Iepazīšanās ar Dženovu
|
Ruta Grigorjeva
|
(Turpinājums)
Lai gan ļoti negribas atstāt Dienvidfranciju, tomēr 14. jūnija pusdienlaikā ir jādodas tālāk uz Itāliju. Mans Francijas AirBnb hosts ir tik laipns, ka atļauj man čekoties ārā jebkurā laikā, taču tā kā līdz Dženovai ir labs gabaliņš braucams, pametu savu Nicas apartamentu ap 12:00 dienā un pēdējo reizi dodos uz Gare de Nice-Ville. No tās man jānokļūst Ventimiglia - Itālijas pilsētiņā turpat aiz Francijas robežas.
Pēc ne pārāk gara brauciena vilcienā dzirdama nepārtraukta sms signālu pīkstēšana un ir skaidrs - esam Italijā, jo telefoni ziņo par operatora maiņu. Stacijā sagaida nu jau par visas Eiropas ikdienu kļuvušie bēgļu bari. Mazajā Ventimiglias stacijā viņi ir visapkārt, gan pašā ēkā, gan apkārt tai. Izpētot vilcienu tablo skaidrs ir, ka tuvākais transports uz Dženovu būs apmēram pēc 1,5 stundas, tas ir Milānas ekspresis, kas līdz Dženovai brauc 2 stundas un maksā nedaudz vairāk kā parastie vilcieni - 20 eur. Nākamā opcija ir gaidīt pāris stundas līdz parastajam vilcienam, kas brauc apmēram 3 stundas un maksā lētāk. Tomēr izvēlos ņemt tuvāko un ātrāko. Itālijas biļešu automāti ir pielāgoti arī angliski runājošajiem, tāpēc biļeti nopirkt nav nekādu problēmu. Pēc tam man ir vēl nedaudz laika, lai pavisam ātri gūtu ieskatu par šo pilsētiņu, tāpēc dodos ārā no stacijas. Pilsētiņa šķiet jauka, tiesa ļoti maziņa. Laukā ir svelme un pludmalē ir daudz cilvēku.
Kad tuvojas departure laiks, lēnām dodos atpakaļ uz staciju. Vilciens izbrauc ar nokavēšanos, tā teikt, viss itāļu labākajās tradīcijās. Esmu veiksmīgi atradusi sev uz biļetes iedalīto vagonu un vietu, taču mani blakussēdētaji laikam nav sekojuši šim principam, jo pēc dažām pieturām uzrodas citi pretendenti uz viņu vietām. Ceļš iet pārsvarā gar jūru un caur mazām un glītām piejūras pilsētiņām. Tuvojoties Dženovai ainava mainās un drīz jau ir klāt mana gala pietura - Piazza Principe. Jāsaka, ka Dženovā esmu ieradusies bez jebkādām ilūzijām vai ekspektācijām. Vienīgais, ko zinu par šo pilsētu, ka tā ir pesto dzimtene un kaut kur atmiņās ir bilde ar bankas ēku un strūklaku Place de Ferrari. Izejot ārā stacijas un uzņemot kursu vierzienā, kurā vajadzētu atrasties manam noīrētajam apartamentam, gūstu savu pirmo iespaidu par pilsētu. Un tas nav labs... Saprotu, ka man šeit nepatīk. Pēc dzīvīgā Azūras krasta šī pilsēta šķiet izmirusi un tukša, mājas liekas drūmas. Īsākais ceļš uz apartamentu ved caur auto tuneli, taču par laimi tam ir arī neliels gājēju trotuārs. Savu ielu atrodu diezgan ātri, taču ar māju neiet tik ātri, staigāju šurpu turpu un samulstu nummuros, jo vietām arī katram skatlogam ir savs nummurs. Kad atrodu 8. nummuru, skaidrs, ka esmu tuvu, taču skatos, ka pēc tā ir 12. nummurs. Un kur tad mans 10. nummurs!? Izrādās 10. māja nav pie pašas ietves, bet nedaudz ievirzīta uz iekšu. Kad veiksmīgi esmu iečekojusies un izkrāmējusi mantas, var doties iepazīt pilsētu. Apartaments ir netālu no Piazza de Ferrari.
