Vidusāzijas ekspedīcija III. 9 iemesli, kādēļ jāredz Tadžikistāna
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Ja Kazahstānu raksturo stepe, bet Uzbekistānu un Turkmenistānu tuksnesis, tad Tadžikistāna līdzīgi kā Kirgizstāna sastāv vienīgi no kalniem. Atšķirībā no Kirgizstānas, kur raksturīgas zaļas ielejas, Tadžikistānā kalnu ainavas ir pavisam savādākas - klinšainas un sausas. Šo sausumu atsvaidzina daudzās zaļās oāzes un apbrīnojamie kalnu ezeriņi, kuru krāsas izdaiļo fotogrāfijas.
Tadžikistāna ir Pamiru kalnu zeme. Ja Kirgizstāna tikai mazliet pieskaras Pamira kalniem, tad Tadžikistānā gandrīz visu valsts teritorijas klāj šī pasaulē ceturtā augstākā kalnu grēda. Sausie un sniegotie Pamira kalni, zaļās oāzes, simpātiskie kalnu ciematiņi, nokrāsām bagātie ezeriņi, leģendārā tadžiku viesmīlība elpu aizraujošie ceļi, kas vijas gar krauju malām un mazie, pašrocīgi izgatavotie tiltiņi pār mutuļojošām upēm ļoti atgādina Baltistānas un Pakistānas pastkartes. Tadžikistāna, pateicoties augstajām kalnu pārejām un grūti pārvaramajai Pamira grēdai, kā pēdējā no "stānām" nonāca Krievijas Impērijas un Padomju Savienības varā un pat PSRS laikā tā tika maz apgūta reljefa dēļ. Arī mūsdienās par spīti krāšņajām kalnu ainavām tā ir viena no ceļotāju vismazāk apmeklētajām zemēm pasaulē. Līdzīgi kā Nepāla, Tibeta un Pakistānas reģions Baltistāna, arī Tadžikistāna savu augsto kalnu, pāreju un ceļu dēļ iemantojusi iesauku Roof of the World jeb Pasaules Jumts.
Nacionālajā ziņā Tadžikistāna arī atšķiras no saviem kaimiņiem jeb bijušās Padomju Savienības "stānām"". Ja kirgīzi, uzbeki, kazahi un turkmēņi ir radniecīgi turkiem un mongoļiem, tad tadžiki - persiešiem. Patiesībā tadžiku valoda ir senā farsi jeb persiešu valoda, kas bija galvenā valoda reģionā Zīda ceļa laikmetā, bet Irānas Islāma republikā, tagad runā jau jaunās paaudzes persiešu valodā.
1. Tadžikistānas ezeri - tie bija slaveni jau Padomju Savienības laikos un to skaistums, protams, nav zudis. Lietas ir gājušas augšup un, ja senāk daudzi no šīs kalnu zemes ezeriem bija sasniedzami tikai ejot vairākas dienas pārgājienos, tad nu tie ir sasniedzami ar auto. Ezeri tadžiku zemē netrūkst, tie atrodas visos reģionos, bet īpaši daudz ir Pamira un Fana kalnos un to apkārtnē. Viens no skaistākajiem ezeru apvidiem ir Marguzor Septiņi ezeri, kas atrodas Fana kalnu pievārtē. Šie garenie ezeri viens aiz otra ķēdītē iegūlušies stāvā kalnu ielejā, nedaudz atgādinot sausus fjordus ar stāvām klinšu sienām. Bet, tas, kas šo vietu padara maģisku ir daudzās ūdens nokrāsas - katram no ezeriem piemīt sava ar šķietami visiem iespējamajiem zaļiem un ziliem toņiem .
2. Iskanderkul ezers – pateicoties iespaidīgajam kalnu fonam un krēmīgi zilganzaļganai ūdens nokrāsai tiek uzskatīts par Tadžikistānas ezeru karali. Arī tā nosaukums ir karalisks, tadžiku valodā tulkojas kā "Aleksandra ezers", jo viens no pirmajiem šejienes "tūristiem" bija Aleksandrs Lielais no Maķedonijas. Daudzi to uzskata par skaistako ezeru Vidusāzijā, bet es, laikam, priekšroku un šo titulu atdošu Fana kalnu ezeriem.
3. Fanu kalni - viena no Pamira kalnu apakšgrēdām bija viens no galvenajiem PSRS kalnu tūrisma centriem. Sniegotas kalnu virsotnes, ledāju mēles, un tirkīzzili un smaragdzaļi kalnu ezeri ir Fana kalnu vizītkarte, kas iespējams vislabāk atklājas Kulikalon bļodā - pie skaistā Kulikalon ezera, kuru no trīs debespusēm ieskauj sniegotu kalnu amfiteātris ar 5489 m augsto Chimtarga virsotni fonā.
4. Fanu kalnu ezeri - tos varētu ierindot starp skaistākajiem kalnu ezeru reģioniem, ja ne pasaulē, tad vismaz Āzijā noteikti. Pirmo reizi par šiem apbrīnojamajiem kalnu ezeriem es uzzināju vēl agrā bērnībā ar lielām acīm pētot 1978. g. izdoto Padomju enciklopēdiju "Zemes un Tautas", kurā bija dažas krāsainas un nekrāsainas bildītes. Toreiz nodomāju: "jā, tā tik ir štelle", ierakstot tos, kā vienu no pirmajām lietām savā sarakstā "vietas, kas jāredz pirms došanās citos medību laukos". Un te nu es esmu, stāvu pie dzidrajiem, zilajiem un zaļajiem kalnu ezeriņiem, no kuriem šķiet vismaģiskākā ūdens krāsa piemīt zilganajam Lielajam Alaudina ezeram un zaļganajam Mazajam Alaudina ezeram.
