Viena diena pa Kurzemi.

  • 7 min lasīšanai

Ļaudīm piemīt visādi jauki un nejauki paradumi. Pie nejaukiem paradumiem varētu pieskaitīt kūlas dedzināšanu pavasarī, zivju sišanu ar elektrību un piedzeršanos piektdienā. Pie jaukiem paradumiem varētu pieskaitīt rūpes par klaiņojošu kaķi, plusa zīmītes likšanu delfos par pozitīviem komentāriem un ceļošanu. Nu, tad par pēdējo tēmu paskribilēšu pastiprināti. Esam četri: Vilnis, Zane, Ilžuks un es. Mums visiem, manuprāt, ir jauks paradums iksvētdien kaut kur aizbraukt. Šoreiz ceļošanas vektors ir pavērsies virzienā Rīga- Ventspils. Tiem, kuriem tas varētu šķist garlaicīgi, neiebildīšu- nelasiet. Pagaidiet rakstu šīsvasaras braucienu pa Poliju, kur biju tikai es un Ilžuks, bet nu šo aprakstu steidzīgi pametiet. Nekas nav vērtīgāks par laiku.

Braucienu sākam svētdienā. Vilnis un Zane savu izbraucienu sāk ātrāk, jo šamiem ir jāceļas savlaicīgi, lai startētu no Teikas puses, lieku reizi svētdienā jāizbauda Rīgas centrs un tad jādodas uz Imantu. No turienes mēs startējam uz viskautkurieni. Esmu izteikti slinks un nebraucu pretim. Atzīšos, maita pēdējais! Nav brīvas vietas, kur zīmogu uzlikt, bet neviens te nav ar tiesas spriedumu piespiests kaut ko darīt. Gribam braucam, gribam nebraucam. Protams, savu nosaka arī laika apstākļi. Šodien arī internets met krustus un saka: veči, jums laika apstākļi būs burvīgi un grieziet kaut netavadus pušu, ja tā nebūs. Noticam. Startējam priekšlaicīgi. Esmu gatavs saderēt, ka caurbrauksim Babīti desmitos, tak, nē! Mēs ierakstāmies ceturdaļstundu ātrāk. Jūrmalas štrāse šajā stundā ir mazkustīga. Ir pāris steidzīgie, bet tie neko neietekmē. Braucam, braucam un tad vēl pabraucam. Kādu brīdi sāk tā braukšana apnikt. Tā kā mūsu pozitīvajā paradumā, respektīvi, Latvijas apbraukšanā ir kāda dīvainība- pilskalnu apmeklēšana, tad atduramies Ugāles pilskalnā. Uz iepriekšpieminēto objektu jādodas puskilometru garā pārgājienā. Ir uzstādīts informācijas stends ar informāciju, kur redzāms, kas bijis un vispār- kur atrodieties, ja pālī jūs kāds no mašīnas šeit ir izmetis. Pats pilskalns īpašu ekstāzi nerada, jo nav ne diži liels ne augstumā, ne plašumā, ne fortifikācijas ziņā. Priecē, ka apkārtne ir iespēju robežās sakopta, jo zāle ir nopļauta, baronu kapu kopiņas atrodas savās vietās, lai gan rakstīts, ka tās demolējuši kaprači. No Ugāles dodamies uz Zlēkām. Ceļš ir „grantirovka”. Mežos tas put mazāk, jo laikam ir bijis lietus, bet pārējā daļā tas ir tikpat putekļains kā pārējā Latvijā sausā laikā. Lai kā nebūtu, ceļš putekļo uz nebēdu, bet ir greiderēts, jo nav trepes. Mierīgi var vilkt uz 80km/h. Braucot tos n-tos kilometrus tikai rodas tāds filosofisks jautājums: cik, pie joda, grami grunts pa gaisu tur aiz manis aizvirpuļo? 