Nejauši atrodu Porto Antico. Ostā paveras pavisam cits skats, pilsēta vairs nešķiet izmirusi, šeit ir simtiem cilvēku, mūzika un tirdziņi iet uz urrā. Šeit arī norunāju tikšanos ar manu pirmo Dženovas kontaktpersonu Z., kurš mani izvadā pa austrumu tirdziņu un tālāk sniedz pirmo ieskatu Dženovas centrālajā daļā. Vairāku stundu ekskursijā iepazīstu pilsētu, kā arī man dod noderīgus padomus par to, ko vēl vajadzētu redzēt. Uzzinu arī par lielisko Free WiFi Genova, bet mans telefons kaut kā negrib ar šo tīklu komunicēt, tā nu palieku bezšā. Man ierāda arī diezgan lētu pārtikas veikalu turpat vecpilsētā, kur ūdens 1,5 l pudelē maksā tikai 0,16 eur.
Nākamo dienu sāku ar došanos atkal uz Porto Antico, kur nolemju apmeklēt Akvāriju, ko arī bija ieteicis Z. Ieejas maksa pieeagušajiem ir 24 eur, pie akvārijā spieto saitīšu sējēji un man vairākas reizes nākas viņus laipni atraidīt un paskaidrot, ka šo triku diemžēl zinu. Turpt arī lielos daudzumos tiek tirgotas somas un viss cits iespējamais un neiespējamais. Akvārijs spēcīgu sajūsmu neizraisa, ir ok, pieļauju, ka bērniem varētu patikt, bet es otrreiz neietu.
Ir doma par kuģīšu izbraucienu uz kādu no tuvējām piekrastes pilsētiņām, ko Z. bija ieteicis kā tiešām foršu lietu, taču visi kuģīši ir slēgti, tā ka skaidrs, ka nekāda kuģošana šodien nebūs. Netālu pamanu arī sightseeing busu novietni, pieeju apvaicāties un izrādās, ka viens tieši tagad dodas 45 min sightseeing ekskursijā, cena 10 eur, nolemju pievienoties, gribas pasaudzēt kājas. Neliela vilšanās, ka rādītas tiek praktiski tās pašas vietas, ko jau apskatīju iepriekšējā vakara pastaigā. Jāmeklē, kur paēst un kaut kur vecpilsētā tieku pie pirmās siltās maltītes, Itālijā nav tik karsti kā Francijā, tāpēc apetīte ir atgriezusies. Pajutāju viesmīlim, vai šeit ir WiFi, nē, neesot. Taču man kaut kādu mistisku tīklu ķer, singāls ir vājš, bet iečekoties atpakaļceļam un lejuplādēt e-biļetes kodu izdodas.
Pēcpusdienā pēc siestas dodos uz Corso Italia, ko man arī bijia ieteicis Z., pa ceļam varu apskatīt pilsētu. Corso Italia ir vairākus km gara promenāde gar jūru, cilvēki šeit skrien, pastaigājas, sēž kafejnīcās, sauļojas utt.
Atpakaļceļā dodos pa nedaudz citu ceļu, lai apskatītu atkal ko jaunu no Dženovas un tad ienirstu vecpilsēta, lai atrastu vietu ar WiFi. Man veicas, jo atrodu mazu kafejnīcu ar lielu logo FREE WiFi. Kādu laiciņu lasu, ko vēl Dženovā varētu apskatīt, secinu, ka daļa jau redzēta, bet par daļu dzirdu pirmo reizi. Attopos, ka sāk palikt vēls un pavisam satumsis, esmu diezgan dziļi vecpilsēta un diezgan tālu no apartamenta. Salīdzinot ar vienmēr dzīvelīgo Nicu, šeit visi 23:00 laikam jau ir mājās un ielas ir gandrīz izmirušas, iet vienai galīgi nav omulīgi, bet veiksmīgi tieku līdz apartamentam.
