Vidusāzijas ekspedīcija V. Deviņi iemesli, kādēļ jāredz Turkmenistāna
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Turkmenistāna,iespējams, ir visdīvainākā, visnoslēgtākā un visnoslēpumainākā zeme pasaulē, kurai konkurenci var sastādīt vienīgi Ziemeļkoreja. Ne velti Turkmenistānai piedēvējuši iesauku Centrālāzijas Ziemeļkoreja, jo politieslodzīto, cenzūras un vārda brīvības dēļ tā atrodas pasaulē otrajā vietā no apakšas uzreiz aiz KTDR, bet vietām Kim Čenunam vēl daudz jāmācās no Turkmenistānas līderiem, kaut vai ministriju ziņā. Ja par Zirgu ministriju un Paklāju ministriju vēl varētu saprast, jo zirgi tur ir svēta lieta, bet paklāju ziņā Turkmenistāna ir pasaules lielvalsts līdzās Irānai un Azerbaidžānai, tad, piemēram, Taisnīguma ministrija liekās pilnīgi bezjēdzīga un neizprotama, īpaši valstī ar tik lielu korupciju visos varas un sadzīves līmeņos. Lai cik dīvaini neliktos Turkmenistāna ir otra vismazāk apmeklētā valsts pasaulē, uzreiz aiz kara plosītās Somālijas. 2012. gada statistika rāda, ka šai zemē viesojās tikai 7000 ārvalstu tūristu, ievērojami mazāk kā Irākā vai Afganistānā, kuru apmeklēja 17500 tūristu, bet Ziemeļkorejā ierodas pat 5 reizes vairāk ceļotāju. Iemesls tam ir informācijas trūkums, dārdzība un īpaši jau grūtais vīzu iegūšanas process - individuāli apceļot valsti ir gandrīz neiespējami, bet organizējot caur turkmēņu tūrfirmu tas ir dārgs prieks, jo tiek piekabināts klāt šoferis-gids jeb uzraugs, kas sekos līdzi visu ceļojumu laiku. Toties caur tūrisma firmu ejot tiek atrisinātas visas vīzu un reģistrāciju peripētijas un problēmas, izņemot atsevišķus svētku un vēlēšanu periodus, kad robežas tiek slēgtas un vīzas netiek izsniegtas vispār. Arī pašiem turkmēņiem ir grūti aizbraukt ceļojumā vai ielūgt radiniekus pie sevis. Īpaša fobija šeit ir pret žurnālistiem, jo nedod Dievs kāds uzrakstīs, ko sliktu un izbraucot tiek pārmeklēta kamera, ko esi fotogrāfējis. Stingri noteikumi attiecas uz fotogrāfēšanu, ko drīkst un ko nedrīkst bildēt, un arī smēķēšanu - visās publiskās vietās, tai skaitā uz ielas smēķēt ir aizliegts. Neatkarīgā Turkmenistāna vispirmām kārtām asociējas ar Prezidentu Nijazovu un viņa personības kultu. Pats sev izdomājis titulu un sevi iecēlis par Turkmenbaši (tulkojumā Turkmēņu līderis), pats nosaucis savu valdīšanas laiku par Turkmenistānas Zelta Laikmetu, Nijazovs uzcēlis ekstravaganto marmora galvaspilsētu Ašgabatu un izdaiļojis to ar savām zelta statujām, zelta kupoliem un milzīgām strūklaku alejām šai tuksnesīgajā apkārtnē. Ar to, protams, nebija gana, vajadzēja vēl izdod grāmatu Ruhnama ar savām tēzēm un biogrāfiju, kura katram turkmēnim no galvas bija jāiemācās, ja vien gribēja iegūt autovadītāja apliecību. Šī bija svētā grāmata, kurai vajadzēja stāvēt goda vietā katrā ģimenes mājā blakus Korānam. Arī Ruhnama grāmatai ir veltīts pašai savs piemineklis, protams, ka iespaidīgu strūklaku ielenkumā. Rezultātā bibliotēkas tika slēgtas, jo valstī pastāvēja tikai Korāns un Ruhnama, bet pārējās grāmatas bija tabu. Savukārt smēķēšana aizliegumu vadonis izdomāja tikai tāpēc, ka pats Turkmenbaši bija spiests to atmest veselības problēmu dēļ, bet balets, opera un suņi tika aizliegti, jo prezidentam tie negāja pie sirds. Slimnīcas ārpus Ašgabatas slēdza, lai visi, kuriem ir kādas veselības problēmas, brauktu apskatīt Turkmenbaši zeltā un marmorā klāto galvaspilsētu. Bet tas vēl nebija nekas, Turkmenbaši ieviesa arī lērumu vēl idiotiskāku likumu, no kuriem laikam vismuļķīgākais ir mēnešu un nedēļas dienu pārdēvēšana savu senču un radinieku vārdos. Iedomājieties, ka es būtu dzimis nevis 27. oktobrī, bet gan 27. Kalvītī, bet Jāņus svinētu teiksim 24. Ušakovā. Pirmdienas mums būtu Dombrovski, bet otrdienas - Āboltiņas. 