100 grami uz kiilometra? Vairāk? Mazāk? Kurš atbildēs? Liepnā(Vidzemē) pavasarī mēs rakām ceļu, lai nebūtu jāskrāpē mašīnas apakša. Pamatceļš ir zemāks vismaz par desmit centimetriem par pārējiem piebraucamajiem ceļiem. Labi! Nevajag līst jautājumos, kas var sačakarēt brīvdienas. Braucam uz Zlēkām. Kartē ir uzrādīts, ka arī tur ir pilskalns. Aizbraucam un konstatējam, ka kalns tur ir. Ļoti iespējams, ka tur ir bijusi kāda senlatviešu kultavieta. Šodien tur var aplūkot dzelzī izkaltu putnu, kas ir novietots uz piramīdveida koka krāvuma. Var redzēt arī simtgadīgus ozolus. Bez visa cita, Pirmā pasaules kara laikā kāds sirdīgi tur ir racis ierakumus, jo to paliekas tur ir redzamas vēl šobrīd. Izvazājamies, baudām burvīgos laika apstākļus un iegriežamies Zlēku muižas kompleksā. Tur, kā zināms, galvenās vadlīnijas ir savilktas tālajā Otrajā Pasaules karā, pareizāk, pēckara periodā. Muiža nodega. Nodega tāpat kā Jaunauces baznīca, jo tolaik bija pajāt uz lietām, kas ir apkārt. Izstaigājam muižas kompleksu, iepazīstamies ar informatīvo materiālu par to, kur mēs atrodamies. Varētu vien vēlēties, ka būtu norādīta informācija vai shematisks attēlojums par redzamajiem objektiem, respektīvi, tur ir klēts, tur kungu māja utt. Patiesībā nevajag piesieties, jo apkārtne, iespēju robežās, ir sakopta. Kādreizējajās muižas/kolhoza ekās tiek bērta šāgada graudu raža, tātad, viss ir kārtībā.

Braucam uz Ventspili. Virzienu izvēlamies pa zemes ceļu caur Pilteni. Piebraucam pie Senās Piltenes, kur šobrīd ir ierīkota brīvdabas estrāde. Redzams, ka pašvaldība cenšas rūpēties par kultūrvidi- ir iztīrītas ūdenstilpnes, kas atdala Piltenes estrādi no skatītājiem. Man grūti iztēloties, ko Piltenes estrādē var baudīt no kultūras aktivitātēm, bet dejotājiem gan būtu vērts uzmanīties no piektā un devītā dēļa ziemeļdienvidu virzienā, tie ir sapuvuši. Lai kā nebūtu, Piltene mums izbraucot, šķiet, ir burvīga pilsētiņa, protams, bez iespējām kaut ko paēst. Kaut gan, kuru uztrauc jautājums: „ko paēst?”, ja esi Ventspils pievārtē. Tā kā Ventspils ir degungalā un visā Latvijā ir nostiprinājies ticējums: „Brauksi uz Ventspili ar naudu- badā nenomirsi”, tad īpaši nesatraucamies. Nav iemesla! Ticējums ir stiprāks par betonu! Ventspilī iebraucam ap vieniem pēcpusdienā. Pirmā vēlme, protams, ir paēst. Maslova piramīda piesaka sevi: respektīvi, pirmāk paēdam un tad iet pārējais: observatorija, bānītis, Ventspils, kuģītis, Lembergs utt. Tā kā Ventspilī esam pirmoreiz, tad sākam ar Ventspils muzeja apmeklējumu. Savu transportu atstājam bezmaksas stāvvietā kaut kur aiz kādas ēkas, kur redzamas daudz ar policijas krāsām marķētas mašīnas. Pietuvojamies muzejam un redzams, ka badā tik tiešām nemirsim- ir redzams restorāns ar daudzsološu nosaukumu „Livonija”. Ārā nolemjam nepalikt, jo laiks nav tas labākais- vējo. Kāpjam lejā. Sagaida ļoti pretimnākošs obers, kurš painteresējas, cik mēs esam. Mēs esam četri un mumsim norāda, kur mēs varētu justies kā mājās. Ļoti pozitīvi! Un tad sākas cirks. Brīdī, kad mēs vēlamies kaut ko no piedāvātās ēdienkartes, obers savā šarmantajā komunikācijā paziņo: „Ziniet, šodien