Vidusāzijas ekspedīcija IV. Deviņi iemesli, kādēļ jāredz Uzbekistāna.
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Uzbekistāna ceļotāju vidū noteikti ir visiecienītākā no Vidusāzijas "stānām", ne tikai mūsdienās, bet jau daudzu gadsimtu garumā, kopš Zīda Ceļa pirmsākumiem. Daba Uzbekistānu ir apdalījusi, bet to ar uzviju ir kompensējis cilvēks. Kurš gan nav dzirdējis par tādām leģendārām pilsētām kā Samarkanda, Buhāra un Hiva. Uzbekistāna bija Zīda ceļa centrs un galvenais krustpunkts, ienesot vietējo valdnieku budžetos milzīgas naudas summas. Islāma reliģijas arhitektūrā raksturīgi vienkārši sakrālie nami, galvenokārt ar baltām sienām, bet Samarkandas, Buhāras un Hivas mošejas, medreses un pat minareti ir neparasti krāšņi un krāsaini. Ar tām vienīgi var sacensties Irānas metropoles Isfahāna, Jazda un Širaza.
1. Samarkanda.
Jau kopš izveidošanās brīža tika uzskatīta par vienu no skaistākajām pilsētām ne tikai Āzijā, bet visā pasaulē. Pat Aleksandrs Lielais pēc tās apciemojuma rakstīja: "Viss, ko es biju dzirdējis par Makarandu (Samarkandas nosaukums hellēnisma periodā) izrādījās taisnība, izņemot faktu, ka tā izrādījās vēl skaistāka, kā jebkad biju iedomājies". Arī vēlākos gadsimtos daudzi, jo daudzi rakstnieki, dzejnieki, valdnieki un pētnieki to ir apjūsmojuši, radot maģiskas pilsētas oreolu ap to kā par Austumu Atlantīdu. Lai gan Samarkanda ir daudz zaudējusi laika gaitā, tomēr tā ir un paliek viena no graciozākajām pilsētām Āzijā, kuras krāšņās ēkas izpelnās jebkura ceļotāja apbrīnu. Te netrūkst mošeju, medresu un mauzoleju, bet ir četras lietas, bez kurām Samarkandas apmeklējums būtu nepilnvērtīgs - sākumā jāatdot godu vienam no dižākajiem karavadoņiem pasaulē Timura mauzolejā, tad jāpamežģī kaklu grandiozās Bibi Khanym mošejas priekšā, kas savā laikā bija viena no lielākajām pasaulē, un tad jānoslēdz ar Shan-i Zinda kapeņu pilsētu, kuras filigrānām flīzēm rotātie mauzoleji tiek uzskatīti par augstāko sasniegumu flīžu mākslā vispār pasaulē. Un, protams, saldajā ēdienā paliek neviens cits kā Registan ansamblis.
2. Registan.
Neapšaubāmi skaistākais arhitekturālais ansamblis Centrālāzijā, kas kļuvis par visa reģiona galveno simbolu un iedvesmu daudziem jo daudziem ceļotājiem apmeklēt Vidusāziju. Šajā laukumā slejas trīs elegantas 15-17. gs. medreses (islāma skolas), kas gan no ārpuses, gan iekšpuses bagātīgi klātas ar filigrāni apgleznotām un rotātām flīzēm. Bet, ja acis vēl nav apžilbušas no krāsu un rotājumu daudzveidības, tad jādodas iekšā Tilla Kari mošejā (tulkojumā "ar zeltu klātajā" , kuras zeltītais interjers salauzīs pat vislielāko arhitektūras skeptiķi. Vienaldzīgu šis laukums nevar atstāt. Bet, kad noriet saule, te noteikti ir jāatgriežas, lai pavērotu laukumu izgaismotu vakara gaismās, zem zvaigžnotās debess - kas tāds, par ko Marko Polo un citi slavenie ceļotāji varēja tikai sapņot.
