Ar auto pa Kanādas okeāna provincēm - New Brunswick, Nova Scotia, Prince Edward Island
|
Liene Kakse Powell
|
Cilvēkiem patīk ceļot dažādi – kam grupā, kam individuāli, kam ar lidmašīnu pēc iespējas tālāk vai gluži pretēji - ar riteni tepat pa vietējām ārēm... Mums abiem ar vīru jau no laika gala ir saistījuši ceļojumi ar auto jeb road trip, jo tajos esi pats sev saimnieks – apstājies kur un kad patīk; katrā vietā pavadi tik daudz laika, cik vēlies; apskati to, kas interesē un izlaid to, kas nav pa prātam... Sailgojušies pēc tāda kārtīga road trip mēs jau sen apspriedām iespēju izbraukāt Kanādu gar okeāna krastu, tomēr gadu no gada dažādi citi galamērķi ņēma virsroku. Tomēr šovasar metām visas atrunas un aizbildinājumus pie malas un nolēmām īstenot savu sen loloto un plānoto auto ceļojumu!
Trešdiena, 1. jūlijs – 1. diena
Šī diena sākotnēji pat neietilpa plānos, jo izbraukšanu bijām ieplānojuši tikai ceturtdienas rītā, tomēr dažas dienas pirms plānotā starta nolēmām izbraukšanu pārcelt uz trešdienas pēcpusdienu (pēc darba), jo pirmās dienas plānotā distance līdz naktsmītnei bija mērāma 680 jūdzēs (1100km). Izbraucot trešdienas vakarā mēs daļu distances jau būtu nobraukuši, līdz ar to atlikušais gabals ceturtdien nebūtu tik garš un ilgs. Domāts, darīts! Un kas to būtu domājis – nobraucām gandrīz 500km līdz 2 naktī atkritām garšļaukus tuvākajā atrastajā viesnīcā.
Ceturtdiena, 2. jūlijs – 2. diena
Neparedzēti veiksmīgi nobrauktais attālums iepriekšējā vakarā mums izbrīvēja vairākas stundas, jo ierašanās viesu namā Saint John pilsētā Kanādā bija tikai pašā vakarā. Tad nu nolēmām, ka jāapmeklē vēl neredzētais Acadia National Park tepat Meinas (Main) štatā pie pašas ASV – Kanādas robežas.
Acadia NP atrodas Atlantijas okeāna krastā un ir iespaidīgs ar saviem stāvajiem krastiem, skatiem pār okeānu, skaistām pludmalēm un protams daž ne dažādām tūristu pievilināšanas un izklaidēšanas iespējām. Par cik mums bija vien pāris stundas, tad izbraucām apli ar mašīnu pa populāro Park Loop Road (Parka apļa ceļš), kas vijās gar pašu krastu ar norādēm uz skaistām apstāšanās vietām.
Pirms došanās prom vēl mazliet apstaigājām Bar Harbor ostu / pilsētiņu un tad jau devāmies tālāk, jo bija jau krietni dienas otrā puse, bet braukt ko vēl daudz.
Vēlā vakarā ASV – Kanādas robežpunktā nebija nekādu rindu un robežas šķērsošana notika raiti, ar ierastajiem ‘’kur dodamies’’, ‘’kur paliekam’’ un ‘’cik ilgi uzturēsimies.’’ Jāpiemin, ka ceļojumā devāmies kopā ar mūsu 2 suņiem, tā ka biju sagatavojusi robežas šķērsošanai nepieciešamo vetārsta sertifikātu par trakumsērgas potēm, tomēr, kaut robežsargam to piedāvājām apskatīt, tādas vēlmes viņam nebija un mums tika novēlēts laimīgs ceļš. Sveicināta, Kanāda!
Noguruši ap 22:00 sasniedzām Saint John pilsētu New Brunswick provincē, kā arī mūsu norezervēto viesu namu.