5. Tadžikistānas ceļi - tos būtu neiespējami neizcelt. Pirmkārt, caur Tadžikistānas teritoriju vijas slavenais Pamir Highway, kas ir viens no gleznainākajiem pasaulē un otrs augstākais ceļš uz planētas pēc Karakoram Highway Pakistānā. Pa Pamira Higway man sanāca nedaudz pabraukt Kirgizstānā - pa ceļam uz Lenin Peak Tadžikistānas pierobežā, bet Tadžikistānā gandrīz jebkurš ceļs ir ainavisks. Īpaši iespaidīgs ir Khujand - Dushanbe ceļš, kur šķērso grandiozo Anzob kalnu pāreju, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu - skati fantastiski uz visām debespusēm. Grūti saprast, kā tadžiki to spēja uzbūvēt tik stāvā kalnu pārejā.
6. Istaravshan – Tadžikistānas Bukhāra. Vairāk kā 2500 gadus senā Istravšanas pilsēta bija viena no Zīda ceļa pieturas vietām. Tās vecpilsēta sastāv no haotiska ieliņu labirinta, pakalnā paceļas vareni cietokšņa vārti, pa pilsētiņas malām izskaisītas medreses (senas islāma skolas) un krāsainām freskām apgleznotas mošejas, bet Istravšanas sirdī iekārtojies kolorītais, vēsturiskais bazārs ar īpaši interesantu kalēju rajoniņu, kur tiek veidoti zobeni un naži pēc senām metodēm. Nu gluži kā Bukhāra tikai daudz mazākos mērogos un bez neviena tūrista.
7. Panchshanbe Tirgus Khojand pilsētā – elegantais, neoklasicisma stilā celtais tirgus, kas apgleznots ar krāsainām freskām ir neordināra celtne - tā it kā Hruščovs būtu salasījies 1001 nakts pasakas un tad 1964. gadā pasūtījis šo izmēros grandiozo tirgus paviljonu. Arī piedāvājumu klāsts te ir starp lielākajiem Centrālāzijā, sākot ar fotogēniskajiem maizes, arbūzu, augļu, dārzeņu, gaļas, riekstu un saldumu stendiem un beidzot ar mazāk fotogēniskiem apģērbu stendiem, kur tika iegādāta tradicionālā tadžiku kleita-bikškostīms.
8. Forti – Tadžikistāna nonāca Lielās spēles (The Great Game), Britu un Krievu Impēriju interešu sadursmju krustugunīs, tāpat Zīda ceļa laikmetā tirgotāju karavānas, kas šķērsoja kalnu pārejas ceļā uz Samarkandu un Bukhāru vajadzēja aizsargāt, tāpēc nav brīnums, ka Tadžiku Zemes teritoriju klāj vesela cietokšnu virtene. Daudzi no tiem tika celti kalnu un pakalnu virsotnēs, paverot panorāmas pār apkārtnes ainavu. Hissar ir viena no vecākām Tadžiku pilsētiņām, kas tūlīt svinēs 3000 gadu jubileju un, protams, arī tās centrā, pakalnā slejas forts, turklāt tas kā viens no Tadžikistānas simboliem rotā arī 20 somoni banknoti.
9. Tadžiku viesmīlība – neapšaubāmi visviesmīlīgākā zeme Vidusāzijā un viena no viesmīlīgākajām pasaulē. Te savijušās persiešu tradīcijas, kas arī ir ļoti draudzīgi pret cittautiešiem un skarbais reljefs, kas senāk nozīmēja ilgu ceļu pāri kalnu pārejām izslāpušiem un izsalkušiem ceļotājiem un labi kalpoja, kā aizsargs pret kapitālisma un naudas kulta ienākšanu šajā kalnu zemē. Izņemot Fana kalnus, tūrisms, te ir kas pilnīgi jauns un vietējie neviltoti priecājas par dažiem ceļotājiem, ko sastop. Vairākkārt tiku uzaicināts par viesi mājās vai vakariņās, tai skaitā pirmais uzaicinājums jau izskanēja tikai pusstundu pēc iebraukšanas Tadžikistānā. Tirgus apmeklējums šeit vispār ir notikums. Cilvēki atvērti fotogrāfijām pretēji citām "stānām", un pat paši uzprasās uz foto un cienā ar augļiem un dārzeņiem no naudas atsakoties. Vienu nakti palikt tadžiku mājā ir obligāts pasākums, lai izbaudītu viņu viesmīlību un gūtu labu ieskatu, kā to vienkāršajā dzīvesveidā. Tipiska tadžiku mājā istabas grīdu un sienas klāj krāsām bagāti paklāji, gulēšana notiek uz grīdas, uz tadžiku matrača, mēbeļu nav, bet ir liela stiklota terase, kas parast kalpo kā ēdamistaba un viesistaba, tāpēc izgreznota ar kokgriezumiem, ornamentiem un kolonām.
Jānis Kreicbergs