3. Buhāra.
Kādos tik epitetos tā gadsimtu garumā nav saukta - aristokrātiskā Buhāra, Islāma Pīlārs, Svētītā pilsēta u.c. Centrālāzijas svētākā pilsēta, ilgus gadsimtus bija viens no vadošajiem islāma reliģijas un skolas centriem. Vecpilsētā vien atradās 100 medreses un 300 mošejas, no kurām lielākā daļa arī ir saglabājušās līdz mūsdienām. Starp Buhāru un Samarkandu jau gadsimiem ilgi notiek cīņa, kura ir skaistākā pilsēta Vidusāzijā. Arī mūsdienās daļa priekšroku dos Buhārai, bet daļa nosvērsies par labu Samarkandai. Buhārā nav tik grezni un bagātīgi ar flīzēm klātas medresu un mošeju sienas, toties to ar uzviju kompensē labi saglabājusies vecpilsēta, kas pilna ar sakrālām celtnēm no zīda ceļa ēras, seniem karavansarajiem, vēsturiskiem mūriem, antīkām pirtīm un velvēm klātiem tirgiem. Un kur nu vēl daudzie restorāni un viesnīcas, kas iekārtotas vēsturiskos karavanserajos, medresēs, tirgotāju muižās un pat mošejās. Buhārā var piedzīvot Zīda Ceļa laikmetu cik vien tuvu tas iespējams.
4. Hivas nocietinātā vecpilsēta
Šeit zīda ceļa aura atklājas vēl intensīvāk kā Buhārā, vienīgais Hivas mīnuss ir mazais izmērs un kompaktums. Hivas mūriem apjoztā vecpilsēta, kas ir pilna ar mošejām, medresēm, mauzolejiem, pilīm un karavanserajiem izkatās gluži kā izkāpusi no vēstures grāmatas - zīda ceļa vēstures kapsula. Ja Samarkandai un Buhārai piemita zinātnes un kultūras centru slava, tad Hivai pilnīgi pretēji piemita bēdīga reputācija - Vidusāzijas Mežonīgie Rietumi. Hiva bija slavena ar savu reiderismu, laupīšanu, barbarismu un nežēlību, kā arī lielāko vergu tirgu Vidusāzijā, kur pārdeva stepēs un tuksnešos nolaupītos cilvēkus. Pat tās valdnieki, Hivas hani, iedvesa bailes ar savu barbarisko izskatu un rīcību - galvas ripoja gan arhitektiem, kas kaut ko neizdarīja pa prātam hanam, gan ārzemju sūtņiem un pētniekiem, kas mājās atgriezās bez galvas uz pleciem. Bet arhitektūrā Hivas haniem piemita izsmalcināta gaume izveidojot mazu Austrumu dārgakmeni, kas izdaiļots ar zilām flīzēm.
5. Hivas minaretI.
Ienākot par Hivas vecpilsētas vārtiem pirmais, kas acīs iekrīt ir divi minareti - Islam Hoja un Kalta Minar minareti. Tie šķiet ir skaistākie Vidusāzijā un noteikti arī iekļūtu pasaulē desmit labāko sarakstā. 57 m augstais Islam Hoja, kas daļēji dekorēts ar flīzēm un grebumiem ir augstākais minarets Uzbekistānā, bet Hivas zvaigzne ir Kalta Minar. Neskatoties uz to ka Kalta Minar nav pabeigts, tirkīza krāsas flīzēm klātais minarets ir Hivas galvenais simbols. Tas bija utopisks projekts, kuru Hivas hans iesāka 1851. gadā. Nostāsti vēsta, ka hans gribējis uzcelt pasaulē augstāko minaretu, tik augstu, lai no tā virsotnes varētu redzēt līdz pat 400 km attālajai Buhārai. Diemžēl hana nāve 1855. gadā aprāva šo grandiozo projektu atstājot minaretu neierastā, tuklā formā.
