Elvitas Rukas Indijas (Kašmira un Ladakha) ceļojuma dienasgrāmata. 11. diena.
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
29.06.2015.
Vienmēr esmu zinājusi, ka ar vēlmēm ir jāuzmanās – tās mēdz piepildīties. Tad jau vajadzētu gavilēt, bet sanāk visādi. Kad pēkšņi dabū mazumiņu, tad uzreiz atceries par citām vēlmēm, un cilvēciskā negausība saka – kāpēc piepildījās tieši šī? Vai tad kosmoss nevarēja uzklausīt ko lielāku un nopietnāku? Un cik šajās ‘’debesu zīmēs’’ ir augstāk ierakstītā un cik paša uzcītības vai vieglprātības nopelnu, to izvērtēt, par laimi, nav iespējams. Tāda programma vēl nav izgudrota, bet, kad viss taps tik ļoti saprogrammējams un izskaitļojams, tad būs jāpiekrīt Dalailamas nesenajam secinājumam – ‘’redzot mūsdienu pasauli, stipri jāpiedomā, vai nākamā reinkarnācija ir vēlama’’…
Bet pagaidām notiek, kā notiek. Iepriekšējā vakarā no Nubras ielejas esam atbraukuši tieši tik vēlu, lai es steigšus paēstu un dotos pēc sava pasūtītā indiešu tērpa. Esmu tik ļoti par to piedomājusi un izpļāpājusies, ka arī grupas biedri gaida manu iznācienu. Noskaitu nelielo naudiņu un dodos ielās. Vēlais vakars un tumsa mani nebiedē līdz brīdim, kad viens pēc otra izdziest gaismas avoti. Esmu tirgus laukumā, kas tumsā kļūst arvien nepievilcīgāks – klūpu bedrēs, uzduros negaidītiem šķēršļiem, iekāpju, kur nevajag un nedaudz saspringti lūkojos uz melnajiem stāviem tumsā. Neko īpaši draudīgu nemanu, tāpēc eju tikai uz priekšu. Dienā tik dzīvīgās un krāsainās ielas nu pārvērtušās tumšu vārtu rūmju, aizvērtu skatlogu un neatšķiramu siluetu valstībā. Viss izskatās spokaini drūms, bet atkāpties es nespēju. Nepieļauju domu, ka mani kāds varētu piekrāpt, tāpēc kā apmāta stāvu pie aizvērtā skatloga un gaidu, kad ieradīsies saimnieks. Tikmēr mani ir apstājis bariņš klaiņojošu suņu, kas nupat cītīgi ārdījuši kādu miskasti. Šķiet, ka pavisam izbadējušies viņi nav, jo virsū gluži neklūp, tomēr uzrūc visai nopietni. Vējš dzenā sapluinītus kartonus, gaisa temperatūra atgādina sniegoto virsotņu tuvumu, bet es stāvu un blenžu pulkstenī. Varbūt šuvējs ir tik precīzs, ka būs tieši 22.00, kā uzrakstīju? Varbūt pulkstenis steidzas…
Stāvu kā godasardzē pie aizslēgtām durvīm tumšā, rēgainā ieliņā un pat nesaprotu, vai vieta ir īstā. Taču situāciju tas īpaši nemaina – gaismu nemana nevienā namiņā. Pa ielu slīd vien tramīgu lukturīšu spocīgie stari, kurus vērojot, man jāatzīst sakāve. Mans plāns – paspēt visu vienlaicīgi – nav izdevies, un pēc tērpa jānāk rīt. Tātad agrā celšanās un brauciens uz teiksmaino Pangonga ezeru jeb ‘’dārgakmeni Himalaju kronī’’ man ies secen. Nebraukšu pa kalniem, nešķērsošu otru pasaules augstāko kalnu pāreju Chang La (5360 m), nepeldēšos ezerā, kura vienā pusē atrodas Mazā, bet otrā – Lielā Tibeta jeb Ķīna, neizpildīšu programmu, kuru biju apņēmusies ievērot…
Tā manā bilancē uzrodas vesela brīva diena, kas visu saliek savās vietās. Gribēju ilgāk pabūt Lehas gompā, raidīju vēlmi kosmosā un še tev – sēdi kaut visu dienu! Nekādas programmas, nekādu pienākumu, vien laiks, kas ir manā rīcībā un tomēr izbirst kā smiltis caur pirkstiem. Laiks, kas ir visreālākā vērtība katram dzīvajam, laiks, ko tik bieži nenovērtējam, izšķiežam un apsūdzam. Laiks, kura vienreizībai aizstājējs nav izgudrots.