2006. gadā nogalē ar Turkmenbaši nāvi turkmeņiem parādījās cerība, ka Turkmenistāna mainīsies - jaunais prezidents Berdimukhamedovs atcēla likumu par dienu un mēnešu nosaukumiem, kā arī vēl dažus maznozīmīgus un muļķīgus lēmumus, bet tā viss palika pa vecam. Vēl vairāk jaunais prezidents veido jau savu personības kultu un uzcēlis sev jaunu zelta kupolu prezidenta pili, izbrāķējot un atstājot tukšu Turkmenbaši pili. Bet vietējiem, kā cena par vārda brīvības neesamību un klusēšanu tiek arī vairāki bonusi no lielajām gāzes un naftas rezervēm - gāze ir par velti, elektrība arī un vēl pavisam nesen valdība deva arī 120 l benzīna mēnesī bezmaksas.
1. Turkmenistāna.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto Turkmenistāna pati par sevi ir iemesls apciemojumam, jo šī ir viena no retajām zemēm kā Ziemeļkoreja, Somālija vai Afganistāna, kur var pats sev uzsist uz pleca un justies lepns, ka ietilpsti tai mazajā saujiņā planētas iedzīvotāju, kas tur pabijuši. Šī zeme ir unikāla ar vienu no dīvainākajām valsts iekārtām kāda uz Zemes palikusi.
2. Marmora pilsēta Ašgabata.
Pirmais skats ierodoties Ašgabatā nevar atstāt vienaldzīgu, jo šī pilsēta izskatās sirreāli, kā Jaunā Smaragda pilsēta no noburtās Ozas zemes. Liekas, ka te ir sakrustotas kopā Lasvegasa, Dubaija un Ziemeļkorejas galvaspilsēta Phenjana. Greznās marmora celtnes un plašās strūklaku avēnijas atgādina ASV grēku pilsētu; modernās 21. gs. celtnes un plašie zaļumi tuksnesīgajā apkārtnē - Dubaiju; bet daudzie pieminekļi, Tukmenbaši zelta statujas, atsevišķas padomju laiku celtnes, prezidentu ģīmi uz plakātiem un policijas klātesamība visur, kur ej - Phenjanu. Tiešām nav iespējams noiet dažus metrus, lai neuzdurtos uz kārtības sargiem, kas šķiet novēro ik katru tavu soli. Bet visvairāk acīs iekrīt pilsētas centra greznība un izšķērdība. Ielas ieskauj šķietami bezgalīgas augstu māju rindas, visas celtas no dārgā itāļu marmora, valdības ēkas un mošejas rotā zelta kupoli, bet pa pilsētas centra malām izkaisītas esošā un iepriekšējā prezidenta zelta statujas no kurām iespaidīgākā ir 15 m augstā, rotējošā Turkmenbaši statuja Neitralitātes arkas virsotnē - tā rotēja līdzi saulei, lai vadoņa seja vienmēr būtu dzeltenās bumbas apspīdēta. Šajā pilsēta var redzēt vienkopus visus trakos sapņus, ko Turkmenbaši vēlējies realizēt dzīvē. Marmora te ir tik daudz, ka Ašgabata iekļauta Ginesa rekordu grāmatā, kā vieta, kur atrodas lielākā šī prestižā, baltā akmens koncentrācija uz planētas. Daudzas, jo daudzas vietējo mājas tika nojauktas, lai izbrīvētu vietu Turkmenbaši bezjēdzīgajām marmora celtnēm, kuras stāv pustukšas vai pat tukšas. Tā piemēram 5000 mājokļu tika nojaukti, lai varētu uzcelt milzīgu Turkmenbaši "Disnejlendu" - atrakcijas parku, kuru pa dienu apmeklē labi ja 30, 40 cilvēku. Vispār dīvaina sajūta pārņem klejojot pa krāšņajiem parkiem, strūklaku alejām, zelta mošejām un grandiozajiem pieminekļiem, jo apkārt nav neviena "normāla" cilvēka. Vienīgās dzīvās radības, ko satiekam ir policisti un pulētāji, kas berž un pulē marmora ielas un grīdas bez apstājas. Tik nepaliek skaidrs, kam viņi visur pulē to pilsētu, jo cilvēku apkārt nav. Pat 10000 cilvēku ietilpīgajā Turkmenbaši mošejā esam vienīgie homo sapiens pārstāvji...pēc 10 min ienāk gan sargs un pasaka, ka pietiek bildēt, lai citiem netraucējam, bet paskatamies apkārt, neviena taču šeit nav. Tāda lūk ir Turkmenistānas galvaspilsēta Ašgabata, iespējams, vissireālākā pilsēta pasaulē.
