ceļvedis)...
Jo augstāk kāpjam, jo plašāki skati paveras.
Jauki bija augšā, bet jānolaižas uz zemes, jo mums vēl lieli darbi priekšā. Dodamies no kalna lejup, mūsu galamērķis ir Vecpilsētas laukums.
Pa takām un taciņām, brīžiem vispār bezceļos,
garām skaistām celtnēm
un pāri Kārļa tiltam,
Vecpilsētas laukumā esam, kad sāk krēslot.
Tumsa - tieši tas, kas vajadzīgs, lai dotos ekskursijā "Mistiskā Prāga". Kā vēlāk izrādīsies, mūsu pavadonim zem galvassegas slēpjas sarkani, mirdzoši radziņi, un Prāgas noslēpumus mums ir atklājis pats Lucifers.
Šīs ekskursijas lielā vērtība - cilvēki, kas šoreiz bija savākušies kopā. "Lucifers" ar savām psihologa dotībām tūlīt novērtēja, uz ko katrs spējīgs. Šis puisis tika nokristīts par Irži un izpildīja galveno amatu - "замыкающий". "Lucifers" ik pa brīdim pārbaudot iesaucās: "Иржи!", uz ko nekavējoties skanēja atbilde: "Я здесь!" Tātad visa grupa draudzīgi turas kopā.
Lai viss noritētu veiksmīgi, lai nekādi spoki un vampīri nebūtu mums bīstami, jāiemalko "maģiskais eliksīrs".
Tēls uz postamenta, no galvas līdz kājām ietinies platā mētelī, bez sejas un ķermeņa. Tas ir piemineklis noslēpumainajam Komandora tēlam no Mocarta operas "Dons Žuans". Mistiskās Prāgas noskaņās iederas ļoti labi.
Nu, kā lai nebrēc, ja ap mani sāk grābstīties nez' no kurienes uzradies šitāds ķēms! Visiem lielie prieki!
Kā trāpīgi ekskursijas sākumā to raksturoja "Lucifera" palīdze (viņa arī Spoks, Augļotājs un kas tur vēl) - mistiskā-humoristiskā Prāga. Starp citu, jau ievadā mums tika deklarēti vairāki likumi, kas jāievēro, un pēdējais no tiem skanēja apmēram tā: aizmirstiet visu, ko dzirdējāt! Patiešām bija jautri, smējāmies tā, ka žokļi sāpēja, tāpat beigās neko neatceramies. Mistika, ne?
Garastāvoklis pacilāts, tik brīnišķīga diena bijusi, negribas pamest Vecpilsētu. Var sēdēt līdz pusnaktij un priecāties par skaisti izgaismotajām ēkām.
Otrā diena Prāgā arī saplānota. Galvenais pasākums - zooloģiskā dārza apmeklējums. Pagājušajā gadā biju izcilā - Leipcigas zoodārzā, taču atzīstu, Prāgas ir pārāks. Tādas rūpes par dzīvniekiem - lai būtu plaši un ērti - un par cilvēkiem - lai varētu daudz redzēt un jebkurā brīdī apsēties - līdz šim nekur nebiju sastapusi.
Žirafēm ne tikai milzīga dzīves platība, bet arī kaimiņi, ar kuriem mierīgi (varbūt pat draudzīgi?) sadzīvot.
Klinšu sienas tādas, ka atgāžot galvu knapi var augšu saskatīt, bet kalnu kazas pamanās tur uzlēkāt.
Izstaigājušas apaksējo līmeni, ar funikulieri uzbraucam augstāk.
Pēcāk pa šo ceļu kāpsim lejā. Tās visas klintis ir kāpaļājošo un lēkājošo dzīvnieku valstība.
Skats no augšas.
Atkal lejā. Tie bruņurupuči bija mi-i-ilzīgi!
Mīļumiņi.
Kaķveidīgo zooparkā ļoti daudz, tikai tie visbiežāk norobežoti ar stikla sienu, tāpēc foto diez ko neizdodas. Šim kompānijā kādas dīvainas būtnes.
Ja jau iesāku par dīvainām būtnēm, tad pēc zoodārza gājām meklēt vienu visai neparastu pieminekli. Dāvida Černi darbs "Zirgs". Tajā attēlots kņazs Vaclavs uz sava mirušā zirga vēdera. Jā, tas ir tas pats kņazs Vaclavs, kurš tik braši sēž savā zirgā Vaclava laukuma sākumā. Parodija par viņu atrodas pavisam netālu - pasāžā Lucerna.
Beidzot, beidzot! Tik ļoti izsapņotais, atstātais uz "saldo ēdienu" - kafejnīca Vytopna, kurā oficiantu lomā - vilcieniņi. Lūk, tā uz galdiņiem atbrauc dzērieni. Ēdienus gan nes apkalpotāji.
Mūsu galdiņš. Divvietīgā nebija, tāpēc brīdināja, ka var gadīties, kādu piesēdinās klāt.
Pasūtītais alus ir klāt!
Ja pasūta kaut ko atkārtoti, tad ar to pašu sastāvu var aizsūtīt projām izdzertās glāzes.
Pēc kādas pusstundas pie mūsus galdiņa apsēžas divas meitenes (visai sīkas un smalkas), kuras ātri vien piekrīt oficiantes ieteiktajam ēdienam, ko varot ņemt uz divām vienu porciju, tas būs ļoti izdevīgi.
Kad viņām atnes šo meža cirtēju cienīgo porciju, goda vārds, no visiem apkārtējiem galdiņiem cilvēki sadrūzmējas uz to paskatīties un nobildēt. Tā paplāte aizņem pusi galda! Nezinu, kā meitēniem beidzās lielā izēšanās, mēs dodamies prom.
Lūk, tā arī otrā diena Prāgā ir galā. Kā saka, mums atkal ceļš zem...nē, ne kājām, bet autobusa riteņiem: nakts brauciens, lai jau sešos rītā būtu Budapeštā, mūsu īstajā šī ceļojuma galamērķī.
Ja kādam ir vēlēšanās noklausīties audiogidu par Prāgu krievu valodā, varu padalīties.
Ceļojiet un jums izdosies!