Tā nu baudu, ko dzīve dod. Guļu aristokrātiski ilgi un paēdu lēnas, nesteidzīgas brokastis. Izšķirstu savu mandalu grāmatu un izvēlos rīta noskaņai un videi piemērotāko motīvu. Sapucējos un eju pēc tērpa. Pulksten desmitos no rīta tas sašūts un izgludināts gaida savu valkātāju. Pret uzrādīto kvīti to izsniedz cits šuvējs, un es pat nepūlos skaidrot, ka ar uzrakstu 22.00 esmu domājusi vakaru. Galvenais, ka bez kādas laikošanas, tērps sēž perfekti, un ir komplekts ar stāstu. Individualitāte un cilvēciskais pieskāriens ir mans mazais protests pret globālo bezpersoniskumu, kas valda pasaules lielveikalos. Varbūt esmu kāds aizsaules relikts, bet masu produkcija man uzdzen vai nu stresu, vai garlaicību. Man vajag pašai pieradināt savu pasauli, un bez vieglas, cilvēciskas piepūles šajā procesā neiztikt.
Mana mazā, neparastā saņemšanās šodien ir sapakot mandalu grāmatu un zīmuļus, uzvilkt ērtu tērpu, paņemt no iekšējā plauktiņa labu garastāvokli un doties uz gompu. Šis budistu lūgšanu nams mani ir uzrunājis ar savu nepretenciozo, brīvo gaisotni un ideālo izvietojumu. Galvenās ieejas priekšā ir pāris rindas kleķa pakāpienu, kas veido tādu kā amfiteātri. Tur, brīvi un nepiespiesti, sēž cilvēki, kam nav jāsteidzas. Vecās sievas griež lūgšanu dzirnas, pārpin bizes, čalo un aplūko garām ejošo jaunatni. Vecie vīri smaida un klusē. Kāds dzen savu kazu, cits plūc lapas no koka un pabaro govi. Kāds slēpjas no saules milzīga stumbra pavēnī. Kāds kaut ko gremo un spļauj, kāds smejas, kāds aizsnaudies, kāds bubina pie sevis, kāds sasaucas ar citiem. Kaut esmu ārēji atšķirīga un mana nodarbe nav visai parasta, neviens man pastiprinātu uzmanību nepievērš. Tas arī ir mans mērķis – izšķīst šajā gaisotnē, iztvaikot, izlekt no jebkuriem vietas, laika, nacionālajiem, profesionālajiem, izglītības un citiem stereotipiem un saplūst ar vietu šeit un tagad. Darīt to budistu mierā un atbrīvotībā.
Mandalas krāsošana ir meditācija, tā palīdz sakārtot domāšanu, līdzsvaro abas smadzeņu puslodes. Tās nav sagrābstītas ezotēriskas gudrības, kas būtu sasmeltas vieglo masveida padomu putās. Man tā ir negaidīta pieredze, kas pierādījusies darbībā. Kāda mana ciniski tieša draudzene teica, lai pārāk ar to nelielos – viņas šizofrēniskā meita arī metusies krāsot mandalas, kad gulējusi klīnikā, un nebūt nav bijusi vienīgā… Nu, ko - katram savs. Arī mandalas var būt dažādas – gan miera, gan trakuma atspulgs.
Šobrīd, Lehas gompas durvju priekšā, mani ir pārņēmis tik meditatīvi darbīgs noskaņojums, ka savu nodarbi nepārtraucu pat tad, kad saule ir paslēpusies aiz nekrietniem mākoņiem, vējš dzenā lapas, smiltis un pat manus zīmuļus. Es krāsoju tāpēc, ka man ir labi un patīk, nevis kādas vardarbīgas neatlaidības vai uzspiesta pienākuma pēc. To ir grūti izskaidrot, bet šo dvēseles stāvokli nav tik viegli panākt. Reiz, būdamas Gruzijā, ar draudzeni rakstnieci apspriedām viņas ieceri – uzrakstīt grāmatu par sēnēm. Nē, ne jau par sugām vai receptēm, bet par to iekšējo pasauli, par sēņu dvēseli un mistiku ap tām. Nonācām pie secinājuma, ka, lai rakstītu par sēnēm, vispirms pašai par tādu jākļūst, jāiziet iesvētīšana sēņu kārtā. Ir jākļūst par sēni! Šķiet, ka tas bijis pārāk grūts uzdevums, jo grāmata tā arī nav tapusi…
Šobrīd es trīs stundas topu ne par sēni, bet mandalu. Varbūt esmu neredzama, jo neviens man neko nejautā, nesaka, nebaksta, kaut ņudzeklis apkārt ir visai dzīvs. Taču tai brīdī, kad paceļu acis, kāds noteikti smaida man pretī. Tā ir visbrīnišķīgākā sajūta šajā globālajā pasaulē, kad, būdams svešinieks kādā zemē, tu bez vārdiem iekļūsti tās enerģētiskajā vibrācijā. Sastingsti, dziļi ieelpo, jūti un esi daļa no vienotās bezrobežu pasaules. Nav svarīgi, ka tev ir citi uzskati, ticība un dzīvesveids, būtiska ir pieņemšana. Tu pieņem pasauli, kāda tā ir, un pasaule pieņem tevi. Tu izbaudi esības prieku, kurā nav īpašu nosacījumu. Ja esi izgulējies, paēdis, apģērbts, vesels un tev ir iespēja apbrīnot pasauli – tā jau ir milzu bagātība! Un, kad tavs prāts nelēkā kā pērtiķis no zara uz zaru, tad pat fiziskā sajūta izmainās. Ķermenis vējā nesalst, bet atsaucas uz stihijas pieskārienu un rada pats savu siltumu. Kad veries debesīs un priecājies par balto mākoņu gubām, tad sejas vaibsti atmaigst un ķermenis, šķiet, nekad dzīvē nav piedzīvojis sāpes un smagumu. Kad ieklausies budistu lūgšanā vai dzirnaviņu skaņā, tad nejūti vairs katru ķermeņa daļu atsevišķi, bet esi viss kopā – šeit, tagad un bez robežām… Kā aplis, kā mandala, kam nav asu stūru un griezīgu leņķu, ir tikai virzības vektors – koncentrēšanās uz sevi, uz savu iekšējo centru vai tieksme izlīt uz āru, izstarot sevi, izkust pasaulē visapkārt, iekļauties tajā bez sāpēm un pretenzijām…
Man patīk, ka pabeidzot mandalas krāsošanu, pavisam mierīgi var atgriezties laicīgajā pasaulē. Aizkrāso pēdējo laukumu un esi atpakaļ dzīvē, nekāda pāreja nav vajadzīga. Prāts nekur nelēkā, gluži otrādi. Mūsdienu sadrumstalotā pasaules uztvere ir atguvusi veselumu, un tu esi tās organiska daļa.
Tā es Ladākā nekļūstu par sēni, bet par mazu, Lehā klīstošu mandaliņu. Kājas nes augšup, lejup, īsas sarunas vedas gan ar maizes cepējiem, gan mūkiem, smaidi sejās uzplaiksnī gan melnā darba darītājiem un tirgotājiem, gan ielās klīstošiem mūkiem un laimes meklētājiem. Mazā saskarsme ir īsa, bet patīkama, visi palīdz, un nepiekrāpj neviens. ‘’Esi atvērts un pasaule atvērsies pretī’’ – tā ir viena no budisma gudrībām, kurai nevaru nepiekrist.
Arī grupa atgriežas nogurusi, bet apmierināta. Ezers tiešām ir bijis kā pērle augstkalnu vainagā, ko lemts redzēt tikai pavisam nedaudziem cilvēkiem uz Zemes. Es šoreiz nebiju to vidū, bet saņēmu citu gandarījumu. Katram savs, un nekāda sāncensība te nav iespējama. Visi esam uz nostalģiskas sajūsmas nots, ko vēl pastiprina Gunas organizētais atvadu vakars. Viņa jau iepriekš katram izdalījusi kartiņas ar hinduistu dievībām, kas izlozes kārtībā jāvelta kādam no grupas biedriem. Sanākšana notiek atvērtā terasē, drīzāk uz jumta, ne zemes. Ir jau satumsis, debesīs spīd zvaigznes un vēlējumi izskan īpaši aizkustinoši. Esam priecīgi un pateicīgi par šo iespēju pabūt ‘’Pasaules jumtā’’ un pavērt durvis uz budisma noslēpumiem. Mums priekšā vēl diena citā pasaulē, brauciens uz pasaulslaveno Tadžmahalu, taču šim ceļojumam tā ir kā piesprausta broša no cita tērpa. Jā, man ir iespēja atrādīt savu indiešu kostīmiņu, taču lielākā sirds daļa un skaistākās atmiņas paliek klejot Indijas ziemeļos. Himalaji ir tik skaisti, cēli un pašpietiekami, ka dod enerģiju ikvienam, kam ir laime tos piedzīvot. Paldies Dievam un kosmosam, ka pasaulei ir tik brīnišķīgs jumts!
