Vai dienesta ceļojums ir ceļojums?
|
Lilia Limane
|
Un kāpēc gan ne? Zinu ne vienu vien cilvēku, kas dienesta darīšanas kārtodami, apskatījuši vai pus pasauli. Un pat tādus, kas vispār nepieļauj pat domu ceļot par saviem līdzekļiem. Turklāt par komandējuma naudu, stipendiju, sabiedriskā darba vai pasākuma ietvaros ceļojot nereti cilvēks labi paēd, savai naudiņai paliekot kabatā. Ja vien pienākuma slogs kā akmens neguļ uz sirds, ļoti lēti un labi, un pat ja guļ, tas atmaksājas.Ceļots darba vai it kā darba darīšanās tiek daudz, tikai maz rakstīts par šo ceļošanas veidu (varbūt braukātāji nevēlas citiem stāstīt,kā viņi tērē ne -savu naudu?) - ne velti tūrisma firmu piedāvājumos eksistē speciāla sadaļa - dienesta ceļojumu organizācija. Acīmredzot valsts (vai arī privātie?) vēl piemaksā firmām, lai darbinieki ceļotu bez rūpēm. Nu pastāstot par savu komandējumu uz Marburgu, palaidīšu pirmo bezdelīgu, cerot, ka tai sekos vēl daudz bezdelīgu.
Ja pasākums kā ierasts sākas rītā, nepūlaties celties rīta agrumā un taisni no lidostas steigties uz reģistrāciju. Braucot vakarā, dabūsiet komandējuma naudiņu par vienu dienu klāt un arī diena būs nostrādāta. Uz Marburgu gan iznāca to dienu notērēt, jo lidojot caur Frankfurti, laiku prasa vēl izkulšanās caur milzīgā flughāfena gaņģiem un stundas brauciens vilcienā uz Hesenes zemes pērli. Nedod dies, ja sākas streiks. Lufthansas piloti caurmērā streiko 13x gadā, un arī mēs piedzīvojām nāves (fui, streika!) draudus, jo pēc divu dienu tusēšanas piloti un stjuartes tieši mūsu atpakaļlidošanas dienā sēdās pie gaisa kuģu stūres.
Līdz Hesenes zemei krievi pagura un savlaik neaizkūlās, bet sabiedrotie neiedomājās te nogāzt bumbas, jo Marburga saglabājusies kā pirms gadsimtiem no mātes miesām (fui, mūrnieka rokām) nākusi. Pirmā protestantu universitāte stāv kā stāvējusi Lēnes upes pašā krastā jau no 15.gadsimta. Met acis apkārt no kuras vietas gribi, ieraudzīsi pils mūrus uz augsta kalna pašā vecās pilsētas viducī, tāpēc nomaldīties un pavisam pazaudēt centru te ir teju neiespējami. Staigājot pa vecās pilsētas vāciski šarmantajām ieliņām, kāp tik uz augšu, garām vecīgi birģeriskajam rātsnamam, un pēc kāda laika, sviedriem klāts (ja laiks silts), sasniegsi pašu pili. To vērts darīt, ir laba, un arī dārzs skaists. Kā jau vienmēr, pils apkārtnē un no tās augstumiem var pafotografēt, jo visa pilsēta ir kā uz delnas, līdz pat kalnu gālēm, kas mežiem klātas ieņem pilsētu kā pannā. Līdz kalniem gan neaizgāju, jo negribējās bastot konferenci. Bijām apmetušies Neišateles kundzes pansijā par 20 eur no feisa (dāmām), jo bijām visas vienā lielā un gaišā istabā un 35 eur vīrišķim, kurš rūmi ne ar vienu nedalīja, tikai tusēja ar mums kopā pa virtuvi un vannas istabu (fu, tur gan iekšā gājām rindas kārtībā). Neišateles kundze nav tāda kā netikumīgie francūži, kas atļaujas dušu bez durvīm iekārtot mixed room (sk. manu rakstu "Kā neuzbraucu Monblānā" . Tātad pansijas atrašanai par dominanti kalpoja Elizabetes baznīca - celtne ar diviem ļoti slaidiem torņiem, kas bija saredzami no jebkura pilsētas punkta. Tātad ja drusku piešaujas, pa Margurgu var klimst pat bez kartes, un tas rada tādu jauku atbrīvotības sajūtu.
Pilsētas galvenā dzīsla rātni plūst cauri visam centram, reizēm pat sadaloties divās upēs. Tā ka krastos ir ko pabaudīt, lai gan tā bauda ir gan jauka (man jau upītes patīk), bet plus mīnus kā pie mums Latvijā. Tikai jāiet vien pa promenādi, līdzko tā beidzas, vairs nevar piekļūt upei, jo nelieši privātīpašnieki ir okupējuši krastus. Laikam var arī pabraukāties ar laivām vai kuģīšiem, jo to upē bija redzams pulka, bet pastāstīt par izbraukumiem nevaru, jo nebija laika šo sfēru izpētīt. Bija jāsēž konferencē.
Ko par konferenci? Bija laba un smuki noorganizēta. Viss gāja raiti, ēst deva garšīgi. Parastās ēdienreizēs dominēja gardas maizītes un ļoti garšīga gulaša zupa pusdienās, bet atklāšanas pasākumā nekā netrūka, arī vīna un šampanieša. Vīns šajā reģionā dabūjams tāds salds, vācu - tieši tāds, kāds man garšo.Tā ka tie sīrieši nav nekādi muļķi, ka seko Merkeles aicinājumam un tik uz Vāciju, tik uz Vāciju. Nezinu tikai, kā tie sīrieši un afgāņi apgūs valodu, jo ja ne vācu, tad angļu valodu gan vajag. Tagad ja neesi perfekts runātājs, zinātniskās konferencēs nav ko darīt. Rietumeiropā pieņemts plaši apspriest un apdiskutēt katra runātāja teikto, tā ka bez valodas nekur tālu netiksi. Baltijas valstu zinātnieki nu runā it kā jau autiņos būtu sākuši klausīties angļu un vācu mēli.
Par pašu dienesta uzdevumu? Tā bija Baltijas studiju konference, daudz latviešu bija sabraukuši. Marburgā ir arī Herdera institūts ar bibliotēku un arhīvu, kas var kalpot Latvijas vēstures pētījumiem par centru. (Zinātniekam varētu būt jauki padzīvoties pa Marburgu kādu mēnesi otru, ja kāds dotu naudu, par ko ēst.)Tāpēc arī konference bija radusi savu mājvietu te. Universitāte arī bija tukša, jo septembra sākumā mācības vēl nebija sākušās, tā ka pētnieki varēja ieņemt vietas auditorijās.
Nu, tā šoreiz sanāca, ka vairāk nav laika rakstīt. Ja kaut kas palika nepateikts, neņemiet par ļaunu vai jautājiet-atbildēšu. Un brauciet komandējumos, ja ļauj!