3. Ašgabatas modernā arhitektūra.
Bez marmora celtnēm un zelta statujām Turkmenbaši šķiet aizrāvās arī ar visu moderno. Pa Ašgabatu izkaisītas daudzas modernas ēkas, kas neslikti iederētos arī Dubaijas ainavā. Un arī infrastruktūra centrā ir veidota kā no filmas par tuvējo nākotni - autobusa pieturas ir kā mazas uzgaidāmās zāles - stiklotas kabīnes, kas aprīkotas ar kondicionieri, apkuri un plazmas televizoru. Nudien neslikti.
4. Karakuma tuksnesis.
Turkmenistāna nebūtu iedomājama bez Karakuma tuksneša, tie ir gandrīz sinonīmi. Tas aizņem aptuveni 85 % Turkmenistānas teritorijas, paverot tipiskāko no valsts ainavām. Ar nelielām kāpām un atsevišķām oāzēm Karakums ir karstākais tuksnesis Vidusāzijā, nosakot arī klimatu visā Turkmenistānā.
5. Vārti uz Elli (Gate to Hell).
Izvietojušies Karakoruma tuksneša sirdī Darvazas gāzes krāteri ir unikālākais Turkmenistānas apskates objekts, kuram nav analoga pasaulē. Te atrodas trīs krāteri - viens pildīts ar ūdeni, otrs ar dubļiem, kas burbuļo un viegli deg, bet trešais, Uguns krāters, ir tas, kas liks elpai aizrauties - pilnībā attaisnojot savu piedēvēto iesauku "Vārti uz Elli". Uguns krāteris radās gāzes atradnēs pagājušā gadsimta 60-tajos gados un kopš tā laika tas jau konstanti 50 gadus deg, lēnām iemantojot arvien lielāku popularitāti ceļotāju vidū. Pirms tam apskatot internetā tā fotogrāfijas, jāsecina, ka realitātē Uguns krāteris izskatās lielāks un ievērojami iespaidīgāks kā bildēs var vērot. Vislabākais, laiks kad šo ellišķīgo vietu skatīt ir saulrieta laikā un vakara laikā, tāpēc nakts Karakuma tuksnesī ir obligāts pasākums.
6. Konye-Urgench.
Skaistākā Zīda ceļa pilsēta Turkmenistānā, kas vizuāli ir pievilcīgāka kā leģendārā Merva, tiesa gan līdz Buhārai un Samarkandai Vecā Urgenča nevelk. Konye-Urgench lielākais plus ir tas, ka tā ir neskarta un senatnīga pretēji pilnīgi atjaunotajām Uzbekistānas Zīda ceļa metropolēm. Pēc Čingishana uzbrukuma, tā spēja atgūties, bet pēc Timura postījumiem, kurš greizsirdības mākts uztraucās, ka kāda pilsēta ir skaistāka par viņa Samarkandu, vairs ne. Rezultātā te paveras milzīgs lauks pa kuru izmētātas dažas vēsturiskas celtnes, raisot asociācijas kā Samarkanda varētu būt izskatījusies pēc Čingishana sirojumiem. No šejienes ēkām, kas pārdzīvojušas posta laikus vislielākā arhitektūriskā vērtība piemīt 12. un 13. gs. Sultan Tekesh un Arshan mauzolejiem ar netipiskiem konusa formas kupoliem. Arī 1320. gadā celtais Gutlug Timur minarets ir zīmīga celtne un viss kas palicis pāri no Urgenčas galvenās mošejas. Lai gan minareta virsotne ir nobrukusi un tas mūsdienas sarucis līdz 59 metriem, tomēr Timura tornis vienalga ir augstākais minarets Centrālāzijā pa diviem metriem ieliekot Islam Hoja minaretam Hivā.