jūs savu cūkas cepeti ar šķovētiem kāpostiem nevariet dabūt, jooo..... „ Labi, mēs te esam tauta saprotoša, salīdzen nesen esam beiguši studentu gaitas, tāpēc operatīvi pārlapojam piedāvājumu un izvēlamies nākošo, kas varētu būt saistošs. Es šauju pirmais: „man, lūdzu, jēra gaļas desiņas ar kartupeļiem, mērci un šķovētiem kāpostiem.” Ko domājies? Izrādās, restorānam „Livonija” arī šis ir nepārvarams izaicinājums, ko, starp citu, viņi paši piedāvā. Obers paziņo: „ Ziniet, desu nav, kāpostu nav” un sajūta rodas- kāda velna pēc vispār jūs šeit uzradāties. Citiem vārdiem sakot, zemteksts ir skaidrs: a vos pronesjot vai tinieties projām. Brīdī, kad, rodas vēlme celties un iet prom, iestājas demokrātija: atlikusī mūsu kompānija vienojas par pasūtījumu. Mēs vienojamies par vistas fileju, kartupeļu biezeni ar sēņu mērci un mazu, brūnu garšas šļakatiņu uz šķīvja. Un tas viss katram, jo cita nekā nav. Protams, ir variācijas par dzērieniem, bet tas viss nespēj kompensēt sajūtu, ka esam trāpījuši nevietā. Finālā nositam izsalkuma sajūtu par gandrīz 50 ērikiem un tinamies prom ar domu: nekad šeit vairāk! Negribētu teikt, lai Jūs neapmeklējiet manis pieminēto iestatījumu, iespējams, mēs netrāpījām īstajā laikā. Citiem vārdiem, domājiet! Jūtiet, ka cepts, tiniet makšķeres. Nešaubos, ka Venspilī ir citi ēdināšanas kantori, kur visādi kāzusi nenotiek, bet šoreiz pirmais iespaids uzliek treknu zīmogu visam Ventspils apmeklējumam. Apaskatām Ventspils muzeju, fočējam govis, Krišjāņa Valdemāra pieminekli un finālā tinam maksķeres. Upē divreiz neiekāpt, varbūt nākošo reizi viss būs savādāk. Jāpiebilst, ka uz Ventspili labāk doties uz divām dienām. Ar vienu ir par īsu. Dodamies uz Mazirbi ar domu pavilkt uz Talsiem un pēc tam uz Rīgu. Pa ceļam iebraucam pačolēt uz Irbenes lokatoru. Zane ar Vilni notinas sāņus. Sākumā viņi apgalvo, ka iet sēņot. Man šķiet, ka viņi blefo, jo grib izbaudīt divvientulību. Es savukārt nobrienu pa smiltīm līdz lokatora žogam, kur nokonstatēju, ka šis tehnikas brīnums ir remontā, tāpēc nav pieejams. Tā vismaz ir uzrakstīts plāksnītē uz žoga. Tā, kā vairāk par rūkoņu lokatorā nekā interesanta nevar dzirdēt un redzēt, tad dodamies projām. Zane un Vilnis pa to laiku ir atraduši burvīgu baraviku. Vismaz kāds prieciņš. Braucam tālāk uz Mazirbi. Aizbraucam arī. Mazirbe izskatās izmirusi. Apkārtne ir sakopta, bet ja neskaita pāris puikānus, kas spārda vientuļu akmeni, cilvēkus neredz. Pabraucam garām sētai, kas piedāvā kūpinātas zivis. Rodas klusa doma ievilkties tur iekšā un nopirkt kādu zivi. Beigās tā ideja tiek nobremzēta viena iemesla dēļ: labāk palikt ilūzijā, ka tur ir iespēja nopirkt, teiksim, siltu, svaigi kūpinātu buti, nevis aplauzties, ka to buti izceļ no ledusskapja, kur šamā gulējusi nedēļu. Aizstaigājam uz liedagu. Patīkami brist pa smiltīm, kur ik uz soļa nav redzami izsmēķi, plēves un prezervatīvi. Kāpās redzam kundzīti, kas iegājusi jogas transa 