6. Termiza.
Vienīgais budistu centrs Vidusāzijā. Tagad Termiza ir provinciāla pilsētiņa Afganistānas pierobežā, bet savulaik, pirms 1500-2000 gadiem bija ļoti nozīmīgs budisma centrs Āzijā. Te paveras šim musulmaņu reģionam neraksturīgs skats ar budistu klosteriem un stūpām, kas daļēji atjaunotas, citas atstātas drupu stāvoklī, bet vērtīgākie eksponāti un Budas statujas glabājas vērtīgajā Termizas Arheoloģijas muzejā.
7. Melones.
Tas nav nekāds noslēpums, ka pasaulē labākās, jeb saldākās melones ir meklējamas tieši Uzbekistānā. Te nu grūti nepiekrist, tās tiešām ir īpaši saldas un sulīgas pateicoties Uzbekistānas ļoti sausajām un karstajām vasarām. Turklāt, lai cik neticami tas neliktos, Uzbekistānā aug vairāk kā 120 dažādu meloņu šķirņu, kas nozīmē pat, ja katru dienu divas melones notiesātu, ar diviem mēnešiem vienalga būtu pa maz, lai tās visas nomēģinātu.
8. Savicka kolekcija.
Saukta arī par Karakalpakstānas Mākslas muzeju un "Aizliegtās mākslas muzeju tuksnesī" tas izvietojies pilnīgā nekurienē - autonomās Karakalpakstānas republikas galvaspilsētā Nukus. Diezgan neticami, bet te atrodas pasaules klases gleznu galerija, tāda kā Padomju Savienības Teita galerija (20.gs. mākslas muzejs Londonā). Kijevā dzimušais krievu mākslinieks un kolekcionārs Igors Savickis šeit tuksnesī savāca un noslēpa unikālu Padomju modernās mākslas kolekciju ar 90000 mākslas darbiem - tikai viena no divām tāda mēroga un kaluma ekspozīcijām pasaulē. Darbus, kas citviet PSRS bija aizliegti vai tika iznīcināti, jo neatbilda Padomju ideoloģijai un standartiem, Igors spēja saglabāt un paslēpt apejot dzelžaino sistēmu tālu prom no Maskavas cenzūras acīm. Tagad šie dumpinieku mākslas darbi kopā ar bagātīgu karakalpaku etnogrāfisko kolekciju ir ieraudzījuši dienas gaismu, dodot ieskatu Padomju Savienības un Vidusāzijas dzīves ainās, sākot jau kopš PSRS pirmsākumiem.
9. Arāla jūra.
Viena no 20. gs. lielākajām dabas katastrofām tagad regulāri nonāk neparastāko pasaules objektu sarakstos. Vismaz Vidusāzijā grūti atrast vēl sirreālākus skatus par Mujnakas pilsētiņas kuģu kapsētu. Savulaik plaukstošā zvejnieku osta atradās ceturtā lielākā pasaules ezera krastā, apgādājot visu reģionu ar zivīm. Tagad šejienes zivju rūpnīcā svilpo vējš, nelielie kuģu vraki slīkst smilšu tuksnesī, pa ezera gultni klīst kamieļi, bet izžūstošā Arāla jūra atrodas jau gandrīz 200 km attālumā no Mujnakas, pārvēršot savulaik plaukstošo pilsētu daļējā spoku pilsētā. Ar Arāla jūras aiziešanu pārvērties arī klimats Karakalpakstānā, Uzbekistānā, Kazakhstānā un arī Turkmenistānā - viss reģions samaksājis dārgu cenu par kļūdaino Padomju Savienības apūdeņošanas projektu. Vasaras Mujnakas apkārtnē kļuvušas nepanesami karstas, ziemas nepanesami aukstas un parādījušās sāls, smilšu un putekļu vētras. Bet tūristiem nav ko bēdāt - smiltīs slīkstošie zvejas kuģu vraki paver apokaliptiskus skatus fotogrāfijām.
Jānis Kreicbergs