7. Nissa.
Pa visu Turkmenistānas teritoriju ir izkaisītas daudz kleķa pilsētiņu drupas, no kurām visslavenākā neapšaubāmi ir Merva - liels antīkās pasaules un Zīda ceļa centrs, kurš pēc Čingishana uzbrukuma tā arī neatguvās. Merva galīgi nebija man pa ceļam, toties cita zīmīga antīkās pasaules senpilsēta Nissa gan. Tā ir pat vairāk atjaunota kā Merva un sniedz labāku ieskatu 2000 gadus senā pagātnē, kad Nissa uz brīdi bija Partiešu impērijas galvaspilsēta.
8. Kow-Ata pazemes ezers.
Vēl kāds neierasts dabas objekts, kur alā, pazemē izveidojies termālais sēra ezers. Infrastruktūra te ir novecojusi un padomjnieciska, bet ja to atmet, tad relaksācija pazemes sēra ezerā ir unikāls Centrālāzijas piedzīvojums, ko citur pasaulē diez vai vēl kur var piedzīvot. Atliek tik nolaisties pa truša alu 65 m dziļumā un nonāc pie tumši zila termālā ezera - Turkmenistānas "Alises Brīnumzemē".
9. Akhaltepe zirgi.
Šie ir leģendāri zirgi, ne tikai Turkmenistānas prieks un lepnums, bet visas cilvēces kultūrmantojums. To noslēpums slēpjas tajā, ka tā ir vienīgā tīrasiņu zirgu suga pasaulē, kas nav jaukta ar citām sugām. Eleganta un elitāra suga, kuras slavenākais pārstāvis ir teikās un nostāstos apdzejotais un aprakstītais Bucefals - Aleksandra Lielā zirgs. Akhaltepe zirgiem ir raksturīgas vairākas iezīmes, kā tos viegli atšķirt no citām sugām - slaids viduklis, garas kājas, lielas acis, ļoti īsa spalva, kas tai pat laikā ir maiga kā zīds, un maza, bet cēli, augstu pacelta galva. Šī sugas zirgi vienmēr iet augsti paceltu galvu, tādā kā čūskas izliekumā, kā nekā karaliska suga, kuru atļauties varēja pārsvarā turkmēņu cilšu augstmaņi. Tāpat tie ir slaveni ar savu ātrumu un spēju mērot maratona distances, turklāt ar mazu dzeramā ūdens patēriņu, tāpēc turkmēņi tos senāk izmantoja kā antīkus limuzīnus cilvēku vešanai pa seno Zīda ceļu. Turkmēņiem, šie zirgi vienmēr bijuši kā ģimenes locekļi, kurus tie izdaiļoja ar dārglietām vairāk kā savas sievas, ne velti sena paruna vēsta - piecēlies no rīta, vispirms sasveicinies ar tēvu, tad apraugi zirgu un tikai pēc tam sievu un bērnus. Turkmēņu misija bija šo sugu nosargāt, jo daudzi valdnieki tos iekārojuši un Akhaltiešu zirgu dēļ ir pat sākušies kari, bet īpaši traģisks laiks bija Padomju periods. Padomju vara prasīja zirgus atdot un izmantot tos kā gaļu pārtikā, daudzi gāja bojā, bet daļu izglāba, slēpjot zirgus, kur vien iespējams un iesmērējot padomju varai kamieļu un lielopu gaļu tā vietā. Tāpat daļa cilvēku emigrēja uz kaimiņvalstīm, lai tikai nepazaudētu šos četrkājainos ģimenes locekļus. Tagad turkmēņi ar Eiropas atbalstu Akhaltiešu populāciju atjauno un Turkmenistānā to uz šo brīdi ir ap 4000. Šiem zirgiem pa godu notiek arī festivāls, kas ir galvenie svētki Turkmenistānas dzīvē.
Jānis Kreicbergs