1. pakāpē. Mūsu kompānija laikam ir par skaļu, tāpēc tante ar savu 1. transa pakāpi ātri notinās projām meklēt savu 2. pakāpi kaut kur tālāk uz Ventspils pusi, jo tur krūmi pavairāk un proporcionāli pieaug iespēja neuzrauties uz visādiem dīvaiņiem, pie kādiem var pieskaitīt mūs. Īsu brīdi pastaigājam un dodamies atpakaļ. Apskatām laivu kapsētu. Patiesībā skumīga vieta, lai gan no malas iebraukušajiem tas ir tikai viens no ķeksīšiem, ko ir vērts apskatīt. Ir redzamas paprāvas laivas, kas ir dažādās sabrukšanas stadijās. Gandrīz tas ir tāpat kā bradāt pa pussabrukušām padomijas laika fermām vai mehaniskajām darbnīcām. Zinot, ka kādreiz tur ir kūsājusi dzīvība, ziniet, kaut kā ne pārāk ir patīkami. Gribētu kā baznīcā- aizdegt svecīti un braukt projām. Beidzot mūsu brauciens pavēršas atpakaļ uz Rīgu. Ceļš ir skaidrs: jātiek uz Dundagu, Talsiem,Tukuma apli un Rīgu. Tā kā Ventspilī patiesībā tā arī nesanāca pa īstam paēst, sākas vispārējas aktivitātes uzplaiksnījums ar vienu vienīgu mērķi: kur ir iespējams normāli pavakariņot. Ārā tiek vilktas visādas planšetes, telefoni ar uber puper iespējām un man par brīnumu arī mans navigators atpazīst iestādi ar nosaukumu „Serpentīns”. Ziniet, tas ir kā atrast Ulmaņlaika sudraba pieclatnieku uz ceļa. No vienas puses saproti, ka tas nav iespējams, bet no otras puses tu atrodi un vienkārši esi septītajās debesīs. Ir gadījies ieturēties daudzos restorānos, ceļmalas krogos daudzviet Latvijā, bet šim es dotu pirmo vietu. Skaidrības labad pateikšu, ka mani favorīti ir: „Erebuni” Rīgā, ēdināšanas kantoris „Brālis”uz vidzemes šosejas. Ļoti atzinīgi vērtēju Bērzkroga bistro. Bet, ja runājam par iespējam izbaudīt ēdienu Kurzemes pusē, iebrauciet „Serpentīnā”, nenožēlosiet. Labi, virzamies uz Rīgu. Ir jau satumsis. Esam kaut kur HVZ kur, man šķiet, kaut kur Tukuma apkārtnē, kad ar vienu aci pamanu tālumā iemirdzamies zilu mirgojošu uguntiņu. Nav ilgi jāgaida, kad mirgojoša uguntiņa pārtop par daudzām zilām mirgojošām uguntiņām. Ir redzams, ka ir noticis kaut kāds ČP, bet nav skaidrs, kas īsti. Pirmā doma ir, ka atkal kāds gājis uz apdzīšanu un nav aprēķinājis, vai to spēs to izdarīt. Pēkšņi ieraugam uz ceļa izklājušos alni un tumšas krāsas autiņu, kam priekša lupatās. Patiesībā paliek neomolīgi iedomājoties, kādas sajūtas rodas šādu zvēru ieraugot un saprotot, ka ir sū..i. Vēlāk man viens mednieks apgalvos, ka aļņiem pašlaik ir auru laiks un šajā laikā viņiem viss veselais saprāts dodas uz ķermeņa pakaļgalu un iestrēgst vietā, kur pakaļkājas sadalās, respektīvi, galvā nav nevienas gudras domas. Tā arī viņi lien uz ceļa, kur kājas apkārtnes augos neķerās. Tālāk nekādu starpgadījumi nenotiek un sasnieguši Rīgu mēs izklīstam pa mājām. Tāda mūsu acīm ir iekrāsojusies viena brīvdiena. Ja teiksiet, ka tas ir galīgi garām, man nav iemesla iebilst. Katrs mēs savu brīvo laiku veiodojam pēc saviem ieskatiem.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais