Žemaitija (Lietuva) 2 diena

Ceļasoma 21.09.2015 5 min lasīšanai

Ir klāt otrās Žemaitijas ceļojuma dienas rīts. Laiks joprojām nomācies, bet brīžiem starp vienlaidu pelēko mākoņu segu, kur tā plānāka, izlaužas saule. Atvadāmies no vakardienas jaunajiem paziņām, kuri te nolēmuši pavadīt abas brīvdienas, un dodamies uz netālajiem Varņiem. Varņi dažkārt tiek dēvēti par Žemaitijas sirdi, jo pilsētiņa atrodas Žemaitijai vēsturiski svarīgajā Medeninku zemē. Pēc seno žemaišu galvenās pils un svētvietas iznīcināšanas Medvegalis kalnā, jaunais – kristīgais senās Medeninku zemes centrs - tika pārvietots uz šejieni. Lai pagānus žemaišus pievērstu kristīgajai ticībai, Lietuvas valdnieks Vitauts Dižais te dibina bīskapiju un 1417. gadā ceļ, iespējams, pirmo koka baznīcu Žemaitijā, kuru nosauc savā kristītajā vārdā par Svētā Aleksandra baznīcu. Tomēr žemaiši nevēlas pieņemt jauno ticību un jau nākamajā gadā saceļas, nodedzinādami arī jauno baznīcu. 1421. gadā to atjauno. Pavisam baznīca ir nopostīta četras reizes un tā, ko mēs redzam šodien, ir no 1779. gada. Padomju laikā te bija noliktava un pat šūšanas cehs. Baznīcas funkcijas tā atkal pilda kopš 1991. gada.

Tā kā Varņi bija bīskapijas centrs, kura uzdevums bija stiprināt kristīgo ticību vietējo iedzīvotāju vidū, tad bez jau minētās baznīcas te atrodas arī Svēto apustuļu Pētera un Pāvila katedrāle (1681 – 1691), kurā ir 12 altāri un 13 bīskapu apbedījumi un Žemaišu garīgais seminārs (1623), kurā tika sagatavots liels skaits Lietuvas garīgās un kultūras dzīves darbinieku. Pašlaik ēkā atrodas Žemaitijas bīskapijas muzejs, jo semināru slēdza cara valdība pēc 1863. gada poļu-lietuviešu sacelšanās apspiešanas.

Varņiem ir liela nozīme arī Lietuvas kultūras dzīvē, jo savulaik tie bija arī grāmatu izdevniecības centrs. Te tika izdota pirmā iespiestā grāmata Lietuvas Dižkunigaitijas teritorijā – Katehisms.

No Varņiem pa labu šoseju tālāk dodamies uz 12 km tālāk uz D esošo Medeninku zemes pirmskristietības centru – Medvegalis kalnu. Šinī kalnā esot atradusies žemaišu pagānu svētnīca un uzturēta svētā uguns. Medvegalis nav tikai viens kalns, bet gan vairāku viens otram blakus esošu kalnu komplekss (kopā 7 kalni). Pats Medvegalis sastāv no divām daļām, kur augstākajā daļā (234,6 m) arī ir atradusies pieminētā svētnīca, bet zemākā daļa ir pildījusi pilskalna funkcijas. Tas ir augstākais Žemaitijas kalns.

Medvegalis pilskalns ir bijis viens no pašiem spēcīgākajiem Žemaitijas pilskalniem, kura koka pils vēstures avotos minēta kopš 1316. gada, kad tai uzbruka krustneši. Hronikās kopsummā minēti 20 šādi uzbrukumi, no kuriem daži beigušies ar pils ieņemšanu un nodedzināšanu, kā arī vietējo iedzīvotāju kristīšanu. Tomēr pils aizvien tika atjaunota un kristīgā ticība nomazgāta. Vienā no šādiem pils aplenkumiem kopā ar Teitoņu bruņiniekiem ir piedalījies arī Čehijas karalis Jans Luksemburgs! Atgādināšu, ka viņa dēls Karls, jeb Kārlis kļuva un joprojām ir čehu iemīļotākais karalis – Kārlis IV, kurš slavens ar Kārļa tiltu Prāgā, Kārļa Universitātes dibināšanu, Karlšteinas pili, Karlovi Vari, vīnkopības ieviešanu čehu zemēs utt. Netālu no ceļa atrodas no granīta veidots Medvegalis kalnu kompleksa makets, kurā var apskatīt visu šo pakalnu kompleksu kopumā.

