Žemaitija (Lietuva) 1 diena

Ceļasoma 14.09.2015 6 min lasīšanai 7 foto

Septembra sākumā Ceļasoma.lv nolēma divas dienas paceļot pa mūsu dienvidu kaimiņa - Lietuvas novadu Žemaitiju. Žemaitija lietuviešu uztverē ir kaut kas līdzīgs mūsu Latgalei, tikai pēc ģeogrāfiskā stāvokļa tās atrodas pretējos valsts galos. Latgale Latvijas austrumos, bet Žemaitija Lietuvas rietumu daļā. Gan Latgalē, gan Žemaitijā ir izteikti vietējie dialekti, kas šos novadus padara atšķirīgus no pārējās valsts daļas. Līdzīgi kā Latgale, arī Žemaitija, ir mainījusi savas administratīvās robežas, kas mūsdienās nesakrīt ar etniskajām un vēsturiskajām. Pašreizējās Žemaitijas Z un R daļa ir bijušie kuršu apdzīvotie novadi – Duvzare, Ceklis un Megava. Vietējais dialekts ir tuvāks latviešu valodai nekā literārā lietuviešu valoda. Zaķis te tiek saukts par „zuiķis”, kamēr pārējā Lietuvas daļā par „kišķis”.

No Rīgas izbraucam 7.00 un pa Jelgavas šoseju dodamies Lietuvas virzienā. Šķērsojam Meitenes robežpunktu un esam jau Lietuvā. Ceļa malā paliek Saules kaujas vieta un Krusta kalns, pirmā pietura – Kuršenai. Jāatzīst, ka pilsētā nekā apskates cienīga neatradām, tāpēc to kompensējām ar vietējo tirdzniecības vietu piedāvājuma novērtējumu. Saimniecības preču veikalā viss lauku saimniecībā noderīgais: skārda spaiņi, dažādas lāpstas, burkas saimniecēm utt. Sajūta kā padomju laikos. Pārtikas veikalā tradicionāli liela vieta atvēlēta alkoholiskajiem dzērieniem. Tas, kas Lietuvā patīkami pārsteidz, ir vietējo grādīgo dzērienu bagātīgais piedāvājums: uzlējumi, balzāmi, liķieri un Lithuanian vodka. Pēdējā tiek piedāvāta gan cidoniju, gan plūmju, gan citādā izskatā, kādā pie mums Latvijā netiek ražota. Uzmanību piesaista „Smigis” – īpašas tehnoloģijas augļu vīns. Ir arī Lietuvas labākais augļu vīns „Voruta” - aroniju un ķiršu.

Žemaitijas iepazīšanu sākam ar Šatrijas kalnu (228 m), kas ir sena baltu kulta vieta un pilskalns vienlaikus. No kalna paveras plašs skats uz apkārtni, no tā labos laikos redzami gan Telši, gan cits varens Žemaitijas kalns – Medvegalis. Ar Šatrijas kalnu saistās leģendas par raganām, kas te pulcējušās Līgo naktī.. pat viduslaiku tiesu dokumentos esot fiksēti šādi gadījumi. Pašlaik kalna galā atrodas ar akmeņiem norobežota pavarda vieta, kur Jāņu naktī tiek dedzināts ugunskurs. Sākot ar 2005. gadu, Baltu vienības dienā - 22. septembrī - Šatrijas kalnā un apkārtējos pilskalnos tiek iedegti ugunskuri – Baltu vienības ugunis.

Netālu no Šatrijas kalna atrodas sena apdzīvota vieta – Loķe. Loķes ziedu laiki bijuši XIV gs., kad tā ir bijusi nozīmīga pilsēta. 1416. gadā pēc Vitauta Dižā pavēles te tika uzbūvēta viena no pirmajām baznīcām Žemaitijā, bet pēc tam no Varņiem uz šejieni pārnesta bīskapa rezidence. Šādai bīskapa pārbraukšanai par iemeslu ir bijis jau pieminētais Šatrijas kalns, kas acīmredzot vēl ilgi pievilka senās baltu ticības piekritējus. Pēc Žemaitijas kristīšanas te tika uzcelta viena no astoņām pirmajām Žemaitijas baznīcām – Visu Svēto baznīca. Loķes noriets sākās pēc Poļu-Zviedru kara un tam sekojošās mēra epidēmijas. Līdz tam te notika lieli gadatirgi, uz kuriem tirgotāji sabrauca no visas Žemaitijas, Kedaiņiem un Tilzītes. Loķei bija pat sava svara mērvienība. 19.gs. te un apkārtnē uzdarbojās leģendārais lietuviešu laupītājs – Tadas Blinda, kurš it kā aplaupījis bagātos un izdalījis salaupīto naudu nabagajiem. Laikam jau ne viss ir bijis tik rožaini, jo kārtējā gadatirgus laikā, Loķes tirgus laukumā, viņu atpazina un pakļāva linča tiesai. Tomēr tas netraucēja Tadas Blindu padarīt par vietējo Robinu Hudu.

Nākamā vieta, kur iebraucam pa ceļam uz Telšiem – Biržuvēni. Biržuvēni rakstu avotos pieminēti jau 1253. gadā, kad tie bija karaļa īpašums. Biržuvenu dvaro sodyba ir liela XVIII-XIX gs. koka muižas ansambļa spilgts piemērs. Kungu māja tika atjaunota 2011. gadā pēc 2004. gada ugunsgrēka. Ēkas atjaunošanas gaitā tika saglabāts tās autentiskums – mēbeles veclaiku stilā, XVIII gs. kamīni, dūmvads un grīdas klājums. Muižas ansamblim pieder arī kalpu māja, zirgu stallis, ratu šķūnis. Kādreiz te ir bijusi pat kartona ražotne. Uz blakus esošās Virvītes upes uzceltas ūdens dzirnavas. Muiža ir vairākas reizes mainījusi īpašniekus, pēdējiem no tiem – grāfiem Gorskiem, tā piederēja līdz 1940. gadam.

Pārdesmit metrus aiz ūdensdzirnavām, ceļu krustpunktā ir norāde uz avotu “Laumes pēda”. Pēc nostāstiem avota ūdens atgriež jaunību un veselību! Visi, kas tam netic, ir aicināti izmēģināt. Kā šī procedūra pareizi veicama - jādzer ūdens, jānomazgā seja un jātic.. Avots kā svētavots bija cieņā jau pie senajiem baltiem.

Pirms iebraukšanas Telšos, ceļa labajā pusē uzmanību piesaista kāda ēka – Ciešanu kapela. Esam nokļuvuši Raiņos. Te 1941. gada 24./25. jūnija naktī pirms atkāpšanās, padomju vara pēc nežēlīgas spīdzināšanas noslepkavoja 76 no Telšu cietuma atvestos politieslodzītos. Slepkavības vietu iezīmē krusts.

Klāt ir Telši – Žemaitijas galvaspilsēta, kas izvietojusies uz septiņiem pakalniem Mastis ezera krastos. Telši savu nosaukumu ir ieguvuši no nelielās Telšios upītes, kura iztek no minētā ezera. Ir zināms, ka Telšu un Žemaitijas simbols ir lācis, kura skulptūras un attēli ir bagātīgi novietoti dažādās pilsētas vietās. Bez pulksteņa torņa ar lāča skulptūru galā un dzeramā ūdens krāna, kur no lāču mutēm līst ārā dzeramais ūdens, mirklī kad sensori piefiksē slāpstošā tuvošanos, pilsētas centrālajā laukumā atrodas arī skulptūra “Žemaitijios globuss”, uz kura attēlota Žemaitija un Telši, kas atrodas uz 7 pakalniem. Pāris mājas tālāk novietojusies jauka konditoreja, kur var nobaudīt tikko ceptas maizītes, kā arī iemalkot gardu kafiju. Mastis ezera krastmalā izbūvēta jauka promenāde ar gājēju un riteņbraucēju celiņiem, soliņi piekusušajiem un stabiņi, kur piesiet sunīti.. bet varbūt arī citām suņu vajadzībām. Ezera spoguli ik pa brīdim pāršķeļ strūklaka, visur valda sakoptība un tīrība. No ezera krasta labi saskatāma Sv. Padujas Antonija Katedrāle. Katedrāle ir Telšu bīskapa sēdeklis, jo Telši ir arī bīskapijas centrs. Katedrāle celta 1765. gadā vēlīna baroka un klasicisma stilā. Katedrālē atrodas 7 altāri. Katedrāle var lepoties ar jaunām centrālajām durvīm, kuras rotā misiņa apšuvums ar ainām no Žemaitijas kristīšanas vēstures, saistībā ar kristīšanas 600 gadu jubileju.

Otrā ielas pusē blakus jaunuzceltam brīvdabas amfiteātrim atrodas Siera nama “Džiugas” restorāns, kurā tiek piedāvāts iegādāties šo par Žemaitijas lepnumu kļuvušo cieto sieru “Džiugas”. Šogad Lietuvas prezidente D.Gribuskaite, izstādē Expo 2015 Itālijā, ar šo sieru cienāja Itālijas valdības locekļus, kā arī siers ir ieguva augstu novērtējumu starptautiskajā sieru izstādē International Cheese Awards Nantwich-2015 Lielbritānijā. Siera nama priekšā novietota skulptūra ar siera rituli, kurā dzīvo pele.

Atstājuši Telšus, dodamies Žemaiču Kalvārijas virzienā. Līdz tai ir nepilni 30 km. Žemaiču Kalvārija ir neliela apdzīvota vieta pie Varduvas upītes, kas izvietojusies uz sena kuršu pilskalna gleznainā, ezeriem un leģendām apvītām vēsturiskām vietām bagātā Žemaitijas nacionālā parka ziemeļaustrumos. Kopš sendienām tā ir bijusi galvenā svētceļojumu vieta suitiem un pārējiem Kurzemes hercogistes katoļiem. 1619. gadā uz Svētā Jāņa Kristītāja kalna (sens kuršu pilskalns) bīskaps Tiškēvičs uzcēla kapelu, kas kļuva par pamatu vēlāk dominikāņu izveidotajam Krusta ceļam, kas garuma ziņā precīzi atbilst Kristus ceļam uz Golgātu Jeruzalemē – Via Dolorosa. Jūlija sākumā te pulcējas tūkstošiem katoļticīgo uz Vissvētākās Jaunavas Marijas parādīšanās svētkiem. No Romas kā pāvesta dāvana tika atvesta ikona, kurā attēlota Dievmāte ar bērnu. Kopš 1649. gadā to pasludināja par Brīnumdarošu, jo saistībā ar šo ikonu notika daudzi pārdabiski brīnumi. Žemaišu Kalvarijā atrodas vēl kāda relikvija – 3,2 collas garš un 0,6 cm plats gabals no Mūsu Pestītāja krusta koka. Baltijā šāda relikvija ir vienīgā! Pašreizējo Jaunavas Marijas divtorņu baznīcu ar zeltījumos mirdzošo interjeru uzcēla 1822. gadā un vairākas reizes tā ir tikusi restaurēta.

Tālāk mūsu ceļš ved uz lielāko Lietuvas akmeni – Barstīču (Puokes) dižakmeni. Akmens izmēri tiešām iespaidīgi: garums – 13,4 m, platums – 7,5 m, augstums – 3,6 m. Akmens ērti sasniedzams, ērtākai uzkāpšanai pie tā novietotas kāpnītes.

Mosedis ir nākamā apstāšanās vieta mūsu maršrutā – vēsturiski tā atrodas senās kuršu zemes Ceklis teritorijā. Te Bārtavas upes krastā uz kalna ir slējies kuršu pilskalns. Pilsēta jau kopš padomju laikiem ir bijusi slavena ar vietējā daktera Vaclova Inta aizraušanos – akmeņu vākšanu. 50 gadu laikā Vaclovs Ints ir savācis pāri par 150 000 dažāda lieluma akmeņu, kas izvietoti pa visu pilsētu – viņa privātmājas dārzā, uz ielas, pilsētas centrālajā laukumā, bet Bārtavas upes krastā pie vecajām ūdensdzirnavām ir iekārtots Akmeņu muzejs. Ir jau vēla pēcpusdiena un ir laiks doties uz nakstsmītņu pusi.

Nakstmītnes ir rezervētas kempingā pāris kilometrus no Varņiem Lukstas ezera krastā. Pa ceļam izbraucam caur Plateļiem – Žemaitijas nacionālā parka centram, kas atrodas pie Plateļu ezera. Laika trūkuma dēļ nepiestājam ne te, ne arī pie bijušās Padomju Armijas bijušās raķešu bāzes, kur mūsdienās atvērts Militārisma muzejs. No auto loga brīžiem pavīd ezers, pamanām dižāko Liepu Lietuvā, Plateļu muižu, bet tad jau paveras Žemaitijas grantētie ceļi un paugurainās ainavas. Vēl gaismā izbraucam caur Varņiem un ierodamies sarunātajā kempingā. Kempinga namiņi atrodas ~ 50 m attālumā no ezera krasta, no kura pūš spēcīgs vējš. Namiņa otrā daļā apmetusies lietuviešu kompānija ar sievām, bērniem un večiem, kas orientēti uz copi. Nespēju iedomāties, ko un kā var makšķerēt šādā vējā. Kempinga numuriņš silts ar koka apdari. Dvieļi jāiet palūgt saimniecei un arī ziepes nav atstātas. Toties nelielajā virtuvītē ir trauki, krūzes un elektriskā tējkanna. Kad iestājusies tumsa, izejam pastaigā gar ezera krastu un pludmali. Te izraisās saruna ar lietuvieti, kurš, neskatoties uz spēcīgo vēju, uzmana divas gruntsmakšķeres un ir jau ticis pie trīs brekšiem. Viņš izrādās ir Pjatras un uzzinājis, ka mēs esam no Latvijas, aicina ciemos. Viņa kompānija, kas sastāv no trim draugu ģimenēm ir apmetusies blakus namiņā. Viņš visu mūžu esot nostrādājis Lietuvas Jūras muzejā Kuršu Nēringas galā, esot taksidermists. Otrs kompānijas vīrietis ir tālbraucējs, bet trešais ir bijušais lidotājs. Laiks paiet jaukās sarunās par Lietuvu un Latviju, atmiņā tiek atsaukti arī padomju laiki. No Pjatrasa sievas uzzinu, ka viņa tolaik uz Latviju braukusi pēc griķiem un marles, kas Lietuvā esot bijusi liels deficīts. Sarunas laikā Pjatras mūs cienā ar savu ražojumu – “makumba”. “Makumba” ir šifrēts nosaukums pašdzītajam, lai, noklausoties telefona, sarunu neviens nesaprastu, par ko iet runa..

Tā pagāja mūsu divdienu ceļojuma pirmā diena.

Ceļosim kopā! Tava Ceļasoma.