Piektdiena, 3. jūlijs – 3. diena
Tā kā pašā Saint John skatīt nav ko, tad mūsu plānos bija vien šeit pārlaist nakti un tad doties tālāk uz iespaidīgākiem objektiem. Kā viens no tiem bija Hopewell Rocks. Hopewell Rocks ir fenomenāla dabas parādība ar vienu no pasaulē lielākajām paisuma un bēguma attiecībām! Ūdens līmenis šeit mainās 3x dienā (vidēji ik pa 6-8 stundām) un bēguma laikā tiek atsegta okeāna gultne, pa kuru var iet staigāt. Kad nāk paisums, šī pati vieta pārklājas ar ūdeni 52 pēdu (16 metru) augstumā! Mēs šeit vispirms ieradāmies beguma laikā un pa klintīs ierīkotām kāpnēm devāmies lejup izstaigāt okeāna gultni.
Kad parka uzraugi visus sāka dzīt prom (nāca paisums), mēs devāmies apskatīt citus objektus, kā arī ieturēt maltīti, lai atgrieztos pēc vairākām stundām, kad šo pašu vietu jau vairs nevarēja ne atpazīt – tā bija okeāna ūdeņu pārņemta!
Atlikusī vakara daļa bija veltīta 3 stundu braucienam uz nu jau Nova Scotia provincē atrodošos pilsētu Halifax, kur arī pavadīsim 2 naktis.
Sestdiena, 4. jūlijs – 4. diena
Halifax apskati nolemjam sākt ar Halifax Citadel apskati, kas ir viens no galvenajiem tūrisma punktiem, kā arī nacionāls vēsturisks objekts. Citadele jeb forts ir uzsākta celt 1749. gadā, bet savu tagadējo izskatu ieguva 1856. gadā. Tā kalpoja kā nocietinājums Britu armijai un lepni slejas kalna galā, pārskatot Halifax pilsētu. Dienā šeit notiek dažādi paraugdemonstrējumi un priekšnesumi – dūdu spēlēšana, lielgabalu šaušana, seno ieroču izmēģināšana, sardzes maiņa u.c.
Kad esam pietiekami sasmēlušies vēsturi, dodamies tālāk izpētīt pilsētu. Šeit ir gan skaisti parki (lieli un mazi), gan ielu restorāni un kafejnīcas.
Tomēr Halifax ostas teritorijā jeb promenādē notiek lielākā daļa rosības. Šeit apskatāmi dažādi kuģi un burinieki, ar kuriem arī tiek organizētas tūres. Iespējams ieturēt maltīti arī kādā no n-tajiem restorāniem, jeb arī vienkārši nopirkt saldējumu kioskiņā un sēdēt un klausīties ielu muzikantos...
Mēs izlemjam doties 2h garajā ‘Harbor Hopper’ tūrē, kas ir kā sava veida laiva uz riteņiem – tā izvadā un gida pavadībā iepazīstina ar dažādām populārām Halifax vietām, kā arī vēlāk iepeld līcī, lai pilsētu varētu apskatīt no cita skatu punkta. Noteikti bija jautri un guvām daudz informāciju par pašu Halifax un tās vēsturi.
Ar to arī diena palēnām iet uz galu, tā ka dodamies garā pastaigā pa promenādi, lai atrastu mums tīkamu restorānu vakariņām, un tad jau laiks arī doties atpakaļ uz viesu namu, lai redzētu, kādas blēņas pa dienu ir sastrādājuši tur atstātie suņi...
Svētdiena, 5. jūlijs – 5. diena
Šīs dienas rītā atkal sēstamies auto, lai atvadītos no Halifax un turpinātu ceļu gar okeāna krastu. Kā pirmais pieturas punkts mums sarakstā ir Peggy’s Cove Lighthouse – viena no Kanādā visvairāk fotografētajām bākām. Tā patiešām atrodas skaistā vietā, pašā okeāna ielokā uz milzīgiem granīta akmeņiem.
Peggy’s Cove popularitāte dara savu un tūristu te ir pār pārēm, kā arī uz brīvu vietu stāvlaukumā nākas pagaidīt rindā. Pie bākas piepelnīties atnācis arī kāds dūdu spēlmanis – pilnā formastērpā un spēlēja arī tīri jauki, tā ka nebija pat žēl noziedot kādu dolāru.