Pēc pilskalna apskates braucam atpakaļ uz Varņiem, bet, tos nesasnieguši, nogriežamies uz austrumiem, jo ir nolemts apskatīt arī vietas, kas ir patālāk no tradicionālajiem Žemaitijas tūrisma maršrutiem. Sajūsmina apkārtnes reljefs, kreisajā pusē uzmanību piesaista Burbiškiu un Moteraitis pilskalni, no kuriem pēdējais ir ieguvis “sievietes kalna” nosaukumu, jo pēc savām formām atgādina guļošu sievieti. Apmēram pēc 6 km šķērsojam Ventu, kas te izskatās pēc sīka un aizauguša grāvja. Iespējams, ka pavasarī te manāma kāda dzīvība, bet pašlaik šī Latvijas trešā lielākā upe ir sīka un neievērojama. Sekodami ceļazīmēm un navigācijai dodamies uz Kelmi. Tā gan nav mūsu interešu lokā, tāpēc to izbraucam neapstājoties. Mūsu mērķis ir Tituvēni, kuriem tuvojoties acis un sajūtas priecē paugurainais reljefs, kas padara ainavu ļoti pievilcīgu, esam iebraukuši Tituvēnu Reģionālajā parkā.

Tituvēnos esam nolēmuši apmeklēt cisterciešu klosteri un nedaudz vēlāk celto Vissvētās Jaunavas Marijas baznīcu (1633), kas ir apvienoti vienā ansamblī ar Krusta ceļa kapelu, uz kuras sienām attēlotas ainas no Krusta ceļa. Ansamblis tiek vērtēts kā viens no lielākajiem baroka pieminekļiem ZA Eiropā. Ansambļa ēkā pašlaik notiek vērienīgi restaurācijas darbi, bet baznīca darbojas un to izmanto arī kāzinieki. Mūsu vizītes laikā baznīcā notika kāzas, kur jaunajam pārim un kāzu viesiem dziedāja speciāli šim notikumam uzaicināta soliste. Vēlāk jaunais pāris fotografējās klostera ansambļa pagalmā, bet tad jau laikam devās uz izklaidei un jautrībai vairāk piemērotām vietām.

Tituvēni kopš 20. gs. ir pazīstami kā kūrorts. Netālajā Kokmaniškes kalnā (162,4 m) ir uzcelts Tituvēnu skatu tornis no kura paveras skats uz apkārtnes ainavu, Tituvēnu muižas ansambli un dīķiem, bet ar binokli esot saskatāma Šiluva, uz kuru no Tituvēniem katru gadu septembra sākumā plūst svētceļnieki, lai godinātu Jaunavu Mariju.

Šiluva – tālākais mūsu ceļojuma mērķis. 1608. gadā šinī vietā ganiņi uz akmens ir redzējuši Jaunavu Mariju ar bērniņu uz rokām, gauži raudam. Šo Dievmātes parādīšanos Šiluvā atzīst arī Vatikāns, uzskatot to par vecāko Dievmātes parādīšanos Eiropā. Jau tuvojoties Šiluvai, skatu piesaista iespaidīga ēka – 40 m augstā Vissvētākās Jaunavas Marijas kapela. Dievmātes parādīšanās šajā vietā saistāma ar kalvinisma ienākšanu Šiluvas reģionā un tam sekojošo katoļu baznīcas slēgšanu un izpostīšanu. Kad reformācijas kustības augstākais vilnis bija pierimis, lai atjaunotu baznīcu katoļiem bija nepieciešams pierādīt īpašuma tiesības uz to. Pēdējais katoļu priesteris baznīcas dokumentus un citus vērtīgus priekšmetus bija noracis baznīcas tuvumā, bet kur īsti, to neviens nezināja. Pēc raudošās Jaunavas Marijas ar bērnu uz rokām parādīšanās (raudošā Jaunava Marija norādīja uz pārinodarījumu baznīcai), drīz vien tika atrasti apraktie baznīcas dokumenti, īpašuma tiesības atjaunotas, un iesākās tās atjaunošana. Vietā, kur parādījās Jaunava Marija, 1913. gadā tika uzbūvēta 40 m augsta Parādīšanās kapela. Kapelas iekšienē atrodas altāris, kura pamatu veido akmens, uz kura ir stāvējusi raudošā Marija ar bērnu uz rokām. Nedaudz tālāk slejas Jaunavas Marijas dzimšanas bazilika.

