Elvitas Rukas Indijas (Kašmira un Ladakha) ceļojuma dienasgrāmata. 8. diena.

IMPRO CEĻOJUMI 11.09.2015 6 min lasīšanai 31 foto

26.06.2015.

Leha ir burvīga augstkalnu pilsētiņa, kas tikai 1974.gadā atvērusi durvis iebraucējiem, toties plaši. Tagad viesnīciņas, veikali, bodītes, tirgotāju letes, Tibetas bēgļu tirdziņi, privātās naktsmītnes, tūrisma centri un citi ceļošanas industrijas blakusefekti ir pārmākuši teju visu pilsētiņu. Nekāds budistu miers un vēlmju iegrožošana te nesanāk, gluži pretēji. Tirgoto preču ir tik daudz, ka tās varētu aprakt visus šeit atklīdušos tūristus vienlaicīgi… Suvenīru bodes un tirdziņi stiepjas veselu ielu un kvartālu garumā, viss ir atvērts līdz vēlai naktij, un katram saimniekam ir ērgļa acs, ar ko tas iegaumē ikvienu jauno viesi. Tā kā Lehā nakšņojam veselas piecas naktis, tad no ievērošanas un komunikācijas neiztikt. Kā sper kāju uz ielas, tā esi uzmanības centrā…

Mūsu viesnīca ir vecpilsētas sirdī, kur visu var izstaigāt kājām. Jau vakar, baltās šallītes jeb ‘’katas’’ dāvanā saņēmuši, esam iekārtojušies numuros un vēl baudījuši folklorizētus deju un mūzikas priekšnesumus. Kājas pašas ir iznesušas ārā, lai secinātu, ka drudžainā iepirkšanās pie Alči klostera nav bijusi īpaši veiksmīga – Lehā konkurence ir krietni lielāka, tāpēc cenas daudzām precēm ir zemākas. Katram eksotiskajam brīnumam cenu neatcerēsies, bet rūpnieciskajiem gan. Tā nu secinām, ka par milzīgajām Tibetas šallēm no jaka vilnas Alči esam pārmaksājuši teju dubultā, tāpēc šeit nolemjam veikt krietnu izpētes darbu un kaulēties divtik. Tas ir aktuāli, jo piedāvājums ir ļoti krāšņs un eksotisks, kārdinājumā krist ir viegli. Arī es jau pirmajā vakarā pa numuru plivinos garā, ziedu ornamentiem izšūtā zīda halātā, kas esot Šrinagaras meistardarbs. Visas krievietes pērkot, skaidrā krievu valodā paziņo pārdevējs, un gandrīz panāk pretējo efektu. Tomēr viņam ir taisnība – uzreiz sajūtos kā ‘’īsta sieviete’’, un pirms aizbraukšanas nopērku vēl vienu… Jaunie smukuļi aiz letes ir iebraucēji, musulmaņi no Kašmiras. Ziemas sezonu viņi pavada Goa salā, kas mudžot no krievu tūristiem, bet vasarā brauc uz šejieni – glābjas no svelmes un tirgojas. Tā dara liela daļa no tūrisma industrijas pārstāvjiem, tāpēc vasarā te iedzīvotāju skaits palielinās teju dubultā. Proporcijas starp sievietēm un vīriešiem ziemā ir 30 pret 70, bet vasarā vīriešu pārsvars ir vēl lielāks. Šķiet, ka poliandrijai te vēl ir ļoti laba augsne…

Bet mūsu ceļš šodien ved tur, kur vīrieši par sievietēm var nedomāt – uz slaveno Hemisas klosteri, kas ir mūsu ceļojuma kulminācija. To nosaka fakts, ka tieši šodien klosterī tiek svinēti gada lielākie svētki ar rituālajām masku dejām. Tas ir ļoti iespaidīgs un autentisks priekšnesums, kurš nu jau ilgāku laiku ir pieejams arī tūristiem. Tieši tāpēc mums ir jāceļas ļoti agri un jābrauc aizņemt vieta, citādi varam palikt ārpusē…

Hemisas klosteris, kas atrodas netālu no Lehas, ir bagātākais un slavenākais Ladākhā. Tas ir ļoti sens un iespaidīgs, esošo formu pieņēmis 1682.gadā, kad veikta pārbūve. Tas ir liels komplekss, kas atrodas Indas upes ielejā un glabā daudzus noslēpumus. Joprojām tajā ir viena aizzīmogota istaba, kuras atslēga atrodas tikai pie viena īpaši ordinēta mūka. Viņš nedzīvo šeit, bet gan Potalā, tāpēc dārgumi ir gandrīz nepieejami.

