Kā es braucu Dolomītus lūkoties

Dace Karele 06.09.2015 7 min lasīšanai 18 foto

Dolomīti esot Alpu skaistākā daļa. Šovasar nolēmu apskatīt – kādi tad ir Itālijas Dolomītalpi. Jau agri pavasarī sāku plānot ceļojumu – meklēju apartamentus, sastādīju maršrutu, apzināju „must see” vietas . Un tā – viena mašīna, divi pāri un vienpadsmit dienas maršrutā Jelgava – Val gardena – Venēcija – Jelgava.

1.diena. Agri no rīta dodamies ceļā. Vakarā paredzēts nokļūt Bratislavā, kur norezervēta pirmā viesnīca. Šodien neko apskatīt neplānojam, tāpēc tikai braucam, braucam, braucam. Ar īsām pieturām benzīntankos. Pēc vairāku gadu pārtraukuma paklausām navigācijas ieteikumam un iebraucam no Polijas Čehijā pa A1, un turpinām pa pirmo šoseju Čehijā. Līdz Ostravai iet kā smērēts, jo štrāse jauna un labi būvēta, bet tālāk sākas vecā dziesma, uz 130 km/h braukt vari, bet ceļš diezgan pabaiss gan pēc kvalitātes, gan arī pēc braukšanas kultūras, it sevišķi pirms Brno un no Brno līdz Bratislavai. Tomēr šķērsot Polijas robežu pie Cieszyn un turpināt ceļu tālāk uz Žilinu un Bratislavu ir daudz patīkamāk un krietni ekonomiskāk, atpakaļceļā par to pārliecināmies. Pēc izdrebināšanas pa čehu ceļiem ap deviņiem vakarā sasniedzam Bratislavu. Rīt sāksies pirmā īstā ceļojuma diena, tāpēc īsa pastaiga un gulēt. Neliels šoks temperatūras ziņā. No rīta Latvijā +8, pēc pāris stundām pie Varšavas +32, iebraucot Čehijā +37. Atceroties mūsu rudenīgo jūliju, tas bija - wow!

2. diena. Šodien paredzēts nobraukt apmēram 700 km – no Bratislavas līdz Itālijas kalnu kūrortam Val Gardenai, pa ceļam apskatot varenāko ūdenskritumu Austrijā – Krimlu. Mēs ar vīru to jau esam redzējuši, bet mūsu draugiem šis ir pirmais ceļojums uz Alpiem. Pēc piecu stundu sēdēšanas mašīnā sasniegts mūsu pirmais apskates objekts. Esam plānojuši noiet pirmo, viszināmāko un biežāk apmeklēto posmu līdz viesnīcai Schoenangerl. Pa ceļam apskatām katru „balkoniņu”, lai tuvumā redzētu ūdens vareno spēku, un atvēsinātos ar kādu šalti.

Augšā jāpamērcē kājas ledainajā upes ūdenī, jāapēd kāds auglis un pēc īsas atpūtas dodamies lejā. Pirmajai dienai un pirmajai reizei pietiekami viegls, bet interesants „izmēģinājuma kāpiens”.

Tālāk ceļš ved pa Gerlosa panorāmas ceļu uz Cillertāli un tālāk pa Brennera pāreju uz Itāliju un Val Gardenu, kur nelielajā Santa Cristina pilsētiņā esam norezervējuši apartamentus, kas būsu mūsu mājas turpmākās piecas dienas.

3.diena. Pēc brokastīm dodamies uz Col Raiser pacēlāju. Šīsdienas maršrutu esmu noskatījusi http://www.valgardena-groeden.com/. Plānojam aiziet no Col Raiser pacēlāja līdz pacēlājam Seceda. Pēc mūsu aprēķiniem turp un pa citu ceļu atpakaļ būs kādi 15 – 17 km. Kalni šajā vietā izskatās fantastiski – no vienas puses samtaini zaļi un ne pārāk stāvi, no otras puses – stāvas klintis.