Starp abām celtnēm atrodas liels laukums svētceļniekiem, kurā septembra sākumā norisinās reliģiskie svētki – Atlaides - 8 dienu garumā. Uz šiem svētkiem ticīgie šajā vietā pulcējas jau kopš viduslaikiem. Padomju laikā VDK centās likt dažādus šķēršļus svētceļniekiem, bloķēja ceļus un pat izsludināja cūku mēra epidēmiju, lai tikai nepieļautu ticīgo pulcēšanos. 1993. gadā savas vizītes laikā to apmeklēja arī pāvests Jānis Pāvils II, baznīcā noturot sprediķi. Pašlaik laukums ir pilns ar solu rindām, redzami Lietuvas TV pārstāvji, kas intervē kādu cilvēku, domājams par šiem baznīcas svētkiem. Bet mums ir jāpošas mājupceļam, kurš vedīs caur Šauļiem. Pirms tiem ir paredzēts iegriezties Kurtuvēnos, jo šogad Latvijā šī vieta ir parādījusies tūrisma firmu piedāvājumā.

Kurtuvēni atrodas uz DR no Šauļiem un tiek slavēti ar savu muižas ansambli – Kurtuvenu dvaro sodyba. Pāris kilometrus pirms Kurtuvēniem sākas tāda lietus gāze, ka brīžiem ir vēlēšanās pieturēt ceļa malā un nogaidīt. Tomēr varonīgi turpinot ceļu, iebraucam lielā stāvlaukumā, kurš atrodas starp baznīcu un muižas kompleksu. Lietus vēl turpinās, bet pamazām sāk pierimt. Ieejot kompleksa teritorijā, uzmanību piesaista kaķis, kurš bēdīgs un salijis sēž pie Kurtuvēnu muižas kompleksa direkcijas ēkas durvīm, ar balsi un kustībām izrādīdams savu bēdīgo likteni un savu jaukumu. Palīdzēt nespējam, jo ir sestdiena un durvis ir slēgtas. No šejienes jau ir saskatāms muižas ansambļa ievērojamākais objekts – klēts (XVIII gs.). Klēts tiešām ir unikāla divstāvu koka ēka, kurai bija lemts neskartai pārdzīvot abus pasaules karus. XX gadsimta beigās klēts bija viena no lielākajām un vecākajām koka klētīm Lietuvā. Klētī glabāja graudus, kā arī te bija ierīkotas dzirnavas. Klēts izrādījās arī piemērota teātra izrādēm, kurās aktieri bija vietējie dzimtcilvēki, kā arī labi noderēja šo pašu dzimtcilvēku sodīšanai – tajā tika uzstādīts rats ar 10 rīkstēm. Ratu iegriežot, rīkstes sāka sist pa sodāmā muguru. 2001. gadā klētī izcēlās ugunsgrēks un tā nodega, to atjaunoja 2006. gadā. Vieta ir jauka, bet izņemot klēti nekas vairāk šeir īsti apskatāms nav. No vecās muižas godības ir atlikusi darbnīca, jaunuzceltā ratu māja, muižas parks. Tiek piedāvāta iespēja izjādei ar zirgiem vai izbraucienam ratos pa apkārtni.

Mūsu ceļojums ir galā, laiks uz mājām.

Nākamreiz ceļosim kopā!

Tava Ceļasoma.