Tad nu ir klāt mana pēdējā diena Dženovā, nolemju aiziet līdz ostas otram galam un pie reizes apskatīt, vai kuģīši šodien pieejami. Kaut kur pusceļā pielīp kāds uzstājīgs saitīšu sējējs, ja pareiz atceros, no Gambijas, vairākas reizes paskaidroju, ka zinu šo triku, tad viņš piedāva "uzdāvināt" veiksmes bruņurupuča figūriņu vai ko tamlīdzīgu, tad nu skaidroju, ka arī šis nedarbosies. Jauneklis beidzot padodās. Pēc brīža sākas spēcīga lietus gāze, pamūku zem kāda jumta un prātoju, cik ilgi tas varētu turpināties.
Esmu šortos, krekliņā un lietussarga man nav. Nostāvu tur diezgan ilgi, kad lietus kļūst vājāks, skrienu tālāk, ik pa laikam slēpjoties zem jumtiem.
Drīz sākas pamatīgs gāziens un esmu pilnīgi slapja, stāvu zem jumta kopā ar kādu vietējo pensionāru un gaidu plūdu beigas. Kad lietus beidzas, sāk salt, aizeju uz ostmalu, sēžu un mēģinu apžūt. Izskatās, ka arī šodien kugīši nebrauks, jo atkal uz visiem zīmītes par sliktiem laikapstākļiem. Man tomēr šķiet, ka pie vainas tūristu trūkums, jo pašai radies iespaids, ka šajā pilsētā to ir maz. Reti dzirdamas citas valodas bez itāļu. Turpat blakus ostmalā var paēst. Beidzot taču jānobauda pasta ar Dženovas pesto.
Jāiet mājās sasildīties un pēcpusdienā sarunāts satikt vēl vienu vietējo. Pirms tam izstaigāju parku turpat netālu no apartamenta, no augšas ir redzama pilsētas panorāma no dažiem rakursiem.
Kamēr gaidu sarunāto tikšanos Ferrari laukumā, ir iespēja vērot kādu interesantu retro auto pasākumu.
Tālāk seko neliela pastaiga pa Dženovu, meklējot labus skatus un gelaterias.
Vakarā dodos meklēt kādu vietu ar wifi, izdodas atrast kādu nelielu pasēdētavu, kur jēdzīgākais no kartes šķiet alus. Priekš Itālijas cenām pat tīri normāli - 4 eur plus kaudze ar aperatīvu iekļauta cenā. Vienu no tiem man bail ēst, jo izskatās kaut kas zivjveidīgs, bet pārējais ir ok. Vakara melnumā jākravā soma, jo nākamajā dienā agri jāizbrauc uz Milānu.
Uz staciju dodos pa to pašu ceļu cauri tunelim, pa kuru ierados, taču tagad par pilsētu man ir krietni labāks iespaids. Aizeju pat ātrāk nekā plānots un paspēju uz vēl agrāku vilcienu, kas nozīme, ka būs vairāk laika Milānā, vilciens līdz Milānai maksā 13,05 eur. Brauciena laikā ainavas nav diez ko aizraujošas, kā arī ik pa laikam jāatvairās no naudas diedelētajiem. Bet pēc pāris stundām esmu Milānā. Izpētu aptuvenos laikus uz Malpensu un secinu, ka man der divi vilcieni, kas man dod aptuveni 1 vai attiecīgi 1,5 h Milānā. Skaidrs, ka neko daudz neredzēšu, bet gribu aiziet vismaz līdz Domam. Gājiens smags, jo biezās drēbes vietas taupīšanas nolūkā uzvilktas mugurā, karsti, bet soma tāpat smaga. Līdz Domam veiksmīgi tieku, tuvu nelienu, jo cilvēku tur ka biezs, bet iespaids iegūts un var doties atpakaļ.
Kādus 200 m pirms stacijas secinu, ka nepaspēšu vairs izstāvēt rindas pie biļešu automāta un atrast peronu, lai paspētu uz pirmo vilcienu, tāpēc atliek vien braukt ar nākamo. Beigās nopērku kaut kādu biļeti bez it kā noteikta laika, bet par to pašu cenu kā citas - 12 eur, lai gan šo reisu nekur uz tablo neredzu. Tā arī nezinu, kas tas bija par biļetes veidu, bet braucu vien ar nākamo vilcienu uz Malpensu un veiksmīgi arī tiku galā. Vēl tikai lidostas procedūras un tad jau arrivederci, Itālija!