Pie pašas bākas atrodas arī ļoti piemīlīgs zvejnieku ciematiņš, ļoti tipisks Nova Scotia provincei – ar krāsainām koka mājiņām. Arī šeit piestājam, lai mazliet apstaigātu kādu riņķi un apskatītos, kā norit vietējo ikdiena.
Turpinot braukt gar okeāna krastu nonākam vēl kādā populārā vietā – pilsētā Lunenburg. Dēļ savas senās arhitektūras, 1995. gadā Lunenburg vēsturiskais centrs ieguva UNESCO vēstriskā mantojuma vietas statusu. Arī šeit redzama krāsainā Nova Scotia zvejnieku ciematiem tik tipiskā koka arhitektūra.
Pats pilsētiņas centrs sastāv no restorāniem, viesnīcām un veikaliņiem, bet gar okeāna krastu stiepjas neliela promenāde, kur pietauvoti zvejas kuģi.
Lunenburg nesteidzīgi pavadām lielāko dienas daļu, līdz beidzot ir laiks atkal doties ceļā, lai, cerams, pirms tumsas iestāšanās, sasniegtu mūsu nākošo naktsmītni. Un kaut pieturas punkti mums vairāk šim vakaram nav paredzēti, arī vienkārši ceļmalas skati liek spiest pa bremzēm, lai uzņemtu foto – dažādas lielākas un mazākas zvejnieku piestātnes ir aiz katra līkuma, ar košām laivām, krāsainām ēkām un kaudzēm omāru ķeramo kastu!
Pimdiena, 6. jūlijs – 6. diena
Šī diena sākas ar ļoti agru celšanos jau 4 no rīta, jo šorītam mums ir pieteikta ekskursija Brier salā, lai dotos vaļu skatīšanās tūrē, ko es gaidu ar lielu nepacietību! Ar saules gaismu dodamies ceļā, lai pulksten 8 būtu uz kuģa klāja. Ekskursijas sākums ir ļoti daudzsološs un jau aiz pirmā līkuma krastā pamanām palielu roņu saimi, kuri izlīduši sildīties pirmajos saules staros. Dažs labs priekšroku dod peldei okeānā un rāda mums visādus niršanas paraugdemonstrējumus.
Virzoties tālāk okeānā / līcī pamanām arī nelielu mink whale, kurš gan ir ļoti kautrīgs un uz ūdens virsmas parādās vien pāris sekundes.
Diemžēl, atlikušajā tūres laikā bez ūdensputniem un pāris delfīniem neko citu arī neredzējēm. Un kaut kuģa kapteinis nu ļoti centās atrast vaļus (gan izslēdzot laivas motoru un klausoties, gan apbraukājot dažādas vietas un nostūrus), tie šajā rītā nebija atrodami. Un šadas tūres jau arī ir sava veida laimes spēle – savvaļas dzīvniekam okeānā nepavēlēsi, kur viņam mitināties, lai ziņkārīgie tūristi varētu tos apbrīnot. Jāsaka gan, ka patīkami pārsteidza arī tūroperatori – ekskursijas beigās katram tika izsniegta brīvbiļete uz vēl vienu vaļu skatīšanās tūri pašu izvēlētā dienā un laikā, jo kapteinis uzskatīja, ka 1 valis, pāris delfīni un roņu saime neesot bijuši tūres un biļetes cenas cienīgi. Diemžēl mums šo brīvbiļeti izmantot tā arī nesanāca, jo salā uzturējāmies tikai pusi dienas un pēc tūres beigām mums bija tikai kāda stundiņa laika, lai ātri apskatītu salas savdabīgo dabu un jau atkal dotos ceļā.
Runājot par Kanādas (konkrēti šo provinču) jūras ceļiem, jāpiemin kāda īpatnība – mēs kā jau autobraucēji braucam, braucam pa ceļu, līdz pēkšņi ceļš pazūd un ved pa tiešo ūdenī... Ne tilta, ne kā. Tik otrā ūdenstilpnes (upe, līcis, okeāna atzars...) pusē var redzēt, ka ceļš atkal ‘’lien’’ no ūdens ārā un turpinās. Izrādās, šeit jāgaida prāmis - pārcēlājs, kas mašīnu ar visiem pasažieriem laipni uzņems un nogādās otrā krastā. Šādu pārcēlāju mums ceļojuma laikā bija ne mazums! Bet pirmo reizi sastopoties ar tādu fenomenu kā ceļa beigšanās pa tiešo ūdeni mums bija mazliet šoks! Bet nākošajā reizē jau bijām zinoši un gudrāki!
Atpakaļceļā vēl īsu brīdi piestājām nelielajā Digby pilsētiņā, lai nedaudz izstaipītu kājas, kā arī sameklētu ko ēdamu, bet pārējā vakara daļa paiet garā 4h pārbaucienā uz nākošo naktsmītni.
Otrdiena, 7. jūlijs – 7. diena
Kaut Kanādas jūras provincēm ir ļoti tipiski miglaini un lietaini laikapstākļi, līdz šim mums vienmēr bija noveicies ar zilām debesīm un spožu sauli. Šī bija pirmā (un vienīgā) diena, kuras rītā pamostoties un paskatoties pa logu debesis bija iekrāsotas pelēkā tonī. Un jāsaka, ka par to bijām gandrīz vai priecīgi, jo migla piedeva šai vietai pavisam citu noskaņu un sajūtu.
Šīs dienas plānā nebija nekādu grandiozu ekskursiju vai objektu, tā ka ar celšanos un pakošanos īpaši nesteidzāmies. Izgulējāmies pēc sirds patikas, pačalojām ar super viesmīlīgo viesu nama īpašnieci, kura mums, vēlās nakts ciemiņiem, iepriekšējā vakarā bija sacepusi siltas bulciņas ar sviestu un ievārījumu, kā arī nopirkusi svaigus augļus pusnakts cienastam. Tos vēl notiesājām brokastīs un tad arī izlēmām, ka lēnā garā tik ripināsim gar okeāna krasta ceļu un, ja redzēsim norādes uz kādiem interesantiem objektiem, tad arī turp dosimies.
Kā jau minēju iepriekš, tad migla padarīja interesantu pat visvienkāršāko ceļmalu.
Redzējām arī norādes uz kādu bāku, kurā nolēmām iegriezties. Un kaut uzkāpām pašā bākas tornī, migla mums liedza iespēju saskatīt ko tālāk vien par pārdesmit metriem.
Pretēji citiem vakariem, kad viesu namus sasniedzām jau pēc tumsas, šovakar naktsmītnē ieradāmies salīdzinoši savlaicīgi, tā ka palika pat vēl nedaudz laika, lai pastaigātu pa akmeņaino krastmalu.
Pārējā vakara daļa tika pavadīta izbaudot glaunā viesu nama ekstras – džakuzi, šūpuļtīklus okeāna krastā, sildīšanos pie ugunskura u.c.
Trešdiena, 8. jūlijs – 8. diena
Šodien dodamies izbraucienā pa Nova Scotia provinces slaveno Cabot Trail!
Cabot Trail ir Cape Breton pussalas dabasparka ceļš, kas stiepjas 185 jūdžu (298km) garumā gar okeāna krastu, izveidojot pilnu loku (kur sāc, tur arī beidz). Iebraucot dabasparkā tiek iedota karte ar norādēm gan uz dažādām ceļmalas nobrauktuvēm, kur uzņemt skaistus skatus (scenic lookout) vien apstājoties uz pāris minūtēm, gan ar norādēm uz īsākām un garākām pārgajienu takām, pludmalēm, restorāniem vai ostām, no kurām doties dažādās tūrēs.
Mēs izmantojām iespēju apstāties gandrīz katrā ceļmalas nobrauktuvē, lai nepalaistu garām skaistos skatus!
Tā uz labu laimi braukājot un izpētot mazos sānceliņus, nonācām kādā vienreizējā vietā sauktā White Point. No šejienes pavērās skats uz kalnaino krastu un tirkīzzilo okeāna ūdeni!
Pabraucot mazliet tālāk ceļš beidzās, bet pa klints malu turpinājās tāda kā taciņa. Nolēmām iet izpētīt, uz kurieni tā ved un tā pašiem to nemaz nenojaušot, devāmies vienā no skaistākajiem pārgājieniem visa ceļojuma laikā! Pa taku varēja aizstaigāt līdz pašam tālākajam raga punktam, no kura arī bija iespējams mēģināt saskatīt okeānā peldošos vaļus.
Kaut bijām apsvēruši domu doties vēl kādā pargājienā pa taku sauktu Skyline Trail, šo ideju nācās atmest, jo šī bija viena no retajām takām dabasparkā, kur nedrīkstēja iet ar suņiem. Bet diena bija par karstu, lai suņus uz vairākām stundām atstātu mašīnā, tā ka šī iespaidīgā vieta mums, diemžēl, izpalika (bilde no interneta).
Kā jau ierasts, atlikusī vakara daļa tika pavadīta dodoties uz kārtējām nakstmājām, pa ceļam pamielojoties kadā vietējā restorānā un apbrīnojot skaistos ceļmalas skatus.
Ceturtdiena, 9. jūlijs – 9. diena
Dienas galvenais uzdevums ir laikus paspēt uz prāmi, lai pārceltos uz Prinča Edvarda salu. Tomēr par cik plānojam izmantot prāmi, kas atiet tikai 16:00, tad dienas pirmajā pusē mums vēl ir mazliet laika, lai nogrieztos šādos tādos mazākos sānceļos. Vienā no tiem redzam kārtējo norādi uz kādu bāku. Tad jābrauc skatīt!
Caurbraucot apstājamies arī Antigonish pilsētā, kurā tiek svinēti Lobster Fest (jeb Omāru svētki). Pilsētas centrālā iela ir nobloķēta un tajā sasēduši dažādi amatnieki un pārdevēji. Kņada ne pa jokam. Turpat netālu ir uzslieta arī maza skatuvīte, kurā tautiskos priekšnesumus rāda arī kāda vietējā meiteņu deju studija.
Pēc īsas pilsētas apskates un tirgus izstaigāšanas ir arī laiks doties uz prāmi. Pulksten 15:00 esam ostā (mūsuprāt ļoti savlaicīgi), lai nopirktu biļetes un 16:00 brauktu uz klāja. Tomēr kasiere mūs pabrīdina, ka mašīnu mums priekšā jau ir daudz un iespējas tikt uz kuģa 16:00 ir minimālas. Ceram uz to labāko, bet kad mums priekšā vairs palikušas kādas 20 mašīnas, notaurē lielā kuģa pīpe un vārti verās ciet – vietu nav! Tā nu dabūjām stāvēt vēl 2 stundas, bet vismaz labi, ka ostas teritorijā ir neliels informācijas centrs un restorāns, kur nedaudz laiku nosist, kā arī šāds tāds zāles pleķītis, kur suņus palaist savā nodabā.
Pārcelšanās no New Brunswick provinces uz Prinča Edvarda salu aizņem kādas 1.5h un drīz vien jau ripinam uz savām naktsmājām, lai nākošās 3 dienas pavadītu šajā interesantajā salā.
Piektdiena, 10. jūlijs – svētdiena, 12. jūlijs. / 10. – 12. diena
Šī nedēļas nogale tika veltīta Prinča Edvarda salas iepazīšanai. Kā pirmo galamērķi izvēlējāmies salas mazo, mīlīgo galvaspilsētu Charlottetown. Un tā nav galvaspilsēta mūsu izpratnē, bet gan maza, mazītiņa pilsētiņa ar pāris galvenajām ielām un aptuveni 3 kvartālu garu piejūras zonu ar pāris restorāniem un suvenīru bodēm.
Tomēr neskatoties uz saviem salīdzinoši mazajiem izmēriem, Charlottetown ir savs šarms un mums tā ļoti patika. Arī princis Viljams un Keita apmeklēja Charlottetown savā Kanādas vizītes laikā 2011. gadā! Un mums bija tas gods mieloties tajā pat restorānā, kur maltīti baudīja arī karaliskais pāris!
Runājot par ēdieniem, tad kā viens no must-do Prinča Edvarda salā bija 'New Glasgow Lobster Supper' nobaudīšana.Lobster Supper ir īpatnējs vakariņu veids, kas iesākas ar jūras velšu zupu un svaigi ceptām maizītēm. Tad tiek pasniegtas mīdijas (cik tik var ieēst). Tad galdā tiek servēti salāti, līdz beidzot tiek pasniegts galvenais ēdiens – omārs. Kamēr mēs tikām līdz omāram, bijām jau tā pieēdušies, ka nekas gandrīz vairs nelīda iekšā, bet notiesājām visu līdz pēdējai asakai! Pēc omāra tika pasniegta kafija ar 5 dažādiem desertiem. Šie Lobster Supper ir diezgan izplatīti Kanādas jūras provincēs, bet tie gan ir vairāk kā interesanta pieredze un piedzīvojums jūras velšu mīlētājiem nekā ikdienas maltīte, jo, pirmkārt, cena ir salīdzinoši dārga un, otrkārt, kurš tādu lērumu ēdiena var apēst katru vakaru?!
Bet kas attiecas tieši uz ēdieniem, tad jāsaka, ka jūras veltes te ir vienreizējas – zupas, zivis, mīdijas, zivju burgeri, dažādi jūras velšu salāti... Par cik man jūras veltes ļoti garšo, tad visas 2 nedēļas katru reizi, kad bijām restorānā, mēģināju nogaršot ko no vietējā piedāvājuma. Un ‘’jūras provinces’’ savu vārdu nes godam!
Prinča Edvarda sala ir arī slavena ar savām bākām un dažas no tām devāmies apskatīt arī mēs.
Tāpat vēl kāda īpatnība – okeāna smiltis un klintis šeit ir rūsgani sarkanā krāsā!
Un par cik sala nav pārāk liela, tad bieži vien devāmies to izpētīt bez īpaša galamērķa, vien braucot cauri maziem ciematiņiem, piestājot nelielajās zvejnieku ostās pavērojot tos darbībā, kā arī priecājoties par skaistajām dabas ainavām.
Svētdienas rītā bija laiks pakot somas, lai visu lādētu mašīnā un sāktu atpakaļceļu uz mājām Pensilvānijā 1400km attālumā. Tomēr, gluži uz mājām prāts vēl nenesās, tāpēc atstājot Prinča Edvarda salu nolēmām izmest mazu līkumiņu un apmeklēt New Brunswick provinces pilsētiņu Shediac, kurā tieši šajā nedēļas nogalē norisinājās Lobster Fest jeb Omāru festivāls. Pie tam, pilsēta arī lepojas ar pasaulē lielāko omāra statuju, tā ka arī pie tās bija obligāta apstāšanās. Daudz laika mums svinību norišu izpētei nebija, tā ka paskatījāmies bērnu parādi, kuri bija saģērbti dažādos jūraszvēru kostīmos (omāri, protams, tika pārstāvēti visvairāk!), kā arī uzņēmām foto ar izslavēto statuju.
Pēc tam arī bija laiks turpināt ceļu, jo ceļa attālums uz mājām ir pamatīgs. Kaut sākotnēji bijām plānojuši atpakaļceļā nakti pavadīt viesnīcā, tika izlemts, ka vienkārši turpināsim braukt, braukt un braukt... Kanādas – ASV robežkontrole, pasu pārbaude, par suņiem atkal neviens neliekas ne zinis un varam tik turpināt ceļu, bet nu jau ASV pusē.
Pirmdiena, 13. jūlijs – 13. diena
Ap pulksten 4:00 no rīta beidzot sasniedzam mājas! Pēc 18h garā ceļa to vien gribās kā savu gultu, spilventiņu un sedziņu... Par piedzīvoto un redzēto gan jau apspriedīsimies kaut kad vēlāk! Tomēr, ja pavisam īsi, tad galvenie iespaidi bija:
*Omāri
*Omāru festivāli
*Jūras velšu ēdieni
*Kanādiešu viesmīlība