Mēs staigājām pa zaļo pusi. Lai arī bildēs izskatās lēzeni, kāpiens ir pamatīgs – mugura slapja. Jābrīnās par vietējiem lauksaimniekiem – kā viņi šādā stāvumā vāc sienu. Bet vāc – redzējām gan zāles pļāvējus, gan traktoru, gan roku darbu. Pie Seceda pacēlāja kalnu stacijas atvelkam elpu krodziņā. Kauss alus šķiet pašā laikā. Pēc brītiņa dodamies tālāk, līdz Seceda virsotnei. Ieraudzījuši šo “necilo” ziedu, ilgi pētam – tas ir ēdelveiss!? Redzam to pirmo reizi, lai arī pa kalniem staigājam jau gadus desmit.

Tālāk jau soļojam gar „šķibā līdzenuma” malu, patīksminamies par klinšu varenību, tad gar kalnu ezeriņu atpakaļ līdz pacēlājam.

4.diena. Saule spīd, zila debess un mūs gaida brīnišķīga diena Alpe di Suisi masīvā. No Val Gardenas lielākās pilsētas Sant Ulrich ar pacēlāju Seiser Alm braucam augšā. Kalnos ir tāda kā milzīga bļoda ar padziļinājumu vidū. Šodien plānojam gar „bļodas” vienu malu aiziet līdz Compatsch un Hotel Panorama, tad gar otru malu un nedaudz pāri „bļodai” atpakaļ.

Šodien sameklējam piedzīvojumus. Manā ceļabiedrā pamostas Susaņina daba un forsējam maršrutu “pa taisno”, lai nebūt jāiet pa asfaltēto ceļu. Protams, maršruts nav pa asfaltu un ceļu, bet gan ved pa takām un netakām lejā, augšā un šķērso arī pļavas, kurās ganās Alpu govis. Kaut arī šie radījumi ir sastapti jau neskaitāmas reizes, un parasti pret tūristiem izturas vienaldzīgi, vienai no govīm mēs tomēr nepatīkam un, neapmierināta ar mūsu staigāšanu un fotogrāfēšanu, mētā galvu un skrien virsū. Jāmūk...

Laimīgi „aizmukuši” un krietni izsmējušies par piedzīvojumu, dodamies tālāk. Pie Hotel Panorama ir laiks atvilkt elpu, izbaudīt skatus un sarīkot kārtējo fotosesiju.

Secinam, ka ir vērts šeit atgriezties ziemā, ļoti laba vieta slēpotājiem, garantēts sniegs un bezvējš, paradīze iesācējiem, ļoti daudz lēzenu (zilu) un pārskatāmu trašu.

Atpakaļceļš iekrīt dienas karstākajā laikā un „bļodā” nav ne mazākās vēja pūsmiņas. Nokļuvuši atpakaļ pilsētiņā esam tik nokarsuši, ka nav vairs spēka izstaigāt Sant Ulrich. Nopērkam šo to vakariņām un dodamies uz namiņu.

5.diena Šodien dosimies iekarot Val Gardenas simbolu Sassolungo. No Selva Val Gardena ar pacēlāju Ciampioni uzbraucam kalnos. Ejam uz Passo Sella. Šoreiz esam akmeņainākā un mežonīgākā vietā kā iepriekšējās dienas. Šis posms nav grūts – brīžiem lejā, brīžiem augšup, bet skaists gan. Vienā pusē celiņam paceļas varenā Sassolungo klints, otrā pusē vīd Sella masīvs, ko daudzi kalnu slēpotāju pazīst no Sella Ronda.

Esam pie Passo Sella. Nu mums ir divi varianti – kāpt augšā (pa stāvu akmeņainu ceļu tādā karstumā!) vai braukt ar pacēlāju.

Izvēlamies otro. Un tā, izrādās, ir vesela atrakcija. Pacēlājs atgādina mazu un šauru telefona būdiņu. Vienā būdiņā var iekāpt divi cilvēki. Katrs brauktgribētājs tiek nostādīts īpaši atzīmētā vietā, un kad būdiņa tuvojas, ar ieskrējienu jālec iekšā. Augšā jālec ārā no pamatīgā ātrumā braucošas būdiņas. Šo procesu regulē un vada divi itāļu „iekšārāvēji un ārācēlēji”. Augstākā pilotāža sākas, ja “telefonbūdiņā” iekšā jādabū vēl trešais, piemēram, bērns. (Esmu slēpotāja, tāpēc ar parastu pacēlāju mani nesamulsināsi, šis tiešām bija īpaši ekstrēms).