Skandalozākā leģenda, kas saistās ar šo vietu, ir par Jēzu Kristu jeb svēto Īsu, kas it kā šeit viesojies savas dzīves nezināmajos gados – no 12 līdz 30 gadu vecumam, kas nav aprakstīti Bībelē. Pastāv versija, ka pusaudzis Jēzus, kas nav vēlējies tik agras precības, kā jūdaistiem pieņemts, pievienojies ceļojošai tirgotāju karavānai un devies uz Indiju. Tur viņš pavadījis daudzus gadus, studējot dažādas reliģiskas mācības un veidojot savējo. Tā kā viņš nav atzinis kastu sistēmu un sludinājis arī šudrām jeb nepieskaramiem, tad brahmaņi gribējuši viņu nogalināt. Šudras viņu brīdinājuši, un Kristus devies tālāk uz ziemeļiem. Tā viņš esot nonācis arī Hemisā, par ko liecinot senie rokraksti, kas glabājas slepenajā istabā. Šī versija ir īsts vēstures un reliģijas pētnieku detektīvs, kas nav un visticamāk nekad arī netiks atrisināts. Par to ir diskutējuši un cīnījušies neskaitāmi zinātnieki un pētnieki, aizstāvot katrs savu hipotēzi un pierādījumus, taču kristīgā elite kategoriski noliedz jeb kādus jauninājumus Kristus biogrāfijā…

Taču mēs Hemisā neko zinātniski skandalozu nemeklējam. Četras stundas sargājam savas ieņemtās vietas, lai varētu noraudzīties krāšņajā šovā. Es gan sākumā pametu vien jaku, bet pati ložņāju pa mūku korpusiem un lūgšanu zālēm. Šī tāpat ir ‘’atvērto durvju diena’’, tāpēc kautrīgumam neredzu iemeslu. Mana zinātkāre tiek atalgota. Iekļūstu gan lielajā lūgšanu telpā, kur visi mūki dzied un veic pirms svētku rituālus, gan mazākās cellēs, kur kalpo viens pats mūks. Kopumā visur ir jūtama organizatoriska aizņemtība un pirmssvētku spriedze, visi skraida un gatavojas lielajam notikumam, kura sākuma laiku neviens precīzi nezina. Kad viena pati esmu guru Padmashambala templī, mani pārņem nereāla sajūta. Ārpusē ir tūkstošiem cilvēku, bet te – tikai es, mūks, kas sit bungas un milzīga izmēra dievība, kam par godu viss šis galvu reibinošais pasākums! Saviļņojums ir tik liels, ka līdz ar jaunu tibetiešu sievieti tradicionālajā tērpā izpildu gočaku jeb pilno paklanīšanos – trīs reizes liecos pie zemes un lieku trešo aci pie grīdas… Cieņas izrādīšana vai eksotiska rotaļa, tomēr tagad savu vietu rituālā jūtos nopelnījusi. Savācu savu jaciņu no ērtajām tribīnēm un ielienu pūlī pie vietējiem ļaudīm – saspiesti, pašā pekles karstumā un uz zemes, toties pirmajā rindā!

Labi ekipētu tūristu ar kamerām te ir tikpat daudz, cik vietējo ļaužu, kas vēl lepni glabā nacionālo kolorītu. Vērot skatītājus ir tikpat interesanti, cik mūku rosīgo pārvietošanos, tāpēc ilgā vilcināšanās pārāk nenogurdina. Drīz jau arī atskan tauru skaņas, savu vietu ieņem galvenais lama, cauri priekšnesuma vietai ar Holivudas smaidu sejā iziet laicīgā priekšniecība un ieņem goda vietas. Jaunie mūki tup uz jumtiem, dārgas biļetes pirkušie tūristi sēž balkonos, televīzijas operatori danco visiem pa priekšu. Ubagi prasa žēlastības dāvanas, apsardze cenšas ieviest kārtību, pūlis virmo un gurst vienlaicīgi. Visi visus filmē un fotografē, viss gadsimtiem senais paradoksāli sapinas kopā ar mūsdienu realitāti un rada īpašu, nedaudz traģikomisku šarmu.

Arī mana vieta ļauj pasmaidīt. Esmu tik tuvu rituāla norisei, ka sajūtu to gluži fiziski. Milzīgi krāšņās, apjomīgās, baismīgās maskas un to valkātāji virpuļo, griežas, plivinās man gluži gar degunu, tāpēc spēcīgākais autentiskais iespaids ir šo tērpu īpatnējā smaka. Tie darināti pirms gadu desmitiem, pievilkušies ar klostera, nevēdinātu telpu un sviedru aromātu, ko papildina eļļas un vīraka piešprice. Tie attēlo dažādus briesmoņus, dēmonus un ļaunos garus, ir rotāti ar nāves maskām un kauliem. Vispirms tiek dejota nāves deja, kas tiek izpildīta ar drūmu lēkšanu, virpuļošanu un griešanos. Tā ātri var ievest transā, taču man ir sava izklaide. Tuvumā vēroju mūku sejas zem smagajām maskām, kas nu nepavisam neatbilst ļaunajiem tēliem – tur ir jauni sārtvaidži un briļļaiņi, kas izmisīgi koncentrējas neizkrist no ritma… Tad seko arvien iespaidīgāki un draudīgāki tēli, kas visi simbolizē guru Padmasambalas dažādas iemiesošanās, dzīves posmus un cīņu ar dēmoniem. Padmasambala ir ievērojams ar to, ka iedeva saviem sekotājiem tantrisko praksi – slepenas, ezotēriskas un bīstamas zināšanas par nepārtrauktību. Tantrai ir dažādas izpausmes, arī seksuālās enerģijas pielietošana garīgās apskaidrības sasniegšanā. Tāpat tantras izpausme ir ‘’džogčens’’ jeb augstākā joga, ar kuras palīdzību mācās pareizi nomirt. Tā ir slepena prakse, kā garam pamest ķermeni, ko mācoties arī Hemisā. Nezinātājam tantra ir ļoti bīstama nodarbe, tāpēc šīs zināšanas netiek publiskotas. Šķiet, ka arī par šī pasākuma masveidīgumu viedais guru savās augstajās sfērās nav īpaši apmierināts – svētku sākumā nu nekādi negribēja atvērties lielā tanka ar Padmasambalas portretu… Smagā uzparikte iesprūda, lai ilgi un draudīgi karātos virs tribīnēm, kamēr augstākie lamas strostēja zemākos par radušos klizmu.

Arī tad, ja rituāla jēga nav īpaši saprotama, dejas, tērpi, mūzika un atmosfēra ir ļoti suģestējoša. Te ir jaušams milzīgs neizprotamas enerģijas lādiņš, kam pamatā ir mistika un šamanisma ietekme. Daudzi no neskaitāmajiem budisma paveidiem ir cieši saistīti ar pagāniskiem rituāliem. Tā ir gan meditācija kapos, gan cilvēku kaulu izmantošana mūzikas instrumentu veidošanā, gan citas arhaiskas darbības, ko apsargā vesels šaušalīgu dievību panteons. Ar dēmoniem arī jāsadzīvo, uzskata šī reliģija, un piekopj kultus to pielabināšanai. Tam esam liecinieki teju trīs stundu garumā, kas, neapšaubāmi, ir ļoti iespaidīgas.

Pēc masu pasākuma un tūkstoš galvu pūļa meklējam klusākas vietas, kur dēmoni nedejo acu priekšā. Tādi ir pat divi izcili skaisti, meditatīvi un harmoniju raisoši klosteri mūsu ceļā – iespaidīgi no ārpuses un harmoniju sniedzoši iekšpusē. Pirmais ir mazais, mājīgais Staknas klosteris, kas kalna galā izceļas kā balts, debesīs iebakstīts pirksts. Tas celts 1580.gadā, un tajā jaušama Butānas budisma ietekme. Lielākais svētums tajā ir maza, balta Budas skulptūra, kam piemīt spēja sniegt atbildes uz cilvēkam aktuāliem jautājumiem – tikai jāpagaida, kad viņš atnāks sapnī…

Otrs klosteris ir ļoti iespaidīgais Tikses komplekss, kas atrodas augstas kraujas virsotnē austrumos no Lekhas. Tas ir lielākais Ladākhā, un ir izmantots par paraugu Dalailamas galvenajai mītnei – Potalai. Tikses klosteris ir meditatīvi iespaidīgs un darbojas ar pilnu jaudu. Tas ir liels un sarežģīts komplekss, kurā glabājas arī dēmoniskas skulptūras un tēli. To iedarbība ir tik spēcīga, ka parasto apmeklētāju drošībai tos aizsedz ar milzu pārklājiem. Lai atraisītu tēlu labvēlīgo iedarbību, ir vajadzīgi zinošu cilvēku rituāli. Neprašu vai neticīgo šāds baiss tēls var piebeigt ar savu skatu vien, tāpēc labāk nejokot. Arī mūsu vizītes laikā vairāku milzīgu tēlu baisās aprises ir pārklātas ar drapērijām.

Taču Tikses klosteris glabā arī miermīlīgākas un gaišākas dievības, no kurām viena ir īpaši slavena. Tā ir vislielākā Budas statuja Ladākhā – 15 metrus augstais Nākotnes Buda. To sāka celt 1970.gadā, lai tas būtu gatavs līdz Dalailamas vizītei 1980.gadā. Darbs tika pabeigts kā iecerēts, un Dalailama šo atzinis par visskaistāko Budu, ko redzējis!

Arī mēs, garās dienas un spilgto iespaidu pievārēti, apsēžamies pie lielā, ar īstu zeltu izrotātā Budas. Telpā esošais mūks sajūt mūsu apskaidrības kāro noskaņojumu un uzsāk īsu meditācijas paraugdemonstrējumu. Visi paklausīgi aizver acis un ieslīgst rimtā bezmiega sapņojumā. Dēmonu dejas ir palikušas Hemisā, bet mums lai tiek Budas un viņa mācības gaišā daļa!