Esam augšā. 2685 metru augstumā šur tur vēl sniegs. Un klintis, klintis, klintis. Diemžēl no pretējās puses nāk mākonis, tāpēc redzamība – nulle.

Cerībā, ka mākonis pacelsies un aizies, krodziņā iedzeram vienu bombardino. Tomēr izskatās, ka mākonis te paliks un līs. Atkārtojam atrakciju ar ielekšanu būdiņā un braucam lejā. Pusceļa sāk līt, lejā jau gāž. Tie pārdesmit metri no pacēlāja līdz kafejnīcai mūs izmērcē līdz ādai. No rīta bija spoža saule un zila debess, nu visapkārt nomācies pelēks, un auksts. Pēc 40 minūtēm būšot autobuss, brauksim ar to. Ha! – ne mēs vienīgie tik gudri! Pie autobusa pieturas pūlis. Autobus atnāk, uzņem dažus cilvēkus, šoferis pasaka „finita”, aiztaisa durvis un aizbrauc. Būtu cilvēki saspiedušies, vēl divtikdaudz varētu iekāpt. Nu skaidrs, ka uz autobusu nav ko paļauties, tie kursē reizi stundā un lietū brauktgribētāju ir daudz. Izstrādājam savu plānu „B” – tā kā mūsu vīrieši ir sportiski un veikli, viņi ies pēc mašīnas un atbrauks pēc meitenēm, kuras paliks tepat un dzers kafiju ar jumtiņu. Rēķinām, ka pēc kādas pusotras stundas puiši varētu būt klāt. Pēc minūtēm 40 tikpat ātri kā parādījušies, pelēkie mākoņi pazūd un atkal ir zila debess un spoža saule. Un termometra stabiņš, kas lietus laikā bija nokrities līdz 13, atkal rāda 27. Kafejnīcā sēdēt mums apnika, tāpēc gar ceļa malu dodamies pretī mūsu puišiem. Un pie viena arī drēbes žāvējam. Puiši satikti, drēbes sausas, sēžam mašīnā. Izlemjam izmest vienu līkumu ar mašīnu pa kalnu serpentīniem. Aizbraucam līdz Arabbai, kur mazā veikaliņā jānopērk mājas vīns, tālāk uz Corvaru un atpakaļ uz Santa Cristinu. Ceļš vijas no vienas kalnu pārejas uz otru – pa serpentīnu augšā, pa serpentīnu lejā, un atkal augšā un lejā. Visur elpu aizraujoši skati.

6.diena. Šodien ir mūsu pēdējā diena Val Gardenas kalnos. No Sant Ulrich ar funikulieri braucam augšā, tikai pretējā pusē kā aizvakar. Dosimies uz Rasciesa di Fuori (lai arī ko tas nozīmētu), tālāk uz Brogles Alm un tad atpakaļ uz Sankt Ulrich. Šoreiz atpakaļceļu līdz Sankt Ulrich izvēlamies veikt ar kājām nevis pacēlāju. Parasti lejupcelš ar kājām liekas garlaicīgs, šoreiz tomēr apkārtne mūs pārsteidz, gan upe ar vietām pavasaros izskalotiem krastiem, gan klinšu sienām, kuras var vērot no lejas, gan interesanto pilsētiņu ar tās ēkām un infrastruktūru.

Kārtēji skaistie skati, kārtējie 15 – 20 kilometri.

7.Diena. Sakam ardievas Val Gardenai, bet no Alpiem vēl neatvadamies. Pa ceļam uz Venēciju jāapskata Dolomītu augstākā virsotne – Marmolada. Pacēlāji uz Marmoladu ved no Malga Ciapella. Pirmais pacēlājs ceļ augšā gandrīz vertikāli, pārējie divi, jau ievērojami slīpāk. Esam augšā, diemžēl šeit uz palikšanu iekārtojies kāds mākonis, tāpēc no gaidītajiem skaistajiem apkārtnes skatiem redzam tieši neko. Apskatam klintīs izcirsto kapelu, aizejam nedaudz pastaigāt pa sniegu. Mākonis par mums apžēlojas un uz mazu brīdi paiet malā, lai vismaz kāda bilde sanāk.

Nobraukuši lejā, iedzeram vienu kapučino, un ceļš ved tālāk – uz Venēciju. Kādu stundu gan vēl braucam pa nelielajiem kalnu ceļiem, tad jau bānis, un Venēcija – mēs nākam! Vēl gan jāpiemin epopeja ar gāzes uzpildi. Degvielas uzpildes stacijās dienas vidū ir siesta, personāls nestrādā. Benzīnu un dīzeli var uzpildīt (automāts), bet gāzi – nē. Tā nu mēs braucam no vienas DUS līdz otrai, un nekā. Labi, ka ir pilna bāka ar benzīnu, lai arī dārgāk, bet braukt varam. Beidzot Venēcija. Mašīnu atstājam autostāvvietā pie Marco Polo lidostas (iepriekš internetā sīki izpētījām, kurā no daudzajām lidostas stāvvietām jāatstāj) pa ļoti draudzīgu cenu – 3.5 EUR diennaktī. Nopērkam Venice Unica card, kas ļauj mums braukt ar sabiedrisko transportu – un aidā! Ar busu līdz P-le Rome, tālāk ar vapareto. Esam noīrējuši dzīvoklīti gandrīz Venēcijas centrā, netālu no lielākās ielas, tuvu vapareto pietura un pārtikas veikals. Vispirms pārtikas veikals, tad veikli sameistarojam vakariņas un, paēduši, ejam paklīst pa Venēciju. Esam neizpratnē - pilsēta izskatās kā pamesta, logi tumši, vispār, spoku pilsētas sajūta. Tikai ap pusnakti atnāk apjausma, tā kā ir ļoti, ļoti karsts un sutīgs, visi slēģi aizvērti. Lai karstums netiek iekšā un kondicionētāju atdzesētais gaiss netiek ārā, logus un slēģus neviens neatver ne dienu, ne nakti.

Venēcija – par šo pilsētu daudz nerakstīšu. Mēs pārsvarā vienkārši staigājam pa mazajām ieliņām, braucam ar vapareto, izbaudam atmosfēru. Apmeklējam divus muzejus – Dodžu pili un 18. gadsimta Venēcijas muzeju Ca’ Rezzonico. Patīk abi – skaistas telpas, sevišķi grezni griesti, trauki, mēbeles, sadzīves priekšmeti.

Vienu pēcpusdienu aizbraucam uz Lido salu, gribam paplunčāties Adrijas jūrā. Pludmalē smiltis tādas tumšas, ūdens – silts, kā tēja. Bet viļņi! Guli jūrā un ļaujies, lai tevi šūpo. Aizbraucam uz Murano salu, bet laikam esam nepareizā laikā un vietā – sala liekas kā izmirusi – cilvēka gandrīz neviena, visām mājām slēģi ciet, tukšs un kluss. Pastaigājam, papriecājamies par krāsainajiem namiņiem un braucam atpakaļ.

Venēcijā pavadam divas ar pusi dienas. Fīlingu noķēram un vairāk arī nevajag.

Ceļojuma 10. dienas rītā dodamies uz mašīnu, lai brauktu mājās. Mūs gaida divas nogurdinošas dienas, kas tiks pavadītas mašīnā. Neliela pauze Grācā, lai nopirktu Austrijas vīnus un ķirbju sēklu eļļu, nakts Polijā, ceļmalas viesnīcā, šopings Varšavā, un 11. dienas vakarā esam mājās.

Secinājumi: Kalni ir brīnišķīgi. Jau atbraucot mājās, sāku gaidīt nākošo braucienu uz Alpiem, kas, visticamāk, būs ziemā. Nobrauktos kilometrus un iztērēto naudu neskaitīšu, tas nav svarīgi. Svarīgi ir skaisto iespaidu un emociju daudzums, un to nu šis ceļojums iedeva pārpārēm.